Omāna ir valsts Arābijas pussalas austrumos. Par spīti tam, ka turpat kaimiņos atrodas tūristu iecienītā Dubaija un Abū Dabī, tā pagaidām vēl ir salīdzinoši maz apmeklēta. Tas gan nenozīmē, ka turp nav vērts doties. Tieši otrādi – Omāna pārsteidz ar mežonīgo dabu, vietējo iedzīvotāju viesmīlību un tradīciju autentiskumu. Nesen no Omānas atgriezusies tūrisma speciāliste un ceļotāja Elīna Baltiņa, kas "Tūrisma Gids" lasītājiem atklāj, ko tur piedzīvojusi un kādēļ tieši šobrīd vērts uz turieni doties.
Iespējams, daudziem šī valsts asociējas ar tuksnesi, karstumu vai musulmaņiem. Un tik tiešām – ap 80 procentu teritorijas klāj "Rubal-Khali" tuksnesis, toties atlikušajā daļā vērojama apbrīnojama dabas daudzveidība. Omāna ir arī viena no reģiona valstīm, kur visstingrāk pieturas pie tradīcijām, te joprojām tiek ievērotas senās paražas. Lai gan iedzīvotāji izturas saprotoši un par sabiedrisko normu pārkāpšanu ārzemnieki netiek sodīti, braucot uz šo galamērķi, jārēķinās, ka pieklājība prasa ievērot vairākus noteikumus. Gan vīriešiem, gan sievietēm jāvalkā apģērbs, kas nosedz plecus un ceļgalus, nedrīkst lietot alkoholu (izņemot viesnīcas, kurās apmetas ārzemnieki), kā arī sabiedriskās vietās nevajadzētu izrādīt pieķeršanos pretējā dzimuma pārstāvim. Reliģisko ierobežojumu un strikto likumu dēļ Omāna tiek uzskatīta par ļoti drošu galamērķi ceļotājiem.
20. gadsimta 60. gados tika atklātas naftas atradnes, kuras turpmākajos gadu desmitos palīdzēja valsts attīstībai. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc galvenie autoceļi ir izcilā kvalitātē. Tomēr jāņem vērā, ka sabiedriskais transports starp pilsētām tikpat kā nekursē.
Degviela ir lēta – aptuveni 0,230 riāli (0,56 eiro) litrā. Degvielas uzpildes stacijas atrodamas visā valsts teritorijā.
Populārākais pārgājienu maršruts – ap augstāko valsts virsotni
Ārpus pilsētām ne visur var atrast naktsmītni, toties telti bez maksas drīkst uzsliet jebkur, ja vien tas nav privātīpašums. Baltiņa stāsta: "Mēs izvēlējāmies īrēt mašīnu ar jumta telti. Lai gan dārgāks, tas izrādījās labākais risinājums, jo, piemēram, kalnainajos apvidos starp akmeņiem ir grūti atrast vietu, kur ērti uzsliet parasto telti. Vairākas reizes priecājos, ka atrodos augstu virs zemes, jo pamodāmies kazu vai ēzeļu ielenkumā. Kādā naktī, izrāpjoties no telts, manīju negaidītu kustību. Ļoti nobijos un prātā jau iztēlojos izsalkušu leopardu, kas gatavojas uzbrukumam, bet izrādījās, ka man pretī stāv trīs ļoti izbrīnīti ēzeļi, kas pēc šī starpgadījuma nolēma aizsoļot tālāk no manis. Ceļošana ar mašīnu un telti sniedz arī brīvības sajūtu, jo nav stingri jāpieturas pie konkrēta maršruta plāna, turklāt pazūd stress par laicīgu ierašanos naktsmītnē. Var apmesties tur, kur tajā brīdī liekas ērtāk vai skaistāk."
Omāna ir daudzveidīga. Ceļotāji visvairāk iemīļojuši kalnu reģionu, kur ir vēsāks nekā piekrastē. Jārēķinās ar to, ka tūrisma sezonas laikā (decembris–februāris), kad valsti apmeklē visvairāk ceļotāju, kalnos naktī ir auksti. Tik auksti, ka nakšņošanai līdzi ieteicams ņemt cepuri un cimdus. Augstākā virsotne ir "Jebel Ahhdar" (2980 metri). Tās apkārtnē atrodas populārākais pārgājienu maršruts valstī, tāpēc jārēķinās, ka atšķirībā no citiem apskates objektiem šeit lielākā skaitā būs sastopami arī citi ceļotāji.
Tuksnesī apmaldīties ir vieglāk, nekā varētu šķist
Lielu daļu Omānas teritorijas aizņem tuksnesis. To iesaka apmeklēt gida pavadībā, jo tur telefoniem nav zonas, apmaldīties ir viegli un var rasties dzīvībai bīstamas situācijas. "Vietējie stāstīja par vairākiem gadījumiem, kad tūristi devušies tuksnesī, mašīna saplīsusi un nav bijis iespējams kādam lūgt palīdzību. Ja paveicas, viņus laicīgi atrod apkārt klejojošie beduīni, bet esot bijuši arī gadījumi, kad ūdens rezerves beigušās un iznākums bijis letāls. Arī mēs piedzīvojām nelielu izbīli, jo nakts laikā iestigām tuksneša kāpā. Bijām aizkavējušies, tāpēc pie smilšainā ceļa nokļuvām jau tad, kad sāka krēslot. Navigācija rādīja, ka līdz apmetnei jābrauc tikai taisnā līnijā. Domājām, ka paši tiksim galā. Pēc stundas brauciena sapratām, ka kaut kur esam nogriezušies nepareizi. Ceļš palika arvien šaurāks, turklāt tas sazarojās. Nesapratām, kur braukt, un arī internets vairs nebija pieejams. Beigu beigās iestigām smiltīs un sapratām, ka jānakšņo turpat, kur esam. Tikai no rīta ieraudzījām ceļu un sapratām, kā tikt laukā no tuksneša," klāsta Baltiņa.
Omānā var atrast arī neierasti zaļas oāzes un "wadi" – upju ielejas, kas lielāko gada daļu ir sausas. Ūdeņiem bagātākās oāzes pieejamas peldēšanai visa gada garumā. "Mans mīļākais apskates objekts ceļojuma laikā bija "Wadi Damm" ieleja, kurā, starp klintīm noslēpts, atrodas dabisks ūdens baseins," stāsta Baltiņa. "To ir grūti atrast, jādodas pārgājienā, kura laikā jārāpjas klintīs un jālec pāri nelielām aizām, toties šeit reti ir sastopami citi cilvēki. Cienot tradīcijas, publiskajās peldvietās sievietēm jāvalkā piesedzošs apģērbs vai arī pāri peldkostīmam jāvelk necaurspīdīgs krekls. Noslēgtajās oāzēs var izturēties brīvāk, turklāt vietas skaistums liek aizrauties elpai."
Liela daļa valsts teritorijas stiepjas gar Arābijas jūru un Omānas līci. Jārēķinās ar to, ka piekrastē lielāko gada daļu ir ļoti karsts. Toties naktīs gaisa temperatūra ir patīkama. "Nekas nevar līdzināties tai sajūtai, kas rodas, mēness gaismā sēžot jūras malā un vienkārši klausoties viļņu šalkoņā. Šeit arī iepazināmies ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri brīvdienās brauc uz krastmalu zvejot. Viņi mūs pacienāja ar svaigi ceptām zivīm un tradicionālo kafiju un tēju. Omānieši ir ļoti draudzīgi, turklāt viņu dāsnums un draudzīgums pārspēj pat plaši izslavēto gruzīnu viesmīlību. Ar viņiem ir viegli iepazīties – valstī valda uzskats, ka par ciemiņiem jārūpējas, tāpēc, uzsākot kaut nelielu sarunu, ceļotājus cienā ar kafiju un datelēm, bieži vien aicina ciemos un ved ekskursijās. Turklāt tas viss ir bez maksas, neko neprasot pretī."
Autentiskai pieredzei jāizbrauc ārpus galvaspilsētas
Omānā interesanti būs arī tiem, kurus saista vēsture. Cilvēki šajā teritorijā uzturējušies pat vairāk nekā pirms 100 tūkstošiem gadu, kas to padara par vienu no senāk apdzīvotajām vietām pasaulē. Valstī ir piecas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautas vietas, no kurām lielākā daļa apskatei pieejama bez maksas. Savukārt pilsētas vērts apmeklēt, lai iepirktos vietējos tirdziņos, aplūkotu vēsturiskās celtnes, kā arī iegādātos pārtiku turpmākajām dienām.
Baltiņa stāsta: "Omānas galvaspilsēta ir Maskata. Tā kā tur atrodas starptautiskā lidosta, savu ceļojumu uzsākām tieši tur. Noteikti vērts aplūkot arī citas apdzīvotās vietas. Vietējie, piemēram, visaugstāk vērtē tirgu lielākajā kalnu reģiona pilsētā Nizvā. Autentiskākai pieredzei uz to vērts doties piektdienā, kas ir brīvdiena, turklāt tad klātienē var apmeklēt tādu rietumniekiem neierastu vietu kā kazu tirgu."
Uz Omānu vērts doties tiem, kas ilgojas pēc brīvības sajūtas, izkāpšanas no komforta zonas un meklē veselīgu devu izaicinājumu.
Valsts arvien nopietnāk domā par tūrisma attīstību, sāk izprast Rietumu tūristu vajadzības un palēnām veido augstas klases viesnīcas un kūrortus. Tomēr pagaidām šīs vietas maģiju vislabāk izbaudīt, paņemot līdzi savus pārgājienu zābakus, mugursomu un lecot iekšā piedzīvojumos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
