Jau iepriekš izlasīju, ka šīs zemes kādreiz piederējušas ne tikai krieviem, bet arī turkiem, gruzīnu senčiem, abhāziem un kam tik vēl ne. Vieta interesanta – Kaukāza kalni. Ļaudis temperamentīgi. Nu, lai nu būtu. Protams, vēl svaigā atmiņā bija arī ziemas olimpiskās spēles 2014. gadā, kas notika Sočos un kur Vladimirs Putins apsolīja sniegu. Ak jā, un, protams, bija jau vēl ģimenes folklorā iesakņojies stāsts par vecvecmāmiņas kruīza ceļojumu pa Melno jūru, kur viena pietura bijusi Sočos, un tur bijis daudz palmu. Nu, tas arī apmēram viss, ko par Sočiem zināju, izbraucot no Rīgas.
Jāpiebilst, ka vēl pirms izlidošanas bija laicīgi jātiek pie vīzas, kas arī nemaz nav tik lēts un ātrs prieks.
Kad tas izdarīts, viss iet raiti – aizlido trīs stundās ar nakts reisu no Rīgas līdz Sočiem, robežkontrole laipni noskaita "Dobrij večer!", liek šur un tur parakstīties, iespiež zīmogu pasē un – aiziet! Brīdinu gan tos, kas brauc pirmo reizi un šo niansi nezina: visu ceļojuma laiku nedrīkst pazaudēt mazu lapeli, ko iedod, iebraucot Krievijā, – ieceļošanas atļauju. Tā būs jāatdod, lidojot prom. Pārējais – miera vējos.
Tālāk mūs – žurnālistus no Latvijas – jau laipni sagaidīja Soču lidostas pārstāve Marija un melnā naktī aizgādāja uz kalnu kūrortu "Rosa Khutor". Aši piereģistrējāmies un devāmies uz istabām. Vēl viena lieta, par ko arī varu pabrīdināt, ir internets. Esam ļoti pieraduši pie WiFi, kas Latvijā un Eiropā ir visur viesnīcās vai kafejnīcās un bez liekas prasīšanas. Krievijā tā nav. Ja tev nav Krievijas SIM kartes, viesnīcā ir jāreģistrē savs telefona numurs. Tad saņem kodu un savā viesnīcā tiksi pie interneta, bet citur tāpat mierīgi dzīvosi bez tā, jo visur atkal būtu jāreģistrējas. Ja brauc brīvdienās, tā nav tā sliktākā lieta, kas var notikt, un izrādās, ka bez viedtālruņa var izdzīvot, bet, ja dodies biznesa braucienā, nāksies pirkt viesabonēšanas datus...
Uzcēla sev Eiropas kūrortu
Kad no rīta pamodos, aiz loga pavērās pārsteidzoša, šķiet, pat kaut kur redzēta ainava. Skaisti, augsti un zaļi kalni, grezni, lieli nami. Nu gluži kā Karlovi Vari Čehijā! Pat upe (šeit to sauc Mzimta) tāpat tek cauri kūrortam. Kā pastāstīja vietējās pašvaldības pārstāvis, izrādās, ka apkārtnē ir četri kūrorti un šis ir pats jaunākais un modernākais. Divi no kūrortiem pieder Krievijas gāzes gigantam "Gazprom" un īpaši nereklamējas, bet šis gan vēlas sagaidīt arī ārzemju viesus. Pašlaik 95% ir iekšējais Krievijas tūrisms. "Rosa Khutor" vietējais oligarhs sācis celt pirms 10 gadiem, bet pirms olimpiskajām spēlēm tas uzplaucis, un tagad šurp atpūsties ziemā un vasarā brauc viesi no Krievijas, kas vēlas baudīt eiropeisku kalnu atmosfēru turpat Krievijā. Šīs gaidas noteikti piepildās, jo viss tiešām veidots ļoti līdzīgi kā Alpu vai vismaz Tatru atpūtas vietās – ja piemiedz acis uz servisu, tad var it viegli noticēt, ka esi Eiropā. Nedaudz pārsteidz nosaukumi, kas it kā vēsta ko angliski, bet rakstīti kirilicā. Bet kāpēc gan ne? Kopš olimpiādes it visur ir arī norādes angliski.
Šeit ir vairāk nekā 100 kilometrus garas modernas slēpošanas trases, kas arī uzceltas olimpiādei, un arī atbilstoši pacēlāji, kas ļauj uzbraukt vairāk nekā 2300 metrus augstajā Rosas virsotnē arī tad, kad sniegs izkusis. Pavasarī it visur zied rododendri, un skati ar sniegotiem kalniem ir pasakaini.
Ar Igauniju te ir vēl cita saistība – izrādās, šīs ir arī senas igauņu zemes, jo vēl cara laikā, kad viņš bez maksas piesolīja īpašumus neapgūtajās teritorijās, te, kalnos, apmetušās vairākas igauņu ģimenes, sākušas saimniekot, un šī vieta tā arī bija pazīstama kā igauņu dārzs. Estosadoka – tā arī sauc vienu no pārējiem trim kūrortiem nedaudz tuvāk Sočiem. Arī nosaukums "Rosa" it kā radies nevis no rozēm, bet no viena igauņa, kas bijis vēl mazāk draudzīgs nekā citi viņa tautieši, uzvārda – viņš apmeties augstāk kalnos, prom no citiem. Igauņus te vairs nemanīja, bet nosaukumi un leģendas gan saglabājušās un tūrisma centrā tās stāsta bez liekas skubināšanas.
Jāsaka, ka, pat ja dzīvo lejā, pie jūras, un atpūties pludmalē, vērts izmantot iespēju uzbraukt kalnos un apskatīt šos kūrortus, jo tie ļoti atšķiras no Lielajiem Sočiem gan ar stilu, gan temperatūru un ainavām. Šurp ved autobuss un arī vilciens.
Improvizētie indiāņi
Otra izklaide kalna galā ir gājiens pa ļodzīgu virvju tiltu visai lielā augstumā, bet, tā ka instruktors gājēju nostiprina ar trosēm, īpaši bailīgi tas nav. Turpat var nobildēties arī ar sniega cilvēku un iedzert karstvīnu, doties pārgājienā, bet ziemā laisties lejup ar slēpēm. Interesanti, ka šopavasar martā vējš šurp atpūtis putekļu mākoni no Āfrikas, tāpēc atlikušais sniegs ir nevis balts, bet dzeltenpelēks kā pilsētā pavasarī...
Interesanti, ka te dažviet var manīt arī atsauces uz leģendārajām padomju indiāņu filmām. Ciemata centrā atbraucējus sagaida "indiāņu" duets, kas spēlē tradicionālo mūziku un tirgo diskus, līdzīgi kā pie mums pie "Origo". Netālu no olimpiskā ciemata atrodas arī vigvams, kurā jauns puisis tiem, kam slinkums vai pašiem nav spēka uzkāpt kalnā, piedāvā pastaigas ar haskijiem, kuru siksna tiek apsieta kāpējam ap vidu, un suņuks daļēji uzvelk kāpēju augšā (ziemā, protams, piedāvā izbraucienus ar kamanām). Pa gabalu šķiet, ka tas ir kadrs no Goiko Mitiča filmām, jo turpat netālu ir arī zirgu izjāžu vietas, tāpēc redzami ļaudis zirgu mugurās. Var arī vienkārši samīļot suņukus un nofotografēties ar tiem, kā arī uzzināt, ka šeit redzama tikai puse no 40 suņu pulka, kas ikdienā dzīvo tālāk kalnos. Goiko tā arī nekur nemanīja.
Kad viss apskatīts, veikli var atkal nobraukt lejup. Ja dzīvo bijušajā olimpiskajā ciematiņā, pacēlājs līdz tam no zemākās kūrorta daļas nemaksās neko, bet, ja dzīvo lejā vai esi tikai atbraucis ekskursijā, nāksies šķirties no kādas naudas summas.
"Rosa Khutor" ir pārpilns nelieliem krodziņiem, milzīgām viesnīcām dažādam maciņa biezumam, veikaliem un izklaidēm. Vienā kūrorta galā ir arī neliels ezeriņš ar pludmali un mežonīgu ūdenskritumu. Iepretim atrodas arī koncertzāle, kur notiek dažādi pasākumi. Nedaudz tālāk ir dažādu saunu komplekss un vietējais muzejs. Iekārtotas arī dažādas pastaigu takas, pirms kurām uzslieta dzeltena zīme, kas brīdina par lāčiem mežā. Tādi te tiešām esot – ne pārāk lieli un no cilvēkiem nebaidoties, vismaz tā saka kūrorta ļaudis. Nevienu bailīgo lāci neredzēju, tāpēc būs vien jātic.
Olimpiskā lāpa un muzikālās strūklakas
Kad kūrorts iepazīts, devāmies uz jūras pusi. Ieteikums tiem, kas brauc pašu spēkiem, ir izmantot elektrovilcienu. Tas ērti pusstundas laikā aizvedīs līdz lidostai (tajā ir dzelzceļa stacija), 40 minūtēs līdz Adlerai, kur atrodas Olimpiskais parks, bet stundas laikā līdz Lielajiem Sočiem.
Pēcpusdienā devāmies iepazīt tieši Adleru. Arī te viss ir pilnīgi jauns, neskaitāmas viesnīcas un kūrorti slejas viens pie otra, visiem ir slēgtas teritorijas, modernas telpas un piedāvājumi atpūtniekiem. Cenas noteikti ir zemākas, nekā pierasts Eiropā, īpaši, ja atpūtu var ieplānot nesezonā. Viesnīcām ir arī savas privātās pludmales, kur viesiem pienākas atpūtas krēsli un citas ērtības. Ūdens jau maijā bija silts, vismaz latviešu vērtējumā, bet pārsteidzošākais noteikti ir skats uz delfīniem, kas līdz jūnijam lēkā pa Melno jūru.
Apskates vērts ir arī Olimpiskais parks, kur ir gan tā saucamā krievu Disnejlenda, gan muzikālo strūklaku šovs ap izgaismoto kādreizējo lāpu, gan vairāki stadioni un F1 trase.
Viss atrodas vienuviet un ērti izstaigājams vienā vakarā, kad it visur skan mūzika un valda mērens balagāns – kā jau pienākas Melnās jūras kūrortam.
Trošu tilts gājējiem
Dienas programmai noteikti var ieplānot arī "Skypark" apmeklējumu. Tas ir aktīvās atpūtas parks pa ceļam no Lielajiem Sočiem uz kalnu kūrortiem. Šeit sadarbībā ar jaunzēlandiešiem pirms dažiem gadiem uzcelts tobrīd pasaulē garākais trošu tilts gājējiem (pašlaik ķīniešiem ir garāks). No tā var izlēkt ar gumiju, bet var arī vienkārši pāriet pāri milzīgajai ielejai, kur lejā šņākdama traucas Mzimta, un baudīt skatu.
Atpakaļ var nākt pa to pašu ceļu, bet var laisties arī pa trosi. Mēs izmantojām otro variantu un nenožēlojām – skaists skats un asas izjūtas. Jau baidījos, ka telefons gan šādu izpriecu laikā varētu aizplanēt kaut kur Kaukāza kalnos, taču izrādījās, ka visas mantas pirms laišanās saliek nelielā kastītē, kas arī pa trosi tiek nosūtīta uz otru krastu.
Parkā var izbraukt ar ko līdzīgu "Zērglim" Siguldā, atrakcijas laikā braucēji sasniedzot pat 120 km/h. Mēs gan to neizmēģinājām, bet izbraucām ar kvadricikliem pa bezceļiem. Asas izjūtas un smiekli garantēti.
Itāļu ‘palazzo’ darbaļaudīm
Paši Soči ir koši un dzīvīgi. Ja izkāpj pie stacijas, pārsteidz karstums, troksnis (skaļruņos raida reklāmas un mūziku) un arī pati stacija, kas drīzāk atgādina baltu pili. Izrādās, Staļins iecerējis Sočus kā piļu un greznības pārpilnu kūrortu darbaļaudīm. Līdz viņa valdīšanas sākumam šeit bijusi vien kara osta un ne pārāk daudz ēku. Savukārt komunistu līderis licis uzcelt sanatorijas, kas arī mūsdienās palmu ielokā atgādina palmu ieskautas itāļu aristokrātu pilis jeb "palazzo". Iespējams, tas bija mans lielākais pārsteigums brauciena laikā, jo nekur īsti nemanīja padomijā savulaik tik ierasto neglīto arhitektūru, turklāt vecākās ēkas ir atjaunotas un sakoptas.
Arī paša Staļina rezidence, kas atrodas kalnā ar skatu uz jūru, pa ceļam uz Adleru, ir apskatāma ikvienam. Tur iekārtots privāts muzejs un smalka viesnīca. Jāpiebilst, ka gide mums zināja arī stāstīt, ka nama arhitekts, protams, vēlāk pabija Sibīrijā, bet atgriezies tā arī neticēja, ka Staļins parakstījis pavēli par viņa izsūtīšanu...
Savukārt te, Melnās jūras krastā, slejas greznība. Palmas ir it visur – gar alejām gluži kā pie mums liepas parkos.
Soču centrā vairs nepienāk lielie kruīza kuģi, bet gar krastu noenkurotas greznas jahtas – izskatās līdzīgi kā Nicā vai Monako. Arī tūristiem nepārtraukti piedāvā izbraukt līkumu ar jahtu un uzņemt "fotkas", tomēr mūs brīdināja par iespējamām krāpšanām – proti, nebūs nekāds brīnums, ja piedāvātājs naudu no tūrista paņems, bet jahtas viņam nemaz nav.
Savukārt, ja vēlaties ieraudzīt senāko pilsētas daļu, jāpakāpjas nedaudz augstāk kalnā, jo kādreiz jau smalki cilvēki necepinājās saulē un pliki neplunčājās jūrā, bet, pastaigājoties ar saulessargu vai cilindru, elpoja unikālo kalnu un jūras gaisu. Te ir apskatāmas arī dažas vecas grieķu tirgotāju celtas ēkas. Jā, arī viņi te dzīvojuši, turklāt vēl krietni pirms krieviem.
Pazīstamu seju ieraugu turpat pie ostas (kuras smalkās ēkas skulptūras, starp citu, veidojusi izcilā rīdziniece Vera Muhina) – tur stāv skulptūras, kas veltītas slavenajai filmai "Briljanta roka". "Fotka" ar Juriju Ņikuļinu, protams, obligāta.
Ar džipiem uz tējas plantācijām
Vēl kāds piedzīvojums, ko, ja ir tāda iespēja, noteikti ieteiktu izbaudīt šajos kalnos, ir izbrauciens ar džipiem pa kalniem un bezceļiem. Ir vairākas firmas, kas to nodrošina (tikai pievērs uzmanību tam, kādas būs mašīnas), un skati, kā arī vietas, ko šādi iespējams apmeklēt, ir tā vērti. Mūs šajā piedzīvojumā veda puiši no firmas ar ļoti patriotisku nosaukumu "Auto rodina" (Auto dzimtene). Izrādījās, ka firma ir no Maskavas, bet arī Sočos uz vietas tai ir 10 jaunas VAZ mašīnas, savukārt puiši ziemā strādājot par slēpošanas instruktoriem, bet vasarā piepelnās šādi.
Mūsu mašīnu vadīja pats firmas direktors, zinošs un interesants vīrs, kas stāstīja, ka iepriekš strādājis par "karsto" punktu reportieri izdevumā "Komersant", vēlāk turpat arī augstākā amatā, līdz vairs nav redzējis jēgu žurnālistikai Krievijā (tādas, viņaprāt, vairs neesot), tāpēc nolēmis nodarboties ar ko interesantāku. Nodibinājis firmu, stažējies ārzemēs un tagad vadā tūristus. Pārsteidza kunga zināšanas par dažādiem jautājumiem, tomēr tieši šī brauciena laikā it labi varēja redzēt to, cik efektīvi strādā Krievijas propagandas mašīna. Proti, sarunas laikā mūsu šoferis stāstīja, ka pirms dažiem gadiem bijis Rīgā, kur viņam ļoti paticis. Pēc tam sekoja jautājums, vai tiešām pie mums aizlieguši krievu valodu. Mēs bijām "uz pauzes". Kolēģe blakus sēdeklī, kas ir no krievu izdevuma redakcijas, it veikli viņu pārliecināja – ja jau mums ir krievu izdevumi, kur strādāt, diez vai valoda būs aizliegta. Kungs piekrita, ka tā ir gan. Un tad sekoja piebilde. "Ā, laikam es sajaucu, tad jau tā bija Igaunija, kur aizliegta..." Lūk, tā.
Ar džipiem nokļuvām augstu kalnos, "Ekzarho" bioloģiskajā saimniecībā, kur uzņēmīga dāma no Maskavas izveidojusi ļoti modernu zirgaudzētavu un uzņem tūristus. Turpat rosās arī vairāki no nepatikšanām izglābti suņi, pakalnos aug augļkoki. Kā stāsta saimniece, viņa uz Maskavu vairs nebraukšot nekad, te, Sočos, esot daudz labāk. Mūs aizveda arī pie milzīga kazu ganāmpulka, kura kazlēnus viesi var barot no pudelītes ar siltu pienu, bet trusīši esot tikai skaistumam un viesu izklaidei, nevis ēšanai vai kažokiem. Šie mazuļi lika izkust pat visskarbāko kungu sirdīm. Pēc tam lapenē saimniece cienāja ar pašu gatavotu aprikožu džemu un dažādiem kazas sieriem.
Tālāk līkumainais serpentīna ceļš veda uz tējas laukiem. Neviena tūrista, tikai kalni un govis. Šis ir reģions, kur vistālāk uz ziemeļiem audzē tēju. Vietas šķiet teju maģiskas, bet īpaši skaisti te esot, kad tējas krūmi zied. Nelielā saimniecībā iepazinām arī tējas gatavošanas procesu un nogaršojām galarezultātu. Izrādās, ka tēja ir tikai viena, dažādās "zortes" ir tikai dažādas kaltēšanas metodes un ilgums.
Šeit, Kaukāza kalnos, top melnā, zaļā, sarkanā un dzeltenā tēja. Protams, saimniece cienāja arī ar tradicionāliem krievu gardumiem, kas labi saderot ar tēju, – dažādām zaptītēm un milzu kalnu plāno pankūku.
Šī kalnu saimniecība patiesībā bija vienīgā vieta visa brauciena laikā, kur ēdām īstu vietējo ēdienu, jo citur ļaudis centās izrādīt, ka pie viņiem pieejams moderns gardumu piedāvājums – piemēram, Āzijas virtuve vai zviedru galds ar ēdieniem "kā Eiropā"...
Atpakaļ kūrortā atgriezāmies pa īstiem bezceļiem, cauri spocīgam mežam, kur nokaltušos kokus savā varā pārņēmušas leknas parazītsūnas. Tās kara laikā izmantotas brūču ārstēšanā, jo esot ar izteikti antiseptiskām īpašībām. Tagad šeit bez īpašas piepūles varētu uzņemt šausmu filmas...
Piestājām arī pie brīnišķīgas aizas, pa kuru tek strauja upe. Līdz šejienei iespējams nokļūt tikai ar īpaši pielāgotu transportu, bet skats, ko saņem, ir fantastisks. Iecienīta izklaide te ir raftings un krastings, jo klinšainie krasti tā vien aicina rāpties un ložņāt.
Brauciena beigās pārņēma divējādas sajūtas – Soči un to apkārtne ir brīnumskaista, to nevarēs noliegt neviens. Pilsēta un apkārtne ir arī ļoti sakopta – neredzējām nevienu nolaistu vai tukšu māju, turklāt celtnes ir visai gaumīgas, ja salīdzina ar citur bijušajā padomijā redzēto. Cenas arī nav augstas.
Un tomēr – lielākoties tie ir pakaļdarinājumi tam, kā ir Eiropā, bez īstām krievu tradīciju iezīmēm, kas varētu interesēt ceļotājus no citām zemēm. Tāpat arī stereotipu un aizspriedumu ir ļoti daudz. Arī mentalitāte ir krietni cita. Bet kā tūrisma objekts Soči noteikti ir interesanti un apskates vērti, jo tikai tie, kas paši pārbaudījuši, tiesīgi spriest un vērtēt.
Raksts tapis sadarbībā ar "airBaltic".
