Foto: Privātais arhīvs
Uzkāpt līdz Etnas Ziemeļu krāterim 3039 metru augstumā – tāds bija Tīnas un Rūdolfa plāns, aizvadītajā vasarā apciemojot Sicīliju. Kāpiens neesot bijis viegls, arī spiediena maiņas un laikapstākļi ceļa mērošanai nepalīdzēja, taču ieraudzīt baiso skaistumu esot bijis tā vērts.

Tīna stāsta: "Jūlija vidū ielidojot Katānijas lidostā, tikām pie noīrētās mazās "Fiat" mašīnas un uzreiz devāmies uz "Mascali", lai paēstu, iepirktu daudz ūdens pudeles un ēdienu līdzņemšanai, izgulētos un jau agrā rītā izbrauktu uz "Piano Provenzana". Tā ziemā darbojas kā kalnu slēpošanas trase, taču vasarā pusastoņos no rīta vienīgās dzīvās radības tur bijām mēs un divi suņi, kas pavadīja līdz pirmajam kāpienam augšup."

Tīna atceras, ka jau pašā rīta dzestrumā nācies vilkt vējjakas, jo brāzmas nebija tās siltākās un maigākās. "Tā kā iepriekš pārāk daudz nebijām pētījuši apkārtni, tad teorētiski zinājām par reālas pārgājiena takas esamību, bet tajā brīdī jau bijām iesākuši gājienu uz slēpošanas trases pusi, atpakaļ negribējām griezties un cerējām, ka gan jau kādā brīdī uz takas nonāksim." Taču pēc pirmajām pievarētajām nogāzēm viņiem pretim nāca ļoti īpatnēja būtne. "Seja ietīta šallē tik tālu, ka redzēt varēja tikai acis, mugurā bija paplāna jaciņa, maza mugursoma, pusgaras bikses un pusplikajās kājās – kārtīgi noputējušas baltas kedas. Mazliet sabijāmies, bet saņēmām drosmi un pajautājām, vai pa ieņemto maršrutu maz iespējams uzkāpt līdz pašai augšai – Etnas Ziemeļu krāterim 3039 metru augstumā. Viņa atbildēja, ka, jā, bet ceļš esot nenormāli grūts. Viņa tur pārlaidusi nakti – vēl joprojām nesaprotu, kur un kā… Novēlējām visi labu ceļu tālāk un, mazliet sabijušies, turpinājām iesākto maršrutu."

Foto: Privātais arhīvs

"Ik pa brīdim likās, ka ejam nevis pa zilo slēpošanas trases maršrutu, bet gan sarkano – nogāzes bija ļoti stāvas," tā Tīna. "Vējš galīgi nepalīdzēja, taču apkārt esošais skaistums gan. Elpa aizrāvās no abiem. Pēc pāris stundu kāpšanas pa absolūtiem neceļiem, tomēr nonācām uz takas. Likās, ka nu beidzot būs viegli, bet nekā – vēja stiprums tikai palielinājās, protams, nevis pūšot no muguras, bet tieši pretim. Savilkām savas kapuces maksimāli cieši un turpinājām ceļu augšup." Viņa stāsta, ka pamazām beigušies arī mazie zāļu puduri, paverot skatu melniem lavas veidojumiem. "Zem kājām visu laiku bija putekļaina, melniem maziem lavas akmentiņiem pārklāta zeme. Likās, ka virsotne nemaz nav tik tālu, praktiski visu laiku turpat acu priekšā – liela un kūpoša. Taču vējš darīja savu, arī augstums un tam klāt nākošās spiediena maiņas kāpienu ātrāku nepadarīja."

Teorētiski pēc 2965 metru sasniegšanas tālāk būtu jādodas gida pavadībā, teic Tīna, piebilstot, ka viņiem tā galīgi neesot bijusi opcija, jo visu patīk darīt pašiem, tāpēc lēnu garu turpinājuši ceļu augšup. "Zeme zem kājām likās paliekam siltāka, platā taka sašaurinājās līdz parastai meža taciņai, tikai apkārt nebija neviena koka – vien melni dažāda lieluma un formas akmeņi. Lai arī vairākas reizes šķita, ka varbūt jāpārstāj un jāgriežas atpakaļ, spīts sasniegt kūpošo krāteri motivēja. Tā nu, vējam pūšot mūs pret kalnu, pa mazu, šauru taciņu tikām līdz augšai. Tur gan vairs brāzmām nebija, kur atdurties, tāpēc iekšā vulkānā nācās ieskatīties bezmaz guļus stāvoklī. Trakā vēja dēļ mazā atpūta ilga vien kādas divas minūtes, lai aptvertu to milzīgo un baiso skaistumu, kas notika vulkāna krāterī un iemūžinātu burtiski pāris šķībus un saraustītus kadrus.

Savukārt atpakaļceļā Tīna un Rūdolfs ātri vien nogājuši no takas un slidinājušies lejā pa stāvākām un ne tik stāvākām nogāzēm. Mazie akmentiņi lieliski amortizēja un neļāva kājām slīdēt – sajūtu ziņā to varētu pielīdzināt braucienam ar eskalatora trepēm, bet tajā pašā laikā kāpjot pa pakāpieniem lejup. Ja augšā mēs kāpām aptuveni sešas ar pusi stundas, tad lejā nošļūcām aptuveni divās. Etna ir augstākais Eiropas aktīvais vulkāns un, par laimi mums, kārtējo izvirdumu piedzīvoja vien piecas dienas pēc mūsu apciemošanas."

Ar katru izvirdumu vulkāns kļūst arvien mazāks un mazāks. Ja ir vēlēšanās apskatīt šo vietu, kamēr tas vēl ir rekordists savā kategorijā, vērts apdomāt ceļojumu uz šo pusi. Jāpiebilst, ka Etna ir diezgan neprognozējama un pēdējā laikā šī vulkānā aktivitāte ir itin bieža, tāpēc katram rūpīgi jāapdomā piemērotākais laiks savam ceļojumam. Vairāk uzzini šeit. Savukārt šeit vari izlasīt par vēl vienu latviešu ceļotāju kāpienu Etnā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!