Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šī ir jau trešā motoekspedīcijas "2 Rati 2 Ragi", kuras sastāvā ir Andžs Ūbelis un Mārtiņš Sils, vēstule no Āfrikas. Abi vīri ar "močiem" devušies trīs mēnešu ilgā braucienā no Labās Cerības raga (Keiptaunā) līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam Nordkapam un pēc tam atpakaļ uz Rīgu.

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

"Dabūjuši močus, saveduši visu kārtībā, sapakojušies un atvadījušies no Keiptaunas, beidzot esam ceļā. Šis brīdis vienmēr Mārtiņam liek pie sevis dungot, kādas visai zināmas dziesmas piedziedājumu – "On the road again" - un nolikt uz brīdi visu citu pasaulē pie malas, lai trauktos pretī nezināmajam. Mūsdienās, iespējams, varētu domāt un apgalvot, ka nav jau vairs nekā tik nezināma, neizpētīta, neapgūta. Mums pašiem šajā ceļā gandrīz viss būs neredzēts, nesatikts, nepieredzēts, tāpēc uzdrošināmies justies kā jaunatklājēji gan savu pasaules skatu paplašinot, gan arī, cerams, ko noderīgu un jaunu Latvijas iedzīvotājiem aizvedot.

Mazie vīndaru celiņi

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Sākuma mērķis mums ir skaidrs - dodamies iekarot tālāko Āfrikas kontinenta dienvidu punktu jeb Adatas ragu (Cape Agulhas), lai tad pa īstam uzsāktu ceļojumu no raga līdz ragam. Jau pēc nepilniem 100 kilometriem navigācija aizveda mūs no lielceļiem un ceļā gadījās pirmie Āfrikas akmeņi, māls un putekļi. Tur arī bija īstā šī kontinenta dzīve - ne tūristu un viņiem interesējošo objektu, ne lielceļa burzmas un tirgošanās. Vienkārši cilvēki, kas tur dzīvo, un vide, kurā notiek ikdienas Dienvidāfrikas dzīve. Tieši šī vide ir tā, kas raksturo kādu zemi un tajā notiekošās lietas pa īstam. Tieši tādēļ mūs šie ceļi interesēja visvairāk.

Pa ceļam iegriezāmies kādā vīna darītavā, kurā mūs laipni pacienāja ar pieciem dažādiem gardiem vietējā ražojuma vīniem un vēl uzkodu plati. Sauvignon Blanc ar nelielu sparģeļu piesitienu bija mūsu favorīts. Tā brokastu jautājums bija atrisināts, un arī viens no skolēnu uzdevumiem izpildīts.

Kā uz adatas

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Adatas rags ir samērā skarba, vēju appūsta vieta, kura tad pa īstam skaitās divu okeānu - Atlantijas un Indijas - satikšanās vieta. Atzīmējāmies tur ar bildi un taisāmies žigli prom, jo sāka pilināt pirmās lietus lāses un debesu kopaina neko labu nesolīja. Mūsu pirms tam iepazītā drauga uzdevumā gan piestājam vēl šī raga bākā un nopirkām miniatūru tās modelīti, kurš esot jāaizved līdz Aleksandrijai Ēģiptē - tur esot vai ir bijusi šīs bākas dvīņu māsa, jo viena esot būvēta kā otras kopija. Nu ko - draugu uzdevumi jāpilda, un tad nu vedam, un skatīsim savām acīm šīs līdzības.

Aukstākās naktis Dienvidāfrikā

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Naktis pirms un pēc "Square Kilometer Array (SKA)" apmeklējuma beidzot aizvadijām savās teltīs, lai gan jāsaka, ka tuksnesīgajās stepēs nemaz tik viegli nav atrast vietu telts celšanai, lai kaut mazliet būtu pasargāti no garām braucošo acīm. Šo lietu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka Dienvidāfrikā ceļi gandrīz visā garumā gar malām ir nožogoti ar paprāvu žogu. Droši vien, lai pasargātu dzīvniekus un šoferus vienu no otra. Attālumi tur ir lieli, un ne tuvu ne visi ceļi ir asfaltēti, tāpēc katras dienas noslēgumā dodamies pie miera ar prāvu nobraukto kilometru un saguruma bagāžu.

Lielākā daļa Dienvidāfrikas ir izvietojusies uz vairāk nekā kilometru augsta plato. Vide un daba, ko sastopam šajā zemē, ir ļoti daudzveidīga un vietām pat radikāli atšķirīga – no zaļām un sulīgām pieokeāna zemienēm līdz gandrīz skarbām, tuksnešainām stepēm valsts vidienē ar kontinentāliem laika apstākļiem, kas liek dienas vidū vai ģībt no svelmes, bet naktīs drebināties savās teltīs. No rīta mostoties, meklējām papildus drēbju kārtas. Tikai vēlāk izlasījām ceļvedī, ka esam šķērsojuši vēsāko Dienvidāfrikas reģionu.

Kalnu karaļvalstī

Brauciena trešās dienas pēcpusdienā sasniedzām nelielo valsti Lesoto, kura no visām pusēm robežojas ar DĀR un ģeogrāfiski ir pilnīgi izolēta no pārējās pasaules. Šī valsts ir izvietojusies augstākajos dienvidu Āfrikas kalnos un ir tāda kā cepure šim reģionam. Savulaik, kad notika dažādie kari, kuru ietvaros izveidojās DĀR, šeit dzīvojošās kalnu ciltis karaļa vadībā, kā arī ar britu atbalstu nosargāja savu neatkarību un mūsdienās ir viena no nedaudzajām karaļvalstīm Āfrikā.

Eiropas Savienībai šeit ir izvietota sava vēstniecība un, lai arī bija piektdienas pēcpusdiena un šķiet, ka diplomātiem sen darbalaiks beidzies, mūs uzņēma pats vēstnieks Maikls, pēc tautības īrs. Izrādās, ka Maikls ir arī vienīgā Eiropas ekselence, kas akreditēta pie Lesoto karaļa, jo neviena no ES dalībvalstīm šeit vēstniecību atvērusi nav. Pēc pusotru stundu ilgas sarunas mums par šo valsti, tās cilvēkiem un apskates vērtajām vietām diezgan daudz tapa skaidrs. Uzzināmjām arī, ka aprīļa beigās Lesoto Nacionālajā universitātē Eiropas gada attīstībai ietvaros tiksšot lasīta īpaša lekcija par ES un Lesoto sadarbību un attīstību.

Burvīgā vēstnieka palīdze Liatile vēl aizveda mūs uz kādu ēstūzīti, kur baudījām, šķiet, vienus no gardākajiem burgeriem, kādi vispār dzīvē gadījušies. Izrunājušies vēl par to, ko un kā šajā valstī Eiropa atbalsta, un, tā kā ir nedēļas nogale, sapratām, ka Lesoto nevienu Eiropas fondu projektu mums neiznāks apmeklēt.

Cirks par brīvu Lesoto bērniem

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Pavēlā pēcpusdienā pametām galvaspilsētu Maseru un devāmies skatīt šo kalnu zemi. Sākumā valsts ziemeļrietumu daļā skatam pavērās krāšņas piekalnes ar daudziem iespaidīgiem ūdeņu izgrauztiem kanjoniem. Šī Lesoto daļa ir diezgan zaļa un auglīga, un arī lielākā daļa no valsts diviem miljoniem cilvēku koncentrējas tieši šeit un ciemi izvietojušies viens aiz otra. Apkārtnes skatus vēl izraibina daudzie kalnu slīpumos iekārtotie terasveida lauksaimniecības zemes pleķīši.

Mazliet mūsu plānus gan mainīja lauska, kas caurdūra Andža priekšējo riepu. Kamēr ceļmalā nodarbojāmies ar kameras maiņu, ap mums sapulcējās bariņš vietējo bērnu, kuriem esam kā cirks, kas atbraucis viņu ciemā. Bērni un vēl pāris gani sākumā, šķiet, vairāk uzjautrinājās par mums, bet pēc tam mums gan uzdziedāja, gan uzdancoja. Kārtējo reizi šī bija tikšanās ar ieguvumu abām pusēm.

Nav saules - nav interneta

Kad riepa tika samontēta, jau bija gandrīz pienākusi tumsa. Apkārtējo tumšumu pastiprināja ap mums savilkušies negaisa mākoņi. Pa serpentīniem aizlīkumojām līdz ciemam, kur pēc navigācijas norādēm vajadzēja atrasties viesnīcai. Tā izrādījās diezgan smalka, bet pie interneta tā arī netiekām, jo, kā administratore paskaidroja, tad tas pieejams tikai skaidrā laikā, jo mākoņainā laikā radiosignāli nespēj ciemam piekļūt.

Kaķa dambja meklējumos

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Nākamā diena bija sestdiena, ko savā diezgan saspringtajā grafikā varējām atļauties veltīt Lesoto, lai kā arī gribētjās šajā burvīgajā kalnu zemē uzkavēties ilgāk. Te īpaši daudz darāmā tiem, kuriem sirdij tuvi ir kalnu pārgājieni un virsotņu iekarošana. Lai arī šoreiz visam šim krāšņumam izbraucam tikai cauri, esam sastādījuši maršrutu tā, ka iespaidīgākās ainavas mums ir pa ceļam.

Rīta cēlienā pāris stundas izbaudījām to, ka Āfrika var būt arī slapja un pavēsa - iepriekšējā vakara mākoņi nebija izklīduši un diezgan pamatīgi mūs izmērcēja. Lietus un mākoņi gan kā ar nazi nogriezti beidzās, kolīdz sasniedzām pirmo augsto pāreju (virs 3000 metri virs jūras līmeņa). Mākoņi šai kalnu grēdai pāri netiek, tāpēc tālāk augstkalnē mums spīdēja saulīte un varējām žāvēties.

Šeit pa ceļam, kalnu ieskauta, atrodas iespaidīgākā Lesoto inženiertehniskā būve - Katse dambis, kurš ir otrais augstākais dambis visā Āfrikā (185 metri). Šis bija arī mūsu galvenais uzdevums Lesoto no Latvijas skolēniem, tādēļ piestājām un rūpīgi visu izpētījām, sabildējām, safilmējām, pat nointervējām vietējo apsargu, kurš pēc zināšanu daudzuma par šo vietu noteikti varētu būt labs gids.
Būve tiešām iespaidīga - šeit tiek ražota gan elektrība, gan pa veselu tuneļu sistēmu tiek veikta ūdens apgāde citiem valsts reģioniem. Skolēnu uzdevumā noskaidrojām, ka šī projekta realizācijā no Eiropas ir iesaistījušies francūži, angļi un vācieši. Tad vēl atklājam, ka, tulkojot no vietējās valodas, šo varētu saukt arī par Kaķa dambi.

Ēzelīšu (bez)ceļš A3

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Pēc dambja apmeklējuma nomērķējām pa taisnākajiem ceļiem uz Dienvidāfrikas augstāko kalnu pāreju "Sani Pass", kas paceļas 3200 metru virs jūras līmeņa. Tālākie 200 kilometri līdz tai izvērsās par īstu bezceļu pārbaudījumu gan mums pašiem, gan mūsu motocikliem. Iesākumā lieliskais asfalts, kāds mūs atveda līdz Katse dambim, pārvērtās par vidēji grumbuļainu, mālaini smilšainu, akmeņainu grunteni, pa kuru vēl diezgan raiti tikām uz priekšu. Taču, jo tālāk braucām iekšā kalnos, jo katras nākamās grēdas pāreja kļuva arvien skarbāka stāvuma, akmeņu un izskalojumu ziņā. Brīžiem šķita, ka mūsu smagi apkrautajiem rumakiem beigas būs un turpat kaut kur arī paliksim bez braukt spējīgiem močiem vēl pašā ceļojuma sākumā. 

Lai arī pēc kartes atradāmies uz A3 ceļa, kas pēc marķējuma nozīmē, ka tas ir viens no galvenajiem valsts autoceļiem, bija skaidrs, ka šos ceļus bez 4x4 auto vai tāda motocikla, kā mūsējie, neizbraukt. Tas tikai eiropiešiem tā šķiet - starp retajiem braucamajiem, ko šajā ceļa posmā manījām, šur tur kalnu ciemos tomēr bija redzami šeit pierastie mikroautobusiņi un kāds vienkāršāks auto. Gandrīz jābrīnās, kā tie te nonākuši. Varbūt tie autiņi atvilkti ar daudzajiem ēzelīšiem, kas šķiet ir galvenais transportlīdzeklis. Lai vai kā, pēc apmēram piecām stundām bez lieliem kritieniem un ar tālāk braukt spējīgu tehniku bijām tikuši šai 200 kilometrus garajai "off-road" pērlei cauri. Kādā no pēdējām pārejām Mārtiņa mocim pilnībā pazuda pakaļējās bremzes, bet vēlāk, pēc atdzesēšanas tās tomēr izdodevās atgriezt darbībā. Savukārt Andžam šis bija pirmais tāda veida piedzīvojums ar motociklu, bet jāsaka - viss godam! Paši esam dzīvi un veseli, arī moči izturējuši, par ko liels paldies mūsu mehāniķim Aigaram, kurš tos tālajam ceļam bija labi sagatavojis.

Augstākais Āfrikas krodziņš

Lesoto dienas izskaņā ar tumsu sasniedzām "Sani Pass" pārejas augstāko punktu un arī robežpunktu ar DĀR. Šīs pārejas ceļvežos izslavētais skarbums gan šķita tīrais nieks, salīdzinot ar šodien piedzīvoto. "Sani Pass" pārejā, tieši uz robežas ir iekārtojies viesu nams ar augstāko krogu Āfrikā. Ilgi nedomājot, lēmām palikt tur un atzīmēt dienas notikumus. Brīdi pēc iekārtošanās jau ar alus glāzi rokās vērojām pēkšņi ārā uznākušo negaisu un tīri vai priecājāmies par savu lēmumu.

Nākamajā rītā, braucot lejā pa stāvajiem, mālainajiem serpentīniem "Sani Pass" dienvidāfrikāņu pusē sapratāam, kādu kļūdu būtu pieļāvuši, ja te būtu iekūlušies tumsā un slapjumā.

Zulū zemes dziesma

Saules staru sildīti, sausām drēbēm sasniedzām teritorijas starp lielajiem kalniem un okeānu, ko Dienvidāfrikā sauc arī par "Zululand", jo pārsvarā šo reģionu apdzīvo tieši Zulu cilšu ļaudis. Izpildījām arī skolēnu uzdevumus, bet starp tiem Zulu ciema vecākā vietā atradām un nointervējām īstenu Zulu rokeri, kā arī dabūjām video kadros Zulu jauniešu mūsdienu dziesmas un dejas. Tā kā nemeklējām nekādus etnogrāfiskos muzejus, tad tādus senāfrikāņu tradicionālos rituālus nekur neatradām, jo arī šajā pasaules daļā dzīve sen rit savu moderno ritējumu ar mobilajiem telefoniem un kokakolu kā galvenajiem atribūtiem.

Mazā Somija Svazī zemē

Ar Zulū zemes caurbraucienu tad nu arī šoreiz beidzām savu gandrīz trīs nedēļas ieilgušo ciemošanos Dienvidāfrikā. Priekšā otra reģiona karaļvalsts Svazilenda. Ļoti operatīvi nokārtojām visas robežas formalitātes un bijām iekšā savā trešajā Āfrikas valstī šajā ceļojumā. Nauda nebija jāmaina, jo, kā šeit, tā arī iepriekš Lesoto, visur var tikt cauri ar DĀR randiem, kas šajā pasaules malā ir tikpat populāra valūta, kā citur pasaulē dolāri vai eiro. Svazilenda jeb vietējas cilts Svazi zeme ir vēl divreiz mazāka kā Lesoto. Tur dzīvo nepilns miljons cilvēku, bet šī valsts robežojas arī ar Mozambiku un nav pilnā DĀR ielenkumā.

Iebraucot mēģinājām "noķert" pirmās atšķirības no iepriekš redzētā – šķita, ka ceļi ir švakāki un iedzīvotāji dzīvo nabadzīgāk. Iebraucām valstī pašā tālākajā tās dienvidu galā, un līdz galvaspilsētai Manzini mums ceļš 150 kolometru garumā stiepās bez neviena pagrieziena. Jāsaka, pēc Lesoto un Zululandes kalnu šarma, viss šķita mazliet piezemētāks. Arī dabas skatu ziņā un varbūt arī mokoši lielā karstuma dēļ, šis ceļa posms mums šķieta skumīgi garlaicīgs.

Iebraucot galvaspilsētā, sapratām, ka šajā nelielajā pilsētā galīgi nebūts ko darīt - negribas tā teikt, bet tomēr diezgan netīra un arī ko apskatīt tur nav daudz. Kā runāts, zvanījām Andža somu drauga iedotai kontaktpersonai Tuirai, kura pilda Somijas goda konsula pienākumus šajā valstī un bija ar mieru mūs uzņemt pie sevis savā rezidencē 25 kilometru attālumā no Manzini.

Ierodoties pie Tuiras un viņas vīra juveliera Džona, Svazilenda mums izmainījās. Pirmkārt, paši cilvēki jau cienījamā vecumā laipni mūs uzņēma ar aukstu alu un vakariņām, un bija ļoti zinoši par šo valsti un Āfriku kopumā. Abiem bija liela dzīves pieredze, savas dzīves lielāko daļu aizvadot dažādos Āfrikas reģionos, kā arī ļoti interesanti stāsti par Svazilendu. Viņu īpašums atradās ļoti jaukā apvidū - kalni, ielejas, upes, meži. Tieši no terases, uz kuras vakariņojam, bija redzams upurēšanas kalns, no kura klints kādreiz, kad šīs vietas iekaroja Zulū ļaudis, viņu kareivji sagūstītajiem Swazi cilvēkiem "palūguši" lēkt lejā. Vietējiem īsti gan nepatīkot šis kalna nosaukums, tāpēc swazi labprātāk to saucot par lidotāju kalnu. Treškārt - Džona un Tuiras bērni ir lielā mērā saistīti ar mākslu dažādās tās izpausmēs, un šajā viņu īpašumā bez Somijas Goda konsulāta un Džona juvelieru izstrādājumu 10 cilvēku darbnīcas, iekārtotas vēl dažādas radošās darbnīcas un pat mākslas skola vietējo izglītošanai.

Vēstule no Āfrikas. Karaļvalstis, vīns, kalni un bezceļi, kas pieveikti uz 'moča' (3. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šo visu apskatot, Mārtiņam tā vien gribējās paķert kaut ko līdzi savas pirms izbraukšanas pārbūvētas mājas greznošanai - kādu gleznu, kādu afrikāņu statuju vai gobelēnu. Protams, atgriežoties realitātē, ir skaidrs, ka ar moci neko no tā neaizvest. Tādēļ aprobežojāmies ar nelielu patirgošanos ar saimniekiem par šo to no viņu juvelieru darbnīcas.

Ardievas karaļvalstīm

Šī atkal bija vieta, kur šķiet varētu pavadīt nedēļu. Tuira un Džons pat laipni piedāvāja mums palikt ilgāk. Tomēr nākamajā dienā ap pusdienlaiku, pirms tam vēl izbraukājuši vietējo apkārtni (ar neapkrautiem mocīšiem), paunojāmies un devāmies tālāk ceļā - uz Mozambiku. Agrā pēcpusdienā jau bijām pie robežas, kur atkal pretēji gaidītajam, ar visām formalitātēm, tikām galā nepilnā pusstundā. Iebraucām ceturtajā Āfrikas valstī, devāmies taisnā ceļā uz galvaspilsētu Maputo, kur, kā izrādījās, atkal kāds mūs jau gaidīja, bet par to jau nākamajā vēstulē.

Šajā pirmajā ceļojuma "braucamnedēļā" pa Dienvidāfrikas Republiku, Lesoto un Svazilendu kopuma bijām pieveikuši gandrīz 3,5 tūkstošus kilometru, bijuši pie okeāna un uzbraukuši līdz pat 3200 metru augstumam, pabijuši tuksnešos, pludmalēs, pilsētās un lauku ciemos, braukuši gan pa asfaltu, gan pa reāliem bezceļiem, kā arī, kas svarīgākais, bijām satikuši ļoti daudz interesantu cilvēku. Varētu teikt - esam tīri pamatīgi atklājuši sev šo Āfrikas daļu!"

Kopējais ekspedīcijas garums ir 25 tūkstoši kilometru, ko piedzīvojumu meklētāji plāno pieveikt trīs mēnešos. Maršruta laikā ekspedīcijas dalībnieki plāno paviesoties neskaitāmās interesantās un aizraujošās valstīs, piemēram, Botsvānā, Zimbabvē, Mozambikā, Tanzānijā, Ugandā, Etiopijā, Sudānā un vēl daudzās citās.

Comment Form