Bez jūras nu nekā!

Copes sezona klāt: meistara padomi, kurp doties makšķerēt pavasarī
Foto: Delfi foto lietotājs Alone


Lielākai daļai copmaņu, kas ir tendēti uz piekrastes copi, butes un to makšķerēšana vairāk asociējas ar rudens pusi. Tad butes esot biezākas, vairāk un vieglāk noķeramas. Pie iepriekš minētajiem domu graudiem es arī daļēji pieturos, bet ir īpaši gadi, kad butes iespējams ķert cauru sezonu vai precīzāk — visa gada garumā. Tajā skaitā arī karstās vasarās, turklāt ar itin labiem panākumiem.

Pavisam vienkārši izsakoties, plekstu populāciju krasta rajonā nosaka laika apstākļi. Ja vēl konkrētāk, tad attiecīgie jūras vēji un ūdens temperatūra. Šie apstākļi ir jau gadiem novēroti, ko ļoti labi pārzina arī vietējie copmaņi, tikai nelaime tā, ka ne vienmēr un ne visur ķeras vienādi, tāpēc bieži vien tas pats vietējais "aborigēns", pāris reizes nogājis jūras krastā un iemetis gruntsmakšķeri, bet netrāpījis uz butēm, nospriež, ka vēl ir par agru, un, ja kāds jautā par panākumiem, strupi attrauc, ka vēl nav laiks. Tā rodas leģendas par copi jūrā, un pats nepatīkamākais, ka daudzi makšķernieki atsevišķos par copi domātos portālos ieliek arī nepatiesas ziņas.

Cits uzraksta, ka ir ķēries ļoti labi un lai tikai brauc, cits tieši pretēji. Nezinu, kam šī bezkaunība ir domāta, taču, lai neatklātu savu personību, tad zem jebkāda pseidonīma var noslēpties arī kā zaķis, kas miglā tup ezim mugurā un nervozi mīņājas. Es, protams, te nerunāju par visiem, bet par mazu daļiņu cilvēkveidīgo, kas ļoti bieži noslinko jūras krastā un, iesprauduši smiltīs savus kātu turētājus, tā arī vienā vietā nokūko visu copes laiku neatkarīgi no tā, vai ķeras zivs vai ne. Šādiem bušu makšķerniekiem visbiežāk arī pieder tās sliktās dienas vai pat garāki laika posmi, kad butes neņem, vai arī parādās idejas par to, ka tajā gadā bušu pie krasta nav vai ir ļoti mazā daudzumā.

Savukārt eksperimentētājiem un meklētājiem parasti lomi ir itin pieklājīgi, kaut gan, tāpat kā man, gadās copes reizes, kad esi nogājies gar krastu mēms, ar putām uz lūpām kā zirgam pēc kartupeļu vagu uzaršanas, bet rezultāts tāds bāls. Protams, var atsaukties uz jauko pastaigu gar jūras krastu, svaigo gaisu, izraušanos no pilsētas smoga, bet to zivtiņu jau arī gribas, un, ja vēl neesi no piejūras puses, bet gan uz vienu galu nobraucis 250 līdz 400 kilometru tad ap dūšu ir tā, kā ir, jo, kad jūrā sākas plekstu laiks, uz piekrasti brauc ne tikai no Kurzemes vai Vidzemes, bet arī tālā Latgales gala.

Ļoti bieži pirmās butes vismaz manā zivju kulē parādās reizē ar vēja zivju ķeršanu, un tas ir aprīļa sākums vai maija beigas. (Par to lasiet šeit.) Taču tas ir arī laika posms, kad butēm pavisam nesen ir beidzies nārsts un, skatoties no gastronomiskā viedokļa, vismaz pusei šo zivju caurspīdīgs sānskats.

Copes sezona klāt: meistara padomi, kurp doties makšķerēt pavasarī
Foto: Delfi foto lietotājs SMIKS

Tātad pēc dabas balss iekārtotā dipadu–dapadu laika bute ir stipri vien sliktā fiziskā formā, un patiesībā šajā laikā to mēģināt noķert un paturēt būtu liela aplamība. Izstāstīšu kādu gadījumu no savas prakses, šķiet, pirms 5–6 gadiem. Tajā gadā tūlīt pēc Līgo pār Latviju aptuveni divu nedēļu garumā pārpūta spēcīgi rietumu–ziemeļrietumu vēji. Man jau prāts palika nemierīgs. Vēl nemierīgāks tas kļuva pēc sinoptiķu ziņojuma, ka Kurzemes piekrastes ūdeņi ir atdzisuši līdz +7 grādiem. Visbiežāk, lai neteiktu, ka faktiski vienmēr, vismaz pēdējos 10 gadus zvanīju daudziem plekstu copmaņiem zināmajam Teodoram uz Miķeļtorni. Šeit vienmēr varēja iegūt informāciju, droši novietot mašīnu vai parunāt par dzīvi. Tagad gan Teodora vairs nav mūsu vidū. Tā nu vecais jūras vilks stāsta, ka jūrā nekas nenotiek. Pa kādai vimbai, pa kādai raudai vai breksim tīklā trāpās, bet butes? Nu ļoti reti. Klusums, nu, pilnīgs klusums. Arī apzvanot citus sev pazīstamus vietējos tīkliniekus, saņemu līdzīgu informāciju, ka butes gadoties pa retam un tad arī tikai aiz trešā sēkļa, kurp, lai kā censtos, gruntsmakšķernieki no krasta ar saviem kātiem sistēmu ar ēsmu aizmest nevar. Ievāktā informācija, kas nozīmēja faktiski neievākt neko, tomēr mieru nelika, un bija skaidrs, ka viss jāpārbauda pašam.

Atradu brīvu jūlija sākuma dienu, ar dienvidu vēju, kas gan solījās naktī pārtapt rietumniekā, tad vēl ik pa brīdim pa negaisa mākonim, tomēr braucu, jo nemiers darīja savu. Šoreiz gan prātiņš vairāk sliecās uz Jūrkalnes pusi, jo arī citus gadus, kad butes bija ātrāk pienākušas krastam, labākie lomi bijuši (ja skatās kartē) gar piekrasti uz leju.

Tātad braucam uz "Zaķu" kempingu. Kā aizbraukt? Parasti braucu no Kuldīgas puses ar virzienu uz Jūrkalni. Izbraucot uz T veida krustojuma, kas ir autoceļš Liepāja – Ventspils, nepagriežu vis uz Jūrkalnes pusi (kā rāda zīme), bet tieši pretēji — Ventspils virzienā.

Nobraucot aptuveni divus kilometrus, ir norāde "Zaķu kempings". Aizbraucot Jūrkalnē uz "Zaķu kempingu", sapratu, ka esmu nokļuvis vasaras atpūtnieku koncentrācijas vietā, jo, kur vien skaties, teltis, mašīnas un kņada visapkārt uz urrā. (Tā gan nav rudens pusē, kad butes ir pavisam citā skaitā un lielumā pašā piekrastē.) Es vēl nodomāju, nerunājot par copi, kā tas viņiem patīk, kad visapkārt ir kā skudru pūznī un cits citam min gandrīz vai uz galvas. Kāda tur atpūta pie dabas krūts? Vienā laukumā no katras otrās mašīnas cik vien iespējams skaļāk rēc magnetolas, vieni steigā lej šmigu vēderā, lai ātrāk iegūtu vajadzīgo efektu, savukārt citiem jau tas ir, un tur aiziet papildu dziesmu versijas, bērni tam visam pa vidu, bet kādā citā laukuma stūrī jau iet vaļā razborkas... Nu laikam jau šādi tusiņi patīk, bet kas man, tāpēc dodos uz stāvo nogāzi, pie mūžīgās priedes, no kurienes paveras skats pa visu krasta zonu itin labā skatiena tālumā. Copmaņa, protams, neviena, bet nez kāpēc tas mani neizbrīna.

Ar jaunāko Eini (6) uzkraujam mantas mugurā un esam gatavi startam lejup pa kāpu zonu, kad uznāk pamatīgs negaiss. Sametam visu atpakaļ mašīnā un nosēžam tajā gandrīz divas stundas. Līst uz nebēdu. Ik pa brīdim arī no debesīm fotografē, un es tikai nevaru saprast, kāpēc pie bildēšanas ar zibspuldzi vēl papildus nepieciešams tāds graujošs troksnis. Vai tad klusāk nevar? Pēc pāris stundām laiks nomierinās un soļojam no stāvkrasta uz jūru. Lejā pilnīgs bezvējš. Milzīgā Jūrkalnes stāvkrasta kāpa aizsedz jebkuru dienvidu vēja pūtienu. Diemžēl arī jūra attiecīgi mierīga, un to es saucu par necopes laiku. Taču gadās arī kāds cerīgāks moments, jo, otro reizi ejot uz mašīnu, satieku kādu vīru, kas, mani atpazinis, nāk klāt un apjautājas, ka laikam jau butēs.

Atbildu pozitīvi un saņemu informāciju, ka pie pirmā plekstu spaiņa viņš šeit ticis jau pirms nedēļas. (Kāpēc butes vienmēr mēra spaiņos?) Izmēri dažādi, bet īpaši sīku gan neesot bijis. Nu skaidrs. Ne es viens tāds umka, un tas jau priecē. Kājas sāk strādāt ātrāk un pēc nometnes (telts) uzcelšanas varu ķerties pie rīkiem. Cik patiesībā patīkama ir tā pirmā sajūta, un tā tas ir vienmēr, kad tu katras jaunās sezonas sākumā atkarībā no gadalaika un uz kādu zivi ej, pirmo reizi paņem rokā ziemas makšķerīti, spiningu, pludiņnieci vai fīderīti...

Tādas dīvainas trīsas pārņem visu ķermeni un gribas visu ātrāk, ātrāk, ātrāk... Forši, vai ne?! Ātri iebakstu trīs trubas akmeņainajās smiltīs, juniors jau nolobījis garneļu astes. Galvenais ātrāk dabūt makšķeres sistēmas ar ēsmu ūdenī. Pēc šādas darbības iestājas zināms, bet ļoti nosacīts atslābums. Tas nozīmē, ka no savas puses esmu izdarījis visu, kas ir no manis atkarīgs copes brīdim. Tā vien šķiet, ka butes spiežas rindā un nepacietīgi gaida savu kārtu tikt uz āķa. Ah, kā mums katram tā gribētos domāt! Kad visi trīs kātu turētāji ir piepildīti ar makšķerēm, var arī atslābināties un sākt domāt reālāk. Pakāpjos krasta joslā un uzmetu acis ūdenim. Pirmais, ko ieraugu, ir duļķainais ūdens. Kaut arī straumes nav, peld daudz zāļu. Sēkli tomēr izdodas saskatīt, un sāku nopētīt, vai nebūs kāds tumšāks ielociņš tajā, un vienu atrodu.

Ko tas nozīmē? Atgādināšu, ka šādās vietās daba ir izveidojusi jūras sēklī nelielu padziļinājumu un butēm šādas vietas ļoti labi patīk. Liels nav, bet vienai gruntsmakšķerei būs kā radīts. Varbūt pat iznāk vieta arī otrai, bet vispirms jāpārbauda teorijas pareizība. Pēc aptuveni 15 minūtēm izvelku pirmo grunteni, kurai divi āķi no garnelēm ir atbrīvoti pilnībā, bet uz trešā karājas kaut kādi garneļu pārpalikumi. Tas jau ir interesanti. Tomēr vienu copeni pārlieku uz jaunizredzēto vietu, un atbilstoši ūdens duļķim nomainu arī sistēmu. Saspraužu jaunas garneļu astes un ielieku sistēmu tumšajā pleķī. Aizdomas par domas pareizību ir milzīgas, tāpēc kādu minūti stāvu pie sava smagā fīdera un vēroju spicīti, bet šajā laikā nekas ievērības cienīgs nenotiek. Laikam jau nedaudz vīlies dodos pie nākamā makšķerkāta, lai pārbaudītu un nomainītu sistēmu arī tai un trešajai gruntsmakšķerei, kad mans juniors "notaurē", ka pirmā gruntene raustoties.

Jā, spice strādā histēriski, un nav pat nozīmes kaut kur vēja ātrumā skriet, jo pie tik agresīvas copes butes parasti uz āķa uzsēžas pašas, bet kājas dara savu un, sākot vilkt, atpazīstu šo tik patīkamo sajūtu, ka svins it kā gribētu visu laiku kā arkls vagot jūras smilšu dibenu. Uzreiz duplets, un kas par izmēru! Manam 15 litru spainim dibens gandrīz pilnībā nosegts. Turklāt plekstēm arī itin pieklājīgs biezums. Iepriekš satiktais vīrs nav stāstījis pasakas vai makšķernieku stāstus. Sariktēju makšķeri un iemetu savā izraudzītajā pleķītī vēlreiz. Samainu sistēmas abām atlikušajām makšķerēm, iemetu un, pēdējo iespraužot trubā, jau redzu, ka pirmā atkal purinās.

Savu plekstu copes skopumu esmu nodzinis, un ir iestājies ierastais darba cikls, tāpēc ļauju dēlam sākt izprast arī bušu copi un vilkt gruntsmakšķeri ārā. Fīderim spice, manā skatījumā, lokās pārāk aktīvi, tāpēc, uztinis pāris metrus auklas, puika izmisumā skatās uz mani... Lieta rādās nopietna. Nopietna tāpēc, ka šajā laikā Jūrkalnes pusē var itin bieži (arī dienas vidū) tikt pie skaistiem zušiem un taimiņiem. Paņēmis kātu, jūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Pretspēks ir varens. Nedaudz atlaižu bremzi, lai spolīte, pie attiecīgas slodzes, laikus atdotu auklu, taču visa sistēma kaut kur ieķeras, un ar to arī visa opera beidzas. Nākas kātu likt pār plecu horizontāli un vienkārši iet krastā. No trīs āķu un svina sistēmas ārā izvelku trīs pavadiņas ar diviem āķiem.

Vispār Jūrkalnes puses krasts vienmēr ir bijis īpašs ar to, kas tur dzelmē, piekrastē guļ. Es, piemēram, zinot, cik daudz sistēmu esmu šeit aprāvis un ko tik mēs te ar kolēģiem neesam vilkuši ārā, sākot ar trosēm, stieplēm, veciem tīkliem, dzeloņdrāšu pinekļiem un beidzot ar ļoti daudz citu makšķernieku aprautām sistēmām, rudens pusē uz šejieni vairs nebraucu, jo posmā no Ventspils līdz Kolkai man ļoti reti kad nākas kaut ko noraut. Drīzāk jau tad pie vainas ir bijusi paša nevērība."

Tags

Aktīvā atpūta Jūrkalne Kolka Kurzeme Latgale Madona Vidzeme Latvija Eiropa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form