Turpinājums - sākums šeit. Rīti ir pārāk gaiši, lai gulētu līdz pusdienlaikam. Kaut arī miesa vēl gribētu vārtīties ērtajā dīvānā, dienasgaisma liek slieties augšā un pamazām posties ceļam.
Ani saka, ka nogādās mūs stopēšanas vietā, vienīgi pirms tam izvedīs pastaigā suni. Piesakāmies doties viņai līdzi. Tādējādi iepazīstam ne vien Krakovas vecpilsētu, bet arī mazu daļiņu no piepilsētas mežiem, kuros katru rītu noteiktās stundās bez iepriekšējas saskaņošanas pulcējas visdažādāko suņu saimnieki. Pēc tam Ani mūs aizved līdz autobusu pieturai, un stopējiens uz Brno var sākties.
Kāds brīdis paiet, līdz mūsu paceltie īkšķi uzrunā sievieti, kura dodas apmēram desmit kilometrus uz priekšu. Viņa izved mūs ārā no Krakovas un atstāj autobusu pieturā šosejas malā, piebilstot, lai stopējot rādām uzrakstu "Bielsko Biala". Tā kā līdz Brno ir diezgan tālu un karte rāda, ka pēc nezināma kilometru skaita šoseja no viena ceļa pārtaps divos, viņai paklausām.
Garāmbraucošos mūsu "Bielsko Biala" nepavisam neuzrunā, tāpēc, pamanījuši zīmi, kas vēsta par benzīntanku trīs kilometru attālumā no pašreizējās atrašanās vietas, sākam soļot.
Polijas dienvidi piedāvā to, ko Latvijā neredzēt - kalnus-, un mēs ejam, aizrautīgi lūkojoties apkārt un priecājoties par faktu, ka ceļš ved no kalna lejup. Ir nedaudz karsti, tālab benzīntanks mūs sāk interesēt ne vien kā vieta, kur sastapt atsaucīgus autovadītājus, bet arī kā vieta, kur atspirdzināties ar poļu alu.
Benzīntanks neizskatās pārāk pieprasīts. Pēc neveiksmīgas vairāku braucēju uzrunāšanas nospriežam, ka diena vēl gara, tālab varam atļauties pusstundiņu veltīt savas gastronomiskās vēlmes piepildīšanai. Pēcāk uzrunājam kādu vīrieti, kurš mūs aizvizina apmēram 20 kilometrus tālāk, apstādinām puisi, kurš pats reiz aktīvi ceļojis ar autostopiem, bet Bielsko Biala vēl joprojām ir mums nesasniedzama. Nemaz nerunājot par Polijas-Čehijas robežu vai Brno.
Pēc bijušā stopētāja ieteikuma uztaisām uzrakstu "Cieszyn". Tagad visi redzēs, ka vēlamies tikt uz Češinu - pilsētu uz Polijas un Čehijas robežas.
Kad ceļa malā pavadīta vismaz stunda, pie mums piestāj jauna sieviete ar bērnu. Viņa gan brauc tikai desmit kilometrus uz priekšu, un, ja mūs tas apmierina, varam būt viņas ceļabiedri. Piekrītam, daudz nedomājot. Pēcāk kāda cita jauna sieviete mūs pavizina vēl apmēram tikpat lielu gabalu, līdz atstāj pie tirdzniecības centra. "Te jums būs ērtāk, nekā stāvēt uz autostrādes," viņa sniedz mums padomu.
Autostāvvieta ir milzīga, mašīnu - daudz. Par laimi, pirmie jaunieši, ko mēs uzrunājam, dodas uz Cešinu. Sēžamies mašīnā.
Mēs slikti zinām Polijas ģeogrāfiju, taču viņiem grūtības sagādā angļu valoda. Tālab nokļūstam nevis uz robežas, bet tieši Češinā - pilsētā, kas ir mazu gabaliņu nost no šosejas. Pēc brīža gan viss noskaidrojas un jaunieši ne vien izved mūs no Češinas, bet arī nogādā līdz robežai.
Tuvojas vakars, taču mēs vēl neesam pat pusceļā. Ieliekam somā uzrakstu "Cieszyn", izņemam "Brno", un ar ierasto jautājumu, kurā mainās tikai pilsētu nosaukumi, zibenīgi metamies klāt diviem tikko no džipa izkāpušiem vīriešiem.
- Sveiki, vai jūs braucat Brno virzienā? - vaicāju.
- Jā, - viņi apstiprina.
- Un kur tieši jūs dodaties?
- Uz Ostravu.
- Vai varam braukt kopā ar jums?
- Labi.
Iesēžamies mašīnā un sākam skatīties kartē, kur tad īsti atrodas viņu minētā Ostrava. Grūti saprast, cik izdevīgi ir braukt līdz viņu nosauktajai pilsētai - tas nav īsākais, toties ir lielākais un, domājams, arī apdzīvotākais ceļš. Turklāt gribas beidzot sajust nopietnāku virzību par pārvietošanos vidēji divdesmit kilometru robežās, tālab braucam ar viņiem līdz galam.
Mūsu priekšā jau atkal ir autobusu pietura, bet tai līdzās - benzīntanks. Mašīnu tur tikpat kā nav, bet pagaidām tas mūs neuztrauc - vairāk par visu vēlamies iedzert kafiju. Kaut arī laipnā pārdevēja diemžēl nesaprot ne angliski, ne krieviski, pie kārotā dzēriena tiekam.
Pēc pasēdēšanas šajā benzīntankā dodamies meklēt nākamo - tādu, kur piestāj vairāk braucēju. Ik pa laikam pastāvam ceļmalā, pacilājam īkšķus un pavicinām uzrakstu, bet tad atkal turpinām ceļu. Kad cerība ir gandrīz zudusi, bet, tuvojoties mašīnai, apgriešanās riņķī un īkšķa pacelšana kļuvusi par automātisku kustību kombināciju, mums par lielu pārsteigumu apstājas kāds pārītis. Viņu brauciena mērķis ir Olomouca, pēdējais lielais pieturas punkts pa ceļam uz Brno.
Braucam un vērojam sauli, kas slīd arvien zemāk, debess pamali iekrāsojot zeltaini oranžos un vietām rozā toņos, kā arī kalnus, kas tiecas pretī šīm debesīm. Negribas teikt, ka tur saulrieti ir skaistāki, bet katrā ziņā tie ir citādāki.
Kad tumši zilā krāsa ir pārklājusies pāri gandrīz visam rudajam zeltainumam, mēs atkal nokļūstam benzīntankā. Tur sastopam sievieti, ar kuru mus ir pa ceļam līdz nākamajai degvielas uzpildes stacijai.
Tad gan romantika ir beigusies. Visapkārt tumsa un mazliet salst. Uz Brno brauc tikai divas slovāku sievietes, kuras atzīst, ka līdzbraucējus nevēlas. Dažbrīd noejam līdz šosejai un mēģinām stopēt, kaut arī saprotam, ka diezin vai mums apstāsies. Bet, tiklīdz kaut viena automašīna uzbrauc augšā benzīntankā, steidzamies turp.
Ir vēls. Brno nav tālu, bet attālums līdz pilsēta arī nav tik niecīgs, lai to pieveiktu kājām. Tālab turpinām izprašņāt cilvēkus un pie katra atteikuma sailgojamies pēc Polijas laipnajiem ļaudīm.
Redzam, ka no mašīnas izkāpj kāda paveca lēdija. U. dodas viņai klāt un sāk sarunu. Viņa painteresējas, kāda ir mūsu tautība, nopriecājas, izdzirdot atbildi: "Latvieši," un atsaka: "Man jāparunā ar šoferi." Šoferim nekādu iebilumu nav, un nokļūstam vienā automašīnā ar inteliģentu Slovākijas parlamenta deputāti, Kultūras komitejas locekli, diplomāti, kas aktīvi seko līdzi notikumiem Baltijā gan politiskajā, gan kultūras jomā. Diemžēl viņi steidzas uz Bratislavu, un mēs apmēram vienpadsmitos vakarā tiekam atstāti uz Brno apvedceļa.
- Čau! Mēs tagad ejam iekšā Brno! - sazvanu puisi, pie kura plānota nakšņošana.
- Kur tieši jūs esat? Kas ir jums apkārt?
- Mūs izlaida uz apvedceļa, tagad dodamies iekšā pilsētā. Te ir nekurienes vidus, krūmi, šoseja, daži luksofori un kaut kādas norādes uz centru, - stāstu.
Puisis par mūsu ierašanos ir informēts, tātad, bez mums gulēt neaizies. Vienojamies, ka pārzvanīšu, līdzko ieraudzīšu kaut vienu ielas nosaukumu vai autobusa pieturu. Tā arī rīkojos.
Sarunājam tikšanos centrā. Noteiktajā vietā ierodamies pirms viņa. Man ir tikai aptuvena nojausma, kādam jāizskatās cilvēkam, kurš atnāks mums pretī. Draudzene, kas bijusi kopā ar viņu brīvprātīgajā darbā Āfrikā, ir rādījusi dažas fotogrāfijas, bet kopš tā laika puisis esot mainījies, respektīvi, palicis bez bārdas.Tomēr, tiklīdz jaunais cilvēks ierodas autobusu pieturā, viņu atpazīstu.
Puiša ierosinājums pastaigāties un izbaudīt pilsētu naktī tiek noraidīts, jo esam pārguruši. Tālab soļojam uz viņa apartamentiem, kas atrodas nepilnu desmit minūšu gājienā no stacijas. Protams, jauno cilvēku interesē, kālab mēs stopējam apkārt, kālab uz Čehiju, kālab esam te, kāpēc par galamērķi esam izvēlējušies Prāgu.
- Reiz, Latvijā dzerot absintu, atcerējos, ka Čehijā tas garšo citādāk, labāk. Tā ka varētu teikt, ka esam atbraukuši pēc čehu absinta, - stāsta U.
- Tad jums ir paveicies. Es esmu bārmenis un par absintu zinu daudz, - atsaka mūsu jauniegūtais paziņa.
Turpinājums sekos.....
