"Šis nav ceļojuma apraksts, kādus parasti raksta dienasgrāmatās. Šis būs īss Maljorkas ceļvedis ar ieteikumiem, kas, cerams, būs noderīgi kādam nākotnes šīs salas apmeklētājam. Šis būs stāsts par piedzīvojumu, kas ceļojuma laikā izraisīja vislielākās emocijas un beigās – vēl daži novērojumi," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Sabīne Sarkane.
Maljorkā pavadījām vienu nedēļu augusta mēneša pirmajā pusē. Laikapstākļi mūs lutināja – katra diena bija karsta un saulaina (līdz +30 grādiem pēc Celsija, kas varbūt kādam varētu likties arī pārāk karsts).
Dzīvojām "Airbnb" īrētā dzīvoklī nelielā Fornalutiksas ciematiņā (Fornalutix), kas atrodas 40 minūšu braucienā ziemeļu virzienā no Palmas. Šī vieta lika to iemīlēt kopš paša pirmā brīža, kad tajā ieradāmies. Lai gan šis ir ārkārtīgi mazs ciematiņš, ko var izstaigāt krustu šķērsu dažu stundu laikā, katra šī ciematiņa ieliņa, katrs stūrītis un pagrieziens ir arvien jaunas fotokartītes attēla vērts, kas liek elpai aizrauties.
To pašu var teikt par ļoti daudzām Maljorkas pilsētām un ciematiem. Šī sala ir diezgan maza, un ar auto no viena galapunkta līdz otram var nokļūt, ilgākais, divu stundu laikā. Visas pilsētiņas ir samērā mazas un izstaigājamas dažu stundu vai nepilnas dienas laikā (protams, izņemot Palmu). Tā kā mēs neesam no tiem, kam vislabāk patīk atpūsties, laiskojoties pie jūras, mēs vienas dienas laikā parasti apmeklējām divas pilsētiņas.
Brīnišķīgākie ciematiņi, kurus vērts apmeklēt
Manā topa sarakstā ir šādas vietas, kuras noteiktu ieteiktu apmeklēt arī citiem ceļotājiem: Soļera, Deia, Valdemossa un, protams, galvaspilsēta Palma. Visām šīm pilsētiņām ir raksturīga senlaicīga arhitektūra. Vienīgi Deia vairāk ir dabiska, nevis pilsētnieciska vieta.
Valdemossā ļoti izteikta ir viduslaiku arhitektūra. Pilsētiņa atrodas kalna virsotnē, kas vēl vairāk liek sajusties kā pasaku grāmatā, kurā karaliskā ģimene dzīvo augsta kalna galā. Pilsētiņā ir daudz kaķu, kas ir ļoti draudzīgi un labprāt seko gājējiem pēc pašu gribas. Bruģis pilsētiņā lika domāt, ka to spodrina. Un gandrīz jau arī uzminējām. Kādā pastaigas brīdī kļuvām par lieciniekiem tam, ka vecpilsētas bruģis tika mazgāts ar grīdas lupatu – gluži kā mēs esam pieraduši mazgāt grīdu savās mājās.
Soļerā noteikti jāapskata Sv. Bartolomeja baznīca. Pie šīs baznīcas atrodas neliels laukums ar vairākām āra kafejnīcām, kas lieliski noder, ja ir vēlme nelielai atpūtai ar tasīti kafijas vai saldējuma porciju, vērojot nelielā ciematiņa dzīvi. Baznīcas un tās laukuma skatu lieliski papildina vēsturiskais tramvajs, kas vēl arvien darbojas, pildot sabiedriskā transporta funkciju (tiesa gan, lielākoties orientēts uz tūristiem). No Soļeras uz Palmu kursē arī vēsturiskais vilciens, kas atgādina vilcienu no grāmatas "Austrumu ekspresis". Vilciens gan kursē reti un ir visnotaļ dārgs, tomēr tas dod iespēju pavizināties vilcienā ar "balkonu" un izbaudīt kalnainos skatus.
Vēl viena pilsēta, kuru apmeklējām, ir Pollensa. Es gan nākotnes Maljorkas tūristus brīdinātu apdomāt, vai tiešām ir vēlme braukt uz šo pilsētu. Pilsēta nav slikta, vēl jo vairāk – tā ir ļoti īpaša. Pastaigājoties pa Pollensu, sastapām ļoti daudz cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Jo īpaši daudz bija bērni ratiņkrēslos. Vēlāk uzzinājām, ka Pollensa piedāvā pielāgotu atpūtas iespēju cilvēkiem ar invaliditāti. Tas tiešām ir milzīgs pluss Maljorkai, kas domā par visiem saviem viesiem un piedāvā atpūtas iespējas dažādiem cilvēkiem, taču, ja jūs zināt, ka īpaši jūtīgi uztverat šādas dzīves netaisnības, iespējams, Pollensa ir tā pieturvieta, kuru ir vērts izlaist.
Maljorka nav iedomājama bez tās daudzajām pludmalēm. Uz salas ir pieejamas vairākas kūrortpilsētiņu pludmales, kas ir pārpilnas ar suvenīru veikaliņiem, bāriem, restorāniem un, protams, arī tūristiem. Taču ir visnotaļ daudz arī tā dēvēto "slēpto" pludmaļu. Tās gan nav tik ļoti slepenas, kā varētu iedomāties, taču atpūtnieku tajās ir krietni mazāk, vairums no tiem ir vietējie. Jāteic gan, ka šādas pludmales ir ievērojami mazākas, bet tajā pašā laikā arī krietni skaistākas – to ainavas pavisam viegli liek elpai aizrauties.
Maljorkas skaistākās pludmales un raibā ekspedīcija līdz apslēptai peldvietai
Mēs nolēmām apmeklēt vairākas pludmales – "Cala Varques", "Cala Manacor", "Cala Deia" un "Cala Marmols". Pēdējā atstāja visspilgtākos iespaidus.
Sākumā jāteic, ka salu var iedalīt divās daļās. Rietumu daļā atrodas "Serra de Tramuntana" kalnu grēda, kur ir ievērojami vairāk mazu skaistu pilsētiņu un ciematu, kas ir tūristiska apmeklējuma vērtas. Šajā salas daļā ik aiz pagrieziena katra nākamā aina liekas skaistāka par iepriekšējo. Savukārt salas rietumu daļā pludmaļu nav daudz. Skaistākās un arī "slēptās" pludmales atrodas salas austrumu daļā. Pludmales tiešām ir ievērības cienīgas, taču, kā mums pašiem likās, izņemot pludmales, nekas cits kā vien izdegušas pļavas salas austrumos neatrodas (varbūt slikti meklējām citas apskates vietas). Ieteikums būtu dzīvot salas rietumos, bet ar mašīnu braukt uz salas austrumiem pēc pludmales atpūtas.
Un tagad par pašu pludmali "Cala Marmols". Sākotnēji tā nemaz nebija mūsu sarakstā. Šo vietu īpaši ieteica meitene no autonomas. Salas kartē viņa atzīmēja vietas, ko iesaka mums apmeklēt. Tā kā "Cala Marmols" ir ļoti maza un atsevišķi uz tūristiem paredzētās kartes nebija atzīmēta, meitene to pati ierakstīja, apvilka īpaši trekni un pielika klāt vairākas izsaukuma zīmes. Ja jau vietējais iedzīvotājs tik karsti iesaka, tad noteikti šī vieta jāapmeklē.
"Iegūglējām" maršrutu. "Google maps" apgalvoja, ka no mūsu apmešanās vietas līdz pludmalei ir nepilnu divu stundu brauciens ar mašīnu, kam seko desmit minūšu ceļš kājām, un galamērķis –sasniegts! Taču viss izrādījās ne tik vienkārši, kā mums solīja.
Brauciena finiša taisnē navigators lika pagriezties pa kreisi, kur pa taisnu ceļu mums būtu jānobrauc pēdējie pāris kilometri. Taču norādītais ceļš izrādījās nepieejams – slēgti vārti ar uzrakstu "privātīpašums". Meklējām citus ceļus, kā nokļūt līdz kārotajai vietai, taču veltīgi – vairāku kilometru garumā gar ceļu stiepās akmens žogs, kas nošķīra šiem pašiem "vārtiem piederošo" privātīpašumu.
Mēs nepadevāmies. Ceļš līdz pludmalei noteikti ir, jo netālu no vārtiem gar žogu bija novietotas vairākas mašīnas, kas liecināja – atpūtas vieta ir pavisam netālu. Šādi izdomājām, jo otrpus ceļam bija kārtējā saulē izdegusī pļava. Izlēmām, ka cita iemesla braukt uz šo vietu nevarētu būt. Un vēlāk mūsu domas apstiprināja garām braucošs auto ar atpūtniekiem, kas acīmredzot tikko bijuši pludmalē. Novietojām savu mašīnu līdzās citām un devāmies pludmales meklējumos.
Apiet žogu nevarējām – tas bija pārāk garš. Meklējām kādas taciņas vai celiņus. Veltīgi. Kamēr staigājām šurpu un turpu gar žogu publiski pieejama ceļa meklējumos, sastapām vairākus citus tūristus, kuri, tieši tāpat kā mēs, meklēja ceļu uz "Cala Marmols". Vieni no šādiem tūristiem – franču jauniešu grupiņa – teica, ka lēks pāri žogam un ies tālāk pa ceļu aiz vārtiem. Sauca līdzi. Mēs atteicāmies, jo nevēlējāmies līst privātīpašumā, turklāt – svešā valstī. Taču vēl pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast citu ceļu, izlēmām, ka sekosim francūžu ieteikumam.
Kā izrādījās, francūži nebija pirmie, kas izdomāja lēkt pāri žogam privātīpašumā. Tiklīdz mēs pārlecām pāri, sapratām, ka otrpus žoga kāds jau bija izveidojis kāpnītes no akmeņiem un ķieģeļiem, lai nevajadzēt no žoga lēkt lejā. Bija arī otrs žogs – no metāla restēm. Tajā savukārt bija izgriezts liels caurums, kas ļāva nokļūt uz ceļa aiz pirmīt minētajiem vārtiem. Tātad uz ceļa nokļuvām. Atceroties navigatora ieteikumus, mums atliek vien iet taisni un mērķis būtu sasniegts. Likās vienkārši, taču pats ceļš viesa neomulīgu sajūtu – smilšu ceļš, ko no abām pusēm aptvēra izdegušas pļavas. Visa sala likās zaļa, bet tieši šajās pļavās atradās pavisam izkaltuši koki un krūmi bez lapām. Gar smilšu ceļu ik pa laikam bija novietotas zilas plastmasas mucas, vienuviet arī liels koka krātiņš. Vēl baisāk kļuva, kad nonācām krustcelēs, kurās atradās divi pavisam veci, sen pamesti un jau aizauguši automobiļi, bet aiz tiem – kāda pamesta koka māja gluži kā no šausmu filmām.
Fantāzija ieslēdzās: uzreiz iztēlojos, ka no mājas iziet maniaks ar motorzāģi vai cirvi un dzenas mums pakaļ. Un mēs neesam pirmie upuri. Ja tā padomā, tad mašīnas, kas novietotas gar žogu, bija noklātas ar pabiezu putekļu kārtiņu, tātad, iespējams, tās tur atrodas jau sen. Zilajās mucās skābē sadalās iepriekšējo upuru ķermeņi. Un, ja mūs noķers pāridarītājs, neviens mūs neatradīs, jo meitene, kas tik uzstājīgi ieteica šo vietu, ir maniaku sabiedrotais. Turklāt automobilis, ko nomājām, jau sen ir norakstīts. Protams, tās bija tikai šausmu filmas saskatījušās meitenes iedomas, un es apzinājos, ka tie ir manas muļķīgās iztēles augļi, taču neomulīguma sajūtu šī apziņa nemazināja.
Lai vai kā, krustcelēs bija trīs iespējas – doties pa labi, pa kreisi vai taisni. Tā kā dzirdējām jūras šalkoņu, lēmām doties taisni. Galamērķi tiešām atradām. Vieta izskatījās fantastiski – gluži kā no brošūras. Bet nu mēs sastapāmies ar nākamo problēmu. Mēs bijām tik tuvu, bet tomēr – tik tālu, jo "Cala Marmols" atradās lejā, bet mēs – augstā un ļoti stāvā kalnu grēdā. Bija jādomā, kā tikt lejā.
Taciņu, kas vestu lejup, neredzējām. Bet tādai noteikti jābūt, jo, pirmkārt, pludmali no visām pusēm ieskauj šādas augstas kalnu grēdas, bet atpūtnieki lejā tomēr bija, un, otrkārt, pa ceļam uz pludmali sastapām pretī nākošu vīrieti peldbiksēs un ar mazu bērnu ratiņos, tātad – ceļam nevajadzētu būt pārāk grūtam.
Pēc kārtējiem meklējumiem, pamanījām atpūtnieku, kurš jau devās prom no pludmales. Skatoties, kādā virzienā viņš dodas, sapratām, ka krustcelēs pieņēmām nepareizo lēmumu. Bija jādodas pa kreisi, kur mēs atrastu lēzenu taciņu, kas ved tieši uz vēlamo galamērķi.
Beidzot! Mērķis sasniegts! "Cala Marmols" nudien likās pati skaistākā pludmale, kurā esam bijuši (varbūt tas tāpēc, ka ceļš bija šķēršļiem bagāts?). Sasniedzot galamērķi, likās, ka esam saņēmuši superbalvu par grūtību pārvarēšanu. Un atpakaļceļš jau likās krietni vieglāks un drošāks nekā pirmīt. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sapratām, ka tieši šo ceļu izmanto ne tikai apmaldījušies tūristi, bet arī paši vietējie iedzīvotāji.
Praktiski padomi un novērojumi, apceļojot Maljorku
Un, kā solīts, vēl daži Maljorkas novērojumi.
- Ja vien plānos nav atpūta viesnīcā vai vienā noteiktā pludmalē, bet gan ir vēlme apceļot vairākas vietas uz salas, automašīnas noma ir ļoti ieteicama. Problēmas saistībā ar parkošanās vietām nesastapām. Vienīgi jābūt gataviem novietot auto uz stāvām ieliņām.
- Ēdienu porcijas ir lielas. Cenas – ļoti dažādas. Ciematiņā, kurā apmetāmies, cenas par sātīgu ēdienu bija vidēji no 7 līdz 15 eiro, taču tūristiem pielāgotākās vietās cenas bija dārgākas. Ieteikums – pirms doties kādā kafejnīcā vai restorānā, paskatīties "Tripadvisor" atsauksmes. Iegājām kādā restorānā, kas ļoti vilināja ar savu ārējo izskatu – ar puķu krūmiem apaudzēts stūris un dzīvs koks restorāna telpās. Cenas bija dārgas (vismaz ap 20 eiro par otro ēdienu), taču apkalpošana bija ļoti augstprātīga un pats ēdiens garšīgs nelikās (un es to saku kā cilvēks, kas ēdienā nav piekasīgs).
- Spāņi ir ļoti draudzīgi un ļoti bieži par visu pateicas. Arī kafejnīcās bieži vien viesmīlis pasaka "gracias", kad atnāk pieņemt pasūtījumu, kad pasūtījums jau pieņemts, katru reizi, kad atnes dzērienu vai ēdienu, un, protams, kad apmeklētājs dodas prom.
- Jābūt gatavam, ka pat tūristiem pielāgotās pludmalēs nav ģērbtuvju.
- Jūras ūdens ir ļoti silts. Parasti tad, kad visi pārliecināti saka, ka ūdens ir silts kā piens, man tas vienalga šķiet ledaini auksts un es drebu kā apšu lapa, taču šeit ūdens tiešām bija ļoti silts. Kā vannā (bet varbūt mums tikai paveicās ar laiku).
- Salas rietumos it visur ir apelsīnu un citronu plantācijas. Kur vien paskaties – visur citroni un apelsīni. Un arī mazās kalnu kaziņas, kas diezgan bieži staigā gar autoceļu malām.
