Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva

Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, 2014.gada septembrī nolēma pamest apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko apdzīvoto punktu no Rīgas - Pita salu, šķērsojot Eirāziju un pēc iespējas vairāk ceļa veicot pa sauszemi. Turismagids.lv turpina stāstīt par viņu ceļu - šoreiz par jauniešu piedzīvojumiem Tbilisi, Gruzijā - gan naktsmāju meklējumiem, gan centieniem nopelnīt naudu, lai iegādātos jaunus velosipēdus nozagto vietā.

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Daiņa stāsts

Piedāvājam salīdzinoši īsu atskatu par pavadīto laiku Gruzijā, paveiktajiem darbiem, satiktajiem cilvēkiem, iespaidiem, pieredzēm un pārdomām. Bet, pirms pievērsties stāstam par piedzīvoto, gribu tikai pabrīdināt, ka rakstā nu nekādi neizdevās atspoguļot visus ievērības cienīgos notikumus un arī notikumi, kas ir atspoguļoti, iespējams, nav aprakstīti tik poētiski, kā būtu bijis nepieciešams.

Ierašanās

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


Gruzijā ieradāmies, šķērsojot Krievijas/Gruzijas robežu pašā Kaukāza kalnu sirdī. Šeit arī mūs sagaidīja ziema, no kuras tik izmisīgi centāmies aizbēgt, daļu no ceļa mērojot ar vilcieniem. Ziemīgo laikapstākļu ierašanās dēļ arī nedaudz nācās mainīt plānus – kad nonācām spēcīga sniegputeņa epicentrā, kļuva skaidrs, ka kalnu pāreju pārvarēt ar velosipēdu nebūs iespējams un nāksies meklēt alternatīvu transporta veidu.

Par laimi, viss izvērtās pavisam veiksmīgi, Jvari pāreju pārvarējām, saspiedušies ceļa tīrītāju brigādes džipā. Labi, ka tā – pašiem saviem spēkiem tikt 2379 metru augstās pārejas otrā pusē mums noteikti nebūtu izdevies – sniega segas biezums vietām sniedzās krietnu gabalu virs potītēm. Veiksmīgi tikušiem kalnu pārejas otrā pusē, vairs tikai atlika mērot ap 110 kilometrus garo ceļu līdz Gruzijas galvaspilsētai – Tbilisi. Man tas nozīmēja ļoti slapju velobraucienu, bet Ivaram un Laurai nācās ceļa malā līdz viduklim sniegā "makšķerēt" mašīnas. Kā teic visiem zināmā tautas gudrība - viss ir labs, kas labi beidzas – bez liekām ķibelēm visi nonācām līdz iecerētajam galamērķim – vis-atraktīvi-foršākā Latvijas uzņēmuma "Explore Outdoor" štābam Tbilisi.

Dzīve un dzīvesvietas Tbilisi

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


Tbilisi ir pilsēta, kurā ceļojums nebeidzas, pat ja tajā plāno palikt vairākus mēnešus. Godīgi jāsaka, ka tik daudz pārvākšanās reižu no vienas mājvietas uz otru, kā to nācās darīt Tbilisi, visā savā mūžā nebija nācies piedzīvot. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas slikts, bet, jebkurā gadījumā, brīžiem tas, tomēr, ir nedaudz nogurdinoši. Vienmēr sanāk tā, ka brīdī, kad beidzot esam pieraduši pie jaunās dzīvesvietas, viesmīlīgajiem dzīvokļa saimniekiem un visām pārējām peripetijām, notiek kaut kas negaidīts un somas atkal jākrāmē, lai dotos "apskatīt" kādu citu Tbilisi mikrorajonu.

Draugi no Latvijas arī Tbilisi

Mūsu ceļojumi Tbilisi sākās "Explore Outdoor" bāzes vietā Machabeli ielā, pašā Tbilisi centrā. Pavisam liels paldies mums jāsaka visam "Explore Outdoor" kolektīvam, bet īpaši Katrīnai Lipšānei un Agrim Ziemelim, bez kuru palīdzības pavadītais laiks Tbilisi, iespējams, būtu izvērties ne uz pusi tik patīkams, kāds tas bija mums. Laikam jau jāsaka netiešs paldies arī bērnu un jauniešu organizācijai "Jaunie Vanagi", caur kuru bija izdevies iepazīties ar Agri un Katrīnu. Precizējot jāsaka, ka gan ar Agri, gan Katrīnu mēs iepazināmies, manuprāt, labākā Jauno Vanagu organizētā pasākuma laikā – piedaloties piedzīvojumu spēlē "Zvirbuļa taka". Šobrīd, retrospektīvā atskatoties uz šo pasākumu, jāsaka, ka spēlei "Zvirbuļa taka" ir liela līdzība ar vīzu medībām Irānā.

Ja piedzīvojumu spēles Latvijā nešķiet gana aizraujošas, tad varbūt ir īstais laiks uzmest aci "Explore Outdoor" piedāvātajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Viņi mūsu vērtējumā ir visprofesionālākais alternatīvo tūrisma pakalpojumu sniedzējs Gruzijā, piedevām vēl tā dibinātāji un vadošie darbinieki ir latvieši.

Diemžēl tādu vai citādu iemeslu dēļ pēc 12 naktīm mums nācās atstāt viesmīlīgo un mājīgo dzīvokli Machabeli ielā, lai dotos iekarot pašu Tbilisi vecpilsētas virsotni. Šoreiz lielais paldies jāsaka Keti Vardosanidzei un Mariam Tutberidzei. Šīs gruzīnu dāmas man bija tas gods iepazīt studiju laikā, kad abas meitenes studēja Rīgas Juridiskās augstskolas maģistra studiju programmā. Mūsu nākamais pieturas punkts – dzīvoklis Salami ielā, iespējams, ir pati labākā dzīvesvieta visā Tbilisi.

No dzīvokļa paveras satriecošs skats nevis uz desām, bet uz Gruzijas galvaspilsētu; protams, lai līdz šādam skatupunktam nonāktu, ir jāmēro tikpat satriecošs kāpums kalnā – pēc kāpuma pa ielām vēl ir jāuzstiepjas augšā pa 141 pakāpienu, lai nonāktu līdz dzīvokļa durvīm. Lai vai kā, bet īpaši ilgi pakavēties Tbilisi virsotnē mums nebija lemts, atkal pēc 12 naktīm, nedēļu pirms Ziemassvētkiem, nu jau otro reizi nācās pakot somas, lai meklētu nākamās naktsmājas.

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva

Niks no Nigērijas

Otrā pārvākšanas savā veidā bija pavisam liela avantūra, jo cilvēkus, pie kuriem plānojām dzīvot, nepazinām gandrīz nemaz. Garais stāsts īsumā – ar Niku Erhisu Abinogunu (students no Nigērijas) iepazināmies Gruzijas populārākā hip-hop/rnb izpildītāja mūzikas video filmēšanas laikā, un jau nākamajā tikšanās reizē viņš mums piedāvāja mitināties viņa viesmīlīgajos apartamentus. Pavadītais laiks Nika dzīvoklī izvērtās par piedzīvojumiem bagātāko laiku Tbilisi. Tieši šeit tika piedzīvotas trakākās naktis, satikti un iepazīti labākie draugi un izciesti grūtākie rīti. Pa vidu visam piedzīvotajam, Nika dzīvoklī īpaši jāatzīmē kolorītā dzīvokļa īpašniece Lizi un dzīvokļa biedru attiecības ar šo kolorīto dāmu.

Viss sākās varbūt tikai nedaudz kaitinoši – Lizi ik pa laikam, bez nekāda iepriekšēja brīdinājuma ieradās dzīvoklī kopā ar potenciālajiem dzīvokļa pircējiem, lai viņiem izrādītu katru dzīvokļa stūrīti. Nebija tā, ka viņa to darīja iepriekš paredzamā laikā, viņa ieradās tad, kad viņai bija ērtāk un nevis tad, kad tas varētu būt vieglāk pieņemams dzīvokļa īrniekiem. Bieži sanāca tā, ka no rīta pamodāmies tāpēc, ka pilnīgi nepazīstami cilvēki defilē pa dzīvojamo istabu, pētot katru dzīvokļa stūrīti. Labi, tas vēl tā, to vēl varētu pieciest.

Īstie prieki sākās, kad pienāca laiks maksāt īri – Lizi parasti ieradās kopā ar diviem būdīgiem tēvaiņiem, kuru pienākums bija izskatīties īpaši draudīgiem, piepīpēt visu dzīvojamo istabu un ik pa laikam iebļaut kaut ko tev sejā.

Lizi acīmredzami nebija apmierināta ar faktu, ka dzīvoklī ir iemitinājušies vēl sazin kādi tur trīs liekēži, un tāpēc viņa nāca klajā ar revolucionāru Šerloka Holmsa cienīgu dedukcijas paraugdemonstrējumu – mēs, t.i., Ivars, Laura un es, noteikti maksājam Nikam ļoti lielas naudas summas, lai varētu mitināties viņas dārgajā dzīvoklī. Pārliecināt par pretējo viņu gandrīz nebija iespējams un talkā tika ņemts laikraksts "Georgia Today", kurā pāris dienas iepriekš bija publicēta neliela intervija ar mums. Tādā vai citādā veidā, iespējams, mums izdevās viņu pārliecināt, bet pašiem mums īstas pārliecības par to nav vēl šobaltdien. Jebkurā gadījumā, apspriežoties ar Niku un viņa dzīvokļa biedru, tika pieņemts lēmums, doties citas dzīvesvietas meklējumos, atstājot Lizijas dzīvokli viņai, viņas tēvočiem un potenciālajiem dzīvokļa pircējiem. Saburtalo mikrorajona dzīvoklī mēs bijām pavadījuši vairāk nekā mēnesi – 40 naktis, katru dienu izcīnot smago cīņu ar siltā ūdens iegūšanu dušā – lai gāzes ūdens sildītājs iedarbotos, dažreiz nācās pavadīt krietnu brītiņu, neskaitāmas reizes taisot vaļā un ciet ūdens krānu.

Ēriks, Maikls un Lī no Amerikas

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


Pēc saķeršanās ar Nika dzīvokļa īpašnieci Liziju, mums ātros tempos bija kārtējo reizi jāmeklē dzīvesvieta un otro reizi uz brīdi mums izlīdzēja "Explore Outdoor" ļaudis. Šoreiz tas gan bija tikai pagaidu variants un jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pārvākties nāksies vismaz vēl vienu reizi.

Pēc nedēļas priekšā bija nākamie Jurģi. Par laimi, piedalīšanās Gruzijas repera Beras (pilnajā vārdā Bera Ivanishvili ir Gruzijas bagātākā cilvēka un bijušā premjera Bidzinas Ivanishvili dēls) video filmēšanā, mūs saveda kopā ne tikai ar Nigērijas Niku, bet arī ar kolorītu amerikāņu jauniešu kompāniju – Ēriku, Maiklu un Lī. Mūs visus vienoja vairāk nekā tikai karjera šovbiznesa industrijā un laika gaitā izveidojās negaidīti cieša draudzība – tieši šo iemeslu dēļ amerikāņi (kā mēs viņus uzreiz kolektīvi iesaucām) piedāvāja par pieturas punktu izvēlēties viņu dzīvesvietu.

Bez trakām dzīvokļa īpašniecēm un citiem sarežģījumiem dzīvojām kā liela un draudzīga ģimene līdz brīdim, kad arī "Beras brālībai" bija pienācis laiks šķirties. Pirms šķiršanās vēl paspējām Amerikāņu draugus iepazīstināt ar talantīgo latviešu hokejistu – Zemgusu Girgensonu, kurš, pateicoties Ērikam, ātri vien pārtapa par Zembo Johansonu, tāpat sniedzām nelielu ieskatu Latvijas vēstures līkločos, jauniešus izglītojot par Kurzemes kolonijām Trinidadu un Tobago un Gambiju. Bet visam pienāk savs laiks - vispirms kartupeļu cienītājs, brīvās cīņas virtuozs Ēriks devās atpakaļ uz Viskonsīnu, lai palīdzētu vecākiem fermas darbos, un pēc kādas nedēļas laiks bija pienācis arī meitu ģēģera, filozofa Lī mājupceļam. Pēdējais mohikānis Maikls, kas, neskatoties uz to, ka viņā rit ebreju asinis, nebija īsti sajūsmā par Izraēlas ekspansiju Palestīnas teritorijā, plānoja izmēģināt savus spēkus, kļūstot par angļu valodas skolotāju Gruzijā. Līdz ar Lī aizbraukšanu arī mums – latviešu klaidoņiem – bija pienācis laiks meklēt pēdējo miera ostu Tbilisi, jo dzīvokļa īres līguma darbības laiks arī bija beidzies.

Antons un Čemtai – Polija un Kenija

Par pēdējo miera ostu, pateicoties vēl diviem Beras brālības pārstāvjiem, mums kalpoja Antona (Polija) un Čemtai (Kenija) mājīgais dzīvoklis. Šeit mēs atkal pierādījām, ka esam spējīgi pašu kārtīgāko istabu pārvest īstā ceļotāju "pritonā", kur uz grīdas mētājas dažādas ceļošanai nepieciešamas lietas, sākot no velosipēda remontam nepieciešamajiem instrumentiem un rezerves daļām un beidzot ar visu pārējo mūsu iedzīvi. Pie Čemtai un Antona tad arī pavadījām pēdējos vakarus Tbilisi, pirms atsākām ceļojumu uz Pita salu Jaunzēlandē.

Darbi un darbiņi

Galvenais iemesls, kāpēc Tbilisi mums nācās uzkavēties tik ilgi, protams, bija saistīts ar nelāgo atgadījumu Sevastopolē. Tiem, kas to jau piemirsuši, jāatgādina, ka Sevastopolē līdz šim nenoskaidroti nelieši nelegāli konfiscēja divus mūsu ekspedīcijas velosipēdus (nedaudz vairāk par šo atgadījumu skatīt šeit un lasīt šeit). Tad nu, atrodoties Tbilisi, visi mūsu ceļojuma plāni praktiski karājās mata galā, mums bija jāatrod veids kā sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu ceļu turpināt. Jau no paša sākuma bija pilnīgi skaidrs, ka šī problēma pati no sevis neatrisināsies un viss būs atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.

Pirmie soļi Gruzijas šovbiznesa pasaulē

Pavisam parastā vakarā, pavisam parasti sēdējām pie datora un darījām pavisam parastas un nevajadzīgas lietas. Pavisam parastā FB grupā "Georgian Wanderers" uzgājām piedāvājumu ārzemniekiem piedalīties Gruzijas repa zvaigznes BERA mūzikas video uzņemšanā kā statistiem, par ko bija piesolīta arī atlīdzība – 50 GEL (ap 25 eiro) katram dalībniekam. Lieki galvu nelauzījām – nauda ir nauda, un visiem taču gribas kļūt slaveniem. Šī ikdienišķo notikumu ķēde pārsteidzošā kārtā noveda pie pavisam neikdienišķa rezultāta – filmēšanas laukumā izveidotās draudzības izrādījās daudz spēcīgākas, nekā es būtu spējīgs iedomāties.

Vēl jau arī pāris vārdi jāsaka par pašu video uzņemšanas procesu. Pavisam pārsteidza Gruzīnu darba stils – tā vietā, lai viss būtu izplānots pirms pašas filmēšanas, radās iespaids, ka režisors un neskaitāmie viņa asistenti, tikai pašā filmēšanas laukumā ir sapratuši, ka ar glaunām videokamerām, gaismām un citu tehniku vien nepietiks, lai uzražotu sakarīgu video. Rezultātā parastie mirstīgie statisti tika vazāti no vienas vietas uz otru, neskaitāmas reizes atkārtojot vienas un tās pašas monotonās kustības. Diemžēl, brīžiem filmēšanas komanda radīja iespaidu, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, ka mājās cilvēki pārnāks nevis plkst. 23.00, kā tas bija solīts, bet gan plkst. 04.00. Protams, neviens tā arī nepacentās atvainoties par lielo kavēšanos, bet vismaz sagādāja maizi, desiņas un majonēzi, lai nomierinātu starptautisko pūli.

Bet, tiklīdz Nigērijas Niks nāca klajā ar iniciatīvu doties uz tuvāko veikalu, lai iegādātos "dziriņu" un citus atspirdzinošus dzērienus, kā uz burvju mājiena, viss aizkaitinājums ar gruzīnu darba kultūru pagaisa kā nebijis un statisti sāka beidzot izbaudīt procesu. Šeit laikam kārta teikt lielu paldies Tatai, kurai, cita starpā, bija izmeklēti laba seja, ka viņa ne tikai piespēlēja šo darbiņu, bet pēc kāda mēneša nodrošināja mums atkārtotu iespēju sevi pierādīt Gruzijas šovbiznesa pasaulē. Ja pirmajā filmēšanas reizē mums bija jāiejūtas parastu ņujorkiešu lomā un tikai jāstaigā šurpu-turpu, ik pa brīdim nomainot apģērbus un izliekoties par citiem cilvēkiem, kuri staigā šurpu-turpu, tad otrā reize jau bija daudz komplicētāka un prasīja daudz vairāk piepūles, jo jāspēlē bija Getsbija balles dancojošo viesu loma. Sīvo konkurenci visveiksmīgāk izturēja Ivars, savaldzinot horeogrāfu ar savām gaumīgi izmeklētajām kustībām.

Otrā filmēšanas reize bija ne vien daudz sarežģītāka, nogurdinošāka un trīsreiz garāka, bet arī divreiz ienesīgāka. Sākumā gan bija paredzētas 11 stundas un 50 naudiņas, bet, kad bija pagājušas jau 16 stundas, filmētājiem, varbūt kaut kur uzplaiksnīja kāds sirdsapziņas pārmetums un tika piesolīta lielāka samaksa, lai pamodinātu guļošos aktierus. Arī šajā brīdī gan vēl tika solīts mazāks kopējais laiks par grūti aptveramo 21 stundu, ko pavadījām TV ļaužu un kameru ielenkumā. Kopējie ieņēmumi ekspedīcijas HMR budžetā pēc dalības abos BERAs video sastādīja 350 GEL (ap 170 eiro).

Vēl pāris vārdi tomēr jāveltī pašam Gruzijas šovbiznesa princim Beram Ivanishvili. Otrā video filmēšanas laikā, mums bija tas gods satikt viņu un pārmīt pāris vārdus par dzīvi šovbiznesa pasaulē. BERA sniedza nelielu ieskatu Losandželosas un Ņujorkas šovbiznesa aizkulisēs, kavējoties atmiņās par pavadīto laiku kopā ar Riannu un Džastinu Bīberu.

Cita starpā, talantīgais mākslinieks, dzirdējis mūsu stāstu par Krimā nolaupītajiem velosipēdiem, pilnā nopietnībā atgalvoja, ka viņš velo būtu no garnadžiem atguvis, ja vien tobrīd būtu bijis klāt.

Vakara/nakts/rīta nagla bija BERAs personīgais apsveikums Ivaram viņa 27 gadu jubilejā, kuru slepus mums izdevās noorganizēt. Vienīgā darvas pile medus mucā ir tas, ka BERA vēl šobrīd nav saņēmies filmētos video publicēt. Tiklīdz šis ilgi gaidītais brīdis pienāks, solāmies tos pārpublicēt arī kaut kur šeit.

Tējas tirgošanas bizness un līdzekļu vākšana

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


Kamēr dzīvojāmies pie Nigērijas Nika, prātā iešāvās patiešām ģeniāla doma – kāpēc gan nevarētu pievienoties neskaitāmajiem Tbilisi ielu tirgoņiem un izmēģināt savu roku tirdzniecības biznesā. Domāts – darīts, par tirgojamo preci izvēlējamies tēju un vēl kādu karstu dzērienu. Šāda izvēle bija loģiska, jo mūsu rīcībā bija viss nepieciešamais tējas pagatavošanai.

Pārāk ilgi mēs galvu nelauzījām un pārāk smalki visu necentāmies izplānot, tik vien kā uz lielām kartona loksnēm aprakstījām mūsu piedzīvoto Krimā un bijām gatvi doties ielās. Par savu mērķi izvēlējāmies Rustaveli metro staciju pilsētas centrā. Jāsaka, ka bijām izvēlējušies pareizo tirdzniecības vietu un laiku, jo diena izrādījās īpaši auksta.

Par uzmanības trūkumu mums nebija pamats sūdzēties un darbs pietika visiem. Protams, šī projekta mērķis noteikti nebija nopietnas naudas pelnīšana (dienas laikā nopelnījām nepilnus 20 GEL)

Mums izdevās viss ko bijām iecerējuši – īsa video izveidošana par tējas tirgošanas projektu "TEA WITH A STORY". Video mums bija nepieciešams, lai izveidotu "crowdfunding" lapu, cerot uz līdzīgi domājošu entuziastu atbalstu mūsu iecerēm.

Tad nu lūk – video mums ir izdevies un jau kādu laiku ir apskatāms.

Arī "crowdfunding" lapa portālā trevolta.com ir izveidota un veiksmīgi pieņēmusi pirmos ziedojumus. Latviešiem vienmēr ir bijis grūti ar līdzekļu vākšanu projektiem, kam nav tieša sakara ar labdarību – cilvēki parasti šādus projektus uztver kā dīkdieņu diedelēšanas kampaņu un tās organizētājus par izlutinātiem bērneļiem, kuriem vecāki nav iemācījuši darba tikumu. Lai vai kā tur būtu, esam mēs slinki diedelnieki vai neesam, tomēr gribētu precizēt, ka mēs rokas nevienam makā nebāžam un ar savām iecerēm cilvēkiem neuzbāžamies. Tāpat savu līdzekļu vākšanas kampaņu neuzskatām par pirmo prioritāti, jo zinām, ka ir daudzi cilvēki, kas ir pelnījuši vairāk un kam līdzekļi ir vairāk nepieciešami.

Savu kampaņu adresējam īpaši tiem lasītājiem un sekotājiem, kuri uzskata, ka tas, ko darām, ir kaut kā vērts, tiem, kuriem mūsu piemērs varbūt ir kalpojis kā iedvesma uzdrīkstēties nedaudz vairāk, un varbūt esam, kādam no viņiem jau pierādījuši, ka šāda veida ceļojums nav domāts tikai izredzētajiem, bet ikvienam, kuram ir gana liela vēlme savu mērķi sasniegt. Un tieši ar šiem cilvēkiem mēs arī runājam.

HOW MANY ROADS stāstu vakars Tbilisi

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


No visām līdzekļu vākšanas aktivitātēm Tbilisi (protams, neskaitot algotu darbu) visefektīvākā bija ziedojumu kastes novietošana mūsu organizētajā stāstu un bilžu vakarā. Uz pasākumu beigu beigās ieradās krietns pulciņš (ap 50) interesentu, no kuriem lielākā daļa bija Tbilisi paziņas un draugi. Sākums izpildījumā bija diezgan nervozs, īpaši tāpēc, ka neviens no mums nav pieradis publikas priekšā stāstīt par sevis piedzīvoto. Uz pasākuma beigām jau sākām iejusties stāstnieku lomās un pasākums uz priekšu ritēja daudz raitāk. Pēc pasākuma iztukšojuši ziedojumu kasti, secinājām, ka viesi ir bijuši ļoti pretimnākoši – kopējā saziedotā summa sastādīja aptuveni 200 GEL ( ap 100 eiro).

Algotā darba medības

Ilūzijas par to, ka mums nepieciešamo summu mēs tāpat vien savāksim, tirgojot tēju un rādot bildes un video, tiešām nelolojām. Jau uzreiz pēc ierašanās Tbilisi un pirmo problēmjautājumu atrasināšanas, sākām aktīvas algota darba medības. Šajā procesā vislielākās problēmas sagādāja tas, ka neviens no mums tā īsti nepārvaldīja gruzīnu valodu un bija jācer uz to, ka kādam varētu pietikt tikai ar angļu un krievu valodas prasmēm. Uzmeistarojām/atjaunojām CV un sākām ķemmēt sludinājumu portālus un sūtīt pieteikuma vēstules.

Dainis

Man laikam paveicās visvairāk (ja runājam par to, cik ātri izdevās darbu sameklēt), jo darbs pats burtiski atnāca pie manis. Darbam pat bija sievietes vārds – Ieva Jurgalāne. Izrādās, ka "Explore Outdoor" Katrīna nav vienīgā latviešu meitene, kas laimi meklē Gruzijā. Ieva šeit jau aktīvi darbojas vismaz gadu un ir pat paspējusi par vīru nolūkot gruzīnu puisi. Izrādās, ka viņa jau kādu laiku darbojas Gruzijā dibinātā biedrībā, kas nodarbojas ar korporatīvās pārvaldības jautājumu risināšanu Gruzijas privātajā sektorā. Viņa man piedāvāja nākt talkā un pie šiem projektiem turpmāk strādāt kopīgi.

Pēc tikšanās ar biedrības vadību, tika pieņemts kopīgs lēmums uzsākt sadarbību. Vienojāmies, ka par pusslodzes darbu man mēnesī maksās 400 GEL (ap 200 eiro). Bet, kā jau Gruzijā, viss ne vienmēr uz priekšu rit tik viegli kā vajadzētu. Pirmās problēmas sākās, kad algas izmaksa tika kavēta un solījumi netika pildīti. Pavisam drūmi viss sāka izskatīties, kad uzzināju, ka lielākā daļa no darbiniekiem algu nesaņem jau vairākus mēnešus. Man par laimi, lielākā daļa algas man tika samaksāta (daļu no Ievas vīra personīgajiem līdzekļiem), un biju priecīgs teikt ardievas Gruzijas korporatīvās pārvaldības institūtam.

Laura

Laura, pateicoties Skotijā gūtajai pieredzei, strādājot bāros un restorānos (paralēli studijām Glāzgovā), ātri atrada darbu topošā viesnīcā. Domājams, ka no visiem mums, tieši Lauras darbs bija visatbildīgākais un prasīja visvairāk profesionalitātes un tiešām strādāšanas.

Gandrīz katru dienu Laura no darba pārradās krietni pēc darba laika beigām un nereti devās uz darbu arī nedēļas nogalē. Darba pienākumus ietilpa bāra dzērienu kartes sagatavošana, kokteiļu recepšu izvēle, alkohola sortimenta izvēle un darbinieku apmācība. Beigu beigās Lauras centība un profesionālā attieksme atmaksājās ar uzviju, viņai ne vien tika samaksāts vairāk nekā solīts, bet papildus tam iegūti draugi, kurus, kā zināms, par naudu nenopirksi. Jāpiemetina, ka no Lauras darba vietas pavērās vislabākais skats uz pilsētu, un šāda privilēģija nebija ne man, ne Ivaram.

Ivars

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva


Ivars veiksmīgi sameklēja pagaidu darbu bāra letes otrā pusē vienā no iecienītākajiem bāriem Tbilisi – multikulturālajā bārā "Warszawa". Ivars bija lielisks bārmenis un ātri vien iemantoja bāra apmeklētāju labvēlību un vairākos gadījumos pat draudzību. Viņa hipsterīgā bārda lieliski iederējās bāra atmosfērā un spēja saglabāt vēsu prātu jebkurā situācijā lieti noderēja piektdienas vakaru bāra sastrēguma stundās.

Jau pirms Ivara darba gaitu sākuma, bārs "Warszawa" bija kļuvis par mūsu otrajām "mājām", un līdz ar Ivara ierašanos savas pozīcijas nostiprināja. Grūti būtu atcerēties kādu Tbilisi pavadītu nedēļu, kad "Warszawa" nebūtu apmeklēta vismaz vienu reizi – tur varēja satikt draugus un paziņas, kurus citādā veidā sadzīt rokā gandrīz nebija iespējams. Šo iemeslu dēļ tieši "Warszawa" izvēlējāmies kā vietu, kur pēdējo reizi satikt visus Tbilisi paziņas un draugus, lai teiktu ardievas pirms doties tālākajā ceļā.

Velosipēdu medības

Kā jau tika norādīts, tieši velosipēdu meklējumi bija galvenais iemesls, kāpēc mūsu vizīte Tbilisi ievilkās uz tik ilgu laiku. Apspriesti tika vairāki varianti kā esošo situāciju atrasināt – lietotu velosipēdu iegāde Gruzijā; velo rāmja iegāde Gruzijā un detaļu pasūtīšana no Latvijas, un atteikšanās no velosipēdiem kā transporta veida. Pēc garām pārdomām un ilgiem meklējumiem, mums izdevās Gruzijas interneta sludinājumu portālā sameklēt divus mums vairāk vai mazāk piemērotus velosipēdus. Patīkami iepriecināja izvēlēto velosipēdu kvalitāte un piedāvātās cenas – Lauras velosipēdu izdevās iegādāties par 300 Gruzijas naudiņām un manu velo sameklējām par 400 naudiņām.

Man gan negribētos apgalvot, ka Gruzija ir sapņu zeme tūrisma velosipēdu tīkotājiem, jo lielākā daļa no lietoto velosipēdu tirgus piedāvājuma sastāv no MTB velosipēdiem.

Ceļā uz Pita salu: trīs mēneši Gruzijā - piedzīvojumi un praktiski padomi, kā nopelnīt naudu Tbilisi (9. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "HM Roads" arhīva

Veiksmīgi sagādājuši velosipēdus, mums atlika tikai iegādāt nepieciešamās rezerves daļas, lai mūsu metāla rumaki, būtu piemēroti bagāžas pārvadāšanai. Šeit jāsaka liels paldies sporta un tūrisma preču veikalam "Gandrs". Tieši Gandrs noticēja mūsu idejai pat pirms paši tai pilnībā ticējām, pirms bijām devušies ceļā. Arī šoreiz Gandrs nāca talkā ar 40% atlaidi visai mums nepieciešamajai produkcijai. Tas vēl nebija viss, Gandrs arīdzan organizēja preču nogādāšanu Gruzijā. Kad preces beidzot atceļoja līdz Tbilisi, mūs sagaidīja neliels nepatīkams pārsteigums – neskatoties uz to, ka PVN bijām samaksājuši jau Latvijā, pērkot preces no Gandra, Gruzijas ieņēmumu dienests nekautrējās mums piemērot arī Gruzijas pievienotās vērtības nodokli. Mums par lielu veiksmi, nodoklis bija jāsamaksā nevis pie preču saņemšanas, bet gan 1 mēneša laikā pēc tam.

Jāatzīstas, ka šobrīd vēl mēģinām sagrabināt līdzekļus, lai nodokli samaksātu un Ivara ģīmetne droši vien ir izlīmēta Tbilisi ielās ar parakstu "Wanted dead or alive." Tomēr, neskatoties uz nodokļu parādnieku statusu un to, ka nedaudz pārtērējām savu atļauto uzturēšanās laiku Gruzijā (94 dienas atļauto 90 vietā), robežsargi mums tikai uzsmaidīja, novēlēja, lai labi ripo, un izteica komplimentu Ivaram par skaistām acīm.

Atvadīšanās no draugiem un Gruzijas

Visas vajadzīgās detaļas uz velosipēdiem saskrūvējām līdz 22. februārim un praktiski bijām gatavi tālākajam ceļam. Pavadītais laiks Gruzijā izrādījās pietiekams, lai "Beras brālību" un ne tikai "Beras brālību" vienojošās draudzības saites izrādītos spēcīgākas, nekā pirms Tbilisi būtu varējuši iedomāties. Tik negaidīti un neplānoti bijām pamanījušies iepazīt cilvēkus, no kuriem atvadīties, iespējams, bija grūtāk nekā sagremot velosipēdu zādzību. Izbraucot no Rīgas, biju pārliecināts, ka ceļojuma gaitā satiktie cilvēki nebūs nekas vairāk, kā labi paziņas, kurus netīšām sanāks aizmirst, tiklīdz pilsētu atstāj aiz muguras. Pilnīgas muļķības – atvadoties, tāpat ir kamols kaklā un skumīgi. Bet, ko tur padarīsi, mūsu ceļi veda citos virzienos, bet, protams, iespējams, ka kādreiz tie kādu gabalu atkal tecēs blakus.

Tagad jau apritējuši divi mēneši pirms devāmies ceļā no Tbilisi, bet laikam satiktie cilvēki un izveidotās draudzības ir tas, kas visvairāk atmiņā palicis un paliks uz visiem laikiem. Kad viss bija pateikts un pēdējā čačas glāze iztukšota, beidzot devāmies ceļā. Gruzijā iebraucām 23. novembrī, Tbilisi atstājām 23. februārī.

Braucot ārā no Tbilisi, brīžiem sajūties tā kā nedaudz apjucis – no vienas puses ir neizsakāms prieks atkal būt ceļā, bet no otras puses jūties slikti tieši par to, ka dodies prom. Kā tad tur īsti ir – vai var būt priecīgs un bēdīgs vienlaicīgi? Laikam jau var.

Tags

Ceļā uz Pita salu Gruzija

Comment Form