Savā aizokeāna ceļojuma laikā iespēju pabūt visos trīs tur esošajos jaunajos pasaules brīnumos. Kā pēdējais no šiem trim objektiem bija Čičenica (Chichén Itzá), ko pirmskolumba laikā uzbūvēja senie maiji, un tajā tolaik tā bija viena no lielākajām maiju impērijas pilsētām. Šis arheoloģiskais piemineklis atrodas Jukatanas štatā, Meksikā. 1988. gadā Čičenica tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kā arī 2007. gadā tā tika nosaukta par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Šo seno pilsētu ik dienu apmeklē vairāki tūkstoši tūristu, kas gada laikā kopumā sastāda vairāk nekā 2,6 miljonus (2017. gads). Par Čičenicas iespaidiem šajā rakstā.

Klasiskā Čičenicas tūre man sākās agri no rīta ar celšanos jau pirms pulksten 5. Pēdējo mantu sagatavošana, brokastis un ap pussešiem devos ceļā. Tā kā dzīvoju netālu no Playa del Carmen pilsētas un Kankūnas, tad dažas dienas iepriekš biju iegādājies tūri, kas sākas Kankūnā (no turienes arī visbiežāk notiek Čičenicas tūres), bet ar iespēju tikt nogādātam no Playa del Carmen uz Kankūnu un atpakaļ. Protams, dzīvojot tuvāk Playa del Carmen, nolēmu izmantot šo iespēju, lai no rīta ir nedaudz vēlāk jāceļas, un cenas ziņā tas sanāca pat lētāk. "Maršrutka" līdz pilsētai maksāja tikai 9 MXN (ap 0,4 eiro). Neierasti Meksikai precīzi ieradās mikroautobuss, kurš visus tūristus ātri un operatīvi savāca no kluba "Coco Bongo" priekšpuses, kur stāvēja ne tikai Čičenicas tūres tūristi, bet arīdzan bieži garām gāja manāmi iereibuši tūristi un vietējie, ko bija amizanti vērot, jo tas bija agrs otrdienas rīts.

Nepagāja ne 10 minūtes un bijām visi sakāpuši busiņā, kā arī sagaidījuši pēdējos kavētājus un devāmies ceļā. Kad ieradāmies "Kukulcan Plaza" iepirkšanās centrā, tā 2. stāvā bija jāsamaksā atlikusī tūres cena. Pēc tam lejā gaidīja vēl viena rinda, lai noskaidrotu, kurā autobusā jākāpj.

Uzreiz jāuzsver, ka mūsu gids Hulio bija ļoti zinošs un brauciena laikā pastāstīja vairākus interesantus faktus:

  • "Quintana Roo", kur atrodas Kankūna un "Playa del Carmen", ir 32. un jaunākais Meksikas reģions (43 gadi). Reģiona nosaukums radies, pateicoties Andresam Elihio Kintanam Ro (Andrés Eligio Quintana Roo), kurš bija Meksikas liberālais politiķis, jurists un publicists, kā arī viena no ietekmīgākajām personām Meksikas neatkarības kara laikā. Iepriekš šis reģions bijis praktiski neapdzīvots, izņemot vairākus maiju ciematus. Pateicoties novietojumam un lielajam tūrisma potenciālam, valdība nolēma to attīstīt. Pašlaik Kankūnas viesnīcu nozare piedāvā vairāk nekā 120 tūkstošus istabu, savukārt Maiju rivjēras zona – vairāk nekā 600 tūkstošus;
  • Interesanti, ka blakus esošajā Jukatānas reģionā, kur atrodas Čičenica, pulkstenis ir jāpagriež par stundu atpakaļ.

Kas mani nepatīkami pārsteidza un ko saskatu kā vienu no mīnusiem šai tūrei – autobusa brauciena laikā mūs nedaudz pabiedēja par kukaiņu atbaidītāju, jo marta sākumā Jukatānā ir novērojama joprojām liela moskītu aktivitāte un daži moskīti pārnēsājot divu veidu slimības, kas nav nāvējošas, bet noteikti var pabojāt brīvdienas ar caureju, temperatūru un citām nelāgām pazīmēm. Nesmuki, ka mums šo nepateica, iegādājoties biļetes, jo tajā brīdī vairākas reizes sarunas laikā vaicāju, vai ir vēl kaut kas ko noteikti vajag paņemt līdz, taču kukaiņu atbaidītājs nevienā mirklī netika minēts. Nedaudz aizdomīgi šķita, ka, izklāstot šo bīstamo faktoru autobusā, mums ieteica nelietot ķīmiskus atbaidītājus, un uzreiz tika piedāvāta organisks kukaiņu atbaidītājs mazā pudelītē par 180 MXN (ap 7,8 eiro). Teikšu atklāti – man jau šķiet, ka tas bija viens no veidiem, kā papildus nopelnīt! Neforši, tajā pašā laikā bija vairāki tūristi, kas uz to uzķērās.

Pirmais apskates objekts ceļā uz Čičenicu bija Valladolidas pilsētiņa, kur mums tika dota tieši pusstunda, kas ir daudz par maz, jo reāli izdevās apskatīties tikai San Servicio baznīcu un izstaigāt galveno pilsētas parku, kas nebūt nav liels.

Tālāk devāmies uz "Cenote Fantasma" ekoloģisko rezervātu. Galvenais uzsvars šajā rezervātā bija uz cenotes apskati un izbaudīšanu. Cenote ir dabiski izveidojusies bedre, kas rodas no kaļķakmens pamatieža sabrukšanas, atklājot pazemes ūdens krātuvi. Cenotes ir raksturīgas Jukatānas pussalai, senie maiji tās mēdza izmantot upurēšanas dāvinājumiem, tamdēļ tās joprojām tiek uzskatītas par seno maiju svētvietām. Lai gan svētvieta, tajā pašā laikā mums tika piedāvāts peldēties un lēkāt iekšā šajā cenotē no vairākus metrus augsta paaugstinājuma, ko arī izmantoju. Šajā aktivitātē noteikti jāmin papildu veids, kā tiek pelnīts no tūristiem – lai apmeklētu cenoti, noteikti bija jāiegādājas un jālieto glābšanas veste, kas maksāja 20 MXN (ap 0,9 eiro). Protams, summa nav liela, taču šīs vestes, manuprāt, ir nepieciešamas tikai un vienīgi papildu ienākumiem konkrētajai vietai, jo tik īsai (apm. 20-30 minūtes) peldei ar uzraugu klātienē tik nelielā ūdenskrātuvē diez vai ir liela bīstamība. To pierādīja arīdzan fakts, ka, aprunājoties ar uzraugu, man beigās ļāva lēkāt un peldēt bez vestes.

Jāmin, ka pirms cenotes, ierodoties rezervātā, tika piedāvāts iegādāties sudraba suvenīrus, kur varēja iegravēt vārdu. Tālāk devāmies appaskatīt tortilju cepšanu klātienē. Pēcāk notika neliela vietējā maiju šamaņa iesvētība pirms došanās uz cenoti.

Un tā nebija vienīgā "iesvētīšana", jo pēc tam sekoja ne tikai suvenīru iegādes iespēja, bet arīdzan tekilas brīvdabas muzeja apskate un iespēja noprovēt vietējo, dabīgo tekilu. Pēc cenotes aktivitātēm pusstundu varēja baudīt "all you can eat" bufeti. Es gan paspēju ēšanai veltīt vien 15 minūtes, jo biju tā aizrāvies cenotes baudīšanā, ka paliku tur kā viens no pēdējiem. Bija tā vērts – ūdens ir mana stihija!

Tālāk devāmies uz galveno apskates objektu – Čičenicu. Autobusā savu grādīgo dziru (30% aperitīvs ar medu, anīsu un citām piedevām) prezentēja "Mayan Paparazzi" džeks. Nolūks prezentācijai, t.sk., iespējai nobaudīt nelielu glāzīti ar šo dzērienu, bija pārdot 250 ml lielas pudeles ar tūristu bildi virsū (bilde sākumā tika uzņemta, ierodoties rezervātā). Šo nelielo tilpumu bija iespēja iegādāties par 350 MXN (ap 15,1 eiro) vai 21 USD (ap 17,2 eiro). Lai gan dzēriens bija visnotaļ smeķīgs, tomēr tilpuma un cenas attiecība mani neuzrunājā. Papildus un viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ neiegādājos šo dzērienu, bija tā svars, jo tik ilga ceļojuma laikā, kāds bija manējais, vienmēr ir jāpiedomā, ko vest līdzi somā un ko nē.

Čičenicā pagāja aptuveni 15 minūtes, līdz tikām iekšā, aizgājām līdz vietējiem gidiem un mūs sadalīja angļu un spāņu grupās. Ar nepacietību gaidīju iespēju iepazīt Čičenicu – savu ceturto no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Ieraugot mūsu angliski runājošo grupu, sākumā nopriecājos, jo mēs nebijām pat 10 cilvēki. Savukārt spāņu grupā bija vairāk nekā 40. Taču mans prieks bija īss, jo, vietējam gidam atverot muti, uzreiz bija skaidrs, ka neko daudz jaunu par šo leģendāro vietu neuzzināšu – tik švakas gida angļu valodas zināšanas piedzīvoju pirmo reizi savā jau daudzu mēnešu ceļojuma laikā. Tik un tā mēģināju ik pa laikam apvaicāties, lai saprastu neskaidros jautājumus, taču skaidrība visbiežāk diemžēl netika ieviesta.

Pēc 40 minūšu tūres tika dota iespēja nepilnu stundu izpētīt Čičenicu patstāvīgi, ko arī darīju. Noteikti jāizceļ vairākās vietās izbaudāmā akustika un spēle ar to. Kopumā jāsaka, ka akustika un galvenās piramīdas majestātiskums bija būtībā vienīgie pozitīvie iespaidi par šo objektu. Lai patiešām spētu apgūt visu teritoriju, noteikti nepietiek ar tūres laikā dotajām nepilnajām divām stundām, kā arī uzbāzīgs un nereti pat apnicīgs šķita vietējo suvenīru tirgotāju neatlaidīgums kaut ko nopārdot. Papildus jāmin, ka, iepriekš ceļojot pa citām Centrālamerikas valstīm, piemēram, Gvatemalu, biju dzirdējis un redzējis foto ar daudz iespaidīgākām seno civilizāciju piramīdām, uz kurām pat var uzkāpt un izbaudīt skatu no augšas, kas Čičenicā nav iespējams jau ilgu laiku.

Neiespējis visu apskatīt un ar nelielu vilšanās sajūtu, steidzos uz autobusu, lai nokļūtu tur norunātajā laikā, kas arī izdevās. Pozitīvais aspekts šai tūrei bija laika ievērošana, jo kopumā visa grupa iekļāvās maksimums pieļaujamajās piecās kavēšanas minūtēs, ko gids sākotnēji piekodināja. Pulksten 19.50 bijām klāt pirmajā Kankūnas pieturā, kur arī kāpu ārā, lai pēc desmit minūtēm izbrauktu uz "Playa del Carmen", ko nodrošināja uzņēmums, pie kura iegādājos tūri. Atpakaļceļā izdevās sarunāt ar šoferīti, ka izlaidīs netālu no manas naktsmītnes, tādēļ jau pirms pulksten 21 biju atpakaļ.

Kopumā jāsaka, ka Čičenica neatstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Protams, vienreiz dzīvē ir vērts to apskatīt. Taču atšķirībā no Maču Pikču, kas atrodas Peru un kur labprāt atgrieztos vēlreiz, Čičenicā man pietika ar vienu reizi. Nākotnē labprātāk dotos uz citām Meksikas, Gvatemalas un citu Centrālamerikas valstu līdzīgiem objektiem (ar mazāku tūrisma noslogojumu, ar lielāku laika limitu un labākām vietējā gida angļu valodas zināšanām). Tā kā kopējā tūres maksa bija 761 MXN (~ 32,8 eiro), no kuriem 200 MXN tika samaksāts avansā, rezervējot tūri, un 561 MXN tūres dienā, tad jāsaka – par šādu cenu bija pietiekami labi. Papildus ir jārēķinās ar sabiedrisko transportu nokļūšanai līdz tūres sākuma un no gala punkta (ja tas par papildu samaksu netiek iekļauts jau tūres cenā), glābšanas vesti cenotē, suvenīru iegādi un ēšanu tūres laikā.

Šis un citi Sandra ceļošanas un fitnesa piedzīvojumi atrodami Sandris Brawn sociālo tīklu kontos – "Facebook", "Instagram" un "Youtube".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!