Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, šogad nolēma pamest labi apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko punktu no Rīgas - Pita salu. Viņi plāno pēc iespējas vairāk ceļot pa sauszemi un nakšņot pie vietējiem iedzīvotājiem vai arī teltīs. Par viņu piedzīvojumiem, novērojumiem, ieteikumiem un pieredzi turpmāk varēsiet lasīt Turismagids.lv un blogā hmroads.com vai Facebook profilā (angliski). Ekspedīciju "How many roads" plānots veikt līdz 2015. gada vidum, bet pēc tam par piedzīvojumiem tapšot dokumentāla filma.

Minska - Ukrainas robeža. Baltkrievijas šķērsošana gan ar velosipēdu, gan iekšzemes vilcienu. Stāsta Laura Garā.

"Lai redzētu patieso kādas valsts attēlu, ir jādodas arī uz laukiem un jāapskata, kā cilvēki dzīvo tur, nevis tikai metropolēs un lielpilsētās. Manuprāt, galvaspilsētas, lielas pilsētas vispār nereti ir kā atsevišķas valstis valstī. Tad nu, 21. septembrī, spožā pēcpusdienā mēs atvadījāmies no Minskas.

Par vēlu, lai nobrauktu iepriekš iecerētos 100 kilometrus – bija jau plkst.14.30, kad atstājām Baltkrievijas galvaspilsētu. Protams, pagāja vēl krietns laiciņš, lai tiešām izbrauktu no pilsētas un neadekvāti ilgs laiciņš, lai benzīntankā piepumpētu riepas un nopirktu degvielu mazajai, maģiskajai plītiņai. Ap puspieciem pēcpusdienā mēs beidzot bijām gatavi doties ceļā uz laukiem.
Braukt pa lielajām automaģistrālēm tomēr nav mūsu gaumē, tāpēc novirzījāmies un devāmies tālāk pa mazākiem ceļiem un celiņiem, kam ir daudz vairāk rakstura. Braukt bija tiešām patīkami, vismaz no sākuma – līdz bijām nonākuši līdz vietai, kur priekšā stiepās vien izbraukāts grants ceļš – gruntovka (Грунтовка). Tur pat mašīnas neuzdrošinājās braukt ātrāk par 30 kilometriem labākajā gadījumā, vai pat daudz, daudz lēnāk. Lai arī cik interesanta būtu bijusi apkārtne un izklaidējoši skatīties kā mašīnas cīnās ar ceļu tikpat ļoti kā velosipēdisti, tomēr bijām nedaudz atviegloti, redzot šo ceļu sev aiz muguras. (Ja vien autovadītāji būtu tik uzmanīgi, pamanot riteņbraucējus un gājējus pilsētās vai uz ceļiem, kā izvairoties no bedrēm un bedrītēm Baltkrievijas lauku ceļos…)

Neilgi pēc tam apkārtējais skats sāka mainīties, gan ne "daudzu" kilometru veikšanas dēļ, bet tāpēc, ka iestājās vakars. Saulei sākot laisties arvien zemāk un rietot jau plkst.19.15, noskaņa mainījās, un pilnīga tumsa iestājas drīz pēc tam. Tā, apmēram 40 kilometrus ārpus Minskas, mūsu pirmais brīvdabas nakts piedzīvojums varēja sākties. Vispirms, galvenais uzdevums bija uzcelt jauniegādāto telti, tad - pagatavot ko siltu. Kad beidzot bijām iekārtojušies pasēdēt, visapkārt pletās necaurredzama tumsa un piešķīra lielisku noskaņu paredzējumiem, domām, sapņiem un plāniem par nākotnes piedzīvojumiem.

Pamodāmies nākamajā rītā un diena šķita burvīga, vismaz tās sākums. Neņemot vērā priekšā esošās, izbraukātās "gruntovkas", pa kuru trepītēm var laimīgi vai nelaimīgi lēkāt, un vietām ļoti mīksto, smilšaino ceļu, kas lika mums pārbaudīt ne tikai riteņu, bet arī mūsu raksturu izturību, ar lielu apņēmību un intriģējošu prieku skatījāmies aiz katra līkuma. Pēc kāda laiciņa apstājāmies ciematiņā, kur laimīga atradu pastkastīti, kurā iemest Minskā iegādātās pastkartes ar domu, ka tagad tām būs arī interesants zīmogs. Pēc nelielas pedāļošanas nonācām līdz šim brīdim svarīgākajām krustcelēm. Braucot uz priekšu, mūs sagaidītu vairāk nekā divdesmit kilometri pa raksturu audzinošiem ceļiem, taču tiem būtu arī interesanta apkārtne – govis, zirgi un aitas, kas nebeidzami šķērsotu ceļu un būtu mūsu "ceļa pavadoņi". Savukārt, dodoties apmēram 25 kilometrus uz austrumiem/ziemeļaustrumiem, mēs ripinātos pa asfaltu (cerams) un pēc tam turpinātu ceļu iecerētajā virzienā - dienvidi. Izvēlējāmies pēdējo. Laikapstākļi, kas no rīta šķita tikai atspirdzinoši un ar maigu vēsmu, tagad rādīja savus asos zobiņus. Braucot caur lauku, lauku laukiem, vējam sitoties sejā un pirmajām pilītēm sasniedzot ķiveres malu, mūsu izvēlētais ceļš noveda pilsētā Marina Gorka (Маріна Горка).

Plāni mainās


Tur, dzīvojamo māju pagalmā, bērnu spēļu laukumā, starp miniatūrajiem namiņiem izvēlējušies tīkamāko, ieturējām improvizētas pusdienas, ko noskalojām ar "Baltkrievu Balzamu" (Бальзам "Белорусский"), kas mūsu garšu kārpiņām likās tāds pats, kā iepriekšējā vakarā testētais 'Minskas Balzams' (Бальзам "Mинский"), tikai divreiz stiprāks un efektīvāks. Varētu jau vainot laikapstākļus un lietu kā mūsu lūzumpunktu, nevis pašus, bet iecerētais plāns atkal bija jāmaina, ja vēlējāmies vakarā sasniegt Soļigorsku (Салігорск) un mūsu nākamo namatēvu, kā bijām viņam solījuši. Pēc nelielas diskusijas, vienbalsīgi nolēmām sēsties vilcienā tuvumā esošajā Pukoviču stacijā (Пуховичи) un vizināties uz Asipovičiem (Асiповiчы), bet pēc tam pie Sašas uz Soļigorsku. Nominot kādus 65 kilometrus pirms pusdienām tajā dienā bijām galamērķim pietuvojušies tikai par aptuveni 20 kilometriem, tādējādi bijām vēl aptuveni 100 kilometru attālumā no dienas galamērķa.

No sākotnējā plāna – braukt ar vilcienu līdz pat Odesai un mīties no turienes, pavadot tikai pāris dienas Minskā, Kijevā un Kišiņevā, jau bijām attālinājušies sen, jo ik pa laikam pabraukāties ar iekšzemes vilcieniem šķita interesanti. Tie bija dzīves pilnie, parastie bānīši ar ikdienas strādniekiem un piepilsētu iedzīvotājiem. Šādā veidā arī sapazināmies un aprunājāmies ar vietējiem cilvēkiem, kas labprāt stāstīja gudrības, īpaši par mūsu tās dienas mērķi Soļigorsku, kas, kā vēlāk noskaidrojām, ir turīgākā Baltkrievijas pilsēta.

Nonācām galamērķī, kur lija kā pa Jāņiem un vēl divreiz stiprāk, un varonīgi mināmies uz savām pagaidu mājām - pie Sašas. Lai gan ieradāmies pavēlu, sagaida ar siltiem dzērieniem, savā stilā gatavotu picu un visādi citādi neticamu viesmīlību. Neko tādu tiešām nebijām gaidījuši.

Latvijas karogs uz tanka

Pamodāmies nākamajā rītā, ar plāniem izzināt pilsētu, kas mūs ieintriģējusi nu jau ne tikai ar savu vārdu, ko ieguvusi no kālija hlorīda raktuvēm - (Салігорск) Sāls Kalni, bet arī nostāstiem. Ar iedzīvotāju daudzumu virs 100 000, šķiet, ka visa infrastruktūra balstās uz šīm raktuvēm. Iegūti no zemes un atdalīti, sāļi tiek eksportēti pa visu pasauli. Vietējie saka, ka esot "lielākie eksportētāji šajā jomā visā Eiropā!" Pārpalikumi tiek sakrauti lielās mālainās "čupās", veidojot tādus kā kalnus, kas izskatās intriģējoši un ir interesantas vietas, kur pakāpelēt. Īsti nezinot, vai tas atļauts, vai ne, tomēr vienu virsotni iekarojām. Pilsētai kopumā ir daudzi jaunu, interesantu objektu – pieminekļi un parki, ko Saša mums labprāt arī izrādīja. Vakaru pavadījām lokā, kas palēnām tikai auga, iegūstot jaunus draugus Soļigorskā un, cerams, kontaktus nākotnei, apspriežot dažādas tēmas.

Nākamajā rītā bija jāceļas plkst. 6.00, jo vēlējāmies noķert vilcienu plkst. 7.10, lai dotos atkal ceļā. Ierodoties stacijā, sapratām, ka Ivars aizmirsis savu ķiveri. Tā kā vieta, kur palikām bija ļoti tuvu (šim būtu jāattaisno pieņemtais lēmums 7:04), Ivars nolēma doties tai pakaļ. Ivars sasniedza staciju tikai vilcienam jau attālinoties - ar Daini, mani un visām mūsu somām tajā. Nolēmām, ka labākais ko šajā mirklī darīt, ir lekt ārā nākamajā pieturā, cerēt ka tā nebūs pārāk tālu un Ivars aši vien mūs panāks. Paveicās – nākamā pietura bija tikai dažu kilometru attālumā, bet pašā laukā - nekurienes vidū, ar privāto sāls raktuvju nožogoto īpašumu vienā pusē. Aizjoņojis jau staciju par tālu, Ivis tomēr mūs ar lielu somu kaudzi atrada tieši laikā uz tēju agrā rīta saulē un ne tikai ar ķiveri galvā, bet vēl ar mūsu Latvijas karodziņu rokā. Bijām gatavi sākt dienu no jauna!

Mūsu plāns nonākt līdz pilsētai Staraja Dorogi (Старыя Дарогi), lai gan aptuveni piecas stundas vēlāk, tomēr izdevās. Tur vēlējāmies atrast FTF (First to Find) slēpni, kas bija mūsu Baltkrievijas aktivitāšu sarakstā jau no paša sākuma. Apslēpts pilsētas nomalē, zem Otrā Pasaules kara tanka pieminekļa, tas tika atrasts. Kā jau mazi sapriecājušies jaunekļi, kas nepadomā par rīcības sekām, nolēmām nofotografēties uz pieminekļa ar mūsu pašu karodziņu.

Tas netika palaists garām vietējās milicijas acīm. Pēc garām pārrunām ar virsniekiem un vēlāk viņu izsauktajiem priekšniekiem, tika tomēr nolemts, ka nebijām neko ļaunu domājuši, arī "ieņemt tanku" mūsu nodomos nebija bijis. Šajā momentā jutos ļoti nokaunējusies, varbūt Ivars un Dainis arī, bija tāda sajūta, ka esmu nevīžīgs bērnelis, kas atkal savārījis baigās ziepes. Tomēr nedrīkst aizmirst, kur atrodamies un kā Baltkrievijā drīkst uzvesties, kā ne. Vietējie policisti tomēr, mūsuprāt, bija ļoti iecietīgi un šķīrāmies ar labiem vēlējumiem viens otram. Bijām nokavējuši jau otro vilcienu tajā dienā. Varēja būt trakāk. No kļūdām mācās.

Negaidītas naktsmāja

Jāpieņem sakāve un jālaiž vaļā rūgtums par notikušo, tas laikam tomēr ir labākais veids kā virzīties uz priekšu un iekšā nākamajos piedzīvojumos. Pēc nelielas iestiprināšanās ar vietējo alu un labumu sapirkšanas, nolemjam vakara saulē tikt ārā no pilsēteles, kas nesusi mums šīs ķibeles. Pēc dažiem kilometriem izbraucam arī cauri kaimiņpilsētai Novi Dorogi (Новыя Дарогі), bet, paliekot tumšākam ar katru minūti, nolēmām uzpildīt ūdens krājumus iecerētajai vakara brīvdabas maltītei. Pie kādas mājas ceļa pusē redzams ūdens pumpis, ko izmantojam (Baltkrievijā bieža un ļoti noderīga lieta ceļojot, atrodami gan pilsētās, gan laukos.)

Vīrietis gados – arī ar velosipēdu, braukdams pretī mums vaicā: "Jums kādas problēmas?" uz ko Dainis atbild: "Nē, mēs tikai uzpildījām ūdeni un vienkārši meklējam, kur uzsliet telti." To dzirdējis, vīrs neminstinoties, ar pārliecību saka: "Nav nekādas vajadzības neko meklēt, jūs paliekat pie manis!" Mūsu jauniegūtā drauga māja izrādījās tā pati, pie kuras sētas pildījām ūdeni. Jūtoties pārsteigti, nedaudz dīvaini, bet visnotaļ ieintriģēti, pieņēmām šo piedāvājumu un devāmies sētā. Mūs sagaidīja ļoti pārsteigta sieviete, kas, bļaudama un rādama Sašu (mūsu jauno namatēvu) par viņa vēlo ierašanos mājās no "darba", aicināja mūs iekšā.

Šajā momentā jūtoties ļoti neērti, tomēr sekojām, jo ziņkāre par notikumu, kas mūsu priekšā risinājās, bija ne tikai mums trim, bet arī namamātei. Izrādījās, ka minētā namamāte tomēr ir Sašas māsa, Tatjana, kura šeit tikai ciemojoties vien, jo pati, protams, dzīvo pilsētā (в городе) kā vairākkārt noskaidrojām. Sašu varētu nosaukt arī par "bojātu plati", jo nereti mums šķita, ka klausāmies tādu. Viņš vienā laidā atkārtoja vienu teikumu: "Kā varu, tā palīdzu, Dieva dēļ!", kas daudz spēcīgāk gan, mūsuprāt, izklausās oriģinālvalodā: "C кем мог, чем помочь, ради Бога" pēc katriem 100 gramiem (сто грам). Arī Dainim izdevās to nomēģināt, lai gan īsti vēl joprojām nezinu, vai viņam tas likās kā ieguvums vai zaudējums, bet tagad arī viņš ir pamēģinājis īstu baltkrievu lauku vodku. Varētu gan teikt, ka Saša vienkārši ir vīrs, kuru nedaudz izdzenājusi dzīve un, lai gan ik pa laikam ieķiķinājāmies, tomēr jutāmies ļoti pateicīgi viņam un īpaši viņa ģimenei.

Nākamajā dienā modāmies ar lielām cerībām tikt līdz Gomeļai (Го́мель) un pēdējam namatēvam Baltkrievijā – Viktoram, kurš jau bija mūs gaidījis pie sevis iepriekšējā vakarā. Skaistā saulainā dienā bez īpašiem, trakiem piedzīvojumiem, baudot Baltkrievijas ainavu visapkārt un minot pedāļus, nonācām līdz Bobruskai (Бабру́йск), tad Žlobinai (Жло́бін) un Gomeļai, kurā ar vilcienu ieripojām jau pavēlā vakarā. Laikam jau iepriekšējās dienas neveiksmes (lai gan vairs nezinu vai tās par tādām var saukt, jo atmiņās viss palicis tik kā lieli piedzīvojumi), tika kompensētas ar mierīgu dienu, kurā viss notika kā plānots. Arī mīties pa pilnīgi tumšu, bez mēnessgaismas, nakti uz Viktora māju nesagādāja grūtības. Tur tikām sagaidīti ļoti viesmīlīgi un pavadījām vakaru, čukstus sarunājoties un smejot.

Ceļā uz Ukrainu


Pēc 10 pavadītām dienām Baltkrievijā, 11. tika aizvadīta atskatoties uz notikušo, organizējot nākamos plānus, ceļus un pēcpusdienā minoties uz Ukrainas robežu. Kā jau varat iedomāties, saviļņojums bija liels. Ticot intuīcijai vairāk kā citu iebaidītiem stāstiem, jutām, ka īpašām problēmām būt nevajadzētu. Ar smaidu uz lūpām un, cerot, ka priekšā vēl daudz piedzīvojumiem bagātu dienu un nakšu, mēs 26. septembra vakarā šķērsojām Baltkrievijas-Ukrainas robežu."

Sekojiet arī nākamajiem ekspedīcijas "How Many Roads" piedzīvojumiem, dodoties uz Pita salu. Nākamais raksts par Ukrainu un Krimu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!