Iespējams, izdzirdot, ka kāds pārceļas uz dzīvi Bali, daudziem acis ieplešas. Vai atkal sekos kārtējais stāsts par to, ka dzīve bija drūma un pelēka, bet tad pēkšņi ieguva krāsas? Un ir jau ir arī pamats šādai reakcijai.
Reiz Austrālijas sērfotāju iecienītā bohēmiski tropiskā pērle bija vieta, kur patverties un norobežoties tiem, kuru gars bija par lielu, lai to apjoztu sistēmas kaklasaite. Te varēja augām dienām slidināties pa viļņiem, pusdienlaikā zvilnēt no bambusiem un palmu lapām uzslietā pavēnī, bet vakaros pie ugunskura uzvilkt dūmu un paklausīties kādu tīkamu dziesmu. Te jāpiebilst, ka bez pludmales labumiem Bali vilina ar vēl kaut ko. Ne visus, protams. Apturiet teju jebkuru, kurš tur dzīvo ilgstoši, un pajautājiet: "Kāpēc Bali?" Būs dziļa ieelpa, it kā gatavojoties garam monologam, bet tad sekos nopūta, atmetot ar roku cerībai kaut kā šo pieredzi aprakstīt. "Bali ir kā veļasmašīna turborežīmā. Ja neesi gatavs, ka tā atrauj nost visu, kas nav gana labi piesaistīts, atpūties pāris nedēļu un brauc prom. Ja paliec, tad zini, ka griezīs ne pa jokam," man teica pirmajā ciemošanās reizē.
Tas bija pirms septiņiem gadiem. Parasti saku, ka toreiz tikai iemērcu pirkstiņus. Lasu savus pirmos iespaidus un smaidu – laimes pilnas bikses. Kā iepeldēju tur, kur ūdens pāri galvai, pat īsti neatceros. Pakāpeniski. Tas kļuva par manu pandēmijas stāstu. Kamēr pasaule juka prātā, es paliku iesprostota paradīzē, bet uzreiz to pat nesapratu. Tagad ir sajūta, ka apēdu necerēti garšīgu kūku un gribu caur atmiņām atdzīvināt recepti līdz katram cukura graudiņam.
Ieradumu maiņas gads
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
