Alijevs seniors deviņdesmito gadu sākumā vadīja rāmas vecumdienas kādā dāčā Piemaskavā. Jau kopš stagnācijas laikiem viņš dzimtenē praktiski neuzturējās, tāpēc arī nekādu īpašo naidu tautā pret šo personu Tautas fronte un Elčibeja valdība nebija iepotējusi. Tanku ienākšana pilsētā un civiliedzīvotāju apšaušana 1990.gada ziemā bija uz kāda sirdsapziņas, bet katrā ziņā ne uz Alijeva. Vēl vairāk – pēc Baku asiņainajiem notikumiem – un, kā labi zināms, līdz Ševardnadzes runai un Baltijas barikādēm tobrīd vēl atlicis gandrīz gads – vecais Leonīda Iļjiča tuvākais līdzgaitnieks Alijevs, kuru Gorbijs 1987.gadā jau it kā veselības dēļ izslēdza no politbiroja – ņēma un demonstratīvi izstājās no Komunistiskās partijas.
1993.gadā Tautas fronte lielā mērā jau bija zaudējusi uzticību tautas acīs. Tā paša vienkāršā iemesla dēļ, kā jebkur, kur revolūcija aprij savus bērnus – izrādījās, ka "labāk pastalās, bet brīvībā" nevar būt ilgtermiņa politiskā stratēģija. "Pastalas" azeru gadījumā bija daudz traģiskākas nekā, par piemēru, Baltijas gadījumā, jo valsts noasiņoja Karabahas konfliktā. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas.
Un tad uzradās Alijevs un sakārtoja lietas tā, ka pašlaik neviens pat īsti vairs neatceras, vai "netaisnīgais lēmums, kas noveda pie armēņu okupācijas" ir Tautas frontes vai Alijeva nopelns – iznākumā kara vairs nav, un, lai gan Karabaha pieder armēņiem un Azerbaidžānas kartēs tiek dēvēta par "okupētajām teritorijām", valsts pēdējos 12 gadus var pamatā domāt par kaut ko citu, nevis par karu.
Alijeva reālpolitika nesa augļus. Ieceļotājam uzreiz redzams, ka Azerbaidžāna ir ļoti bagāta valsts. Manuprāt, ja to bagātības daudzumu, kas jūtams ik uz soļa legalizētu rietumniekam saprotamā "grāmatvedībā", tad Azerbaidžānas IKP uz vienu iedzīvotāju pamatīgi pārsniegtu Latvijas rādītāju.
Lokā ap Baku centru pašlaik ceļas desmitiem jaunu dzīvojamo māju, katra apmēram 30 stāvu augstumā. Savukārt piepilsētās vērojams milzīgs privātmāju celtniecības bums. Mājokļu cenas, cik izdevās noskaidrot ir līdzīgas cenām Rīgā. Pēc šiem dārgajiem mājokļiem ir pieprasījums, kas liecina, ka Azerbaidžānu šajos laikos apdzīvo ļoti daudz turīgu cilvēku.
Tieši to pašu var spriest, ja paraugās uz automašīnām Baku ielās. Šķiet, katrs trešais auto ir apvidnieks, pie tam pārsvarā luksusa klases – "Nissan Murano", "Toyota Prado" (mūspusē pazīstams zem "Landcruiser" zīmola), "BMW X5" un citi. Katrā ziņā "uz aci" džipu skaits ir vairākas reizes lielāks nekā Latvijā. Un Baku dzīvo tikpat daudz ļaužu kā Latvijā kopumā.
Pārpilnības un laimes zeme? Varbūt. Ja brauc uz turieni ar domu paskatīties, cik sūri un grūti klājas tiem atpalikušajiem post-sovjetiem pretstatā rietumnieciskajai Baltijai, tad var iznākt smaga vilšanās. Tomēr, ja ieskatās rūpīgāk, tad kļūst redzams, ka šis turīgums ir ārkārtīgi nevienmērīgi sadalīts.
Trešā daļa auto ir apvidnieki. Bet toties pārējie – pamatā veci žiguļi. Nav tādas pierastas lietas kā tirdzniecības centri vai plaša patēriņa preču veikali. Un pamazām ataust gaisma – tie ir indikatori, ka valstī nav vidusslāņa. Pat ne tik maziņa kā Latvijā. Ir tikai tie, kam ir daudz, un tie, kam nav nekā.
Tas, par ko tradicionāli jārūpējas publiskajam sektoram – autoceļu kvalitāte, tīrība pilsētas ielās utml – ir bēdīgā stāvoklī. Izskatās, ka sabiedrības pašorganizācijas līmenis – visu vajadzīgo, ieskaitot izglītību, veselības aprūpi – ir tik pamatīgs, ka gluži vienkārši ar valsti neviens nedalās, jo no tās nevienam nekā nevajag.
Viens no Bahrama stāstiem, kas īpaši iespiedās atmiņā, bija tāds. Reiz, kad viņš vēl studēja augstskolā, uz kārtējo eksāmenu katrs no studentiem, kā vienmēr šādās reizēs, bija pasniedzējam iemaksājis 20 dolārus, lai saņemtu piecinieku. Kamēr viens kursa biedrs "atbildēja", ieradās rektora vadīta komisija un sāka eksāmena licēju tirpināt, līdz beigās ieteica likt trijnieku. Pasniedzējs, sajuties neērti, mēģināja pārliecināt rektoru, ka students cītīgi strādājis nodarbībās, tāpēc pelnījis vismaz četri. Sašutis par šādu iznākumu, students pēc eksāmena devās pie pasniedzēja, lai palūgtu atlikumu, jo 20 dolāri tomēr ir piecinieka cena. Pasniedzējs atlikumu izdeva.
Līdzīgs stāsts bija par kādu ierēdni, kuram tika samaksāts, lai tas pirms termiņa izgatavotu pasi. Kad maksātājs ieradās pēc pases, ierēdnis kavējās, un pases tīkotājs bija spiests gaidīt stundas divas. Tad aizelsies ieradās ierēdnis, tūkstoškārt atvainojās, atdeva pasi, un paskaidroja, ka kavējies, jo notikusi viņa iestādes korupcijas novēršanas komisijas sēde un viņš tajā esot priekšsēdētājs.
Bet atgriežamies pie Alijevu ģimenes. Lai gan šoziem nogalināja opozīcijas avīzes galveno redaktoru, un disidentu mājas lapas ziņo par asiņaini apspiestiem nemiernieku dumpjiem, vēstis par kuriem nenonāk oficiālos medijos, uz vietas pašā Azerbaidžānā politiskās nomāktības un baiļu atmosfēra nav jūtama. Demokrātija tiek spēlēta, jo acīmredzot tas ir izdevīgi – kā nekā valsts pērn iesniegusi pieteikumu iestāties NATO un vēlas parādīt, ka ir šīs organizācijas cienīga. Parlamentā opozīcija var diezgan brīvi kritizēt prezidenta rīcību. Bahrams vīpsnā, ka tuvākajās parlamenta vēlēšanās opozīcijai tikšot vēl lielāka "kvota".
To, ka pilsoniskās brīvības pastāv, bet no tām nav nekāda jēga ilustrē šāds stāsts. Pirms neilga laiciņa pirmo reizi vēsturē ticis publicēts valsts bagātāko iedzīvotāju saraksts. Tā augšgalā nav bijis nedz naftas magnāts, nedz kāds būvniecības darbonis, kā varētu padomāt, aplūkojot valsts ekonomikas šībrīža pamatiezīmes. Par bagātāko cilvēku Azerbaidžānā atzīts valsts muitas priekšnieks. Pie tam, tas visai valstij šķiet normāli. Kad jautājam, kurā vietā bagātāko sarakstā ir prezidents, Bahrams nosmīnēja, ka prezidents ir "ārpus visiem sarakstiem".
Vecā Alijeva attēli vai vismaz plakāti ar viņa citātiem sastopami ik pēc dažiem kilometriem šoseju malās, uz katra pietiekami dzīvas satiksmes krustojuma Baku, pie nozīmīgām ēkām un citur. Viņa vārdā nosaukts viss, ko vien var nosaukt – Heidara Alijeva starptautiskā lidosta, Heidara Alijeva naftas platformu rūpnīca, skolas, fabrikas, utml…
Dažreiz uz plakātiem kopā ar nelaiķa tēvu redzams arī Ilhans, taču pamatā kults tiek veidots ar mirušā prezidenta zīmolu centrā.
Baku slavenību kapsētā Alijevam senioram slejas milzīgs piemineklis, nelielāki – viņa ģimenes locekļiem. Ap kapu dežūrē policijas vienība. Aiz pieminekļa – mākslīgi uzbērti pauguri, kurus nepārtraukti laista. Faktiski tas bija vienīgais mauriņš golfa laukuma lielumā, ko redzējām visā valstī.
Nobeigums sekos
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
