Pirmie iespaidi

Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju
Foto: Terēze Guļāne

Ierodamies mazā viesnīcā Fuengirolā 30 kilometrus no Malagas, uznesam mantas numuriņā un dodamies izstaigāt apkārtni. Lai gan šajā vietā mērķis ir tikai pārnakšņot, lai agri no rīta dotos tālāk, paspējam gan Vidusjūru pataustīt, gan pirmās spāņu uzkodas (tapas) nogaršot. Šeit arī iemācāmies spāņiem tik labi zināmo jēdzienu "Una caña", kas nozīmē – "viens mazs izlejamais alus". Tas ir mazākais dzēriena tilpums, kas atkarībā no bāra variē ap 0,3 litriem un maksā ne vairāk kā 1,50 eiro. Alu bāros pārsvarā dzer vīrieši, un tam nav daudz veidu – divu nedēļu laikā, apmeklējot aptuveni 75 bārus visā Andalūzijā, gan piekrastē, gan vidienē, redzējām vien trīs veidu alu. Jāsaka gan, ka visi garšoja diezgan vienādi. Jūs tagad lasāt un domājat – 75 bāri divu nedēļu laikā? Tur noteikti ir pārrakstīšanās kļūda, vai arī šim pārītim ļoti patīk ieraut! Bet, lasot tālāk, sapratīsiet, ka tā ir spāņu, jo īpaši andalūziešu, kultūras neatņemama sastāvdaļa, turklāt iereibuši vairāk, nekā būtu pieklājīgi, nebijām nevienu vakaru.

Izbaudījuši lielisko sajūtu, kad pusnaktī ārā vari sēdēt krekliņā un baudīt aukstu alu, dodamies pie miera. Pēc brokastīm dodamies uz Rondu, senu pilsētu, kas atrodas nedaudz augstāk par 700 metriem virs jūras līmeņa, un tās slavenākais simbols ir "Puente Nuevo" – jaunais tilts, ko būvēja vairāk nekā 40 gadus. Ceļš no Vidusjūras piekrastes uz Rondu ir motociklistu sapnis – serpentīns ar skaistiem skatiem un asiem līkumiem. Visur izliktas brīdinājuma zīmes, lai autovadītāji būtu īpaši uzmanīgi, jo šeit brauc ļoti daudz motociklistu. Pilsētā pirmoreiz izjūtam mazo ieliņu šaurību, bet paskatāmies, kā to dara vietējie, un veiksmīgi novietojam automašīnu bezmaksas zonā, par ko pašiem prieks, jo, veicot naktsmāju rezervācijas, pārsvarā visas viesnīcas informēja, ka automašīnu iespējams novietot maksas stāvvietā par aptuveni 15 eiro diennaktī, un, protams, divu nedēļu laikā veidojas pietiekami liela summa.

Ja jums liekas, ka Itālijā vai Portugālē ir karstasinīgi vietējie ar saviem ceļu satiksmes noteikumiem, tad par spāņiem jāsaka – viņi ir braukšanas un auto novietošanas meistari augstākajā pakāpē. Braukt zem aizlieguma zīmēm, pastumt citu mašīnu, lai tiktu kādā šaurākā vietā, novietot automašīnu neatļautā vietā – tā visa ir ikdiena. Ceļojuma sākumā tiešām centāmies ievērot ceļu satiksmes noteikumus, kā pieklājas, bet, lai iekļautos satiksmes plūsmā, atrastu vietiņu, kur lielā pilsētā novietot savu auto, vai tiktu, kur nepieciešams, to vienkārši nav iespējams izdarīt. Uzslavas manam vīram, kurš vēsā spāņu mierā izbraukāja gan lielās pilsētas, gan šaurās ieliņas un serpentīnus! Bet, ja iespējams, mēs ieteiktu tādas lielās pilsētas kā Seviļa un Malaga neapmeklēt ar savu auto vai auto novietot tālāk no vēsturiskā centra, jo, pat ja pēc stundas braukāšanas, tikšanās ar policistiem un miljona rolleru izdosies atrast vietu, kur novietot auto, īsti pārliecināti, ka tas netiks apskrāpēts, nevarat būt. Ja diemžēl tā ir noticis, nepārdzīvojiet un mācieties no spāņiem – tādiem sīkumiem dzīvē nav jāpievērš uzmanība!

Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju
Foto: Terēze Guļāne

Ronda bija apburoša – dienu pavadījām, klīstot pa romantiskajām ieliņām un pēcpusdienā gar klinti, kas atrodas vienā pilsētas malā, pa skaistu taku nokāpām līdz tilta apakšai, kur ir veldzējošs vēsums un paveras skats uz varenajiem tilta balstiem, kas savieno klintis. Kāpiens atpakaļ augšā nav no tiem vieglākajiem, bet šī "taka" noteikti ir tā vērta. Rondā cerējām redzēt flamenko, bet noskaidrojām, ka uz ikvakara priekšnesumiem cilvēki rezervāciju veic divas nedēļas iepriekš un viss aizņemts. Īpaši nepārdzīvojām, jo bijām jau noskaidrojuši, kur vakarā dodas vietējie, lai baudītu dzērienus, tapas un labu kompāniju.

Tā kā pusdienlaikā šis krogs bija stāvgrūdām pilns, esam gudrāki un vakariņās dodamies pusstundu pirms spāņiem. Režīms visā reģionā ir līdzīgs, bet, protams, atkarīgs no dzimuma un profesijas, kurā darbojies. Rosība pilsētās sākas ap pulksten astoņiem, deviņiem rītā, līdz trijiem, četriem visi strādā, un tad ir laiks siestai, kas ir svarīga spāņu dzīves sastāvdaļa, lai izvairītos no lielā karstuma, nesteidzīgi baudītu pusdienas ar ģimeni vai vienkārši nosnaustos – kā šo laiku izmantot, ir katra paša ziņā.

Ielas kļūst klusas, nav ne cilvēku klaigu, ne automašīnu rūkoņas un pīpināšanas. Uz svētām trim četrām stundām viss iegrimst mierīgā snaudā. Ap pulksten 20 pilsētā atgriežas dzīvība – baudām to, ēdot ceptus anšovus, garneles un dzerot "tinto de verano" – atspirdzinošu dzērienu, kas tulkojumā nozīmē – sarkanais vasaras vīns. Būtībā tas ir sarkanais galda vīns (pēc vietējā bārmeņa ieteikuma, vislabāk der Riohas reģiona vīns) un salda, gāzēta limonāde "La Casera" attiecībā 1:1 ar ledu un citrona šķēli. Dievīgs dzēriens, kas ir sangrijas māsīca. Pačukstēšu noslēpumu – paši spāņi sangriju nedzer, tā domāta tūristiem un maksā divas līdz četras reizes dārgāk par šo tipisko Andalūzijas dzērienu, ko bāros malko tie, kam apnicis alus. Cena par 0,5 litru glāzi svārstās no viena līdz pusotram eiro. Salīdzinājumam – sangriju lētāk par trim eiro nekur neredzējām.

Vakars ir silts un ilgs, beidzot tā pa īstam sajūtam to svēto vakarēšanas rituāla garšu, ko vietējie bauda katru dienu. Nākamajā dienā ieplānots daudz apskates objektu un garš pārbrauciens, tāpēc pie miera dodamies īsi pēc pusnakts. Nevarētu jau teikt, ka maz būtu sēdējuši – kārtīgas piecas stundas. Nākamajā rītā noskan modinātājs un dodamies brokastīs, kuras mums pasniedz jauks vietējais pāris. Ļoti gribētos ar viņiem parunāties, bet angļu valoda nav viņu stiprā pusē, tāpat kā mums spāņu, un rīta dzestrumā visi esam pārāk kautrīgi, lai sazinātos ar roku kustībām, zīmēm un mājieniem, kā to droši var darīt nakts un "tinto de verano" aizsegā. Nogaršojam aitas sieru, "chrorizo", padzeram kafiju un atvadījušies dodamies ceļā.

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Spānija Eiropa

Comment Form