Ceļotājs Maksims Bonte, kurš jau ir pabijis vairāk nekā 140 valstīs un neplāno apstāties pie sasniegtā, allaž devis priekšroku ceļojumiem ar piedzīvojumiem. Un tāds pavisam noteikti viņam izvērtās arī brauciens uz Saūda Arābiju, kur aizbraukt ekskursijā nemaz nav tik vienkārši – Maksims šo iespēju gaidīja astoņus gadus. Kā viņam gāja? Lūk, turpinājumā viņa piezīmes.
"Šīs valsts iekārta atšķiras no Rietumvalstīm. Varas leģitimitātes pamatā te ir atzīšana no visām Saūda Arābijas ciltīm, savukārt to valdnieks var iegūt, apprecot meitenes no katras cilts. Tādējādi valsti vada ģimene, kas arī ir valsts. Precīzu prinču un princešu skaitu nezina neviens.
Pēc likuma sievietēm seja nav jāslēpj, tomēr 95 procenti manis sastapto sieviešu bija nosegušas matus un seju slēpa aiz plīvura.
Varētu šķist, ka Saūda Arābija ir visnoslēgtākā valsts pasaulē, kur, nedod Dievs, palūkoties uz sievieti. Staigājot pa pilsētu ar šādu priekšstatu, sākumā centies nelūkoties uz melnos apģērbos tērptajām sievietēm ar sejas maskām, kas raisa asociācijas ar japāņu nindzjām, kas savukārt man raisīja smaidu. Aizliegtais auglis, kā zināms, visvilinošākais – zagšus lūkojoties uz izteiksmīgajām, skaistajām acīm, pamani, ka arī tās ar interesi pēta tevi. Tā es sēdēju vienā no pasaules lielākajiem hipermārketiem un ar skatienu pavadīju sievietes, kuras no galvas līdz kājām tērptas melnās drānās, kas figūru drīzāk izceļ, nevis slēpj. Varētu šķist, ka tādā valstī kā Saūda Arābijā sievietei būtu mani jānogalina ar skatienu, sak, kāda velna pēc tu uz mani skaties... Bet nebūt ne, neviena sieviete man neveltīja naidīgu vai nosodošu skatienu. Vienaldzīgu skatu bija mazāk par ieinteresēti pētošajiem, daži pat šķita gatavi flirtam, tomēr nepieredzējušas meitenes vienkārši lūkojas uz tevi, tā sakot, ar atklātu dvēseli. Es tur redzēju kaut naivu un apburošu, tomēr īstu kaislību vulkānu. Ņemot vērā kultūras un valsts ietekmi uz cilvēku dzīvesveidu, šādi kontakti drīzāk ir izņēmums, tomēr nebūt ne neiespējami.
Sabiedrība šeit samērā skaidri sadalās trīs kategorijās: pilsoņi, imigranti no Rietumiem un imigranti no trešās pasaules valstīm. Katrai grupai ir sava dzīves kārtība un tās dzīvo atsevišķi, dažādos rajonos, tām nav draugu citās aprindās un savstarpēja kontaktēšanās ir vien galējas nepieciešamības gadījumā. Katrā no grupām redzi pavisam citu ainu.
Saūda Arābijas pilsoņi nekad nedarīs melno darbu, trijās šajā zemē pavadītajās nedēļās es neredzēju nevienu vietējo melnstrādnieku. Pilsoņi, strādājot tādu pašu augstu kvalificētu darbu kā imigranti no Indijas, saņems trīs līdz četras reizes lielāku algu. Pazīšanās ar cilvēkiem no Rietumiem tiek uzskatīta par prestižu – viņi dzīvo slēgtos kompleksos, kuros neiekļūt bez caurlaides. Arī viņu darbs ir prestižs, piemēram, visi sabiedrības slāņi augstu vērtē angļu valodas skolotājus. Imigranti no Pakistānas, Filipīnām, Indijas un citām trešās pasaules valstīm nevienam nav vajadzīgi – viņi dzīvo nabadzīgos kvartālos, kur nesastapt ne baltos, ne pilsoņus. Viņi dara slikti apmaksātus darbus, apmeklē savus nacionālos restorānus, uzsāk sīkus biznesus.
Saūda Arābijā alkohols ir aizliegts, bet daudzi vietējie brūvē savu vīnu. Taksists, ar kuru iepazinos, man un manam amerikāņu draugam pārdeva puslitru pašdzītā. Tā kā esmu krievs, mans amerikāņu draugs lūdza mani novērtēt kandžu. Pēc smaržas tā nekādi neatšķīrās no tās dziras, ar ko tiku cienāts Krievijā. Atzinuši dzērienu par labu, ieslēdzāmies viesnīcas numurā un, ķiķinot par vietējiem un savu atjautību, iedzērām par iepazīšanos. Viss bija ļoti labi, mēs devāmies uz sacensībām, kur bija noorganizēta arī pasaules līmeņa mūzikas zvaigžņu uzstāšanās. Laiks ritēja, mums bija jautri, bet trīs stundas vēlāk manam draugam sāka stingt mēle, pēc tam – seja un pirksti. Man bija līdzīga reakcija ar plašu sāpju gammu. Cerējām uz labāko, tomēr pēc kādām piecām stundām kļuva vēl sliktāk. Mans amerikāņu draugs, paziņojot, ka esam saindējušies ar metanolu un, lai apturētu indes izplatīšanos, mums nepieciešams viskijs, ķērās pie mobilā telefona. Viskijā esošais etanols apturēšot metanola sadalīšanos aknās un apturēšot intoksikāciju.
Amerikānis piezvanīja uz ASV vēstniecību un izstāstīja, ka viņš un viņa krievu draugs ir saindējušies ar metanolu un nepieciešams viskijs. Kaut biju visnotaļ nožēlojamā stāvoklī, skaļi smējos par sava drauga prasību vēstniecībai glābt Amerikas pilsoni un viņa krievu draugu, nodrošinot pretindi viskija veidolā. Saruna ilga kādas 10 minūtes. Viskiju viņam atteica, tomēr palūdza atstāt informāciju par sevi un ieteica sazināties diennakts gaišajā laikā. Tā kā mums kļuva aizvien sliktāk, nolēmām doties uz slimnīcu, bet ar to bija saistīta problēma. Lai gan pēdējos gados likumdošana ir kļuvusi nedaudz maigāka un mēs pārstāvam priviliģēto ārzemnieku daļu, tomēr alkohols te ir aizliegts un bija skaidrs, ka nedēļa cietumā un deportācija mums ir garantēta. Nonākot slimnīcā un izstāstot ārstam par notikušo, viņš paziņoja, ka atbilstoši likumam pirms ārstēšanas viņam ir jāizsauc policija, taču tā kā mēs esam baltie un neesam musulmaņi, viņš policijai nezvanīšot un veikšot asins skalošanu. Tomēr mēs nedrīkstot nevienam teikt, ka esam dzēruši. Ja kāds jautātu, būtu jāsaka, ka saindējāmies ar sulu. Procedūras laikā dažas medmāsas aizdomīgi vēroja mūs, vaicāja, kas noticis. Kā likts, atbildējām, ka saindējāmies ar sulu.
Acīs krīt neticamā greznība, pasaulē augstākie debesskrāpji, pusmiljonu vērtas mašīnas. Jāteic, ka ar kājām galvaspilsētā neviens nepārvietojas. Pilsētas centrā var nosoļot pusstundu un sastapt vien dažus cilvēkus. Šajās ielās ir milzīgi tirdzniecības centri ar visdārgākajiem veikaliem. Iepirkšanās centri vietējiem ir iecienītākā un vienīgā izklaides vieta. Visi biznesi, restorāni tiek aizvērti sešas reizes dienā – lūgšanu laikos. Ik dienu lūgšanu laiks ir atšķirīgs, atbilstoši tam, cikos ir saullēkts. Dažos supermārketos durvis tiek slēgtas pat tad, ja tur ir apmeklētāji. Sākumā šķiet savādi, bet pēc tam pierod. Ja kāds veikals piemirsīs slēgt durvis, drīzumā uz sliekšņa stāvēs reliģiskā policija, kas slēgs veikalu un sodīs darbiniekus.
Jāteic, ka agrāk, vien pirms 10 gadiem, lūgšanu laikā nedrīkstēja staigāt pa ielu, par to draudēja arests. Šobrīd valstī ir lielas un straujas pārmaiņas – sievietēm ir atļauts vadīt auto, valdība testē tūristu vīzas. Valsts pārmaiņās ieguldīti 500 miljardi dolāru, daļa no šīs summas atvēlēta tūrisma infrastruktūras izveidei Sarkanās jūras piekrastē. Tik tiešām, šobrīd top vēsture, pēc 10 gadiem valsts no visslēgtākās vietas pasaulē būs kļuvusi par jaunajiem emirātiem. Pārmaiņas ir tik straujas, ka šķiet – cilvēki tam nav gatavi.
Aiz šīm pārmaiņām stāv princis Muhameds Bin Salmans, 33 gadus jauns vīrietis, kas jau ir iemantojis pasaules slavu ar saviem ekscentriskajiem izgājieniem, miljardu tēriņiem. Tā, piemēram, runā, ka viņš ir samaksājis 10 miljonus dolāru Kimai Kardašjanai par vienu nakti kopā ar viņu.
Te atrodas islāma centrs Meka – svētā vieta, kur nemusulmaņiem ieeja ir liegta. Gadu simtiem kristieši mēģinājuši iekļūt Mekā, nereti tas beidzies ar nāvi, cietumu, tagad par to draud deportācija un iespējams liegums atkal iekļūt valstī. Šī patiešām ir tā vieta, kur pabijis pavisam maz kristiešu.
Es ļoti gribēju tur nokļūt un palūkoties uz šo neticami noslēpumaino vietu savām acīm. Pirms dažiem gadiem Mekas centrā tika uzbūvēts 600 metrus augsts tornis ar pulksteni, kura ciparnīcas diametrs ir 45 metri. Ko tur slēpt, šī vieta mani vilināja pie sevis kā magnēts. Es varētu šķērsot sardzes blokus, taču katrā no šiem posteņiem sēž imāms, kurš bez īpašas piepūles spēj noteikt, vai tu esi musulmanis, vai nē. Es nedaudz runāju arābu valodā, zinu reliģijas pamatus, tādēļ varētu mēģināt. Trīs dienas cietumā un deportācija nebūtu pārāk augsta cena par tāda mērķa sasniegšanu, tomēr es biju sava ceļojuma pašā sākumā un negribēju riskēt ar iespēju aplūkot šo valsti. Galu galā – es nonācu līdz vietai 21 kilometru attālumā no Mekas, līdz pašai robežai, kuru nemusulmaņi nedrīkst pārkāpt. Caur binokli aplūkoju torni un laiku, ko rāda pulkstenis. Tas bija iespaidīgi.
Pirms naftas atrašanas Arābu pussalas iedzīvotāji audzēja kamieļus un karoja cits ar citu. Principā tas arī bija viss, un tas mainījās pāris dienās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Nauda sāka plūst straumēm, tika uzbūvētas megapoles un nu tuksnesī vairs neviens nedzīvo. Es ļoti gribēju redzēt tuksnesi, noīrēju džipu un mēs tur pavadījām dažas dienas. Tas, ko aptver uzreiz, ir fakts – tuksnesī jāprot izdzīvot. Ja līdzi nav paņemts pietiekami daudz ūdens, atūdeņošanās un nāve ir vien dažu dienu jautājums, bet, lai te pazustu, pietiek vien ar piecām minūtēm. Pa ceļam uz tuksnesi ievērojām milzīgu atklātu telti, no kuras nāca mūzikas skaņas. Tur bija daudz cilvēku un kamieļu, ļaudis bija tērpti tradicionālajos tērpos un bruņojušies ar zobeniem. Izrādījās, ka tur bija svētki par godu apgabala gubernatoram. Padzirdot par garām braucošiem tūristiem, gubernators un viņa svīta ļoti nopriecājās un aicināja pievienoties vakariņām, dejām un dziesmām. Pasākumu filmēja vietējā televīzija, kas intervēja arī mūs. Tikām cienāti ar mannas biezputrai līdzīgu ēdienu, tēju un īstu arābu kafiju. Tā bija pilnīga iekļaušanās šīs zemes atmosfērā. Tā kā jebkura palīdzība te var būt neizsakāmi vērtīga, paņēmu gubernatora palīgu un dažādu dižciltīgu ļaužu tālruņa numurus. Gribēju tikt arī pie gubernatora numura, bet padomāju, ka saņemšu atteikumu, tādēļ nemaz nelūdzu.
Saūda Arābija mani ļoti iepriecināja un iedvesmoja. Iespēju apmeklēt šo valsti es gaidīju astoņus gadus – tūristiem vīzas netiek piešķirtas, savukārt biznesa vīzu iegūt vari tikai tad, ja patiešām tur strādā. Citādi tas nav iespējams. Tomēr pērn valdība rīkoja elektrokāru sacensības un nolēma izsniegt vīzas tiem ārzemniekiem, kas nopirks biļeti uz sacensībām. Es sastapu kādus 10 ārzemniekus, sarunās arī visi atzinās, ka viņiem sacensības ir vienaldzīgas. Daži iespēju atbraukt un aplūkot Saūda Arābiju bija gaidījuši gadiem – tāpat kā es."
