Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes

Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes
Foto: Jēkabs Andrušaitis

Katram ceļotājam ir vesela rinda dažādu smieklīgu un neparastu piedzīvojumu, kas atgadījušies ārzemēs. Latviešu ceļotāji, bloga "Sapņumedniece" autori Alīna un Jēkabs Andrušaiti padalījās ar saviem un draugu smieklīgākajiem atgadījumiem ceļojot.

Ķīna. Vai var vienu foto?

Stāsta Alīna: "Ķīnā ik pa brīdim cilvēki vēlējās nofotografēties kopā, parasti viņi to palūdza ļoti pieklājīgi un neuzbāzīgi. Tā gadījās arī apmeklējot templi Guandžou, man pienāca kāda meitene, kas ļoti vēlējās nofotografēties. Mēs abas apstājāmies uz kāpnēm, es uz zemāka pakāpiena, viņa uz augstāka. Pēc brīža pamanīju, ka meitene sniedzas un dod man buču!"

Tējas tasīte Ķīnā

Stāsta Alīna: "Tajā pašā Guandžou, apmeklējot biznesa vakariņas, biju ļoti izslāpusi, un, kad mums atnesa tēju, gribēju to uzreiz sākt to dzert. Galds jau bija pilnībā servēts, tur bija vairākas mazas blodiņas, lielie šķīvji un irbulīši. Tā kā tā nebija pirmā diena Ķīnā, darīju tāpat, kā iepriekšējā vakarā citā restorānā darīja viesmīle – ielēju tēju vienā no mazajām bļodiņām un sāku to dzert. Ķīnieši saskatījās, bet neko neteica.

Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes
Foto: Jēkabs Andrušaitis

Vēlāk pajautāju amerikāņu kolēģei, kas tur dzīvo jau daudzus gadus, vai viss bija kārtībā, tad gan viņa atbildēja, ka tā jau viss labi, tikai tēju es esmu ielējusi zupas bļodā, bet zupu ēdusi no tējas bļodiņas."

Čeki Kubā

Stāsta Alīna: "Atlidojot uz Kubu, izrādījās, ka nav atnācis mans čemodāns. Tā kā lidoju ar čarteri organizētā braucienā, man pastāstīja, ka kaut kad drīzumā mūsu viesnīcā būs gids un lai es noteikti ar viņu aprunājos, jo reisu nav daudz un, kad soma būs, nav zināms. Viņš noteikti iedošot naudu pirmās nepieciešamības precēm. Tā kā man ir ceļojumu apdrošināšana, nolemju, ka vajadzīgo nopirkšu jebkurā gadījumā un droši dodos uz Varadero pilsētas centru, lai nopirktu kaut kādas drēbes, jo visas vasarīgās drēbes man čemodānā! Tomēr izrādās, ka tur nav neviena veikala, kur dod čekus!

Vairākās vietās man piedāvā no burtnīcas izplēst lapu un uzrakstīt pirkumu aprakstu uz tās. Citu variantu vienkārši nav, tāpēc beigu beigās piekrītu ņemt to pašu un maksāt no savas naudas par pirkumiem, ja ne apdrošinātājs, ne gids nepiekritīs apmaksāt. Nākamajā dienā mana soma aizvien nav pienākusi, un tā kā braucu divu dienu ekskursijā uz Havanu, viesnīcas veikalā nopērku vēl šādas tādas drēbes – dažas kleitas, uz kurām visām milzu burtiem ir rakstīts "Cuba", kā arī bērnu XXL izmēra peldšortus, jo šortu pieaugušajiem tur vienkārši nav!

Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes
Foto: Jēkabs Andrušaitis

Ceturtajā dienā soma beidzot pienāk un satieku arī slaveno gidu, kuram izstāstu savu bēdu ar burtnīcu čekiem. Viņš laikam mani lāga nesaprot un saka, ka lai tik dodot šurp! Taču, kad ierauga manas "kvītis", viņš ir mazliet šokā! Tomēr beigu beigās tās paņem un naudu par pirkumiem man arī atdod."

Maskavas īpatnības

Stāsta Jēkabs: "Braucot uz Dienvidkoreju, lidojām tranzītā caur Maskavas Šeremetjevas lidostu. Pirmā lidostā ir pasu pārbaude. Dodu pasi, kura man uzreiz tiek atmesta ar bļāvienu: "Tā vairs nekad nedari!" Izrādās, pasniedzu pasi vāciņos, un robežsargam tas ļoti nepatika. Tālāk sekoja drošības pārbaude. Skatos, ka priekšā rindā stāvošie novelk apavus, jautāju darbiniecei, vai man arī noaut kurpes? Uz to man dusmīgi atbļauj: "Kad nēsāsi papēžu kurpes, tad arī vilksi nost!". Tikmēr ievēroju, ka sieviete, kuras uzdevums ir skatīties monitorā un pārbaudīt pa lenti braucošās rokassomas, to nemaz nedara, bet gan raksta īsziņas telefonā un nemaz nepaceļ acis!"

Kā uztver eiropiešus Dienvidkorejā

Stāsta Alīna: "Dienvidkorejā, kārtojot dokumentus, biju paņēmusi līdzi lielu mapi, kur ar lapiņām bija atzīmētas vietas, kur jāparakstās kolēģiem. Trīs dienas šo mapīti nēsāju līdzi un vairākas reizes ar korejiešiem pārrunājām, kas būs darāms, kur jāparakstās, kas vēl jāizdara. Tā kā man bija ļoti svarīgi to nokārtot, nelikos mierā, kamēr tas nebija izdarīts. Kāda brīdī korejiešu kolēģis man pateica - "priekš eiropietes tu gan esi diezgan organizēta!" Tā uzzināju, ka korejieši eiropiešus neuzskata par akuārātiem vai izdarīgiem! Līdzīgi, kā mēs domājam par dažām Dienvideiropas tautām, viņi šādas īpašības piedēvē visiem eiropiešiem!"

Perons Nr. 3. Bulgārijā

Stāsta Alīna: ""Erasmus" apmaiņas programmas laikā, dzīvojot Grieķijā, ar divām dzīvokļa biedrenēm devāmies ar vilcienu uz Bulgāriju. Pienāca laiks doties atpakaļ, Sofijas dzelzceļa stacijā jau laicīgi sākām meklēt mums vajadzīgo peronu. Uz vilciena biļetēm bija rakstīts Nr. 3, bet tādu peronu nevarējām atrast nekur! Jautājām informācijas centrā, garāmgājējiem, visi plātīja rokas un nevarēja palīdzēt. Pilnīgā izmisumā lūdzām palīdzību somu krāvējiem, kas ar nelielu golfa mašīnīti pārvadāja bagāžu. Viņi gan ātri piekrita palīdzēt, bet nevis par "mazu, bet godīgu samaksu", bet gan par 15 eiro, kas 2007. gadā bija liela nauda studentēm! Tā kā līdz vilciena atiešanai bija palikušas tikai divas minūtes, piekritām. Krāvējs mūs aizveda burtiski 5 metrus tālāk pie pirmā vilciena un teica – re, tas ir īstais! Un pieprasīja samaksu! Tobrīd vilciena pavadoņi jau kāpa iekšā vagonos, laika vairs nebija nemaz, taču maksāt dikti negribējām. Ar meitenēm ātri sačukstējāmies, ka lecam nost no braucamā un skrienam uz vilcienu!

Lecot iekšā vilcienā, kurš uzreiz arī sāka braukt, krāvējs noķēra mani aiz mugursomas, taču man izdevās izrauties! Sāku skriet pa vagonu uz priekšu, un pa logu redzēju, kā krāvējs skrien blakus vilcienam un sit tam pa logiem, un domāju, ka nu tik pa nākamajām durvīm ieleks atkal iekšā! Tobrīd vienai no kupejām atvērās durvis, divi kungi, kas to visu bija vērojuši, mūs ievilka iekšā, aizcirta durvis, aizvilka aizkarus un teica, lai sēžam klusu. Viņi mūs paslēpa! Izrādījās, ka viņi abi bija krievu ārsti, kas strādā Atēnās, un gandrīz visu brauciena laiku ar viņiem nopļāpājām. Bet, neatrodamais perons izrādījās nevis Nr 3, bet gan "З" kā "запад" ("rietumi")."

Zemūdens kodējs Kubā

Stāsta Inita: "Apmeklējot Kubu, Vinales provinci, ekskursijas noslēgumā aizbraucām uz kādu vietējo ūdenskritumu, kur karstajā dienā atveldzēties. Ielekšana ūdenstilpnē bija diezgan viegla, bet izrādījās, ka ar to tikšanu ārā tā sarežģītāk, bija jāpiepeld pie klinšainā krasta un jāuzvelkas augšā. Kad mēģināju to izdarīt, ar kājām atspiežoties no malas, man pēkšņi kaut kas iekoda kājā! Sāku kliegt. Tobrīd pavisam blakus atradās kāds kubiešu vīrietis, ar ļoti izteiktu ķermeņa apmatojumu. Pārējie kubieši un visi mani draugi padomāja, ka viņš man dara pāri un sāka skatīties uz šo vīrieti ar pārmetuma pilniem skatieniem! Kubietis skatījās uz mani un pārējiem ar šausmu pilnu sejas izteiksmi, jo neko taču nedarīja!

Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes
Foto: Jēkabs Andrušaitis

Mēģināju tikt ārā citā krasta pusē, bet tikko kā pieķēros pie malas, lapas sakustējās un kaut kas aizlīda krūmos. Tā izrādījās tikai ķirzaka, bet pēc iepriekšējā piedzīvojuma metos meklēt citu vietu, kur beidzot tikt ārā! Izlienot no ūdens, uz potītes bija divu zobu nospiedums. Mūsu kubiešu gide mani mierināja, ka viss kārtībā, tā būs bijusi tikai zivs, jo zemūdens čūskas te nedzīvojot, un kodumam uzlēja rumu, brūce gan kādu brīdi asiņoja, jo kodums bija dziļš. Man vēlāk teica, ka tā noteikti bija kāda nārstojoša zivs, kas sargāja ikrus, taču pilnas pārliecības man nav!"

Ciemos pie drauga Vjetnamā

Stāsta Edvards: "Mans draugs ilgāku laiku dzīvoja Vjetnamā, un, aizbraucot pie viņa uz dažām dienām, biju domājis, ka mēs atpūtīsimies pie viņa mājās un nekur ārpus pilsētas nebrauksim. Tomēr nolēmām, ka jāiet pārgājienā. Nekāda īpaša apģērba man nebija, parasti apavi, šorti, viņam tāpat, bet mēs tāpat nolēmām iet. Gājām cauri diezgan blīviem džungļiem, drusku saskrāpējām kājas, bet priecājāmies, ka šeit nedzīvo nekādi rāpuļi. Kad beidzot bijām augšā kalnā, satikām kādu vietējo, kuram jautājām – sakiet lūdzu, vai šeit nedzīvo čūskas?

Vietējais puisis gandrīz pārplīsa pušu no smiekliem, knapi izčukstot: "Šo vietu sauc par čūsku kalnu!".
Kāpjot uz leju, mēs ļoti rūpīgi skatījāmies zem kājām!

Tajā pašā braucienā nolēmām aizbraukt ekskursijā uz citu pilsētu kopā ar vietējo gidu. Jautāju gidam, vai šajā pilsētā nav malārijas risks, jo zāles nedzeru, tā kā nebiju paredzējis braukt ārpus galvaspilsētas. Gids smaida un saka, ka nē, nē, viss ir droši. Uz pirmās lielā būves, ko ieraugam pilsētā, lieliem burtiem ir rakstīts "Malārijas slimnīca". Par laimi, viss beidzās labi."

Pielīmētās kājas lidojumā

Stāsta Solveiga: "Seni padomju laiki, lidojums Maskava – Kopenhāgena. Pēc diennakti ilgas nīkšanas lidostā beidzot tiekam lidmašīnā un es aizsnaužos. Pamostos, bet kājas, pēdas pie tepiķīša pielīmētas!!! Sievietei no priekšējā sēdekļa apgāzusies zem sēdekļa pastumtā 3 litru medus burka un smuki iztecējusi pa salonu, sieviete arī nogurusi un guļ..."

Čeki Kubā, slepena buča un citi smieklīgi stāsti no latviešu ceļotāju pieredzes
Foto: Jēkabs Andrušaitis

Cīsiņi Amerikā

Stāsta Tatjana: "Biju stāvoklī un man vajadzēja braukt komandējumā uz ASV. Tā kā man visu laiku gribējās ēst, biju paņēmusi līdzi cīsiņus, ko uzgrauzt. Izgājusi imigrācijas kontroli, devos pēc čemodāna. Tur man pienāca jauks sunītis, kas sāka luncināt asti. Izrādījās, tas bija muitas suns un astes luncināšana bija signāls, ka suns saodis neatļautus priekšmetus manā somā! Palikušos cīsiņus man atņēma, sodu gan nelika maksāt, kad izstāstīju situāciju, bet teica, lai citreiz gan tā nedaru!"

Kostarikas mandarīni ASV

Stāsta Diāna: "Vienreiz, lidojot caur ASV tranzītā no Kostarikas, gandrīz sanāca pamatīgas ziepes. Visu nodeklarējām, bet bijām vispār aizmirsuši par iepriekšējā dienā pie pludmales pirktajiem mandarīniem no vietējā zemnieka, kas mētājās somas dziļumā neapēsti. Notika somas pārbaude un, kas par traci izcēlās, kad tos divus nabaga mandarīnus atrada! Viņiem virsū bija nedaudz smiltis un pa visu lidostas zāli tika bļauts, ka atrasti mandarīni ar slimību. Maniem iebildumiem, ka tās ir vienkārši pludmales smiltis, dzirdīgas ausis neatradās. Saskrēja bezmaz vesela komisija, ielika tos mandarīnus speciālā maisā. Mūs beigās veiksmīgi palaida bez soda, bet varēja būt daudz ļaunāk."

Seko Alīnas un Jēkaba ceļojumu stāstiem arī turpmāk "Sapnumedniece.lv" un "Instagram".

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl