Liene Šūmane ir Ventspils Augstskolas studente, kas pašlaik atrodas praksē Vācijā un dzīvo latviešu centrā "Bērzaine" Freiburgā. Tas ir tikai 30 kilometru attālumā no Francijas robežas, tāpēc Liene devusies jau vairākos ceļojumos arī uz blakus valsti. Pēc teroraktiem Parīzē gan pastiprināta robežkontrole un sajūtas esot nedaudz dīvainas, to šķērsojot, tomēr Lieni tas nebaida, un tikai pāris dienas pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē viņa devusies uz Strasbūru.
"Tik patīkami, ka robežas pārdesmit kilometru attālumā! Vācijas dienvidrietumos robežas un citu kultūru tuvums par sevi nepārtraukti atgādina, liekot plānot neskaitāmus izbraucienus, vienlaikus alkstot apskatīt vēl. Freiburgu no Strasbūras šķir vien 80 kilometri. Grēks turp nedoties un neieelpot Francijas nakti!
Pēc Parīzes traģēdijas Francijā ir izsludināta pastiprināta robežkontrole, tādēļ ceļam atvēlējām mazliet vairāk laika. Bijām sagatavojuši gan pases, gan ID kartes, es biju apzinīgi ielikusi somā lielu ūdens pudeli, gadījumā, ja mūs kaut kādu iemeslu dēļ Vācijā vairs neielaistu un man sagribētos padzerties, ieiet vannā un izmazgāt drēbes. Turpceļā satiksme bija lēna ceļa remonta dēļ, pie robežas dzeltenās vestēs tērpti policisti rūpīgi spīdināja lukturīšus katrā automašīnā. Mūsu mašīnu policisti turpceļā neapturēja. Atpakaļceļā gan, drošības sargiem gribējās zināt, kur bijām un ko viņu valstī darījām. Diezgan baisa realitāte, robežpunktā ap 15 policistu, visi bruņojušies iespaidīgiem ieročiem, mazliet tramīgi. Iespējams, pārspīlēju situāciju, bet tādu drošības kontroli tik nenozīmīgā robežpunktā nekad nebiju redzējusi, mazliet neomulīgi.
Visu ūdeni izdzēru, kamēr braucām, tādēļ pirmais pilsētas apskates objekts bija skaidrs jau pirms ierašanās galapunktā. Iegāju kādā konditorejas veikaliņā, mulsi lūdzot iespēju tikt tualetē. Sievietes laikam saprata, ka šī ir trauksme, un laipni norādīja uz durvīm aiz letes. Pēc roku nomazgāšanas pateicu pārdevējām neveiklu merci un pa slapjo, tikko mazgāto grīdu tipināju uz izejas durvīm.
Mašīnu novietojām netālu no Eiropas Parlamenta. Izmetu nelielu loku, lai apskatītu Francijas vējā plīvojošu dzimtenes karogu. Šķita, ka tonakt tas plīvoja īpaši skaisti! Attālēm apskatot tumsā spīdošo Parlamenta ēku, devos centra virzienā, domājot par neseno teroraktu un sirreālo sajūtu tepat, Eiropā. Gribas zināt Francijā dzīvojošo sajūtas, pārdomas par notikušo. Domās pārcilāju, kā uzsākt sarunu, par tematu runājot iespējami maigi. No tumsas iznira gara, dīvaina vīrieša stāvs, izskatījās pēc vietējā, ar mugursomu. Sapratu, ka viņš mani tūliņ uzrunās, tādēļ izvairījos no skatiena. Iespējams, fotoaparāts piesaistīja uzmanību, tādēļ viņš, sapratis, ka esmu tūriste, mēģināja savu neskaidro piedāvājumu pateikt citās valodās. Šķita, ka pēdējais man veltītais sauciens skanēja aptuveni šādi: Chinese? Čing žing džong? Tajā brīdī sapratu, ka viņam "nav pilns rublis". Likās, ka metīšos skriet brīdī, kad atskatīdamās sapratu, ka viņš pa tukšo ielu man sāk sekot. Ātrā solī devos uz pilsētas centru, mēģinot sarežģīt valodu eksperta iespēju mani atrast. Un veiksmīgi! Tomēr trauksmes sajūta sirsniņu nepameta ilgi, arī domas par sarunas uzsākšanu ar vietējiem bija aizdzītas.
Pilsēta skaista - ar kanāliņiem, tiltiem, senām, šaurām ieliņām. Ūdenī laiski šūpojās kuģīši, kuros ierīkoti restorāni un bāri, vecpilsētas ielās dzirdamas aizrautīgas sarunas, pilsētas laukumos mirdzēja pirmās svētku egles, kafejnīcā aicina skatlogā ievietota smejošas Budas skulptūra un smaidoši romantikas meklētāji.
Pa vecpilsētu staigāju viena liela un iespaidīga mērķa vadīta – vienīgais manis nospraustais tūrisma apskates objekts bija Notre Dame katedrāle, to biju apņēmusies atrast par jebkādu cenu. Tās 144 metru augsto torni taču nevarētu neieraudzīt! Izrādās, baznīcu cēla ilgāk nekā 200 gadus un toreiz tā bijusi augstākā pabeigtā viduslaiku celtne. No baznīcas torņa varot redzēt apbrīnojami tālu – redzama pat Vācijas teritorijā esošā Švarcvalde!
Vecpilsētā, neieraudzījusi nevienu tūrisma informācijas centru, izlēmu paļauties uz sieviešu intuīciju, un meklēt baznīcu, vadoties pēc sajūtām. Manu uzmanību piesaistīja visas tālumā redzamās baznīcas, devos pie tām, it kā meklējot nākamo norādi uz Strasbūras pērli. Un bez panākumiem! Baznīcu te tik daudz, ka nomaldījos, savu meklējot. Kanāla malā lepni slējās Église Saint-Paul de Strasbourg baznīca, kas izgaismoja vecpilsētas malu, saviem zeltainajiem gaismas stariem sildot garāmgājējus un Ill upes kanālus.
Pēc divu stundu ilgas pastaigas pa pilsētas ielām uz automašīnu devos ar pārliecību, ka, par spīti visam, šī nav mana pēdējā tikšanās ar Eiropas Parlamenta un neatrastās katedrāles pilsētu!"
Vairāk par Lienes ceļojumiem un pieredzi praksē Vācijā lasiet blogā lienesumane.blogspot.de.
