"Pirms diviem gadiem izmēģināju, kā tas ir ceļot, ejot kājām. Pirmo reizi nogāju "Camino" (Camino del Northe un Camino Primitivo, kopsummā aptuveni 820 kilometrus cauri Spānijai), secināju, ka, lai arī tas ir svētceļojums, tas tomēr ir ceļojums. Cilvēki, valsts, ēdiens un laikapstākļi vesela mēneša un valsts garumā. Jā, nenoliegšu, ka man patīk arī pieczvaigžņu viesnīcas, lieliski restorāni un SPA procedūras, bet ceļš – tas ir kaut kas īpašs!" piesakot savu stāstu "TūrismaGids" konkursam, rakstīja Maija Jaunzeme, kas ceļu cauri Spānijai mērojusi vēlreiz.
Lūk, kā tas ir, būt ar sevi un ceļu veselu mēnesi svešā zemē.
"Tā 2017. gada sākumā, izvēlējusies sev tīkamo ceļu, septembra beigās devos uz Portugāli, uz Lisabonu. Tur mani sagaidīja draugi, jāatzīst, ka, pateicoties tam, ka biju ar vietējiem, apmeklēju arī vietas, kurās tūristi, kuri aizbrauc uz Lisabonu, nekad nenonāk, jo, iespējams, baidās izbraukt no pilsētas, kā arī, stereotipu vadīti, izvēlas vieglāko ceļu. Es no visas sirds iesaku nebaidīties un jautāt vietējiem, braukt 40 minūšu attālumā ārpus pilsētas, lai sajustu vietējā ciemata, piejūras klimatu ar svaigām zivīm un "madri" (no spāņu valodas: māte), kura vietējā kafejnīcā ielej "Vinho Verde" vai espresso. Pavadīju lielpilsētā divas dienas, bet tad pamazām sāku virzīties no tās ārā.
Ir interesanti redzēt, kā lielpilsēta pārtop par vienmuļu vietu ar ceļu, kuram neredz galu, kur tālumā ir saules apspīdēti kalni un ik pa laikam pretī nākošais vīrs sveicina: "Buenos dias!" (no portugāļu valodas: labdien!). Ejot jau vairākas dienas, varu apstiprināt, ka cilvēki uz ielas palīdzību neatteiks, neatkarīgi no tā, vai tie runā angļu mēlē vai nē.
Globalizācija ir viena no pateicīgākajām lietām ceļojot, jo mēs visi vēlamies būt tur ārā, dalīties ar to, kas ir mums pašiem. "Think global, act local." Lai dotos "Camino" ceļā, esmu izvēlējusies ceļvedi, to man iemācīja iepriekšējais gājiens, jo nereti ir vēlme ieskatīties, vai esi uz pareizā ceļa, kā arī pēc grāmatā esošajām norādēm saprast, cik vēl tālu kafejnīca, jo pēcpusdienas kafija vai auksta "Coca Cola" mēdz būt ļoti izšķiroša, lai 33 grādos, pieveiktu 33 kilometrus. Jāatzīst, ka šoreiz mans ceļvedis rosina pārdomas par tā precizitāti naktsmāju ziņā, bet, kā jau minēju iepriekš, vienmēr uz ielas var atrast kādu, kurš visu zinās labāk par manu grāmatu.
Vēlētos uzsvērt naktsmāju svarīgumu - ejot vairākus desmitus kilometru dienā un mēnesi no vietas, ir svarīgi, lai vakarā varētu ieiet dušā, izmazgāt drēbes, paēst un pagulēt. Tas ir līdzīgi zināmajai filmai "Ēd, lūdzies, mīli", šeit gan tas ir tā: "Ej, ēd, guli", kas manā izpratnē ir tieši tas pats. Skaisti skati cauri visai valstij, ēdieni, kuri pat sapņos nerādās un tik salds miegs, kādu grūti noķert, esot mājās. Vai tā gadījumā nav sava veida mīlestība?
Ja jau reiz pieminēju ēdienu, tad uzreiz ir jāuzsver, ka līdz šim ir bijis tā, ka kafejnīcas, kurās esmu bijusi, ir apbrīnojamas. Pirmkārt, tāpēc, ka garšīgi (svaigi dārzeņi, lieliski rīsi un izcili cepta zivs vai gaļa), otrkārt, jo lēti (vīns, olīvas, kārtīgs "otrais", kafija – 6,50 eiro) un, treškārt, šajās vietās var sastapt restorāna īpašniekus jeb visu ģimeni vairākās paaudzēs. Jāatgādina, ka tas ir ārpus lielpilsētas, un šeit es runāju par mazpilsētu šarmu. Par vīna cenām es pat nesākšu runāt, lieliskas kvalitātes un vietējā ciemata vīns – mmm...
Ceļam oktobris ir ļoti pateicīgs laiks, jo ir vēl gana silts un ražas novākšanas laiks. Tomāti, vīnogas, olīvas, apelsīni tieši no koka. Pirms brīža pieminēju ceļu un mīlestību. Beigās jau iznāk, ka tā ir mīlestības meklēšana attiecība pašam pret sevi. Senāk tas ir bijis ceļš, kuru noejot, tiek piedoti visi grēki. Arī mūsdienās var sastapt daudzus cilvēkus, kuri iet ticības vadīti, īpaši, ceļā no Lisabonas uz Fatimu (pilsēta Portugālē, kas ir īpaša kristiešu pasaules svētvieta. Līdzīgi kā mums Aglona), bet es neesmu viena no tām. Es esmu izslāpusi patiesības un cilvēku, kuri neizliekas. To, pagaidām, kamēr tas nav meinstrīms, var atrast tieši šeit.
Atkāpei: Einšteina relativitātes teorija par laiku norāda, ka minūte skūpstoties ir ļoti īss laiks, bet, turot roku uz karstas plīts, pavisam kaut kas cits. To var attiecināt arī uz ceļu, jo stundu noiet pa klaju lauku, dienvidū, kad spīd spilgta saule, ir pavisam kaut kas cits, nekā skatīties savu iemīļoto seriālu, savā visērtākajā dīvānā. Varam apstiprināt, ka šī teorija ir patiesa, jo viss ir relatīvs. Tā pat arī Platons... platonisko mīlestību var uztver ļoti dažādi, bet tas, kā to saprotu es, ir, ka svarīgākais nav galamērķis, uz kuru ej, bet gan paveiktais un piedzīvotais pa ceļam. Jā, ir nepieciešams izvēlēties mērķi un iepriekš sagatavoties, bet tad, kad tas ir izdarīts, var sākt patīkamo daļu, ko sauc par ļaušanos.
Ejot pa ceļu, bieži tiek uzdots jautājums, kāpēc es to daru, uz kuru, iespējams, ir jāatbild Jāņa Skuteļa vārdiem: "Depresija beidzas līdz ar naudas beigšanos!" Tā Jānis reiz dalījās ar piedzīvoto Santjago ceļā. It kā nav runa par depresiju, bet bieži vien cilvēki izvēlas doties šajā ceļā, lai atbildētu uz sev svarīgiem jautājumiem. Iespējams, šis piedzīvojums ir par satikšanos, kad kārtējā piligrimu (tā sauc svētceļotājus) alberģē (tā sauc vietu, kur nakšņo piligrimi) satiekas dažādu valstu pārstāvji un atrod kopīgu valodu, iespējams, pat to neprotot. Nav svarīgi, kas esi, no kurienes nāc. Tu esi daļa no kopīgu vakariņu sarunas par piedzīvoto. Un šis ceļojums noteikti nav par vietām, kuras redzi. Protams, arī par tām, bet tas ir par neparedzētiem, neiespējamiem notikumiem, kuri tevi aizved uz vietām, kurās tevi gaida. Tā ir atsauce uz vienu no kārtējām dienām, kurā soļo 33 kilometrus 33 grādos, kad it kā aizej līdz alberģei, bet tā ir slēgta. Ha! It kā jau nebūtu grūti aiziet līdz nākamajai, bet, kur tāda ir? Septiņus kilometrus uz priekšu – paldies!
Un tad, nezini no kurienes, bet vietā, kurā nav nevienas dzīvas dvēseles, uzpeld motorollists. Novērojis mūsu bezpalīdzīgo stāvokli, viņš aizdodas pakaļ draugiem, kuriem ir mašīna, un sarunā, ka tiekam aizvestas uz tuvāko iespējamo naktsmītni. Tā, redz, veidojas notikumu plūsma, kura notiek šajā ceļa paralēlajā dzīvē, uz kuru esi izrāvies kaut uz pāris dienām, nedēļu, nedēļām vai mēnesi.
Apstājies savās domās, izzini pasauli un cilvēkus, jo to tik labi, kā apstājoties, vērojot, runājot un klusējot, nav iespējams izdarīt. Jāsaka tā, ka ceļš katram savs, mērķis arī, bet, lai noietu vai sasniegtu mērķi, tāpat kā ar visām lietām, mērķim ir jākļūst par dzīvesveidu. Svarīgi pieminēt, ka otro reizi un daļu no ceļa gāju kopā ar mammu. Tas ir laiks, kad pa īstam varējām būt kopā un iemācīties viena no otras vislabāko, piedzīvot neaizmirstamus mirkļus. Daļu ceļa gāju viena, tas arī bija svarīgi, jo pabūt ar sevi arī jāprot, jāatrod laiks un jāizbauda.
Es novēlu ikkatram piedzīvot šo ceļa garšu, jo tas ir stāsts un ceļojums par to, kā apstāties, ko mūsdienās, manuprāt, var izdarīt tikai ejot! Buen Camino!"
