Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

"Patiesībā šis ceļojums sākās pirms vairākiem gadiem. Kad lidojām savā kāzu ceļojumā, ceļš veda pāri Alpiem, un toreiz jūsmojām par majestātiskajām, sniegotajām virsotnēm, kas caurdūra žilbinoši balto mākoņu klājienu un no augšas izskatījās mazas un rotaļīgas. Aizbrauksim kādreiz paskatīties uz tām no apakšas arī, toreiz nolēmām, un pēc vairākiem gadiem arī izdarījām," savu "TūrismaGids" konkursam iesūtīto ceļojuma stāstu sāk Ieva Reinverte.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņa ar ģimeni krustu šķērsu izbraukājusi Alpus. Lūk, smeķīgs un gleznains ceļojumu stāsts par augstākajām virsotnēm Eiropā, kas, iepējams, arī citus iedvesmos nākamajā gadā tiekties uz augstiem mērķiem!

"Šis brauciens krietni atšķīrās no citiem, galvenokārt ar apjomu un braucēju sastāvu. Visbiežāk mēs ceļojam divatā, reizēm trijatā (ar meitu), bet uz Alpiem paņēmām līdzi vīramāti un manus vecvecākus (mums ģimenē ir paaudžu nobīde, viņi ir līdzīga vecuma).

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Vecvecākiem tieši tovasar bija zelta kāzu jubileja, un neviens no viņiem ne reizi nebija bijis otrpus "dzelzs priekškaram". Arī ceļojuma apjoms bija diezgan pamatīgs – deviņas dienas un sešas valstis. Parasti braucam vien uz dažām dienām. Brauciena formāts gan bija ierasts, jo no Rīgas lidojām, galamērķī nomājām auto un braucām, kur acis rāda, neko ļoti daudz iepriekš neplānojot, tik vien kā kartē saliekot punktiņus, kur gribētos kaut ko interesantu apskatīt. Izbraucām maija beigās un atgriezāmies jūnija sākumā – varētu teikt, ka piešķīrām sev vēl vienu pavasari.

Turpceļā atkal aplūkojuši savu ceļamērķi no augšas, bez starpgadījumiem nonācām Itālijas pilsētas Bergamo lidostā un tiekam pie auto. "Fiat Chroma" ir gana liels un ietilpīgs. Mantas sakrāvām bagāžniekā, ceļabiedrus – uz aizmugurējā sēdekļa, vīrs pie stūres, es pie kartes un navigācijas – varējām braukt. Satiksmes kultūršoks mūs ierasti iedzen pirmajā benzīntankā jau pēc īsa brauciena. Nopirkām kaut ko dzeramu, sapratām, uz kurieni tad īsti braucam, un tikai tad turpinājām ceļu Komo ezera virzienā.

Parādās pirmie kalni, pirmās Alpu mazpilsētiņas ar puķēm apaugušiem balkoniem, pirmie ezeri kalnu ielejās, un drīz jau klāt arī Komo. Uzkraujam auto uz prāmja un brīdi baudām fantastiskus dabasskatus visapkārt ezeram.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Tālāk mūsu ceļš ved uz Šveici, diemžēl tas tiek remontēts, ir šaurs, grūti caurbraucams un sastrēgumu pilns, un Lugano sasniedzam jau krietnā vakarā. Atšķirībā no citām tūristu citadelēm, Šveicē tūrisma informācijas punkti nav modē, vienīgais, ko pēc ilgas meklēšanas atrodam, izrādās slēgts, un naktsmājas jāmeklē pašu spēkiem. Atrastajos kempingos mājiņas nepiedāvā, un visbeidzot nākas apmesties viesnīcā pašā pilsētas centrā. Pārsteigumu sagādā TV, rādot Vecrīgas panorāmu un Vanšu tiltu.

Otrās dienas rītā jau laicīgi dodamies uz Melidi, kur atrodas "Swiss Miniature" parks. Ar tikai sev raksturīgu pedantismu šveicieši uzbūvējuši savu zemi rotaļu pilsētiņas izmēros, turklāt piegājuši lietai ar pamatīgu rūpību – tur atrodami pat sastrēgumi un ceļu remonti, nerunājot par cilvēkiem, govīm un ērģeļmūziku katedrālēs. Pilsētu bez tūristiem un plastmasas cilvēciņiem apdzīvo arī ķirzakas, kas apmeklē baznīcas, sildās uz jumtiem un izturas tā, it kā visa pilsēta būtu domāta tieši viņām.

Atstājuši miniatūro Šveici, dodamies lūkoties īsto. Lai nokļūtu dziļāk Alpos, jāšķērso kāda no kalnu pārejām; mēs izvēlamies 2066 metrus augsto Sanbernardino pāreju. Jo augstāk mēs braucam, jo stāvāki kļūst kalni, šaurāki serpentīni un vairāk sniega visapkārt. Šķiet, esam izgudrojuši laika mašīnu un atgriežamies atpakaļ ziemā. Pirmajā pieturvietā valda apmēram marts – kūst sniegs, čalo strauti un šķiet, ka pietrūkst vien sniegpulkstenītes. Pašā pārejas augšā ezers ir aizsalis – to novērtējam ar februāri.

Tā īsti netikuši atpakaļ lejā, tālākajā ceļā uzbraucam vēl par metriem 200 metriem augstāk. Julierpasa sasniedz 2284 metrus virs jūras līmeņa, tomēr ir lēzenāka, vairs ne tik iespaidīga. Šeit ir arī siltāk un mazāk sniega.

Pa apvedceļu apbraukuši Sanktmoricu, turpinām ceļu uz Austriju, tomēr, nolēmuši mācīties no iepriekšējā vakara piedzīvojumiem, naktsmājas meklējam jau laicīgi un apmetamies ārkārtīgi šarmantā miestiņā Lavinā kilometrus 30 pirms robežas. Naktsmāju saimniece, padzirdējusi par Latviju, apjautājas, vai tas ir tur, kur ir ļoti auksti. Nākas viņu apbēdināt – šeit, pusotra kilometra augstumā, tikko sāk ziedēt ievas, savukārt pie mums jau pat ceriņi gandrīz noziedējuši.

Trešajā dienā jau no rīta sasniedzam Austriju, kur izbraucam uz bāņa un Insbrukā nokļūstam pāris stundās. Aplūkojam vecpilsētu, atsakāmies no iespējas uzkāpt tornī, kurā nav lifta. Izmetam vēl līkumu pa pilsētu, pabrīnāmies par brūno upi Innu, kuras krastos esam gulējuši jau iepriekšējo nakti un kura te kļuvusi liela, bet joprojām ir tikpat strauja kā augšā kalnos.

Atgriezušies pie auto, braucam uz tirdzniecības centru pie lidostas. Cerības tur paēst ātri pagaist, toties krītam iepirkšanās azartā – apģērbi un apavi šeit ir par diezgan smieklīgām cenām. Piekrāvuši "Chromas" bagāžnieku ar visu ko, dodamies tālāk un uzreiz iesprūstam pamatīgā sastrēgumā uz šosejas. Pa ceļa, uz kura atļautais ātrums ir 130 kilometri stundā, kreiso joslu mēs šoreiz pastaigājamies, izlokām kājas, pasēžam uz šosejas vidus nožogojumiem un vispār garlaikojamies stundas divas, līdz sastrēgums beidzot sāk kustēties.

Šādi aizkavēti, jau samērā netālu no pilsētas iebraucam kādā ciematā, kurā, saskaņā ar ceļvedi, ir pilns ar viesu mājām. Braucam no vienas pie otras, visas aizņemtas. Apmaldāmies, uz brīdi piemirstam, ka nerunājam vāciski un konsultējamies ar vietējām tantēm, kuras ir ļoti izpalīdzēt gribošas, tikai, par nelaimi, runā vien tiroliešu valodā. Kārtējā aizņemtajā mājā mums norāda uz kaimiņmāju, kurā esot vietas. Kaimiņmājas saimnieks arī nerunā angliski, tomēr kaut kā nebūt saprotamies un visbeidzot nobāzējamies.

Ceturtā diena sākas ar karaliskām brokastīm – viesu mājā pie sienām karājas diplomi par sasniegumiem lauksaimniecībā, un saimnieks mūs baro ar visiem šiem pašaudzētajiem labumiem – pašu piens, siers, krējums, pašu olas un kas tikai vēl ne. Atvadāmies no viesmīlīgajiem saimniekiem un braucam tālāk, pāri netālajiem kalniem uz Vāciju.

Berhtesgārdena mūs sagaida ar diezgan šaušalīgām cenām par nokļūšanu Hitlera "Ērgļa ligzdā", bet neko darīt. Autobuss mūs ved pa šauru, stāvu kalnu ceļu, kas nav īsti serpentīns un ar to arī ir unikāls – šim ceļam ir tikai viens 180 grādu pagrieziens, lai gan īsā posmā uzbraucam ļoti augstu. Ar mašīnām pa šo ceļu braukt neļauj. Augšā ir sniegs un diezgan vēsi. Izstaigājam kalna galu, sabildējamies uz fantastisko dabasskatu un vēsturiskās celtnes fona, mazliet papikojamies, izložņājam tuvējās klintis, iedzeram alu restorānā, kas tagad ierīkots Hitlera mītnē, un braucam atkal lejā.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Tālāk braucam taisnā ceļā uz Zalcburgu, kas turpat pāri robežai vien ir. Paēdam vēlīnas pusdienas, iekārtojamies kādā hostelī un ejam uz vecpilsētu staigāt. Šeit pirmoreiz piekopjam pūču – cīruļu samierināšanās taktiku – cīruļi jau drīz atgriežas hostelī un iet gulēt, savukārt pūces atgriežas pilsētā, lai aplūkotu, ko austrieši dara Baznīcu naktī. Visās lielākajās baznīcās notiek koncerti; par 3 eiro uz abiem izstaigājam Zalcburgas doma muzeju un aplūkojam tuvplānā ērģeles.

Piektās dienas rītā atstājam pilsētu un dodamies tieši uz dienvidiem. Uz brīdi piestājam pie Verfenas pils, tad braucam tālāk uz Sanktjohannu. Tur atrodam skaistu baznīcu un pārmaiņas pēc atvērtu tūrisma informācijas centru, kurā laipna darbiniece piešķir mums bukletus un parāda, kā nokļūt slavenajā Lihtenšteinas aizā.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Aiza ir tieši tik iespaidīga, kā izslavēts – koka laipas un tilti ved gar stāvām klinšu sienām un pāri mutuļojošai straumei aizas dibenā. Pie pirmajiem soliņiem izskan priekšlikums tālāk neiet, tomēr melnais tunelis biedē un vilina reizē, un mēs padodamies kārdinājumam. Pēc vairākām kāpnēm, tuneļiem un tiltiem, kas ir pārbaudījums vājākiem nerviem, atrodam arī aizas "rozīnīti" – 60 metrus augstu ūdenskritumu, kam iepretī ierīkoti galdiņi un soliņi. Nožēlojam, ka neesam paņēmuši līdzi pārtiku – šī būtu lieliska vieta pusdienām.

Tālākajā ceļā iebraucam Cellē (Zell am See), brīdi pastaigājam pa pilsētu, nofotografējamies ezera krastā un meklējam naktsmājas. Apmetamies pirmajā B&B, kas gadās ceļā – ārkārtīgi runīga saimnieka lepnā savrupmājā, kurā pie sienas karājas zebras āda un citas tamlīdzīgas trofejas. Saimnieks pats esot francūzis, ilgstoši dzīvojis Āfrikā, bet Austrijā ieprecējies, tā viņš mums stāsta.
Vakarā pūces atkal atstāj cīruļus guļam un dodas aplūkot Mitersilu, naktsmājām tuvāko pilsētiņu. Nejauši atklājam, ka tieši šovakar te notiek kaut kādi nacionālie svētki, kuriem par godu maršē mednieki Tiroles tautastērpos, šauj zalves un spēlē orķestris. Vēlāk vietējie nozūd milzīgā teltī dzert alu, bet mēs atgriežamies savās naktsmājās.

Sestās dienas rītā mūsu ceļš ved uz Krimlu – vienu no augstākajiem ūdenskritumiem Eiropā. Tam ir trīs daļas, no lejas redzama vien apakšējā (kas arī ir augstākā), un gar to pa ērtu serpentīna taku var kāpt augšā, laiku pa laikam priecājoties par brīnišķīgajiem skatiem. Skatu laukumi ierīkoti pie paša ūdenskrituma un ir visai slapji – ūdens, atsizdamies pret klintīm, šķīst pa gaisu kā bieza, slapja migla. Vienā no augstākajiem skatu laukumiem sajūta ir tāda, it kā tu būtu dušā ar visām drēbēm, bet, ja no ūdenskrituma puses uzpūš vēja brāzma, liekas, ka sejā ieliets spainis ūdens. Šeit mēs kāpjam katrs pēc spējām. Izturīgākie sasniedz vidējās pakāpes pakāji, bet ar to mums pietiek, vismaz šoreiz. Braucot prom, pusdienojam ceļmalas atpūtas vietā ar skatu uz ūdenskritumu.

Tālākajā ceļā, kas pēc skaistās Gerlos pārejas šķērsošanas ved galvenokārt pa ātrgaitas maģistrālēm, šķērsojam gandrīz visu Austriju un nokļūstam mazā ciematiņā Ērvaldē (Ehrwald) pie pašas Vācijas robežas, Vācijas augstākā kalna – Cūgšpices – pakājē. No šejienes iespējams ar trošu vagoniņu uzbraukt pašā 2962 metrus augstā kalna virsotnē. Uz brīdi šī iespēja tiek apsvērta, tomēr atmesta par labu jau iepriekš iecerētajam braucienam Materhornā.

Tā vietā dodamies pāri robežai uz Švangavu (Schwangau), virs kuras kalnos slejas slavenā Noišvānšteinas (Neuschwanstein) jeb tulkojumā no vācu valodas jaunā gulbja ligzdas pils. Autobusi augšā uz pili vairs nekursē, ar mašīnu tur braukt aizliegts un pāris stundu kāpiens kājām mūs nevilina, tāpēc sabildējam pili no lejas, pastaigājam gar Alpu ezera krastu un braucam atpakaļ uz savu kempingu gulēt.

Septītās dienas rītā, papriecājušies par Cūgšpici saullēktā, dodamies tālāk. Pa ātrgaitas šoseju un vienu no garākajiem Austrijas tuneļiem – Ārlberga tuneli – Lihtenšteinu sasniedzam vēl rīta pusē. Ir karsti un māc nogurums, tāpēc ar šo valsti pārāk neaizraujamies – Vaducā aplūkojam firstu pili, centrālo baznīcu, nedaudz paejamies pa gājēju ieliņu pilsētas centrā, iepērkam suvenīrus un braucam tālāk. Šeit līdzās vēsturei valda modernisms, kokteilis, kas ne katram iet pie sirds.

Pametuši autobāni, atrodam pavisam citādu Šveici, nekā redzēta līdz šim.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Te valda augsti kalni, šauri, stāvi serpentīni, kas ved cauri gandrīz neapdzīvotām vietām, bet nedaudzajos miestiņos pa ceļam grezno villu vietā atrodamas vismaz gadsimtu vecas, vietām mazliet sašķiebušās guļbūves. Šeit valda aukstums un migla. 2436 metrus augstajā Furkas pārejā sniega sega ir metrus četrus bieza un ledus blāķi vietām guļ arī uz ceļa – var manīt, ka tiešām esam sasnieguši Augstos Alpus.

Meklējam naktsmājas. Kādā kempingā, ko atrodam pēc ilgas meklēšanas, gan piedāvā tikai teltsvietas, toties laipni izstāsta ceļu uz citu kempingu, kurā var dabūt arī mājiņas. Ar prieku iekārtojamies stacionāri novietotā prāvā treilerī tikai pārdesmit kilometru attālumā no Materhorna pakājes.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Astotās dienas rītā ieleja ir pilna mākoņu, un iespēja uzbraukt Materhornā arī sāk šķist miglā tīta – galu galā, ko gan tur augšā darīt, ja redzēt nevar tālāk par pāris metriem? Tomēr dodamies uz Cermatu (Zermatt), dīvainu pilsētiņu, kurā var nokļūt tikai ar vilcienu un kurā aizliegtas parastās automašīnas – pa pilsētas ielām braukā tikai elektromobiļi un zirgu pajūgi. No turienes uz 3883 metrus augsto Mazo Materhornu ved funikulieris. Šis ir augstākais skatu punkts pasaulē, kurā iespējams uzbraukt ar kādu transporta līdzekli, un tas arī ir mūsu mērķis, tomēr piedzīvojam vilšanos – funikulieri remontē. Tā vietā saņemam piedāvājumu ar vilcienu uzbraukt par 700 metriem zemākajā Gornergrata ledājā. Laika ziņas vēsta, ka mākoņi tur, augšā, ir paklīduši, pastāv iespēja, ka Materhornu tomēr ieraudzīsim. Tātad braucam.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Vilciens ar nedaudzām pieturām uzved mūs sniega un ledus valstībā. Kad pa ceļam pirmo reizi mākoņi pašķiras, atklādami skatienam Viņu, kā tagad godājam majestātisko virsotni, visi vilcienā sēdošie ķer foto un video rīkus un metas to iemūžināt.

Augšā valda sals, tomēr saulē ir diezgan silti. No dzelzceļa stacijas pa kāpnēm var nokļūt observatorijā, uz kuras terases ierīkots restorāns, no turienes savukārt taka ved uz vēl augstāku skatu laukumu. Kāpjot pa kāpnēm, sajūtu retinātā gaisa ietekmi – pēc viena kāpņu posma jūtos kā noskrējusi kilometru. Mākoņi atkal pašķiras, dodot iespēju nobildēties ar Viņu fonā, tiesa gan, visu smaili kopumā Materhorns tomēr spītīgi nerāda. Padzeram tēju, uzkāpjam līdz augšējam skatu laukumam, vēlreiz nofotografējam Materhornu, Difūra smaili (Šveices augstāko virsotni) un citus apkārtējos kalnus, papriecājamies par ainavu, kas redzama lejā, bet tad jau klāt ir kārtējais mākoņu blāķis un sāk snigt lielām, smagām pārslām. Uzreiz kļūst neganti auksti, un mums neatliek nekas cits kā vien doties atpakaļ uz vilcienu. Raits kāpiens no pagrabstāva uz augšu atstāj mani bez elpas uz krietnu brīdi. Lejā pārsēžamies citā vilcienā, aizbraucam līdz savam auto un, Augsto Alpu iedvesmoti, dodamies lūkoties vēl augstāk – uz pašu Monblānu.

Šamonī, pilsētā lielā kalna pakājē, līst, pūš auksts vējš un nemaz nav jauki. Arī Monblāns slēpjas kaut kur mākoņos un, atšķirībā no Materhorna, pat netaisās parādīties ne uz mirkli. Atmetam iedomīgajam kalnam ar roku un iebraucam 11,6 kilometrus garajā tunelī, kas pa Eiropas augstākās virsotnes apakšu savieno Franciju un Itāliju. Nokļuvuši Itālijā, brīdi braucam pa ceļu, kas sastāv tikai no tiltiem un tuneļiem, līdz nonākam kādā palielākā pilsētā, kur uzmeklējam kempingu un liekamies uz auss.

Ceļojuma stāsts: Virsotņu vilinājums – krāšņie Alpi
Foto: Ieva Reinverte

Devītās dienas rītā mākoņi par mums ir apžēlojušies un uz brīdi parāda "Monte Bianco" – tā Monblānu sauc Itālijā. Sapakojamies, iepērkam pārtiku kādā lētā lielveikalā un dodamies uz dienvidiem – salšanu Augstajos Alpos esam nolēmuši kompensēt ar peldi Vidusjūrā. Pārvietošanās pa Itālijas maģistrālēm ir ātra, jau ap pusdienlaiku esam Dženovā, kur meklējam pludmali. Pēc neilgas maldīšanās tādu arī atrodam – publiskā pludmale gan šeit nozīmē šauru, akmeņainu krasta strēmelīti starp kaut kādu industriju un restorāna terasi. Jūra ir samērā nemierīga, peldēt nav iespējams; bradājam pa seklumu, līdz kāds par citiem lielāks vilnis notriec mani no kājām un rupji izpeldina.

Tā kā jau šodien mums jānokļūst atpakaļ Bergamo, kur rezervētas naktsmājas un agri no rīta gaidīs lidmašīna uz mājām, Vidusjūru pametam laicīgi un dodamies atpakaļ uz ziemeļiem. Gribēdami izvairīties no maksas ceļiem, nokļūstam uz maza kalnu serpentīna. Ainavas šeit ir pasakaini skaistas, toties pārvietojamies gauži lēni; mazie miestiņi augšā kalnos izskatās visai pamesti un mazapdzīvoti. Bergamo sasniedzam dziļā naktī, tomēr pirms gulētiešanas vēl jāsakrāmē somas.

Desmitās dienas rītā jau agri mūs pieceļ modinātājs. Apēdam visu, ko var apēst, sakrāmējam somās visu pārējo un braucam uz lidostu, kur atdodam savu "Chromu" un dodamies meklēt gaisa kuģi. Drošības kontrole atņem manu Vidusjūras suvenīru – plakanu apmēram plaukstas lieluma oli ar īpatnēju tekstūru. Drīz jau sēžam lidmašīnā un mājam ardievas Alpiem – vismaz tām nedaudzajām virsotnēm, kas izbāzušas smailes cauri biezajai mākoņu blīvai tur lejā."

Seko TūrismaGids.lv arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Alpi Austrija Eiropa Itālija Lasāmgabali Lihtenšteina Šveice Vācija Eiropa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form