"Dodoties ceļojumos, mēdzu tos sīki un smalki neplānot – galvenais, lai ir naktsmītne un aviobiļete, pārējo gan jau tāpat ieraudzīšu, izpētīšu un izbaudīšu. Un arī šoreiz nebija citādi," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Aira Šmelde.
"Kādu rudens vakaru sarunas ar draudzeni pie vīna glāzes noveda līdz lēmumam – ir laiks kopīgam ceļojumam. Nekāda plāna nebija. Mājaslapā "Skyscanner" ievadījām RIX – "search everywhere" un gaidījām, kas nu būs. Protams, nekādas miljonāres neesam, tāpēc meklējām kaut ko pēc iespējas lētāku, ar mazu nosacījumu – lai tikai mazliet siltāk nekā Latvijā. Laimīgais galamērķis izrādījās Nica Francijā. Vidusjūra, trīs skaistas dienas, oktobra beigās vēl silti, palmas un franču kruasāni – fantastiski! Tajā pašā dienā rezervējām arī dzīvoklīti "Airbnb" netālu no Nicas lidostas. Charmant!
Kas gan var noiet greizi? Došanās ceļojumā pretēji ārsta norādījumiem
Līdz ceļojumam bija jāgaida nedaudz vairāk nekā mēnesi (domās pēdas jau apskaloja Vidusjūra, bet punci spieda par daudz kruasānu), kas gan var noiet greizi?
Mana kaislība ir kalni – klinšaini, ar zāli, apauguši ar mazām priedītēm, vareni un iespaidīgi. Nav nekā labāka par kāpšanu kalnos, kad vari izbaudīt elpu aizraujošus skatus un vienlaikus izaicināt sevi, uzkāpjot vēl augstāk un augstāk. Tad nu draudzenei jau laicīgi pieteicu, ka vienu dienu pavisam noteikti pavadīsim kalnos. Tā kā iepriekš viņa nebija to darījusi, iebildumu arī nebija (ja viņa būtu zinājusi, kas viņu sagaida, noteikti būtu mani aizsūtījusi trīs mājas tālāk). Bet! Dažas dienas pēc tam, kad visas biļetes jau bija nopirktas, es izmežģīju potīti. Veiksmīgi, vai ne? Ārsta norādījumi – vismaz viena nedēļa nekustīgi, vismaz mēnesis miera režīmā. Visu nedēļu, dusmodamās mājās savā gultā, meklēju tādu kalnu, kuru spētu pieveikt ar pusklibu kāju, ignorējot visus ārsta norādījumus. Atcelt braucienu? Nemūžam! Kāpt kalnos gribējās tik ļoti, ka šķita, spēšu sadziedēt potīti ar domu spēku vien.
Laikam jau domu spēks arī nedaudz nostrādāja, jo 19. oktobrī, apbruņojusies ar elastīgo saiti un milzu ibumetīna paku, ar draudzeni sēdos lidmašīnā, lai trauktos pretim nezināmajam. Sāpes potītē aizmirsās, tiklīdz sajutu silto Nicas saulīti, vilinošo jūras smaržu un vēja žūžošanu palmu zaros.
Pirmās divas dienas paskrēja nemanot – Nicas izpēte, brauciens uz Kannām, brīnišķīga diena Monako – ar kazino, vīnu un garām pastaigām. Bet visvairāk es gaidīju pēdējo dienu – tai bija jābūt kalnu dienai.
Viltus terorakts un mežģīņu veļa
Tajā rītā piecēlāmies agri, bet jūs jau varat iedomāties, kas notiek, kad divas sievietes dala vannasistabu. Lielā steigā tikai deviņos pametām dzīvokli, lai ar autobusu brauktu uz četrus kilometrus attālo vilciena staciju, no kuras mums vajadzēja nokļūt pilsētiņā Tende, kur, kā apgalvoja kāds izpalīdzīgs ceļojumu padomdevējs internetā, esot fantastiska kalnu taka.
Nonākot pieturā, sastapām tur vismaz duci neapmierinātu cilvēku un nevienu transportlīdzekli. Izmantojot visu valodas bagāžu, kas mums bija (angļu, krievu, latgaļu, tikai ne franču), noskaidrojām, ka tieši šodien visā pilsētā ir sabiedriskā transporta streiks un tāpēc nevar zināt, kā kursēs autobusi. Neko darīt. Sapratušas, ka tikai zaudējam laiku, sākām pusskriešus, pusiešus doties uz staciju kājām.
Aizelsušās nonākušas stacijā, ieraudzījām, ka tā norobežota ar policijas lentēm, bet visi cilvēki gaida ārpusē. Izrādījās, kāds stacijas vidū nolicis koferīti. Ņemot vērā ne tik seno teroraktu Nicā, aizdomīgus koferīšus te uztver ļoti nopietni. Tobrīd gan iespējamā bumba stacijā mūs uztrauca mazāk par to, ka varbūt nepaspēsim uzkāpt kalnā. Tomēr pēc brīža viss atrisinājās – policijas pavadībā nokaunējusies sieviete savāca savu koferi, kuru "uz neilgu brītiņu" bija aizmirsusi, kamēr iepirkās suvenīru veikalā. Beidzot tikušas pie biļešu kasēm, tikām arī pie nākamā šķēršļa – vilciens atiešot tikai pēc divām stundām, jo notiekot sliežu remontdarbi, nākšoties pārsēsties citā transportā, galapunktā būsim vēlāk nekā plānots, īsāk sakot – viss slikti. Stundas ritēja, vilciens nē, un nākotne solīja, ka šī diena tiks vienkārši izniekota turpat Nicā.
Tomēr, lai gan sapratām, ka laika kāpšanai paliks pavisam maz, divas biļetes uz Tendi tomēr nopirkām. Divas stundas laika līdz izbraukšanai, nu neko, varēja būt arī sliktāk, vai ne? Tajā pašā brīdī arī secinājām, ka siltās drēbes, ko bijām plānojušas ņemt līdzi kāpšanai, steigā palikušas dzīvoklī. Mudināju draudzeni iet nopirkt kādu džemperi netālajā veikalā, kamēr jāgaida vilciens. Es ātri vien izvēlējos pabiezu džemperi (ļoti glīts nebija, bet galvenais, ka silti, vismaz vienreiz dzīvē domāju kā praktiskais latvietis), bet draudzenei neviens džemperis pie sirds īsti negāja ("Es taču ikdienā tādu nevalkāju, kur es to likšu?!"). Tā nu pēc veikala apmeklējuma man rokās bija "Pull&Bear" džemperis, bet draudzenei – "Victoria Secret" mežģīņu veļa ("štrunts" par siltumu, galvenais, ka glīti. Un tās atlaides!).
Izpalīdzīgais Bils pie kapličas
Beidzot arī tikām vilcienā. Izbraucot ārā no pilsētas, acis priecēja krāsainu lapu greznoti koki un ainavas kļuva arvien robainākas un robainākas. Pēc tam, kad ātri un veiksmīgi atradām autobusu, lai veiktu pēdējos kilometrus uz Tendi, abas jau bijām burtiski pielipušas logam – kalnu upes, klinšainas krāces, un stāvas kores, kas ieskāva ceļu, pa kuru braucām, lika aizmirst visas mazās ķibeles dienas sākumā. Bija skaidrs – dzīve ir skaista un šī būs labākā ceļojuma diena.
Izkāpušas stacijā, uzreiz devāmies noskaidrot, cik daudz laika mums ir kāpšanai, tas ir, kad atiet pēdējais autobuss atpakaļ uz Nicu. Lauzītā angļu valodā stacijas darbinieks mūs "iepriecināja" – pēdējais autobuss atiešot pēc divām stundām. Kamēr prāts lēni risināja vienkāršo matemātiku (divās stundās nekāds kāpiens nesanāk, rīt lidmašīna, tev jābrauc atpakaļ uz Nicu), sirds sacīja – "Nu nē, te kaut ko noteikti var izdomāt!". Draudzene pamanīja manu iekšējo, mēmo cīņu pašai ar sevi un teica: "Nekas, kāpjam kalnā līdz krēslai, paliekam pa nakti šeit un rīt ar pirmo autobusu braucam atpakaļ!".
Lai gan prāts jau uzstājīgāk atgādināja, ka līdz šim Francijas transports nav izcēlies ar punktualitāti, visas mantas, drēbes un lietas palikušas Nicā, kā arī reiss mājup ir jau nākamajā dienā, ķermenis jau izdalīja endorfīnus un pilnībā apslāpēja jebkādu saprāta balsi. Noskaidrojušas, ka pirmais autobuss atiet no rīta sešos, pacilātā omā aši sameklējām informācijas centru. Ar laipnas kundzītes palīdzību izvēlējāmies maršrutu (līdz saules rietam bija palikušas četras stundas, kāpiens prasīja 3,5 stundas), dabūjām norādes franču valodā (jo angļu bija beigušās) un devāmies meklēt takas sākumu.
Vēl tikai tāds sīkums kā naktsmājas. Aši atverot "Airbnb" piedāvājumu, secinājām, ka nekā daudz tur nav. Izvēlējāmies pirmo, kas bija, rezervējām un aiziet – devāmies piedzīvojumā!
Līdz takas sākumam bija jānoiet apmēram divi kilometri pa slīpu, asfaltētu ceļu, kas veda ārpus pilsētas uz vecu kapliču. Tā runājoties, nemanījām, ka mums nopakaļus brauc kāds auto. Kad tas jau bija pavisam tuvu, pa nolaisto logu mūs uzrunāja kāds aptuveni 30 gadu vecs vīrietis. Viņam interesēja, kur skaistās meitenes dodas un vai nevajag aizvest. Kamēr draudzene paātrināja soli un neatbildot maršēja tik uz priekšu, es jau sēdos mašīnā, jautri saucot, ka "šī ir daļa no piedzīvojuma!". Par to draudzene mani kārtīgā latviešu valodā pamatīgi izlamāja, bet mašīnā tomēr iesēdās.
Francūzis, kuru sauca Bils (pavisam nefrancūzisks vārds, vai ne?), pamanīja mūsu dialoga toni un smaidot mierināja, ka neesot maniaks. Draudzene gan uzreiz atzīmēja, ka tieši to arī maniaki parasti sakot. Lai vai kā, līdz kapličai mēs tikām dzīvas un veselas, kā arī potenciālais maniaks laipni uzņēma mums arī dažas kopbildes, lai nebūtu jāiztiek tikai ar selfijiem. Kad jau sākām atvadīties un pateikties par laipno žestu, Bilam sāka interesēt, ko darīsim vakarā, kur mēs paliksim? Ka vispār viņam esot liela māja, kur viņš laipni varētu atvēlēt mums naktsmājas. Vēl pēc brīža, kad tikpat laipni atteicām, Bilam dzima grandioza doma – viņš varot nākt ar mums, jo (kāda neticama sagadīšanās!) viņam tieši šodien esot brīvdiena. Sapratušas, ka vaļā no Bila tik viegli netiksim, atstāju viņam savu telefona numuru ar solījumu, ka, nokāpjot lejā, piezvanīsim, bet kalnā pavisam noteikti kāpsim tikai divatā. Saīgušu, bet šo piedāvājumu akceptējušu, atstājām Bilu pie kapličas, bet pašas sākām kāpt.
Nomaldīšanās no ieplānotā maršruta un lēmums par labu virsotnes sasniegšanai tumsā
Protams, ka vakarā man nenāca ne prātā Bilam zvanīt, bet ar mašīnu ieekonomētās minūtes bija zelta vērtē, tāpēc domās sūtīju Bilam karmas punktus. Pēc dažām minūtēm visas nedienas ar vilcieniem, Biliem un džemperiem jau sen bija aizmirsušās. Rudens lapas, sausi izkaltušas, čabēja zem kājām, kalnu spirgtais gaiss reibināja un saule sildīja tik ļoti, ka džemperis mugursomā sāka likties muļķīgākā doma pasaulē. Arī draudzene, sajutusi kalnu valdzinājumu, savās tenisa čībās virzījās pārsteidzošā ātrumā un jau pavisam drīz mēs sasniedzām pirmo kontrolpunktu. Telefona zona bija lieliska, videozvanā piezvanījām uz mājām, lai pastāstītu, cik forši mums iet, paēdām līdzpaņemtos našķus un devāmies tālāk.
Kalns kļuva arvien stāvāks un stāvāks, ainava sāka mainīties. Klinšaino, kokiem apaugušo zemi nomainīja vientuļi klinšu izciļņi un retu priedīšu puduri. Arvien uzmanīgāk nācās skatīties, kur likt kāju un kāpiens vairs nebija tik raits kā sākumā. Sasniedzām vēl vienu kontrolpunktu, priecīgas safočējāmies, bet tā kā laika nebija daudz, nekādus atpūtas brīžus vairs netaisījām. Šķita, ka pēc katra nākamā posma jābūt pagriezienam, jo kundzīte informācijas centrā ieteica mums kalna virsotnē nekāpt, bet apmest loku, lai līdz tumsai paspētu tikt atpakaļ.
Iemetu aci telefona kartēs, bet, ak tu, neraža, labās zonas areāls jau bija beidzies. Uzticamais "Samsung" bēdīgi paziņoja, ka tam nav signāla. Piebildīšu, ka ar kartēm man nav ļoti labas attiecības, bet tā kā cita varianta nebija, sāku pētīt franču valodā atstātās norādes un maršrutu. Pēc dažu minūšu kartes studēšanas, sapratu, ka šodien bez ķibelēm dienas garumā laikam neiztikt.
Savā kāpšanas ekstāzē ar draudzeni bijām pagājušas garām mums nepieciešamajam pagriezienam un izgājušas ārā no kartē atzīmētā maršruta. Ātri apdomājot, ko labāk darīt, atdūrāmies strupceļā. Kāpt atpakaļ un pagriezties pareizi – var nepietikt laika līdz tumsai. Kāpt atpakaļ lejā tāpat, kā uzkāpām – var nepietikt laika līdz tumsai un stāvās klintis var kļūt diezgan bīstamas. Kāpt taisni līdz augšai kā esam sākušas – nezinām, kas sagaida, var kļūt tumšs. Visi varianti kārdinoši, vai ne? Pēc īsas apspriedes vienojāmies, ka turpināsim ceļu augšā, jo no virsotnes gan jau būs kārtīgs ceļš lejā un, ja pieliksim soli, visu paspēsim.
Strupceļš un sprints nekurienē
Lai gan iešanas temps, ko uzņēmām pēc kartes studēšanas, bija varens, saule tomēr pamanījās rietēt ātrāk. Un pavisam drīz mūsu elsieniem pievienojās sienāžu sisināšana. Vakars iestājās neapturami, bet kalna virsotne, kā nebija, tā nebija manāma. Arī norādes, kas iezīmēja taku, kļuva arvien juceklīgākas – uz izstumdītiem akmeņiem, nocirstiem kokiem – šķita, ceļš iezīmēts tieši uz nekurieni. Pēc ellīgi grūta kāpiena (apstājoties un sēcot kā vecām lokomotīvēm ik pēc diviem soļiem) tomēr mijkrēslī sasniedzām virsotni. Līdz ar to visas norādes arī bija beigušās. Augšā mūs sagaidīja kokiem apaudzis placis laba aramlauka izmēros ar vienu taku, kura stiepās perpendikulāri pāri (laikam pāreja uz citu virsotni) un pamatīgu taku, kas veda teju stāvus iekšā mežā, nepārprotami uz leju. Daudz nedomājot, mana draudzene jau Prokopčukas cienīgos tempos metās lejā, nemaz nedzirdot, ka es augšā izmisīgi saucu, ka vajadzētu apdomāties, ko darīt.
Baidoties pazaudēt mežā draudzeni, daudz nedomājot, lejā metos arī es. Temps bija traks (vēlāk "Endomondo" man paziņos, ka esmu sasniegusi ātrumu 30 kilometrus stundā), un beidzot arī mana izmežģītā kāja paziņoja, ka tai viss ir apnicis, un es slaidi nostiepos zemē uz takas. Sāpes diezgan riebīgas, bet tumsa nāk un nav laika domāt. Izspļāvusi smiltis un notīrījusi ceļgalus, mazliet lēnākā tempā devos tālāk. Kaut kur no priekšas dzirdu draudzeni saucam, ka taka beigusies. Pie sevis domāju: "Jā, jā, ka tik ne arī. Gan jau vienkārši neredz zīmes, pirmo reizi kāpj, neko nesaprot. Tagad lai gaida, kad es nākšu un viss būs skaidrs."
Tā pie sevis pukodamās un mazliet klibodama, sasniedzu viņu un konstatēju, ka... taka tiešām ir beigusies. Un tālāk viens vienīgs biezoknis, par laimi – vismaz uz leju. Lielā apjukumā lūru uz draudzeni un nevaru saprast, kur var palikt taka?!
Lēniem, monotoniem soļiem brienot uz priekšu, saprotam, ka visapkārt ir pilnīgs bezceļš, nav vispār ne mazākās nojausmas, uz kuru pusi ir pilsēta un mājas. Pamazām jūtu, kā galvvidū sākas tā nelabā tirpoņa, kas lēnām izplatās pa muguru uz leju, sasniedzot pirkstu galiņus un brēc tieši ausī – tu esi nepatikšanās! Paskatījos vēlreiz uz draudzeni un, šķiet, redzēju, ka viņai acīs jau asaras (krēslā nevarēja tik skaidri redzēt), un dusmās saucu: "Pamēģini tik man te raudāt, viss būs labi!".Bet labi nav nekas, jo arī pašai acīs sāka durstīt kā ar adatām, saprotot, ka nakts mežā uz kalna bez pārtikas, drēbēm, bez nekā, nav ļoti daudzsološa. Turklāt lidmašīna uz mājām ir jau nākamajā dienā…
Šajā brīdī mūsu mazo drāmu pārtrauca čaboši soļi turpat netālu. Abas sastingām, apklusām un lielām acīm skatījāmies skaņas virzienā. Caur kokiem saredzēt nevarēja pilnīgi neko. Bet prāts tikmēr jau uzskaitīja, kas tieši tur varētu nākt: stirna, lūsis, lācis, vilks? Bet pavisam noteikti kaut kas, kas grib mūs apēst vakariņās. Viens īss acu skatiens, un mēs atkal ņēmām kājas pār pleciem, taisni iekšā mežā. Zemes izciļņi klupināja, lapas un zari skrāpēja seju, bet mums bija vienalga, jo, iespējams, pakaļ dzinās lācis. Pēc apmēram piecu minūšu krosiņa koki kļuva retāki un mēs izskrējām atklātā laukā. Kalnu galus apkārt iekrāsoja burvīgi zili rozā debesis, reibinoši smaržoja lavanda un priekšā slējās vientuļa, stāva klints radze. Ceļa lejup nebija.
Izdzīvošanas ABC
Joprojām nebija arī zonas. No pilsētas skaņām ne vēsts. Par laimi, arī zvēru soļus vairs nedzirdējām. Sāku kaldināt plānus. Medikopteru izsaukt nevar, jo nav zonas. Lejā kāpt nevar, jo tūlīt kļūst tumšs un nav takas. Nekas cits neatliek, kā pārlaist nakti mežā. Sāku atšķetināt prātā visas redzētās piedzīvojumu filmas un rosināju draudzenei izkārpīt zemē pleķīti, kurā ielikt lapas un zarus, lai iekārtotu tur naktsmītni, kur pārlaist nakti. Radās arī ideja pārplēst uz pusēm manu džemperi, no kura sanāktu sega (kritiski noskatos uz draudzenes "Victoria secret" maisiņu – tam pielietojumu neatrodu). Tomēr draudzene par manu grandiozo plānu it nemaz nebija sajūsmā un paziņoja, ka ies kaut vai visu nakti, bet mežā negulēs. Un negaidot manus protestus, jau sāka iet gar klints malu, meklējot vai kaut kur ir iespējams nokāpt.
Bezspēcībā un sāpošās kājas dēļ, klusi rīdama asaras, lēni vilkos viņai pakaļ. Lavanda smaržoja vēl reibinošāk un šķiet, pat kalni izteica mēmu līdzjūtību. Telefonam joprojām bija tikai viena funkcija (labi, ka kamerai nevajag internetu!), ar to es uzņēmu asarainu selfiju (jo, lai gan nāk raudiens, ir taču tik skaisti!) un mēģināju sevi uzmundrināt.
Gājiens šķita bezgalīgi ilgs. Bija iestājusies pilnīga tumsa, ceļa nebija, vairāk līdām nekā gājām pa klints slīpumu un pilnīgi nekas neliecināja par to, ka tuvākajā laikā sasniegsim mājas. Vēl vairākas reizes pamanījos sāpīgi nokrist un, kā filmās, domās draudzenei sacīju: "Ej tālāk viena, atstāj mani, es tevi tikai kavēju". Vienā tādā brīdī pēkšņi saklausījām tālumā tādas kā suņu rejas. Suns! Kur suns, tur mājas! Kur mājas, tur pilsēta! Iepriecinātas, ka, iespējams, esam pavisam netālu, turpinājām savu nakts pārgājienu cerību pilnas. Pēc kādas pusstundas sasniedzām ceļu. Serpentīna ceļu, kas veda uz pilsētu, tālumā bija gaismas! Mēs bijām glābtas, urrā! Nevajadzēs ne lasīt lapas, ne gulēt mežā, ne saukt medikopteru!
Nepareizā pilsēta un viltus viesnīca
Tomēr šķita aizdomīgi, ka nedzirdējām mašīnu rūkoņu (vēl jau nav tik vēls, tikai pulksten 22), arī cilvēku uz ielām nebija (lai gan ir piektdienas vakars) un arī pilsētas apveidi izskatījās pavisam citādāki. Ja mēs neesam Tendē, kur tad mēs esam? Laternu gaismā arī beidzot ieraudzījām, cik briesmīgas izskatāmies – saskrāpētas sejas, matos lapas un zari, kājas nobrāztas līdz asinīm. Nu īstas mežones. Ja gribēsim stopēt uz Tendi, vai kāds vispār uzņems mašīnā?
Telefonam bija atgriezusies zona, bet nu baterija uzbāzīgi brīdināja, ka tā gandrīz tukša. Pats galvenais – sazvanīt rezervētās naktsmājas, bet neviens necēla klausuli. Tā iedamas pa vienīgo pilsētas ielu un risinādamas naktsmāju un lokācijas noteikšanas problēmas, paralēli brīnījāmies, kur palikuši pilsētnieki. Māju logi bija tumši, ar skatienu mūs pavadīja viens vienīgs kaķis, visapkārt viss izskatījās pamests un neapdzīvots, dažas šķērsielas grima pilnīgā melnumā.
Te no kādām trepēm iznāca paveca sieviete ar suni. Sapratu, ka pavisam noteikti angliski viņa nerunās, bet izmisuma brīdī man bija pilnīgi vienalga, biju gatava lūgt palīdzību kaut zīmju valodā. Draudzene nosalusi, tik klusi pievienojās. Tomēr vismaz vienā aspektā mums veicās – sieviete, izrādās, daļu mūža nodzīvojusi Anglijā un mūsu teikto saprata! Uzklausījusi mūsu stāstu, aizdomīgi noskatījusi no galvas līdz kājām un beidzot sapratusi, ka stāstām patiesību, viņa pašausminājās par trakiem tūristiem un paskaidroja, ka gluži apmaldījušās neesam. Izrādās, mēs Tendē esam ienākušas no otras puses, nonākot viduslaiku daļā. Tur patiešām nesezonā neviens nedzīvo, tāpēc viss izskatās tik pamests. Aiz atvieglojuma teju raudot, mēs vēl lūdzām palīdzēt atrast mūsu rezervēto viesnīcu, bet te nu kundzīte rauca pieri. Tādas adreses šeit neesot un arī tādu īpašnieku viņa nezinot. Arī norādītais telefona numurs aizdomīgi klusēja, apstiprinot vienu – šādu naktsmāju vienkārši nav.
Tūlīt seko arī nākamā ķibele – kundzīte stāsta, ka pilsētā vispār esot tikai divas viesnīcas, bet rudens un ziemas sezonā tās nestrādājot, jo tūristu plūsma ir niecīga un nav izdevīgi tās uzturēt. Brīdī, kad esmu gatava viņai lūgt, lai ļauj gulēt pie sevis, kaut vai virtuvē uz grīdas, viņa saka, ka naktsmājas mums noteikti iedošot vienā kafejnīcā – pansijā, lai tik droši ejot un sakot, ka viņa sūtījusi. Pasakām paldies un mērojam vēl apmēram kilometru uz mūsdienās celto pilsētas daļu, lai sameklētu norādīto vietu. Lieki teikt, ka ārā ir kļuvis pavisam auksts un abas ar draudzeni esam kārtīgi pārsalušas.
Ienākot kundzītes norādītās kafejnīcas – pansijas vestibilā, pārsteidzām vismaz duci pensionāru kaut ko aizrautīgi svinam. Visapkārt dvesa spēcīga vīna smarža, skanēja franču šlāgeri un diskusijas risinājās augstos toņos. Ar acīm uzmeklējusi kādu sievieti (pēc skata atbildīgo par šo vietu), mēģināju ar pusstīvām lūpām izskaidrot, kas mēs esam, kas mūs sūta un ko mums vajag. Atbilde ir īsa – naktsmāju nav. Ar acs kaktiņu pie sienas pamanīju atslēgu rindu ar cipariem, kas pavisam noteikti ir numuriņu atslēgas. Uzstāju, ka prom mēs neiesim un stāstīju savu stāstu atkal no jauna. Nu jau tajā klausījās arī visi ballītē esošie pensionāri.
Kad jau otro reizi saņēmām noraidījumu ar tekstu, ka šajā laikā tūristi šeit nebrauc, viens no pensionāriem pienāca pie mums, pataustīja draudzenes rokas un tad franciski vērsās pie sievietes. Acīmredzami, viņš tomēr pārliecināja sievieti dot mums naktsmājas, jo negribīgi tika paprasītas pases (labi, ka vismaz tās bija līdzi), un mums ieliets vīns (ar tekstu – "you need to warm up" jeb jums vajag sasildīties). Jau pēc brīža tikušas numuriņā un uzlādējušas telefonu (paralēli mani neatlaidīgi centās sazvanīt Bils, kuram es necēlu), sākām apjaust visus šodienas piedzīvojumus.
Kad bijām pietiekami saņēmušās, ar visām viesnīcas segām pārgājām uz pretējā ielas pusē esošo bāru, kur, ar mums neierastu pasūtījumu (viskiju), sasildījāmies arī no iekšpuses. Laipnais bārmenis, mūsu stāsta iedvesmots, pat negribēja slēgt ciet savu iestādi un, pacienājis mūs ar vecām sviestmaizēm, piedāvādams jebkuru dzērienu uz viņa rēķina, pļāpāja visādus niekus pa pusei angliski, pa pusei franciski. Ap pusnakti mēs bijām jau pavisam atguvušās no piedzīvojumiem un devāmies gulēt.
Nākamajā rītā no Tendes atvadījāmies ne visai sērīgi, bija auksts un kalni vairs tik ļoti nevilināja. Par laimi, atpakaļceļā Francijas transports vairs nebija pret mums sazvērējies un paspējām gan uz lidmašīnu, gan tikt mājās bez starpgadījumiem.
