Maljorkas skaistākās pludmales un raibā ekspedīcija līdz apslēptai peldvietai

Brīnišķīgi ciemi un slepenas pludmales: ceļojums uz Maljorku
Foto: Sabīne Sarkane

Mēs nolēmām apmeklēt vairākas pludmales – "Cala Varques", "Cala Manacor", "Cala Deia" un "Cala Marmols". Pēdējā atstāja visspilgtākos iespaidus.

Sākumā jāteic, ka salu var iedalīt divās daļās. Rietumu daļā atrodas "Serra de Tramuntana" kalnu grēda, kur ir ievērojami vairāk mazu skaistu pilsētiņu un ciematu, kas ir tūristiska apmeklējuma vērtas. Šajā salas daļā ik aiz pagrieziena katra nākamā aina liekas skaistāka par iepriekšējo. Savukārt salas rietumu daļā pludmaļu nav daudz. Skaistākās un arī "slēptās" pludmales atrodas salas austrumu daļā. Pludmales tiešām ir ievērības cienīgas, taču, kā mums pašiem likās, izņemot pludmales, nekas cits kā vien izdegušas pļavas salas austrumos neatrodas (varbūt slikti meklējām citas apskates vietas). Ieteikums būtu dzīvot salas rietumos, bet ar mašīnu braukt uz salas austrumiem pēc pludmales atpūtas.

Un tagad par pašu pludmali "Cala Marmols". Sākotnēji tā nemaz nebija mūsu sarakstā. Šo vietu īpaši ieteica meitene no autonomas. Salas kartē viņa atzīmēja vietas, ko iesaka mums apmeklēt. Tā kā "Cala Marmols" ir ļoti maza un atsevišķi uz tūristiem paredzētās kartes nebija atzīmēta, meitene to pati ierakstīja, apvilka īpaši trekni un pielika klāt vairākas izsaukuma zīmes. Ja jau vietējais iedzīvotājs tik karsti iesaka, tad noteikti šī vieta jāapmeklē.

Brīnišķīgi ciemi un slepenas pludmales: ceļojums uz Maljorku
Foto: Sabīne Sarkane

"Iegūglējām" maršrutu. "Google maps" apgalvoja, ka no mūsu apmešanās vietas līdz pludmalei ir nepilnu divu stundu brauciens ar mašīnu, kam seko desmit minūšu ceļš kājām, un galamērķis –sasniegts! Taču viss izrādījās ne tik vienkārši, kā mums solīja.

Brauciena finiša taisnē navigators lika pagriezties pa kreisi, kur pa taisnu ceļu mums būtu jānobrauc pēdējie pāris kilometri. Taču norādītais ceļš izrādījās nepieejams – slēgti vārti ar uzrakstu "privātīpašums". Meklējām citus ceļus, kā nokļūt līdz kārotajai vietai, taču veltīgi – vairāku kilometru garumā gar ceļu stiepās akmens žogs, kas nošķīra šiem pašiem "vārtiem piederošo" privātīpašumu.

Mēs nepadevāmies. Ceļš līdz pludmalei noteikti ir, jo netālu no vārtiem gar žogu bija novietotas vairākas mašīnas, kas liecināja – atpūtas vieta ir pavisam netālu. Šādi izdomājām, jo otrpus ceļam bija kārtējā saulē izdegusī pļava. Izlēmām, ka cita iemesla braukt uz šo vietu nevarētu būt. Un vēlāk mūsu domas apstiprināja garām braucošs auto ar atpūtniekiem, kas acīmredzot tikko bijuši pludmalē. Novietojām savu mašīnu līdzās citām un devāmies pludmales meklējumos.

Apiet žogu nevarējām – tas bija pārāk garš. Meklējām kādas taciņas vai celiņus. Veltīgi. Kamēr staigājām šurpu un turpu gar žogu publiski pieejama ceļa meklējumos, sastapām vairākus citus tūristus, kuri, tieši tāpat kā mēs, meklēja ceļu uz "Cala Marmols". Vieni no šādiem tūristiem – franču jauniešu grupiņa – teica, ka lēks pāri žogam un ies tālāk pa ceļu aiz vārtiem. Sauca līdzi. Mēs atteicāmies, jo nevēlējāmies līst privātīpašumā, turklāt – svešā valstī. Taču vēl pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast citu ceļu, izlēmām, ka sekosim francūžu ieteikumam.

Kā izrādījās, francūži nebija pirmie, kas izdomāja lēkt pāri žogam privātīpašumā. Tiklīdz mēs pārlecām pāri, sapratām, ka otrpus žoga kāds jau bija izveidojis kāpnītes no akmeņiem un ķieģeļiem, lai nevajadzēt no žoga lēkt lejā. Bija arī otrs žogs – no metāla restēm. Tajā savukārt bija izgriezts liels caurums, kas ļāva nokļūt uz ceļa aiz pirmīt minētajiem vārtiem. Tātad uz ceļa nokļuvām. Atceroties navigatora ieteikumus, mums atliek vien iet taisni un mērķis būtu sasniegts. Likās vienkārši, taču pats ceļš viesa neomulīgu sajūtu – smilšu ceļš, ko no abām pusēm aptvēra izdegušas pļavas. Visa sala likās zaļa, bet tieši šajās pļavās atradās pavisam izkaltuši koki un krūmi bez lapām. Gar smilšu ceļu ik pa laikam bija novietotas zilas plastmasas mucas, vienuviet arī liels koka krātiņš. Vēl baisāk kļuva, kad nonācām krustcelēs, kurās atradās divi pavisam veci, sen pamesti un jau aizauguši automobiļi, bet aiz tiem – kāda pamesta koka māja gluži kā no šausmu filmām.

Brīnišķīgi ciemi un slepenas pludmales: ceļojums uz Maljorku
Foto: Sabīne Sarkane

Fantāzija ieslēdzās: uzreiz iztēlojos, ka no mājas iziet maniaks ar motorzāģi vai cirvi un dzenas mums pakaļ. Un mēs neesam pirmie upuri. Ja tā padomā, tad mašīnas, kas novietotas gar žogu, bija noklātas ar pabiezu putekļu kārtiņu, tātad, iespējams, tās tur atrodas jau sen. Zilajās mucās skābē sadalās iepriekšējo upuru ķermeņi. Un, ja mūs noķers pāridarītājs, neviens mūs neatradīs, jo meitene, kas tik uzstājīgi ieteica šo vietu, ir maniaku sabiedrotais. Turklāt automobilis, ko nomājām, jau sen ir norakstīts. Protams, tās bija tikai šausmu filmas saskatījušās meitenes iedomas, un es apzinājos, ka tie ir manas muļķīgās iztēles augļi, taču neomulīguma sajūtu šī apziņa nemazināja.

Lai vai kā, krustcelēs bija trīs iespējas – doties pa labi, pa kreisi vai taisni. Tā kā dzirdējām jūras šalkoņu, lēmām doties taisni. Galamērķi tiešām atradām. Vieta izskatījās fantastiski – gluži kā no brošūras. Bet nu mēs sastapāmies ar nākamo problēmu. Mēs bijām tik tuvu, bet tomēr – tik tālu, jo "Cala Marmols" atradās lejā, bet mēs – augstā un ļoti stāvā kalnu grēdā. Bija jādomā, kā tikt lejā.

Taciņu, kas vestu lejup, neredzējām. Bet tādai noteikti jābūt, jo, pirmkārt, pludmali no visām pusēm ieskauj šādas augstas kalnu grēdas, bet atpūtnieki lejā tomēr bija, un, otrkārt, pa ceļam uz pludmali sastapām pretī nākošu vīrieti peldbiksēs un ar mazu bērnu ratiņos, tātad – ceļam nevajadzētu būt pārāk grūtam.

Pēc kārtējiem meklējumiem, pamanījām atpūtnieku, kurš jau devās prom no pludmales. Skatoties, kādā virzienā viņš dodas, sapratām, ka krustcelēs pieņēmām nepareizo lēmumu. Bija jādodas pa kreisi, kur mēs atrastu lēzenu taciņu, kas ved tieši uz vēlamo galamērķi.

Beidzot! Mērķis sasniegts! "Cala Marmols" nudien likās pati skaistākā pludmale, kurā esam bijuši (varbūt tas tāpēc, ka ceļš bija šķēršļiem bagāts?). Sasniedzot galamērķi, likās, ka esam saņēmuši superbalvu par grūtību pārvarēšanu. Un atpakaļceļš jau likās krietni vieglāks un drošāks nekā pirmīt. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sapratām, ka tieši šo ceļu izmanto ne tikai apmaldījušies tūristi, bet arī paši vietējie iedzīvotāji.

Tags

Ceļo, stāsti, atkal ceļo Ceļojums Lasāmgabali Maljorka

Comment Form