Dzīvot Austrālijā un strādāt vīnogu plantācijā – latviešu ceļotājas pieredze
Foto: Privātais arhīvs

Katram no mums ir bijis vai vēl joprojām ir savs sapnis. Piepildīts vai nepiepildīts – kā nu kuram. Man, pavisam vienkāršam Latvijas bērnam, ceļojums uz Austrāliju ir bijis kaut kas, par ko tik tiešām tikai sapņot varēja.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmais jautājums, ko nākas dzirdēt, saistībā ar uzturēšanos šajā valstī, ir: "Bet kā? Vai tad drīkst?"

Drīkst, ja esi tūrists. Nedrīkst, ja vēlies strādāt (protams, ir izņēmumi noteiktām kvalifikācijām).
Laimīgā kārtā mana dzīve iekārtojās tā, ka viss caur zemapziņas vēlmēm daudzu gadu garumā deva šo iespēju braukt un būt. Pēc ilgu gadu dzīves Anglijā – tikko, pirms slavenā "Brexit" – paspēju pieteikties Anglijas pasei, kas varbūt aizvēra durvis uz citām vietām, bet viennozīmīgi atvēra uz kārotu zemi – Austrāliju. Tas arī ir lielā "drīkst" apstiprinājums.

"Kā tad tur ir? Vai ir tā vērts? Bet tik tālu no mājām?"

Austrālija ir brīnišķīga, liela un skaista. Šķiet vārds "liela" būtu jāuzsver divreiz. Atbraucu pagājušā gada 30. oktobrī, kad vasarai tūliņ, tūliņ būtu jāsākas. Bez paziņām, draugiem, dzīvesvietas vai darba… Viss no sākuma un tā kārtīgi. Bailes? Nē, nekādu baiļu. Varbūt tikai neziņa.

Dzīvot Austrālijā un strādāt vīnogu plantācijā – latviešu ceļotājas pieredze
Foto: Privātais arhīvs

Dzīvoju Sidnejā, kas pirms atbraukšanas šķita būs tikai pāris nedēļu apmešanās vieta, līdz atradīšu pilsētu, kuru sajutīšu ar visu sirdi. Protams, kļūdījos. Sidneja nebija tik biedējoša un cilvēku pildīta kā biju gaidījusi. Tieši pretēji – man kā dabas mīlim izrādījās tik daudz, kur iet un ko darīt! Tik daudz parku – lieliem, spēcīgiem kokiem un dzīvniekiem, it īpaši putniem, ko nekad iepriekš nebiju redzējusi. Tik skaista un tīra pludmale un vilciens, kas spēj aizvest ceļotājus kaut uz otru Austrālijas galu.

Zilie kalni, kas atradās stundas vilciena brauciena attālumā piedāvāja iespēju izstaigāt desmitiem taku, protams, ne vienā dienā, jo Austrālijā taču viss ir tik liels! Dzīvojot Sidnejā sešus mēnešus, Zilo kalnu pastaigas kļuva par katras sestdienas tradīciju. Ar katru nedēļas nogali draugu pulks auga un pavisam drīz jau vairs nebiju tikai "es", bet bijām "mēs" – pārgājienu grupiņa.

"Vai bija vērts?"

Viennozīmīgi.

Dzīvot Austrālijā un strādāt vīnogu plantācijā – latviešu ceļotājas pieredze
Foto: Privātais arhīvs

"Un dzīvnieki? Vai ir kā filmās?"

Lai gan Sidneja ir lielpilsēta, protams, vannasistabās vai guļamistabās šad un tad uzradās lielie zirnekļi (šoreiz runāju par "regulāriem" lieliem zirnekļiem, nevis tautā sauktajiem tarantuliem un citiem radījumiem). Pilsētā sastopamie zirnekļi ir ļoti, ļoti ātri un prot lekt. Lai no tiem atbrīvotos, apbruņojos ar putekļu sūcēju un cerēju, ka tas spēs iesūkt visu, kas lieks. Protams, ne vienmēr paveicās.

Ir vēl arī tarakāni, jā, pie tiem gan jāpierod. Aptuveni sešas reizes lielāki kā Latvijas standarta izmēra. Vairāk kā Āzijas tipa tarakāni. Lido augstu un skrien ātri, dīvainā kārtā uz skaņas pusi. Gadījās reizes, kad kāds ierāpās gultā un tad, protams, sākās nakts medības. Par to, kurš kuru medīja, vēl joprojām var diskutēt.

Zilajos kalnos laimējās redzēt arī lielākus putnus un varānus, līdz pat trīs metrus garus. Tie, izrādās, pavisam dzīvībai droši, ja vien nemēģināji darīt muļķības un traucēt dzīvnieku mierīgo ikdienu.

Čūskas? Pilsētā gandrīz neiespējami atrast. Varbūt tikai kādu, kas ir neliela un cilvēkiem nekaitīga.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form