Seviļas iepazīšana caur garšas kārpiņām

Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju
Foto: Terēze Guļāne

Skaists tāds rīts – okeāns, viļņi, saules stari lien ārā no kalniem un neliela dūmaka pārklāj piekrasti. Uzkāpjam vēl vienā piekrastes klintī, kuras galā ir uzcelta bāka, un nokāpjam pa koka kāpnēm tuvāk ūdenim, lai vēl nedaudz pabaudītu okeāna burvību. Tās koka kāpnes un laipas – līdzīgas kā Līgatnē, tikai lielākas, – spāņiem patīk, visur gar okeānu paralēli iet koka laipas, lai varētu skriet, pastaigāties, braukt ar velosipēdu. It kā gar okeānu, bet tomēr pa gludu koku, ne smiltīm.

Sakrāmējam mantas un mierīgā garā dodamies ceļā uz nākamo pilsētu – Kadisu. Pa ceļam ir vieta ar nosaukumu "Torrede Tajo", kur ir ļoti jauks, priežu ieskauts kājāmgājēju maršruts gar okeāna klinšaino piekrasti – iesakām apmeklēt. Viena no senākajām ostas pilsētām Rietumeiropā apbur ar citādiem skatiem nekā līdz šim redzētais Spānijā – ūdens pilsētu ieskauj no visām pusēm, mājas ir dzīvespriecīgi krāsainas, pilsētai ir arābisks šarms. Izstaigājam pilsētu un dodamies uz naktsmājām, kuras šoreiz ir nekurienes vidū pa ceļam uz Seviļu.

Mūsu istabai ir paliela terase, un viesnīcā ir baseins. Nolemjam uzrīkot paši savu pasēdēšanu uz terases, tāpēc iebraucam tapu bārā un pasūtām tapas līdzņemšanai, tās papildinām ar vietējo sieru, vītināto gaļu, olīvām un vietējiem dzērieniem. Vakars izdevies! Nākamajā rītā agri dodamies uz Seviļu, kuru iesaka apmeklēt ikviens, kurš tur bijis. Seviļa mūs sagaida īpaši – ar ilgāko autostāvvietas meklēšanu, kāda piedzīvota, – pusotru stundu riņķojam pa šaurajām pilsētas ieliņām, un ar "šaurajām" es domāju tiešām šauras – vairākās vietās katrā spoguļa pusē ir vien pāris centimetri. Kad esam jau tuvu izmisumam, ieraugām puisi sarkanā kreklā. Viņš stāv aiz krustojuma un cītīgi mums māj ar rokām, rāda, lai braucam pie viņa, jo ir brīva vieta. To sapratuši, priecīgi novietojam auto, puisis cītīgi žestikulē un nesaprotamos vārdos spāņu valodā stāsta, kā tas jādara.

Pateicībā par laipnību un veiksmi iedodam viņam pāris eiro un aukstu aliņu, kas uzreiz tiek arī atvērts, – karsta diena un siesta jau gandrīz klāt, kā gan citādi! Aiznesam mantas uz rezervēto dzīvokli un dodamies apskatīt pilsētu. Draugi un paziņas teica, ka šeit, lai izbaudītu pilsētas burvību, noteikti jāpavada vairākas dienas. Mēs bijām tieši vienu diennakti, nostaigājām ap 13 kilometriem pa pilsētas marmora ieliņām, un mums pilnībā pietika.

Visvairāk atmiņā palikusi tieši ēšana – šeit ēdām garšīgāko dabīgo saldējumu "Amorino" (jā, visgardāko, tādu, kam itāļu "gelato" nestāv klāt). Kā vēlāk noskaidroju, šī uzņēmuma saknes meklējamas Parīzē un mazās bodītes ar eņģelīša logo atrodamas daudzviet Rietumeiropā un pasaulē. Un tapas, tapas, tapas – ja esat Seviļā, noteikti dodieties tapot, jo tieši šī ir mazo un tik dažādo dzērienu uzkodu dzimtā vietā.

Atklājām spāniskāko no visām tapu vietām – skaļu, lētu, ne īpaši tīru un šarmantu savā vienkāršībā. "El Patio San Eloy" divas liela izmēra tapas, "montadito" (pildīta maizīte) un divi dzērieni jums izmaksās ap astoņiem eiro. Mēs izvēlējāmies jūras velšu salātus, spāņu omleti, maizīti ar vistu un bijām pārēdušies. Atcerieties, tapas ir par dalīšanos, lieciet pa vidu un baudiet kopā. Bāra aizmugurē ir interesantas flīzīšu kāpnes, kas vienlaicīgi kalpo gan kā galds, gan krēsli, – mēs ērti sēdējām, kājas saslējuši, un ar lielu aizrautību vērojām apkārt notiekošo, noteikti iesakām ikvienam.
Seviļā nobaudījām arī "churros" – eļļā ceptu mīklas gardumu, ko ēd, mērcot karstā šokolādē, un apmeklējām daudz bāru, kur pļāpājām ar vietējiem. Rakstot pēdējos teikumus un kavējoties atmiņās, saprotu, ka mūsu pieredze šeit bijusi caur garšām.

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Spānija Eiropa

Comment Form