Lai baudītu kalnu pārgājienus un elpu aizraujošus kalnu skatus, nemaz nav jādodas uz Alpiem. Salīdzinoši tuvāki ir Tatru kalni pašos Polijas dienvidos. Ar galamērķi Zakopane, pa ceļam dažas stundas paviesojoties Krakovā, devāmies sešu dienu ceļojumā uz šo Polijas ziemas kūrortpilsētu.
Par citiem Māras Bitānes ceļojumiem lasiet viņas blogā "Valkīras dienasgrāmata".
Pilsēta ar leģendu par pūķi – Krakova
Krakovu pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām Polijas un Eiropas pilsētām. Laimīgā kārtā Krakova atrodas tieši pa ceļam uz Zakopani un ir ideāla vieta, lai pārnakšņotu un otrā rītā uz dažām stundām ļautos pilsētas burvībai. Lielisks veids, kā pāris stundu laikā mazliet vairāk iepazīt kādreizējo Polijas galvaspilsētu, ir tūristiem domātā bezmaksas tūre pa pilsētas centru zinoša gida pavadībā. Tūres angļu valodā notiek divas reizes dienā – pulksten 10 un 15.30, nav nepieciešams pieteikties iepriekš, vienkārši jāierodas pie Sv. Marijas baznīcas, Krakovas viduslaiku tirgus laukumā. Vairāk informācijas šeit.
Ekskursijas laikā var uzzināt vairāk, nekā staigājot uz savu roku. Gids parāda, kur Krakovā meklējams pūķa kauls un pūķa ala, kā arī vedina aplūkot tūristu visvairāk zagto suvenīru Polijā (nazis, kas pakārts tirgus laukuma centrālās ēkas arkā, tiek nočiepts vismaz 14 reizes gadā, ja ticam gida teiktajam). Var paklausīties leģendu par taurētāju, kas joprojām no Sv. Marijas baznīcas vairākas reizes dienā pūš tauri, taču aprauj melodiju pusceļā. Baznīcas tornis viduslaikos pildīja sargtorņa funkcijas. Teika vēsta, ka reiz tornī sargs ieraudzījis tuvojamies tatāru pulkus un, pildot savu pienākumu, sācis taurēt trauksmi, līdz viņa kaklā ietriekusies kāda tatāra raidīta bulta. Pilsētnieki uzbrukumu atvairījuši un par godu savam varonim iedibinājuši tradīciju katru stundu no lielā baznīcas torņa skandēt taures signālu – "Heinālu". Krakovā atrodas otra vecākā universitāte Eiropā – Jagelonijas Universitāte dibināta 1364. gadā, tajā savulaik soļus spēris arī ievērojamais astronoms Nikolajs Koperniks. Visbeidzot ekskursija noslēdzas pie Vāveles pils – bijušo Polijas karaļu rezidences, kas fascinē ar dažādo arhitektūras stilu sajaukumu.
Pāvests no sāls – Veļičkas sāls raktuves
Pavisam netālu, 10 kilometrus no Krakovas centra, apdzīvotā vietā Veļičkā, atrodams savdabīgs apskates objekts – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās Veļičkas sāls raktuves. Ja rodas iespēja, noteikti iesaku apmeklēt šo unikālo vietu. Ieejas maksa ir salīdzinoši augsta – 79 zloti jeb ap 20 eiro no cilvēka, taču ir tā vērts. Pie ieejas gide brīdina, ka ekskursijas garums būs trīs stundas (lieliski, vismaz nav žēl 20 eiro!) un mūsu ilgā ekskursija aptvers tikai vienu procentu no kopējā raktuvju lieluma (kopējais eju garums ir ap 280 kilometri). Uzliekam austiņas, lai katrs skaidri dzirdētu gides teikto un dodamies lejup septiņus gadsimtus senajās raktuvēs, jā, bez nekāda lifta.
Sākumā kāpjam 60 metru dziļumā līdz pirmajam raktuvju līmenim pa vītņu kāpnēm ar 400 pakāpieniem, kas šķietami ved tumšā bezdibenī, līdz kāpnes beidzas un nonākam neparastā sāls pasaulē, kur pašauros, ar koka baļķiem nostiprinātos, pelēcīgos sāls gaiteņos ik pa laikam izveidotas nišas ar dabiska lieluma sāls skulptūrām, kas ataino kādreizējo raktuvju strādnieku darba dzīvi, apmeklējam arī plašākas vietas ar sāls ezeriem un augstu virs galvas izbūvētām koka sastatnēm. Sāls pelēcīgās un baltās nokrāsās ir visur – uz grīdas, sienām, koka baļķiem, griestiem un pazemes ezeriņos. Veļičkas raktuvēs atrodamais sāls ir 14 miljonus gadu sens. Starp citu, sāls ieguve raktuvēs izbeigta nemaz ne tik sen – 1996. gadā. Vēl raktuvēs ir izveidotas kapelas ar krāšņām lustrām un pat baznīca, kurā notiek visiem bez maksas pieejami dievkalpojumi un kurā var aplūkot dažādas no sāls izgrebtas reliģiska rakstura ainas un pat bijušā pāvesta Jāņa Pāvila II sāls skulptūru.
Dziļi zem zemes ierīkots arī restorāns, muzejs, 5D kino ar filmiņu par sāls ieguvi, ārstniecības iestāde bronhiālās astmas un dažādu augšējo elpceļu slimniekiem. 135 metru dziļumā izvietota arī viesnīca un SPA komplekss. Raktuvēs nemaz nav tik auksts, kā varētu šķist, virsdrēbes nav nepieciešamas, pilnīgi pietiek, ja mugurā ir džemperis vai jaka.
Kūrortpilsēta, kurā lampiņu virtenes nekad nenoņem – Zakopane
No Krakovas un sāls raktuvēm ceļš ved uz 100 kilometru attālo Zakopani – Polijas kalnu slēpošanas, alpīnisma un tūrisma pilsētu, kas atrodas pašā Tatru kalnu pakājē, 700 – 1000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Zakopane nav liela, pēc vienas dienas dzīvošanās jau skaidri apjaušam mūsu ceļojuma stratēģiski svarīgo punktu atrašanās vietu – galveno ielu Krupovki (Krupowki), Kuznici, no kuras ikdienu startē pacēlājs uz "Kasprowy Wierch" virsotni, un lielisku ēstuvi pa ceļam uz naktsmītni ("Karczma Burniawa"). Zakopane ir pārsteidzoši mīlīga, ar apburošām koka mājiņām, tik līdzīgām un vienojošām, ka visa pilsēta šķiet kā izkāpusi no pasaku grāmatas. Izskatās, ka Ziemassvētku lampiņas netiek novāktas vispār, un daudziem namiņiem arī tiek iedegtas nakts laikā, neskatoties uz to, ka mūsu ceļojuma laiks ir oktobris.
Lai tiktu pie pilsētas un kalnu taku kartēm, vērts apmeklēt tūrisma informācijas kiosku pilsētiņas galvenajā ielā Krupovki. Ielas galā iespējams ar nelielu pacēlāju uzbraukt Gubalovka kalnā, no kura 1120 metrus virs jūras līmeņa augstās virsotnes var pavērot Zakopanes ainavu, tomēr, ņemot vērā miglaino laiku, neizmantojam šo pacēlāju, bet gan uzreiz dodamies uz Kuznici, kur ar vienu no vecākajiem pacēlājiem Eiropā uzbraucam 1987 metru augstumā līdz "Kasprowy Wierch" virsotnei. Tajā iespējams arī uzkāpt no Kuznices vai citas vietas. Taku izvēle ir liela, un tās ir labi marķētas, tāpēc apmaldīties gandrīz nav iespējams. Lai arī diena ir miglaina, un tāpēc sākotnējais optimisms nedaudz noplacis, tomēr, paceļoties augstāk, pacēlājs laimīgā kārtā iznirst virs mākoņiem, un kalnu taku mīļotājus apspīd ilgi gaidītā saules gaisma. Zakopani un lejā esošās ielejas joprojām sedz miglas jūra, taču te, augšā, skatam paveras dzidrā gaisā peldošas kalnu virsotnes un līkloču takas visā savā diženumā. Līdzenumā augušam cilvēkam kalni tomēr ir kaut kas īpašs un saviļņojošs. Ik pēc brīža pāri kalnu mugurām, arī mūsu takai, pārveļas dzestra miglas mākoņa plūsma, kas uz brīdi aizsedz skatu un liek mazliet nodrebināties. Un arī cilvēki kalnos ir īpaši, katrs pretimnācējs sveicina un jau pēc laika tu pats mēģini poļu valodā izteikt sveicienu "cześć".
No "Kasprowy Wierch" izvēlamies doties lejā pa sarkani marķētu taku, pa ceļam paķerot "Kondracka Kopa" virsotni 2005 metru augstumā, no kuras paveras elpu aizgrābjoši skati (kā no pārējiem 90 procentiem vietu, kur nokļūstam ceļojuma laikā). Pēc tam dzelteni un vēlāk zili marķēts ceļš ved diezgan strauji lejup pa akmeņiem izliktu taku, miglas dēļ diemžēl neredzam zemāk esošās ielejas un aizas, līdz ar to kāpšana lejup šķiet droša. Lai arī rudens Tatru kalnos ir nesezonas periods, tūristu ir diezgan daudz, it sevišķi to pieplūdums jūtams nedēļas nogalē, turklāt vismaz 90 procenti no tūristiem ir paši poļi, kuri brīvdienas izlēmuši pavadīt kalnos, baudot Zakopanes viesmīlību.
Cauri pasaku mežam
Otrās dienas pārgājiens Tatru kalnos atkal iesākas no "Kasprowy Wierch" virsotnes. Laiks augšā ir vēl miglaināks nekā iepriekšējā dienā, tādēļ doties pa kalnu virsotnēm nav jēgas un izvēlos taku, kas sola garumgaru lejupceļu piecu stundu garumā (dzelteni marķēta taka līdz Hala Gasienicova, pēc tam zaļi marķēta līdz Rovienvaksmunckai (Rowien Waksmundzka) un tālāk uz Rušinovpolanai (Rusinowa Polana)). Pirmās stundas laikā jāsoļo pa stāvu nogāzi līdz romantiski mežonīga izskata atpūtas namiņam, kas ir pamatīgi piestūķējies pilns ar cilvēkiem. Nevar saprast, kas notiek sezonā, ja jau nesezonā valda tāda burzma. No atpūtas namiņa ceļš ved pa zaļi marķētu maršrutu tieši mežā iekšā. Uz meža takas tūristu ir pavisam maz un sajūta ir patīkami vientulīga, apkārt valda klusums, miers un kalnu upīšu tīkamā čalošana ielejās kaut kur mežaudzēs un miglā zem kājām. Pati taka ir interesanta, vietām to veido kārtīgi izlikti akmeņi, citur milzīgi izmētāti bluķi, kuriem jārāpjas pāri, dažbrīd jātiek pāri straujām kalnu upītēm un jāsoļo pa dubļainām nogāzēm, kur taku vēl tikai gatavojas ierīkot. Pārgājiens piecu stundu garumā pasaku mežā ir lielisks, un nogurumu praktiski nejūt. Takas lejasposmā mežā uzbūvēta maza koka baznīciņa, kuras fasādē redzams bijušais Romas pāvests Jānis Pāvils II. Starp citu, fakts, ka poļi ļoti lepojas ar savu pāvestu, ir redzams praktiski visur.
Zakopane piedāvā daudzveidīgas atpūtas iespējas vakaros pēc kalnu pārgājieniem: var doties palaiskoties kādā no daudzajiem omulīgajiem pilsētas krodziņiem vai pastaigāt pa Krupovki ielu un pilsētas centru. Termālo baseinu "Termy Bukovina" apmeklējums apmēram 15 kilometru attālumā no Zakopanes ir tieši tas, kas vajadzīgs patīkamam dienas noslēgumam. Daļa no 12 baseiniem atrodas ārā, un, sildoties āra baseinā ar ūdens temperatūru 38 grādi, Tatri nekur tālu nav jāmeklē – skatam paveras tumsā grimstošās, mežiem klātās kalnu virsotnes.
Smaragdzaļā Jūras acs
Par laimi, pēdējā ceļojuma diena Zakopanē uzaust saulaina un daudzsološa. Šīs dienas galamērķis ir viens no apmeklētākajiem objektiem – "Morskoe oko" jeb Jūras acs ezers. Līdz ezeram var tikt divējādi – ejot kājām apmēram astoņus kilometrus no stāvlaukuma (samaksājot tikai par automašīnas stāvvietu 20 zlotus (4,7 eiro) un ieejas maksu Tatru nacionālajā parkā 5 zlotus jeb 1,17 eiro vai, braucot ar zirgu pajūgu, kas pietur divus kilometrus pirms "Morskoe oko" (brauciens gan izmaksās ap 10 eiro vienam cilvēkam). Neesam slinki, tāpēc čāpojam kājām, un nekādas vainas, jo laiks ir satriecoši labs, apkārtējie skati vēl labāki, un astoņi kilometri pa skaistu, kalnu ieskautu ceļu tāds nieks vien šķiet.
Pēc pusotras stundas esam klāt pie izslavētā kalnu ezera – kā smaragdzaļa pērle tas mirdz apkārtējo kalnu diadēmā. Ezera krastā ierīkots tūristu atpūtas namiņš ar ēstuvi un hostelis, cilvēku drūzma ir diezgan liela, vairums ļaužu šeit rīko omulīgas pusdienu pauzes un redzam pat jaunlaulātos, kuri fotografējas ezera malā. Apkārt ezeram ierīkota taka, kas dāvā lielisku iespēju aplūkot Jūras aci un apkārtesošo kalnu fantastiskās virsotnes no dažādiem skatupunktiem. No ezera otras puses pusstundas laikā iespējams uzkāpt augstāk līdz mazākam ezeriņam, savukārt no tā tālāk ceļš ved uz 2499 metru augsto Risi (Rysy) virsotni, kas ir par puskilometru augstāka par "Kasprowy Wierch" un pievārējama trīs stundās (tikpat arī atpakaļ). Lai kā gribētos uzkāpt, tomēr laika trūkums un fakts, ka daļa ceļa tikšanai virsotnē aprīkota ar ķēdēm, liek atstāt Risi virsotnes iekarošanu uz nākamo reizi.
Mājupdošanās ir mazliet skumīga, jo žēl pamest iedvesmojošos kalnus, pasaku mežus un skarbās, aizraujošās kalnu takas, taču spārno doma, ka gūtie iespaidi ilgi paliks atmiņā. Uz atvadām uzkāpju 1206 m augstajā Nosala virsotnē (zaļi marķēta taka pirms Kuznices pacēlāja). Nosala virsotne dāvā apbrīnojami skaistu skatu uz Zakopanes ieleju un mežiem klātajām kalnu mugurām. Šajā brīdī jau zinu, ka es te noteikti atgriezīšos.
Noderīga informācija citiem ceļotājiem:
Ceļojuma maršruts: Koknese – Krakova – Veļička – Zakopane – Koknese. Attālums no Kokneses līdz Zakopanei ir 1070 kilometri. Izbraucot pulksten 4 no rīta, Krakovas viesnīcā ieradāmies ap pulksten 20.
Nobrauktais attālums kopā – ap 2400 kilometri.
Krakovā palikām uz vienu nakti viesnīcā "B&B Couples", nekas ekskluzīvs, taču vienai naktij der, cena 24 eiro ar brokastīm, ko atnes uz istabu.
Termālie baseini "Termy Bukovina" apmēram 15 kilometru attālumā no Zakopanes. Āra baseinā ūdens temperatūra ir ap 38 grādiem, kopā akvaparkā ir ap 12 baseiniem. Atšķirībā no mūsu akvaparkiem, šeit saunas izmantošana nav iekļauta cenā, bet, ja ir karsts baseins, tad sauna nemaz nav vajadzīga (www.termabukowina.pl).
Zakopanē nakšņojām viesnīcā "Willa Marta M", atrodas nostāk no Zakopanes centra, bet tuvu Kuznicei un pa ceļam uz Bukovinas termālajiem baseiniem. Numuriņš mājīgs, tīrs, aprīkots ar tējkannu un traukiem, ļoti atsaucīgi saimnieki, pagatavoja mums sviestmaizes līdzņemšanai, kad pateicām, ka viesnīcu pametīsim agri no rīta bez brokastīm. Cena par nakšņošanu – 27 eiro ar brokastīm par divvietīgu istabu.
Lieliska ēstuve – krodziņš "Karczma Burniawa" Osvalda Balzera ielā 2 – brīnišķīgas, biezas picas (ar vienu pietiek diviem cilvēkiem) un labākā karstā šokolāde, kādu esmu baudījusi. Iegriezāmies tur trīs reizes. Cenas pat ļoti labas – 7 līdz 10 eiro par vakariņām diviem.
Patīkams krodziņš atrodams arī Krupovki ielā – "Zbojeckie jadlo", kur ēdamlietas tirgo uz svara. Pieņemu, ka gandrīz katrā Zakopanes krodziņā ir laba atmosfēra un gards ēdiens, mēs bijām tikai divos minētajos, bet arī citi uz galvenās ielas izskatījās labi apmeklēti un sestdienas vakarā pilni ar cilvēkiem.
90 procenti no Zakopanes tūristiem mūsu ceļojuma laikā (oktobra sākumā) bija poļi, it sevišķi tūristu pieplūdums bija jūtams nedēļas nogalē.
Izmaksas vienam cilvēkam:
Veļičkas sāls raktuves – 79 zl (21 eiro)
Kuznices pacēlājs uz "Kasprowy Wierch" – 46 zl (11 eiro)
"Termy Bukovina" termālie baseini – 40 zl (10 eiro)
Akvaparks Zakopanē 2 h – 30 zl (7 eiro)
Nakšņošana 1 nakts Krakovā, 4 naktis Zakopanē – 286 zl (70 eiro vienam)
Pusdienas, vakariņas abiem – 188 zl (50 eiro)
Kopējās sešu dienu ceļojuma izmaksas diviem cilvēkiem ar auto – ap 500 eiro.
