Gruzija ziemā: fantastiski kalni, apledojuši ceļi un 'dumpis uz kuģa'
Foto: Artis Drēziņš

Gruzijā jābūt gatavam nestandarta pavērsieniem. Šeit ne tikai aizrauj elpu dabas varenība un vēstures grandiozums, te arī apledojušus ceļus kaisa ar saulespuķu sēklu čaumaliņām, pirtī masē ar lietotu "mačalku", bet nenorobežots un slidens serpentīna ceļš uz kalnu slēpošanas kūrortu ātri vien noved pie visas līdzšinējās dzīves analīzes.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iet pāri ielai - tikai galējas nepieciešamības gadījumā

Gruzijā ir jau būts siltajā gadalaikā. Tagad ir ziema, un tā sola pavisam citus piedzīvojumus. "Zebras šeit nedarbojas - uzreiz brīdinu! Esiet ļoti uzmanīgi, ja vēlaties šķērsot ielu!" - drīz pēc satikšanās Tbilisi lidostā mums pavēsta vietējā gide. Tbilisi sagaida ar dzestru vēju, sniega nav. Lielākoties žurnālistu grupu no Latvijas interesē sniegotie Kaukāza kalni - šejienes slēpošanas kūrorti vilina tos, kuriem jau zināmajās Eiropas slēpošanas vietās jau apnikušas un kārojas atklāt ko jaunu. Taču iesākumā apskatām Tbilisi.

Ir rosīgs darbadienas rīts. Kalnu ieskautā pilsēta ir krāšņs vēsturiskā un modernā apvienojums. "Vieta, kur saduras austrumu un rietumu kultūra" - tā mēdz teikt par šo valsti un, apskatoties apkārt, par to nav ne mazāko šaubu. Vecpilsētā starp senajiem un rekonstruētajiem namiem staigā tūristi, pēta ēkas, pieminekļus un skatlogus ar nacionālajos tautastērpos ģērbtām figūrām. Ēku pagalmos uz veļas striķiem žāvējas veļa. Kalna galā lepni slejas senais Narikala cietoksnis un blakus - Mātes Gruzijas statuja. Pāri namu jumtiem gaisā aiztraucas modernais funikulieris. No senajām karsto sērūdeņu pirtīm ceļas tvaika mutulīši. Pa moderno, stikloto Miera tiltu pār Kūras upi nesteidzoties pastaigājas cilvēki. Turpat grozās policists, kas uzrauga kārtību. Pie kādas remontējamas ēkas strādnieki turpat ielas malā sakūruši ugunskuriņu, sildās un smēķē.

Šobrīd valstī saasinājusies diskusija, vai tomēr nevajadzētu pārcelt valsts parlamentu no otrās lielākās pilsētas Kutaisi atpakaļ uz galvaspilsētu Tbilisi. Tomēr Kutaisi neesot vairs ar mieru parlamentu tik vienkārši "atdot".

Kam Eiropa, kam deviņdesmitie

Gruzija sniedz plašas interpretācijas iespējas. Šeit katrs var ieraudzīt to, ko vēlas ieraudzīt. Tbilisi ir ne tikai senas baznīcas, klosteri, vecpilsēta, te ir arī itāļu arhitektu projektētas modernas ēkas sabiedriskām iestādēm, zīmolu veikali, lielveikali, fantastiski krodziņi un omulīgi restorāni. Centrā joprojām top futūristiku formu koncertzāle un izstāžu zāle. Cilvēki Tbilisi labprāt sarunājas gan angļu, gan krievu valodā.

Taču citiem te var rasties tāda dejavu sajūta ar situāciju Latvijā deviņdesmito gadu beigās. Daudz noplukušu bodīšu, bet krāmu tirgus pārspēj jebkuras cerības - kristāla lustras, bronzas figūriņas, Kuzņecova fabrikas trauki, kažokādas, dažādu Kaukāza reģionu rotaslietas, dzīvnieku ragi. "Man patīk rotaslietas no Dagestānas, tāpēc es te vienmēr iegriežos," paziņo gide un pēc brīža parādās ar krāšņiem karekļiem ausīs.

Irīna pārdod padomju laika eglīšu rotājumus. Padomju laikā bijusi inženiere, tagad sieviete jau gadiem ir bezdarbniece. "Biju pirmā rindās par neatkarību, tagad nožēloju," Irīna netēlo dzīvesprieku. "Un kā jums tur? Laikam labāk?" viņa painteresējas.

"Semočku" sēkliņas un dumpis uz kuģa

Kamēr Tbilisi ir bez sniega, no citiem valsts reģioniem pienāk ziņas par sniega izraisītām likstām. Melnās jūras piekrastē daudzviet zudusi elektrība, vairākus ceļu posmus kalnainākos apvidos ik pa laikam satiksmei slēdzot. Mums priekšā paredzēts izbraukums uz Kahetijas reģionu - Cinandali muzeju un iepazīšanās ar nelielas vīna darītavas vīniem Signagi pilsētiņā. Mēs nebraukšot pa īsāko un bīstamāko ceļu, bet pa garāko un drošāko. Tas priecē.

Realitātē viss izvēršas citādāk. Ceļā sāk snigt sīks sniedziņš un, šķiet, mitrā vēja ietekmē tūlīt pārvēršas par ledu. Situācija uz ceļa sāk kutināt nervus. Laime, ka šoferis Miša neizskatās pēc tipiska karstgalvja - viņš brauc prātīgi. Reljefs kļūst izteiktāks un sajūtas arī. Visu pikantāku dara fakts, ka Gruzijā ziemas riepas nav obligātas, tāpat kā regulāra auto tehniskā apskate. Kad esam galā, muzejā esam vienīgie apmeklētāji. Protams, kurš tad vēl cits riskē ar savu dzīvību, lai apmeklētu muzeju - nopurpina kolēģi. Muzejā fotografēt nedrīkst, toties tiekam ievadīti smalkās visas Gruzijas un konkrētās muižas vēstures niansēs, kur netrūkst mīlas, mākslas, slepkavību, dzejas un politikas.

Kāpjam atkal mašīnā, lai dotos uz vīnu degustāciju. Brauciena laikā šoferis precizē ceļa stāvokli un uzzinām, ka mikroautobusu labāk atstāt pirms pilsētiņas, jo braukt tajā iekšā pa slideno ceļu lejup ir pārāk riskanti. "Viss, kāpjam ārā, tālāk braukt nedrīkst," saka šoferis. Atlikušo nelielo ceļa gabalu veicam kājām. Tālāk seko trilleris vietējā gaumē.

Vietējiem (bez ziemas riepām, protams) ledains ceļš nav šķērslis. Viņi pat nedomā atstāt auto ceļa malā un tālāk doties kājām. Pa līkumoto Signagi ieliņu viens otram rūkdami pretī dodas divi auto, viens saslīd šķērsām, otrs sienā iemīca vienu no sāniem un apstājas. Šoferim blakus ar akmens izteiksmi sejā sēž sieviete. Viņa pat neizkāpj. Esam sastinguši, jo ielas malās viscaur ir māju mūri un īsti kur mukt malā arī nav. Pēc mirkļa skaļi rūkdams cits auto dodas kalnā, tiek līdz pusei un sāk slīdēt atpakaļ. Noslīd lejā un... rēkdams vēlreiz stumjas kalnā. Un uzstumjas. Kad beidzot iemūkam pareizajos vārtos, visi ir gatavi degustēt visu pēc kārtas.

Gruzijā vīnu dara tik sen un tik labi, ka ka tās tūkstoš gadus senā vīna darīšanas tehnika tikko oficiāli pievienota UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. Pavisam Gruzijā aug 520 vīnogu šķirnes, no kurām top milzīga vīnu bagātība, ko valsts eksportē uz visām pasaules malām. Degustāciju vieta un restorāns "Fazāna asaras" ir tādai mazai pilsētiņai ārkārtīgi eleganta vieta. Šeit pasniedz tādus ēdienus, kādus citviet nenobaudīt. Šeit top vīns no īpaši šai vīndarītavai bioloģiski audzētām astoņām vīnogu šķirnēm. Tikai pa diviem trim tūkstošiem pudeļu gadā no katras vīnogu šķirnes. Cena šeit uz vietas - 32-47 lari par pudeli (~10-15 lati). Degustējam arī tā saukto "dzintara" un "melno vīnu". "Šeit iegriežas viesi no visas pasaules. Karstākā sezona, protams, ir vasara," stāsta sieviete, kas vada degustāciju.

Pēc degustācijas, kāpjot kalnā uz mikroautobusu, redzam, ka slidenākos ielu posmus kāds ir rūpīgi nokaisījis ar.... izlobītām "semočku" sēkliņām. Inovatīvi.

Noledojušajā atpakaļceļā iekļūstam tādā sastrēgumā, ka šoferis Miša kasa aiz auss un saka, ka ko tādu savā darba karjerā vēl nav piedzīvojis. Ceļš ir tik slidens, ka mašīnas virzās pa centimetriem. Ceļš ar vienu joslu katrā virzienā ir pilns ar mašīnām četrās rindās, kas dreifē pa ledu vai vispār nespēj uzsākt braukt. Mikroklimats autobusā mainās kā psiholoģijas grāmatā. Mēs smaidam, tad histēriski smejamies, tad sadrūmstam, tad sākam dziedāt. Un tad sākas "dumpis uz kuģa". Mēs atsakāmies rīt doties pa šo pašu ceļu vēl tālākā ieplānotā izbraucienā uz kādu cietoksni. Gide groza galvu un saka, ka tā nevarēšot - Tūrisma administrācijai šis nepatiks. Plāns ir plāns. Taču latviešiem ir savs plāns - "Mēs gribam dzīvot! Nekur nebrauksim". Arvien vairāk man sāk likties, ka uz Gruziju labāk braukt vasarā.

"Lietota mačalka" un sēra smaciņa

Tā nākamajā dienā paliekam Tbilisi un nolemjam apmeklēt senās pirtis. Leģenda vēstī, ka tieši šo karsto avotu dēļ šeit izvēlēts būvēt pilsētu - pārāk tīkamas bijušas siltā ūdens procedūras. Šobrīd redzamās pirts ēkas, kas atgādina apgāztas bļodiņas, būvētas 18.gadsimtā. No jumta ceļas tvaika mutulītis. Pirtis reiz bijušas viena no galvenajām socializācijas vietām, kur cilvēki pavadījuši visu dienu, lai nesteidzīgi mazgātos, sarunātos un baudītu procedūras. Par turku pirti dēvētajā iestādījumā mūs sagaida azerbaidžāņu tautības apkalpojošais personāls. Sānu telpā uz galda redzama pussadalīta jēla vista - laikam top uzkodas.

Pieejama gan kopējā pirts, gan atsevišķi apartamenti. Viscaur tvaiki un raksturīgais sēra aromāts. Baseinā ieplūst apmēram 40 grādus karsts ūdens. Pa apaļu lodziņu griestos var raudzīties zvaigznēs. Pēc brīža atnāk masiere. Drīz noskaidrojam, ka viņai ir plāns mūs visus noberzt ar vienu un to pašu sūkli. Turklāt sūklis nav jauns. "Parasti to lietojam vairākiem cilvēkiem, tad mainām," dāmai nav skaidrs, kas mums nepatīk. Kad esam tikuši pie jauniem sūkļiem, tiekam izmasēti. Man ir aizdomas, vai rīt nebūs zilumi. Tomēr īpašā ūdens labais iespaids uz ādu ir acīmredzams. Nav brīnums, ka pirtis te pastāvējušas gadsimtiem.

"Cik skaisti un cik šausmīgi!"

Beidzot pienāk laiks doties uz lielajiem kalniem. Vēlme redzēt skaistos kalnus un visās skatu kartītēs par Gruziju redzēto mazītiņo Gergeti Trīsvienības baznīciņu kalna galā ir lielāka par bailēm no slidenā ceļa. "Šis ir svarīgs ceļš, kas ved uz kalnu pāreju, kur ir vienīgā pāreja uz Krieviju. Ceļu cenšas uzturēt kārtībā," stāsta gide. Mūsu mērķis ir Gudauri, kas ir populārs slēpošanas kūrorts un tad Kazbegi, kur atrodas baznīca.

Pa ceļam redzamas senas baznīcas un cietokšņi. Ceļa malās vietējie cenšas notirgot jērus, teliņus, labības maisus, vietējos adījumus un saldās čurčhelas. Teliņu šoferim Mišam kāds onkulis ir gatavs pārdot par 220 lariem, bet man - jau par 300. Uz kapotiem tirgo lielos gabalos sacirstu jēlu gaļu. Daudzie mazie ciematiņi izskatās diezgan pamesti. Kokos sasalušas joprojām karājas oranžās hurmas.

Sākas kalni. Ceļš ved augšup, viss kļūst arvien baltāks un baltāks. Sākas kalnu serpentīns. Nekādu norobežojumu aizu pusē nav. Sāk parādīties pirmās mašīnas, kas apstājušās, jo tālāk netiek. Smago auto šoferi izkāpuši, lai uzliktu riepām ķēdes. "Cik skaisti un cik šausmīgi!" - vedam apmēram šādas sarunas. Kalni kļūst arvien skaistāki, bet ceļš - arvien biedējošāks. Ik pa brīdim no līkuma "izlec" kāds, kas knapi bremzējot, pabrauc garām. Kādā līkumā apstājamies - smagais auto ir bremzējot aizšķērsojis ceļu. Netiekam ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pēc kāda brīža smagais ir izgrozījies tā, ka mazākie auto var paspraukties garām.

Beidzot sasniedzam Gudauri. Šeit ir slēpošanas kūrorts, 15 dažādas viesnīcas atpūtniekiem, seši trošu ceļi un gondolas-pacēlāji. Slēpotāji ierodoties no malu malām. Arvien biežāk no vecās Eiropas brauc tie, kam zināmie kūrorti jau apnikuši. Brauc arī latvieši. Te iespējams piedzīvot arī ekskluzīvo heli-slēpošanu. Esam te ieradušies burtiski dažas dienas pirms sezonas atklāšanas, tāpēc slēpotāju vēl nav. "Bet drīz te viss ies vaļā!" apgalvo gide.

Skaistums kalna galā

Tālāk seko atlikušie 30 km līdz Kazbegi. Kad beidzot esam ciematiņā, augstu kalnos ieraugām mazītiņo baznīciņu. Atlikušos piecus kilometrus vertikāli kalnos tiekam vesti ar īpašām mašīnām, jo citam transportam tur nokļūt nav iespējams. Iesākumā šauriņais un grambainais ceļš ved gandrīz caur māju pagalmiem. Ir tik šaurs, ka, ja kāds pēkšņi atvērs mājās durvis, dabūsim pa sāniem. Uz celiņa daudz govju. Grupa ārzemnieku pa to pašu ceļu dodas augšup kājām - prātīgi cilvēki. Mums tik daudz laika nav, tāpēc mēs, sasēdināti divās mašīnās, atkal nolūkojamies bezdibenī vienā mašīnas sānā daždesmit centimetru attālumā. Visas manas baidīšanās rezerves ir izsmeltas. Vienkārši skatos uz debešķīgajiem kalniem, mirdzošo baltumu un varenajām smailēm. Debesis ir skaidras, tāpēc redzama arī viena no Kaukāza augstākajām virsotnēm Gruzijas teritorijā - Kazbeks (5047m).

"Viss. Tālāk kājām! Sniegs neļauj," saka šoferis un beidzot tiekam laukā. Paveras debešķīgs skats - priekšā pasakainā ainavā iesēdināta mazītiņā Gergeti Trīsvienības baznīciņa un klosteris. Te, 2170 metru augstumā, pēkšņi sajūtam pamatīgus mīnusus. Dodamies pāris sniegotajam klajumam pretim neticamam skaistumam. 14.gadsimtā celtā baznīca ir Gruzijas lepnums. Šai vietai ir neticama aura. Blakus baznīcai klosterī joprojām mīt pieci mūki. Paveram biezo, durvīm priekšā aizklāto audumu un nokļūstam baznīcas iekšienē - tik silti. Pie krāsniņas sildās melnā tērpts vīrs. Viss ir tik vienkāršs un tik skaists. Šķiet, katrs sajūt šīs vietas neparasto gaisotni, gribam uzturēties šeit ilgāk, bet gide jau sauc - jāiet, jāiet! Ir tā, ka negribās pamest šo vietu. Apgriežos smailē par 360 grādiem, ieelpoju dzidro kalnu gaisu un nodrebu no kalnu varenības.

Atpakaļ ceļā braucam no kalna un varu aplūkot šauro ceļu pa izsistu mašīnas aizmugurējo stiklu. Šoferis, mēģinot apgriezties uz šaurā ceļa, uzdūris stiklu uz kādas koka saknes klintī. Braucam lejā un manas domas par nupat redzēto svinīgi pavada atlikušo stikla daļu krišanas šķinda.

Nenožēlojam ne mirkli malšanos pa briesmīgo ceļu šurp, jo te redzētais ir bijis tā vērts. Pirms atpakaļceļa aši uzēdam viesnīcā "Rooms Hotel", kas ir viena nepajokam omulīga vieta šajā kalnainajā nostūrī, kur uz galvenās ielas saimnieko kārnas govis. Lielajā viesnīcas hallē dzirdamas dažādas valodas, ziemas prieku cienītāji izkārtojušies uz lieliem dīvāniem pie kamīniem, dzer tēju un bauda pasakainu skatu pa logu. Ēdamtelpā uz galdiem izkārtoti visi iespējamie gruzīnu virtuves labumi. Bezmaksas WiFi, plaša bibliotēka, galda spēles. "Amerikāņi, šveicieši, vācieši, krievi, čečeni, dagestānieši, gruzīni, arī latvieši - pie mums brauc no visurienes!" smaida meitene viesnīcas recepcijā.

Laukā no Kaukāza sniegotajām ķetnām tiekam lēnām, prātīgi un godam. Atvadoties lidostā šoferim Mišam tiek neviens vien spēcīgs rokasspiediens. Ceļojums ir galā. Nolemju, ka Kazbegi ir vieta, kur noteikti vēlos reiz atgriezties. Ar vienu svarīgu piebildi - tomēr vasarā!

* portāls "Delfi" braucienā uz Gruziju bija Gruzijas Tūrisma administrācijas viesis

Tags

Gruzija UNESCO Gruzija Āzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form