"Saule, jūra, aktīvs vulkāns, gardi ēdieni, dažādu augļu pārbagātība, nesteidzīgs dzīves ritms un dienvidniecisks šarms – tā ir īstā Sicīlija. Paradīze tiem, kuri meklē piedzīvojumus un aktīvu atpūtu, tādēļ devāmies to atklāt, braucot ar motorolleriem," stāsta Aiga Zviedre no ceļojumu aģentūras piedzīvojumi.lv.

Tūrismagids.lv publicēs viņas stāstu divās daļās par brīnišķīgu un saulainu ceļojumu pa Sicīliju. Taja netrūkst arī praktisku padomu un ieteikumu, kas noderēs citiem ceļotājiem.

Iepazīt īsto Sicīliju

"Mēs negribējām ceļot pēc tipiskajiem tūristu ceļvežu piedāvājumiem, bet gan iepazīt šo salu caur piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Ēst vietējo iecienītās ēstuvēs, nevis glancētos, tūristiem pielāgotos restorānos. Izstaigāt mazu, šarmantu kalnu pilsētiņu ielu labirintus nevis drūzmēties ar citiem tūristiem kārtējā iepirkšanās ielā – tāds bija mūsu mērķis. Redzēt, just un piedzīvot īsto Sicīliju.
Sala piedāvā dažādus kontrastus – no smilšainām līdz pat klinšainām pludmalēm, no priežu mežiem līdz izkaltušas zāles klajumiem, kaktusiem un palmām, no mežonīgas, neskartas dabas līdz pat tūristu pārpludinātām kūrortpilsētām. Tā ir tieši tik daudzveidīga, lai katrs atrastu sev ko piemērotu.

Motorolleri ir īstais transporta veids, lai pārvietotos pa šo salu. Tos iecienījuši arī vietējie, jo tad nav jākarsējas mašīnā, jāgaida sastrēgumos un stāvvietas atrašana nesagādā nekādas galvassāpes. Arī degvielas cenas ietekmē transportlīdzekļa izvēli. Motorollers piedāvā brīvību izbraukāt vietas, kur ar auto nav iespējams piekļūt, kā arī sajust vidi sev apkārt – dzirdēt skaņas, ieelpot smaržas un pat noķert iedegumu ceļā esot.

Ierašanās saulainajā salā

Vispirms transfēra busiņš nogādāja mūs no Rīgas uz Kauņu, kur ar tiešo reisu lidojam uz Comiso lidostu. Lidosta maza un jauna, nekāda drūzmēšanās, ātri tikām pie somām un pie izejas mūs sagaidīja ar plakātu: "Piedzīvojumi sākas šeit!". Nu tad aiziet! 

Jau pa ceļam no lidostas varējām novērot pirmos kontrastus dabā. Lielu, sulīgu vīnogu plantācijas mijas ar pilnīgi sausu zemi, kas vietām ir izdegusi melna no biežajiem kūlas ugunsgrēkiem. Tam seko iespaidīgs skats ar pilsētu milzīga kalna pakājē. Tā ir Katānija (Catania), kas atrodas tieši pie Etnas vulkāna. Nevaram saprast, vai tā dūmaka kalna virsotnē ir aizķērušies mākoņi vai vulkāns aizdomīgi kūp. Otrā pusē paveras skats uz Jonijas jūras piekrasti – dažādas pludmales, mazi ciematiņi un palmas. 

Mūsu rezidence atradās kalnā pie Gaži (Gaggi) ciemata. Sākumā līkumojam pa serpentīnu un nedaudz raizējamies – vai ar rolleriem mācēsim izgrozīties pa šī šaurā ceļa līkumiem, bet šaubas ātri kliedēja skats, kas paveras visapkārt. Saule rietēja aiz kalniem, pilsētās palēnām iedegās gaismiņas un pretī lepni izslējusies kūpēja Etna. Kad piebraucām pie villas, mūs sagaidīja pirmais pārsteigums. Glītā rindiņā stāvēja sapucēti mūsu rolleri – Vespas! Un tālāk jau pārsteigumi sekoja cits citam – no rezidences terasēm paverās fantastiski skati, istabiņās sagaidīja vīns, ziedi un vēlējums: "Lai karsts un aizraujošs piedzīvojums!". Steidzāmies iemēģināt arī baseinu un, lēnām malkojot vīnu, iepazinām grupas biedrus. Vakariņās ēdām izcili gardas picas, tai skaitā Sicīliešu tipisko "Norma" ar baklažāniem un rikotas sieru.

1.diena – veldzējošas peldes, snorkelēšana un pirmie līkumi ar 'Vespa'

Saule jau no paša rīta karsēja tā, ka visiem bija skaidrs – sauļošanās krēms jātur pa rokai. Paēdām brokastis un dārzā saldajā ēdienā uzkodām no koka norautas vīģes. 

Pēc tam jau brauciens varēja sākties. Visapkārt tik nepierasti latviešu acij kuploja olīvkoki, apelsīnkoki, citronkoki... Piestājām pie kāda vīnogu krūma un turpat ceļmalā apēdām pa ķekaram. Vīnogas saulē sasilušas un saldas, saldas. Tālāk ceļš veda uz Gole Alcantara jeb brīnišķīgās Alkantaras upes populārāko vietu.

Padoms. Lai gan visas ceļa zīmes un kartes ved uz maksas vietu, upi iespējams apmeklēt arī bez maksas, pie tam, redzot visu to pašu, ko tie, kuri maksā. Pagājām garām visām maksas ieejām un pa garām trepēm devāmies lejup uz klinšu kanjona ieskautu upi. Ūdens tajā ir pilnīgi caurspīdīgs un ļoti auksts. Par spīti aukstajam ūdenim un upes straumei aizgājām līdz ūdenskritumam. Skats, kas tur pavērās, bija neaprakstāms – ūdenskritums atrodas starp divām aptuveni 50 metrus augstām klinšu sienām. Tā kā ķermenis jau bija pieradis pie ūdens temperatūras, atpakaļ peldējām pa straumi un smīkņājām par citu cilvēku sejas izteiksmēm, kas, tikko iekāpuši dzestrajā ūdenī, brīnījās par mums.

Braucām tālāk uz nākamo upes vietu, kas pilnībā atšķīrās no iepriekšējās, lai gan upe tā pati. Tur upe tek lēni, vietām pat šķiet, ka stāv uz vietas, tāpēc ūdens ir daudz siltāks. Tur vietējie brauc peldēties, tāpēc tūristu nebija vispār. Nometām mantas un viens pēc otra lēcām ūdenī no krasta akmeņiem. Ja kāds baidījās no augstuma un nevarēja saņemties ielēkt, centāmies uzmundrināt. Kad izdevās pārvarēt sevi, sejās atplauka lieli smaidi un sekoja teksts: "Nebija nemaz tik traki! Lēkšu vēl!". 

Uz trešo upes vietu ved taka gar mazdārziņiem, kaktusiem un kazeņu krūmiem. Nogaršojām pirmo kaktusaugli un vēl ilgi pēc tam cīnījāmies ar mazajām adatiņām, kas bija sadūrušās visur – pirkstos un pat mēlē. Kaktusauglis pēc garšas ir līdzīgs mīkstam mango, tikai ar daudz maziem kauliņiem. Aizgājām līdz vietai, kur jāšķērso upe un nelieli džungļi, lai nonāktu filmu skata cienīgā vietā. Liels ūdenskritums, tirkīzzils ūdens, tik dzidrs, ka pat dziļumā redzama upes gultne, pār klintīm nokarājušies dažādi augi. Neviena cilvēka. Tikai skaista daba un mēs. 

Tālāk devāmies jūras virzienā. Pa ceļam piestājām gelateria (saldējuma kafejnīca) un apēdām lielu, garšīgu saldējuma bumbu, ko gatavoja turpat uz vietas, tāpēc tas negaršoja pēc ķīmiskām vielām, bet, piemēram, zemeņu saldējums tiešām garšoja pēc zemenēm. Kā silto ēdienu pusdienās nogaršojām sātīgu vietējo ēdienu arančīno (Arancino) – tāds kā rīsu bumbulis cepts rīvmaizē ar dažādiem pildījumiem (pistāciju, ragu mērces, spinātu, baklažānu utt.). Iztērēti trīs eiro (1,50 eiro saldējums, 1,50 eiro arančīno) un esi pieēdies. 

Beidzot nonācām pie jūras. Noparkojāmies uz moliņa piekrastes pilsētā Giardini Naxos un gatavojāmies snorkelēšanai. 

Ieteikums. Snorkelēt labāk akmeņainajās pludmalēs, jo tajās būs vairāk, ko redzēt, taču noteikti jāatcerās par t.s. ežu čībām (snorkelēšanai paredzēti apavi ar gumijas zoli, kas pasargā no jūras ežu adatām). 

Jūrā ūdens silts, tāpēc no tā negribējās pat kāpt ārā. Peldējām gar akmeņiem un pētījām mazos krabīšus, zivtiņas, redzējām arī pa kādai nelielai medūzai un pat jūraszvaigzni. Daži no ūdens neizlīda pat stundu, jo vērot zemūdens pasauli bija tik aizraujoši, tikmēr pārējie pludmalē gulēja un ķēra iedegumu.

Vakarā kopīgi draudzīgā gaisotnē pagatavojām vakariņas, grilējām gaļu, ēdam ārā un dalāmies iespaidos par dienas piedzīvojumiem. Pēc vakariņām paķeram uzkodas, sanesām mājas priekšā krēslus un uz sienas skatījāmies filmu - pašiem savs privātais brīvdabas kino, zem zvaigznēm.

2.diena - kāpiens Etnā un vakariņas 'Castiglione di Sicilia'

Pie rolleriem jau bijām pieraduši, un vairs nebija bail pabraukt ātrāk – pa taisnu ceļu izspiežam pat 80 kilometrus stundā – gluži kā vietējie. Braucām caur mazām, šarmantām pilsētiņām – uz balkoniem daudz ziedu, izkārta veļa, pilsētu centrālajos laukumos pie baznīcām sēž onkulīši un spēlē kārtis. Ārpus pilsētām ceļmalās ganījās aitas. Piestājām pie persiku pārdevēja, kurš stāsta, ka viņam esot jau 87 gadi, bet joprojām patīkot strādāt. Turpat blakus plantācijai nopirkām svaigus, sulīgus persikus, kurus varēja droši ēst bez mazgāšanas, jo ir to sezona un tie nav apsmidzināti ar ķīmiju. 

Turpinājām ceļu, fonā skanot baznīcas zvaniem, kas ik pēc 15 minūtēm atgādināja, cik pulkstenis. Dobjie zvani norāda stundu skaitu, bet mazie - stundas ceturksni. Tuvojoties Etnai, ceļš sāka palikt arvien stāvāks un līkumaināks. Gāzējām pa serpentīniem, un apkārt palika arvien zaļāks – parādās arvien vairāk koku un krūmu, kas pāriet priežu mežā. Apbrīnojami, cik auglīga var būt vulkāna augsne! Jo augstāk braucām, jo aukstāk palika, koku ēnā pat vajadzēja jakas, lai gan lejā bija īsta tveice. 

Apstājāmies pie milzīga akmeņu klajuma, kur kādreiz tecējusi lava, bet tagad tikai melnu akmeņu kaudzes. Pastaigājām, aptaustījām, pamētājām akmeņus un gatavojāmies kāpienam. Citi tūristi kāpa iekšā speciālos busos, kas veda viņus augšup, bet mums tādas pensionāru aktivitātes neinteresēja. 

Devāmies divu stundu kāpienā pa vietu, kur ziemā ir slēpošanas trases. Kāpām gar pacēlāju stabiem un drīz vien visi novilka ne vien jakas, bet puiši arī kreklus, jo saule cepināt cepināja. Jau pēc pirmajiem pārsimts metriem beidzās koki, ēnas nebija, tikai tumšpelēki lavas akmeņi zem kājām un tiešie saules stari. Pieveicām pirmo pacēlāja posmu, un apkārt pavērās skaists skats – redzama visa apkārtne no augšas, citi kalni šķiet niecīgi salīdzinājumā ar to augstumu, kādā bijām mēs. Pāri jūrai bija redzama Itālija. Padzērāmies un turpinājām kāpienu, bet takas vairs nebija. Otrs posms bija daudz stāvāks, īsts izaicinājums gan fiziski, gan gribasspēkam. 

Ieteikums. Velciet ērtus apavus, kam nav gluda zole, jo citādi divi soļi sanāks uz priekšu, bet viens - atpakaļ. 

Pauzēs, kas bija vai pie katra pacēlāja staba, visi smējāmies un runājāmies, bet kāpjot gan visi klusēja, tāpēc labi dzirdami bija blīkšķi no Etnas, kas ik pēc pāris minūtēm ducināja, lai atgādinātu, ka kāpjam vulkānā nevis kaut kādā tur kalnā. Skaņa bija līdzīga klusam pērkonam, kas nāk no kalna iekšienes.

To gandarījumu, kāds radās, uzkāpjot augšā, izstāstīt nevar, tas jāpiedzīvo! Visi lepniem smaidiem stāvējām pie pacēlāja būdiņas ar 2450 metru augstuma atzīmi un dalījāmies pārdzīvojumos par ceļu augšup. Kājas netīras no putekļiem, paši sasvīduši, bet kāds mirdzums acīs! Vulkāna virsotne palika aptuveni 900 metru attālumā no mums (līdz pašai augšai kāpt ir aizliegts, jo tur izdalās indīgas, cilvēkam kaitīgas gāzes).

Lejupceļš jau pagāja ātri un viegli. Gājām pa ceļu, gar kuru ganījās aitas, un redzējām arī dažus nelielus krāterus, kuros iemetām akmeņus un uzmanīgi klausījāmies, cik ilgi tie krīt. Iepirkām suvenīrus, nomazgājāmies un braucām vakariņās, jo pēc dienas ar fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā izsalkums bija milzīgs.

Vakariņas ēdām Castiglione di Sicilia centrā, mazā, mīlīgā restorānā, kur pavārs buja arī vienīgais viesmīlis. Baudījām iekšzemei raksturīgos gaļas un makaronu ēdieni.

Novērojums. Pasūtot gaļas ēdienu, viesmīlis atnesīs tikai gaļu, nevis kā mums, latviešiem, pieņemts ar piedevām un vēl salātiņiem.

Virtuves durvis visu laiku palika atvērtas, tāpēc sajūta kā, atnākot ciemos pie kāda. Vērojām kā pavārs viens pats tiek galā ar 10 pasūtījumiem. Pēc vakariņām, protams, pa vienam gelato (saldējums). Un, saulei rietot, braucām mājup."

Turpinājums nākamtrešdien, 17. septembrī, kurā būs stāstīts par Etnas izvirdumu, peldi divās jūrās vienlaicīgi un milzumdaudz Sicīlijas garšas, kā arī, protams, būs brīnišķīgas fotogrāfijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!