Brauciens uz Gibraltāru, lai redzētu makakus

Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju
Foto: Terēze Guļāne

Priekšā vēl viens serpentīns, no Rondas dodamies uz Gibraltāru. Pusceļā piestājam vienā no baltajiem ciematiem – "Pueblo blanco", uzkāpjam augstākajā ciemata kalnā, lai apskatītu cietoksni, bet vārti aizslēgti. Nepārdzīvojam, jo kāpiens rīta agrumā ir veldzējoši patīkams un vēl miglā ietītās kalnu virsotnes liek pasmaidīt. Pēc divām stundām esam nonākuši pie Gibraltāra robežas. Mašīnu atkal novietojam bez maksas pie stadiona 10 minūšu gājiena attālumā no robežas un ar kājām dodamies uz pasu kontroli. Cilvēku masas, kas vēlas šķērsot robežu, ir milzīgas, bet nedomājiet robežai pāri braukt ar auto – tas noteikti būs vēl ilgāk un smagāk.

Ar kājām tiekam cauri pasu kontrolei un gaidām, kad iedegsies zaļā gaisma, lai dotos pāri lidmašīnu skrejceļam – tāda dīvaina sajūta redzēt nolaižamies lidmašīnu 100 metru attālumā un pēc pāris minūtēm iet pa šo pašu skrejceļu. Būtībā Gibraltāru apmeklēt vēlējāmies viena iemesla dēļ – gribējām redzēt Āfrikas makakus, kas savvaļā mājo klints augšējā daļā.

Dodamies cauri pārpildītajām ielām līdz vietai, kur kartē atzīmēts vagoniņš, kas ved uz augšu. Jau iepriekš bijām izdomājuši, ka noskaidrosim, kādas ir tā izmaksas, un, ja nebūs pārāk dārgi, izmantosim šo iespēju. Ierodoties pie kartē norādītās vietas, paveras skats uz cilvēku jūru vairāku simtu metru garumā, kas stāv rindā uz vagoniņu, kura izmaksas vienam cilvēkam ir 24 eiro. Uzreiz saprotam, ka tas nav radīts mums, dodamies rindai garām un caur lieliem vārtiem iekļūstam botāniskajā dārzā, kas atrodas turpat blakus.

Staigājam pa parku un aizejam līdz mini zoodārza kasei, kurā var iegādāties biļeti, lai apskatītu dažādus dzīvniekus būros. Tas mūs arī neinteresē, bet satiekam foršu spāņu puisi, kuram izstāstām, ka uz Gibraltāru braucām pērtiķu dēļ, bet neesam gatavi vairākas stundas stāvēt rindā uz vagoniņu un par to maksāt 50 eiro. Un – "ta-dā"! Puisis saka, ka jāturpina iet uz augšu, līdz iziesim uz ielas. Tur būs autobusa pietura, jākāpj autobusā un jāpabrauc pāris pieturas, tad kādas 40 minūtes jākāpj kājām augšā kalnā līdz tiltam. Viņš pirms pāris dienām esot kāpis ar draugiem un redzējis ļoti daudz pērtiķu.

Pateicamies par lielisko padomu un priecīgi dodamies uz pieturu. Autobuss piebrauc pēc pāris minūtēm, prasām, vai aizvedīs līdz vietai kartē, šoferis atbild, ka tur nebrauc neviens autobuss, un dodas tālāk. Negribas ticēt, ka tā tiešām ir, tāpēc sagaidām nākamo autobusu, kura šoferis iedrošina lēkt iekšā un saka, ka informēs, kad mums jākāpj ārā. Tā arī notiek, pateicamies laipnajam šoferim un sākam kāpt kalnā, drīz vien jau esam sasnieguši kasi un jauks kungs prasa, ko vēlamies apskatīt – alas, tuneļus vai pili, jo atšķiras ieejas biļetes cena. Sakām, ka tikai pērtiķus un šauro gaisa tiltu. Šāda ieejas biļete mums katram izmaksā vienu eiro.

Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju
Foto: Terēze Guļāne

Ejot tālāk, apskatām gan tiltu, gan satiekam pērtiķus, kas pilnīgi droši nāk klāt un lēkā no mašīnām uz kokiem. Papriecājamies un dodamies atpakaļ lejā, jo ir pavēla pēcpusdiena un mums vēl jāpaspēj paēst un aizbraukt līdz naktsmājām. Ēšanai izvēlamies netālo Tarifas pilsētu, kuru mēdz dēvēt par sērfotāju paradīzi. Tā ir ļoti vējaina vieta ar savu īpašu auru.

Atrodam galdiņu bārā ar nosaukumu "El Frances", kur tiekam pie fantastiska ēdiena – grilēta tunča steika, mango salātiem ar garnelēm, "patatas bravas" – spāņu īpašajiem kartupelīšiem ar aso mērci – un, protams, glāzes ledaina "tinto de verano", kas lieliski veldzē!

Šī ir viena no retajām reizēm, kad ēdam īstu ēdienu, nevis tapas. Vakariņu noslēgumā saņemam zvanu no naktsmāju saimnieces, ka viņiem tūlīt beidzas darba laiks un mums vajadzētu pasteigties. Jāatzīmē, ka, veicot rezervāciju, parasti maksimāli precīzi cenšos norādīt ierašanās laiku un ierakstīt komentārus, ja tādi ir, ko, protams, darīju arī šajā reizē.

Pieliekam soli, ejot uz mašīnu, un Tarifa līdz galam tā arī netiek izjusta un apskatīta. Ierodamies tieši plkst. 19.58, mūs sagaida jauka spāņu dāma, kas pārsteidzoši labā angļu valodā (atšķirībā no telefona sarunas pirms mirkļa) visu izstāsta un novēl jauku nakšņošanu. Nemaz neapskatījuši numuriņu, skrienam uz okeānu. Saulrietu gan nokavējam, bet debesis ir skaisti sārtas.

Iekārtojamies uz ērtiem zviļņiem, kas pa dienu noteikti ir par maksu, saslienam kājas augšā, sēžam un ķeram kaifu. Ūdens gan auksts, kas mūs nedaudz pārsteidz, jo novembrī peldējāmies okeānā Portugāles krastos un tas bija silts kā piens. Internetā atrodam informāciju, ka tā nu šajā piekrastē tas ir, bet toties rudenī ir labi viļņi un vējš, tāpēc tik daudz ūdens sporta veidu cienītāju uz šejieni brauc ik gadu.

Laimīgi pēc labi pavadītas dienas melnā tumsā dodamies atpakaļ uz naktsmājām, lai pirms miega vēl izbaudītu peldi baseinā. Nākamajā rītā nolemjam celties līdz ar saullēktu un apskatīt divas vientuļas pludmales, to arī izdarām un saullēkta laikā piedzīvojam fantastisku pusstundu garu trīs makšķernieku cīņu ar ko lielu ūdenī – izrādās, tie noķēruši tunci pieauguša cilvēka lielumā. Cīniņš, stāvot uz klints ar makšķeri, ir tik iespaidīgs, ka beigās no visas sirds aplaudējam, ka izdevies noturēt. Makšķernieki lepni un priecīgi mums pamāj, un mēs dodamies tālāk.

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Spānija Eiropa

Comment Form