Jūnija sākumā uz Vjetnamu devās seši autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga" dalībnieki, kuru mērķis ir no Vjetnamas atgādāt atpakaļ uz Latviju pirms vairāk nekā septiņiem gadiem tur pamesto autoekspedīcijas "Rīga – Melburna" mašīnu – ekspedīcijas vajadzībām pārbūvēto "ugunsdzēsēju" "Mercedes Benz". Par to, kā "ugunsdzēsējs" iesprūda uz Vjetnamas robežas, lasiet šeit, bet to, kā to izdevās iedarbināt pēc septiņus gadus ilgas stāvēšanas – šeit.
Pēc ilgas strīdēšanās ar Vjetnamas robežsardzi un birokrātijas šķēršļu pārvarēšanas ceļotāji ar uzticamo "ugunsdzēsēju" beidzot ir ceļā.
Pirmo ekspedīcijas vadītāja Harija Sila vēstuli lasiet šeit, bet otro – šeit.
Lūk, Agitas Baltgalves, autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" ķīniešu valodas tulces, vēstule no Ķīnas.
"Gan laika, gan attāluma ziņā ir nobraukta puse no plānotā Ķīnas maršruta. Brauciena laikā esam veikuši dažus nelielus remontus un atraduši risinājumus pastāvīgajām tehniskajām problēmām. Pēc vajadzības papildinām bremžu un stūres pastiprinātāja eļļas, kā arī bieži mainām lampiņas, kas regulāri izdeg dēļ paaugstinātā elektrosistēmas sprieguma.
Nakti uz pirmdienu (19.06.) pavadām Bambusu parkā, bet no rīta jau dodamies tālāk uz Lielās pēdas jeb Dadzu budu skulptūrām, kas izcirstas klintīs visā reģionā vairākās vietās. Skulptūras veidotas Tan un Sun dinastijas laikā, un tagad tām jau vairāk nekā 1000 gadu. Saglabājušies ir ne tikai milzīgie tēli klinšu sienās, bet pat arī to krāsojums, kura tehnika un sastāvdaļas vēl līdz pat šodienai nav atšifrētas. Sastopam guļošo Šākjamuni Budu, kurš grasās ieiet pilnīgā nirvānā, kā arī tūkstošroku apzeltīto Žēlsirdības Bodhisatvu Guaņjiņ. Viņai uz katras rokas ir arī pa vienai acij, jo iepriekšējā dzīvē viņa ziedojusi savas acis aklajam tēvam. Ieejam Apgaismības alā, no kurienes iztek strautiņš, padzirdot sienā izkalto vērsi un aiztekot lejā ielejā. Klinšu kalumos redzami arī tēli no konfuciānisma un daoisma, jo Ķīnā visas šīs trīs mācības veido nedalāmu trijādi.
Vakarā baudām Sičuaņas delikateses, kam raksturīgas ļoti asas garšas. Sekas ir manāmas, nākamajā dienā izbraucam tikai ap pusdienas laiku, bet pirmo ēdienreizi ieturam ap diviem, trijiem. Lielākā daļa braucēju vēl vairākas dienas nepieskaras augļiem un aizdomīgiem sālījumiem.
Esam nokļuvuši pie Ķīnas garākās upes Jandzi, gar to braucam vairākas dienas, gan pāri tiltiem, gan pa līkumainām mazām ieliņām kalnu korēs. 20. jūnijā apmeklējam Desmit dārgumu mītni jeb Šibaodžai. Tā ir grandioza koka ēka, celta pirms 400 gadiem uz mežaina kalna korē Jandzi upes vidū. Agrāk ēka atradās kalnā (līdzīgi kā Kokneses pils) un pie tās varēja piebraukt tikai ar kuģīti, bet tagad izbūvēts arī kājāmgājēju tiltiņš. Visu klints kompleksu tagad ieskauj milzīgs betona mūris vairāku desmitu metru augstumā, lai pasargātu vēsturisko celtni no upes ūdeņiem, kad Jandzi aizsprostā tiek uzpludināts ūdens.
Ārpusē mūs savā aplenkumā mūs ieskauj suvenīru tirgotājas, kuras no sākuma piesola pat desmitkārtīgas cenas, bet, mums promejot, cenas strauji krīt, līdz sasniedz dažu eiro līmeni, tad jau var arī kaut ko nopirkt.
Nākamajā dienā (21.06.) apskatām Baltā Imperatora cietoksni, kas atrodas uz pussalas pie leģendārajām Trīs Lielajām aizām (Čandzjan Saņsja). Tagad gan tās vairs neesot tik iespaidīgas, jo pēc aizsprostu uzcelšanas ūdens līmenis daļu no klintīm ir apklājis. Tajā pašā dienā paspējam arī vēl izbraukt ar kuģīti pa Trim Mazajām Jandzi upes aizām (Sjao Saņsja). Klintis vēl joprojām, vismaz mums, šķiet grandiozas, aizas kļūst arvien šaurākas un šaurākas, tādēļ mums ir pat jāpārsēžas mazā koka laiviņā, kur apmeklētājus izklaidē vietējā dialektā runājošs laivinieks, dziedādams kalnu un upju dziesmas un piesolīdams labiem dziedātājiem vietējās meitenes par sievām.
Klinšu augšējā un vidējā visstāvākajā daļā ieraugām koka zārkus, tie ievietoti klinšu plaisās vai uz koka baļķiem, kas iebūvēti klintīs. Vietējā ticība agrāk paredzēja divkāršu apbedīšanu, vispirms zemē, bet pēc miesas satrūdēšanas kaulus koka zārkos nolika klintīs. Toreiz nebija nekādas tehnikas, ne lidaparātu, tādēļ veids, kā šie ģindeņi tika nogādāti stāvajās klinšu sienās, paliek noslēpumā tīts.
Uzzinām, ka vietējā specialitāte ir kalnu savvaļas vistiņas, kuru gaļu visiem piedāvā arī uz kuģa. Mēs gan secinām, ka aromāts ir pārāk piesātināts, tā ka īsto garšu nav iespējams sajust. Tāpēc pat arī par velti mēs diez vai šādu kaltētu, sīvu gaļu ēstu. Pa klintīm skraida pērtiķīši, bet iedzīvotāji šeit vairs nav sastopami. Visi, kas agrāk dzīvoja upes ielejā, ir izmitināti citur, bet ielejas vietā tagad ir tikai ūdens klājs.
Uzceļot Jandzi grandiozo aizsprostu, ar ko ķīnieši lepojas kā lielāko tehnikas brīnumu pasaulē, tika iznīcinātas ap 300 ainaviskas un vēsturiskas vietas, nemaz neskaitot to desmitu tūkstošu iedzīvotāju mājas, kas mitinājās pie upes krastiem. Gide ar nožēlu stāsta, ka pati savām acīm redzējusi, kā tiek appludināta viņas dzimtā māja. Arī vēl tagad skati ir patiesi iespaidīgi, bet, pateicoties hidroelektrostacijai, lielākā daļa Ķīnas iedzīvotāju ir puslīdz normāli apgādāti ar elektrību. Tiesa, lauku pilsētās normāli skaitās, ja elektrību padod divas reizes dienā dažas stundas, kamēr tajā pašā laikā lielpilsētās reklāmu ugunis mirgo un gaisa kondicionieri strādā dienām un naktīm.
Ceturtdien (22.06) turpinām braucienu gar Jandzi upi un nokļūstam arī pie izslavētā Trīs Aizu Jandzi aizsprosta. Tas arī ir izveidots par tūristu atrakciju parku, un iebraukšanai nepieciešamas speciālas atļaujas no Imigrācijas departamenta, ko mums izgādā gides paziņa. Auto ir jānoparko stāvvietā, bet tālāk jāpārsēžas specializētā autobusā. Vēl pirms pāris gadiem varējām ar savu mašīnu piebraukt gandrīz pie paša aizsprosta un bez maksas pastaigāt gar upes krastu. Tagad te ir izveidots milzīgs komplekss un autobusu parks, kas, šķiet, paredzēts miljoniem tūristu. Vēl gan viss ir samērā patukšs, kārtējā ķīniešu lieluma mānija! Ieejas biļetes ķīniešiem ir par velti (t.i. jāmaksā tikai 35 juaņas par autobusu), bet ārzemniekiem minimālā ieejas cena ir 130 juaņas jeb 17 eiro. Tomēr laiks ir miglains un ūdens sekls, apskatām dažas vietas un secinām, ka citās valstīs redzētas arī vēl lielākas un varenākas būves.
Pēcpusdienā gides draugs mūs uzaicina pusdienās restorānā pie saviem paziņām. Tiek nestas neskaitāmas alus pudeles un dažnedažādi ēdieni, kas nav ne pārāk asi, ne pārāk pliekani. Paklausām ķīnieša pamudinošajiem vārdiem un, nekur nesteidzoties, lēnām baudām omulīgo atmosfēru. Mūs priekšā vēl gaida 300 kilometrus ilgs brauciens. Tomēr, kas ir iesācies, tas nevar tik drīz beigties, tāpēc arī vakarā viesnīcā iestiprināšanās turpinās."
Komanda un Harijs Sils personīgi pateicas esošajiem autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" atbalstītājiem, kas daļēji mums palīdz segt ekspedīcijas izdevumus. Tāpat dalībnieki ir ļoti pateicīgi Latvijas Automobiļu federācijai, ar kuras palīdzību atbalstītāji saņem likumā noteiktās nodokļu atlaides.
Atbalstītāji: Juris Jansons, "Mass Portal", "Winstaco", "Auto Plus", Veikals "Virsotne", Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Latvijā, GoPro, DJI Latvija, "Race Solutions", mebeludarbnica.lv, Auto un Moto darbnīca - LP Technics, SB Siltumtehnika, ZTC - wood panel houses, "Lāma", "Artium", "Rīgas Mērniecības birojs", " Firma "ACER", Uldis Seržāns, Biedrība "Kultūras un mākslas centrs "Nātre"".
Informatīvie atbalstītāji www.delfi.lv un www.iauto.lv .
