Došanās ceļā
Pie piestātnes, iespiests starp diviem milzīgiem traleriem, šūpojas kuģis, kas atgādina par sen aizgājušiem laikiem: takelāžas virves nostieptas graciozi kā vijoles stīgas, Patagonijas debesīs slienas trīs masti. Burukuģis Eiropa jau paspējis nedaudz aprūsēt. Drīz kuģis dosie pēdējā šīs sezonas burājienā un vedīs mūs uz planētas vientulīgākajiem krastiem. Ekspedīcija sāksies Horna ragā un noslēgsies Labās Cerības ragā.
Krastmalā mūsu trīsmastnieku aplūko ziņkārīgas acis. Jāteic, tas patiešām atgādina pirātu barkasu. Kopainā labi iederas arī holandiešu kapteinis Klāss Gaastra - viņam ir kupla bārda, gari cirtaini mati un ausī auskars. Komanda mūs sagaida, cienā ar tēju un kafiju. Mēs sapazīstamies: ar šiem cilvēkiem uz 56 metrus garā un septiņarpus metrus platā kuģa nāksies sadzīvot vairāk nekā septiņas nedēļas. Tāpat kā mēs, arī pārējie burinieka pasažieri ieradušies šeit, lai piepildītu sen lolotu sapni: vienreiz dzīvē šķērsot mūžīgā sasaluma reģionu Dreika šaurumā un tad burāt līdz 4100 jūras jūdzes attālajai Keiptaunai.
Volframam no Vācijas Eiropa nozīmē atkalredzēšanos: viņš 20. gadsimta 70. gados burājis uz šī kuģa kā matrozis. Pēc tam koši sarkani krāsotā Eiropa stāvēja noenkurota Elbas upē - kā signāluguns kuģis. Tas tika nolaists ūdenī 1911. gadā Hamburgā, bet 1986. gadā pārbūvēts, un kopš 1994. gada Eiropa ar savām 32 burām ir viens no nedaudzajiem pasaules ūdeņos zēģelējošajiem buriniekiem.
Kamēr mašīnisti iepilda bākās 20 tūkstošus litru dīzeļdegvielas, ekspedīcijas vadītājs Tjalings mums skaidro, kā lietot glābšanas vestes un glābšanas laivas un ko darīt, ja kāds no cilvēkiem pārkritis pār bortu: "Nekavējoties uzsauciet ūdenī iekritušajai personai, lai tā peld. Daudzi panikas lēkmē to vienkārši aizmirst." Tad instruktāža ir galā.
Komandas locekļi veikli kāpelē pa takelāžu, atsienot mezglus, un smagais buru audums krīt lejup. Sekojot komandas norādījumiem, mēs piepalīdzam manevrā un priecājamies, kad vējš piepūš buras. Skanot miglas taurei, lēns rietenis mūs iznes Bīgla kanālā. Mēs slīdam gar Patagonijas krastu, apbrīnodami roņus un varenās Magelāna pingvīnu (Spheniscus magellanicus) kolonijas. Pa to laiku kuģa komandas locekļi nostiprina drošības tīklus un virves: piesardzības pasākumi Dreika šauruma šķērsošanai.
Dabas spēki
Šodien uz pusdienām ierodas tikai pieci cilvēki. Viņu vidū ir arī Džekija - "Man nekad nav jūras slimības!" - un vecais jūras vilks Volframs. Pa to laiku divpadsmitajā kajītē Šārona no Austrālijas uz visiem laikiem atvadās no idejas par personīgās jahtas iegādi, bet teksasietis Džeisons no devītās kajītes tomēr vairs negrib kļūt par jūrnieku.
Vējš pūš pretī, bet viļņi nāk no sāniem. Eiropa zvalstās sāniski un šūpojas gareniski. Tas pats notiek ar cilvēku kuņģiem. Mēs esam atklausījušies padomus par tēmu "jūras slimība": vajagot ieelpot svaigu gaisu un nofiksēt horizontu ( šādos laikapstākļos neviens cilvēks nevar trīs dienas no vietas stāvēt uz klāja), palīdzot akupunktūra (kam ir tik daudz adatu?), nevajagot ēst gaļu (it kā kāds vispār kaut ko varētu ieēst). Kuģa ārsts Līns staigā no kajītes uz kajīti un ikvienam sirdzējam atgādina par šķidruma uzņemšanu. Varbūt kādu krekeri? Nē, paldies. Kapteinis Klāss uz to raugās vienā mierā. "Līdz šim katram ir to izdevies pārvarēt." Tas vismaz dod cerības.
Ierašanās Antarktīdā
Rīta saules zaigojošajos staros laistās aisbergi. Klejotājalbatrosi (Diomedea exulans), tik lieli kā planieri, slīd virs kuģa un novēro raibo pasažieru pūli. Pēc vairāku dienu ciešanām uz klāja atkal smaidoša stāv jaunākā ekspedīcijas dalībniece 26 gadus vecā Šārona.
"Pats jocīgākais ar jūras slimību ir tas, ka tiklīdz viļņi ir norimušies, šķiet, ka nekādas jūras slimības nemaz nav bijis," viņš iesaucas, neviltotas darboties dziņas pārņemts. Mēs vērojam jūru, kas mierīga un ledaina plešas mūsu priekšā. Pie horizonta pamanām vaļus. Daži no tiem tuvojas mums. Tie piepeld tik tuvu, ka kapteinis Klāss pat liek apturēt kuģi. Četri kuprvaļi (Megaptera novaeangliae) uzsāk ar mums spēli. Sākumā tie izceļ galvu no ūdens pie labā borta, tad ienirst zem kuģa un sprauslā pie bakborta. Mēs ar savām kamerām skraidām no vieniem reliņiem pie otriem.
Sākumā valis no ūdens izbāž savu vareno, kārpaino galvu, izvērš baltās krūšu spuras, uz mirkli sastingst un tad atmuguriski iegāžas ūdenī. Komandas locekļi to žargonā sauc par Spyhopping. Uz atvadām varenie milži vēl sarīko mums iespaidīgu peldēšanas parādi.
Nākamā programmā paredzēta izkāpšana uz Aičo salas. Pirmo reizi mēs atrodamies pingvīnu teritorijā. Šeit sastopamā pingvīnu suga ar raksturīgo melno svītru zem zoda ir Antarktīdas pingvīni (Pygoscelis antarcticus). Berlīnietis Volframs apsēžas, un viņu tūdaļ ielenc bariņš ziņkārīgu pingvīnu."Viņi mūs neuztver kā bīstamas radības," aizkustināts saka Zefs. "Tā droši vien bija arī paradīzē."
Zilā krāsa
Agrā rīta stundā mēs šķērsojam Adriena de Gerlaha vārdā nosaukto jūras šaurumu. Beļģu polārpētnieks 1897. gadā veica pirmo tīri zinātnisko ekspedīciju Antarktīdas ūdeņos. Uz viņa burinieka Belgica klāja atradās arī Roalds Amundsens, kurš vēlāk kā pirmais sasniegs Dienvidpolu, kā arī kuģa ārsts Frederiks A. Kuks, kurš esot paglābis kuģa komandu no sajukšanas prātā.
Kā kādreiz Gerlaha vīri, arī mēs tagad ļaujam skatienam slīdēt pār Antarktīdas kontinenta kontūrām. Un pāri jūrai, kurā blīvi viens pie otra peld nelieli ledusgabali. Eiropa uzmanīgi lauž ceļu uz priekšu. Neko ostā mēs sasēžamies piepūšamajās laivās. Lielākus ledus klučus mēs atstumjam no laivas ar airiem. Tieši blakus mūsu laivai no ūdens galvas izbāž divi jūras leopardi. Izrādot tiem pienācīgu respektu, mēs turpinām airēšanu. Krastā mūs apbrīno bariņš džentū pingvīnu (Pygoscelis papua). To mazuļi lempīgi tipina ūdens virzienā, iegāžas jūrā un tad atkal izlec krastā.
Mēs pavadām jauku pēcpusdienu Paradīzes līcī. Piepūšamajās laivās aiziramies līdz vienam no šļūdoņiem, no kura ledus gabali atdalās salīdzinoši lēnām. Mēs dreifējam starp ledus kalniem, no kuru iekšienes spīd intensīvi zila gaisma. Tjalings paskaidro: "Milzīgā spiediena rezultātā ledus tiek sapresēts tik pamatīgi, ka tas reflektē zilas krāsas gaismu. Tā arī ir ledus patiesā krāsa." Mums visapkārt viss čūkst un mutuļo. Ledus gabali kustās, danco pa viļņiem, dobji dārdēdami atsitas viens pret otru, lūzt, kūst, pazūd skatienam. Arktiskajā jūrā izkūst gadu simteņi.
Vistālāk dienvidos esošā pasta nodaļa
Portlokrojas pētniecības stacijā Base A darbojas trīs zinātnieki, kuri dala Gudjē salu ar veselu džentū pingvīnu koloniju. Šis dzīvesveids uzskatāmi atspoguļojas šeit tapušo zinātnisko darbu nosaukumos, piemēram: "Tūrisma ietekme uz pingvīnu populāciju".
Tā ir nozīmīga tēma: ja pirms desmit gadiem še vienas sezonas laikā pietauvojās trīs līdz četri kruīza kuģi, tad tagad to skaits jau sasniedz 160. Zinātniekiem arvien biežāk jāiejūtas gidu lomā, jāizvadā apmeklētāji cauri muzejam un jārūpējas par pastu. Pat interneta laikmetā salas apmeklētāji ļoti labprāt nosūta uz mājām sveicienus ar zīmogu no vistālāk dienvidos esošās pasta nodaļas.
Pilnās burās mēs sasniedzam mūsu ceļojuma tālāko dienvidu punktu. Saskaņā ar holandiešu tradīciju, pirms spert kāju uz salas, kas neizturami smird pēc pingvīnu mēsliem, mēs iedzeram degvīnu. Vietējā muzeja plauktos sarindotas konservu kārbas no 1900. gada, vannas istabā pie sienas karājas plakāts ar piecdesmito gadu daiļavu. Vienīgā telpa ar krāsni ir virtuve. Mēs mēģinām iedomāties, kā būtu šajā mājoklī pretoties Antarktīdas laika apstākļiem.
Šļūdoņi šķiet rokas stiepiena attālumā. Piepeši atskan blīkšķis - ūdenī iegāžas privātmājas izmēru ledus klucis. Šūpodamies viļņos, mēs airējam atklātajā jūrā. Uz redzēšanos, Antarktīda!
Mums priekšā vēl ir 4100 jūras jūdzes (7600 kilometri) ceļa. Burājot Keiptaunas virzienā, ar katru jūdzi kļūs arvien siltāks un siltāks. Uz Disepšena salas kāda vulkāna krātera malā mēs peldēsimies karstajā avotā. Mēs redzēsim delfīnus, kas naksnīgi melnajā jūrā spīdēs kā meteori. Mēs sadursimies ar kādu aisbergu, kā rezultātā Eiropa zaudēs savu kuģa priekšgala figūru: ūdens nimfu Eiropu ar kailajām krūtīm. Un holandietis Zefs dabūs tādu vētru un viļņus, par kādiem allaž ir sapņojis.
