Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

"Cenšoties noķert vasaru aiz astes, augusta beigās nolēmām doties nelielā, tomēr ļoti baudpilnā ceļojumā uz vienu no šķietami populārākajiem galamērķiem 2017. gadā – Gruziju. Stāstu no draugiem bija dzirdēts tik daudz, ka sapratām – tā ir vieta, kas jāredz un jāizbauda pašiem," tā savu "TūrismaGids" konkursam iesūtīto stāstu sāk Zane Skujiņa.

Lūk, kādi iespaidi un piedzīvojumi noķerti Gruzijā:

"Ilgi nedomājot, aviokompānijā "Turkish Airlines" iegādājāmies šķietami lētākās biļetes no Rīgas uz Gruziju, sapakojām mantiņas, paņēmām līdzi vislabāko pretapdeguma krēmu un metāmies nezināmajā! Kā mums veicās? Šādi!

Tbilisi

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Mūsu pirmie soļi lieliskajā Gruzijā sākās ap pulksten 4 naktī, kad izkāpām no lidmašīnas reisa Stambula – Tbilisi, un jau pašā sākumā bijām patīkami pārsteigti, jo lidostā jebkurā diennakts laikā iespējams iegādāties vietējo sim karti, kas, starp citu, ir lielisks risinājums saziņai svešajā valstī. Izejot ārā pa lidostas durvīm, degunā iesitās agra vasaras rīta smarža, valdīja tveice un kādā brīdī no Gruzijas mitruma aizsvīda arī briļļu stikliņi. Iepriekš nepārliecinoties, cik vidēji maksā brauciens ar taksi, no visiem desmitiem taksistu, kas vilina pie sevis klientus, vieglprātīgi izvēlējāmies vienu un par 40 lariem (Gruzijas vietējā naudiņa) nokļuvām 20 kilometrus attālajā pilsētas centrā.

Starp citu, no lidostas iet arī "shuttle bus", kas ir burtiski 80 reizes izdevīgāks cenas ziņā, nekā brauciens ar taksi – nieka 0,17 centi jeb 0,50 lari. Jāsaka, ka lielais mīnuss gan ir tas, ka šie autobusi uz un no lidostas kursē vien divas reizes dienā, tomēr pie lielākas vēlmes ietaupīt, šis ir ļoti ekonomisks variants.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Atgriežoties pie taksometriem, iesaku, esot Gruzijā, tomēr vairāk pakaulēties ar vietējiem, jo viņi zina, ka esi ārzemnieks, un par ceļu no lidostas līdz pilsētas centram prasa divas reizes lielāku summu nekā tā ir patiesībā – 25 lari par 20 kilometru braucienu būtu bijusi ļoti pieklājīga summa.
Traucoties pa vietējo šoseju, tumsā pavīdēja palmu silueti, kaut kur tālumā bija manāmas pilsētas gaismas un sejā sitās tik ļoti patīkamais vasaras aromāts.

Tajā brīdī sapratu – esam ārpus Latvijas, tropiskā karstumā ar absolūti citādu kultūru mums apkārt, un ir ļoti agrs, tomēr esam gatavi pirmajiem piedzīvojumiem! Mūsu šoferis ātruma ierobežojumiem līdzi neseko, tādēļ 20 kilometrus saullēkta aizsegā pieveicam ļoti ātri, un, samaksājot 40 larus, par kuriem vienojāmies ar taksistu jau brauciena sākumā, dodamies pie Austra paziņas Natijas, lai pēc nogurdinošā ceļa mazliet atvilktu elpu un pagulētu.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Otrais rīta cēliens sākas ap pulksten 10, jo ilgāk vienkārši nav iespējams pagulēt. Kamēr Austris guļ istabā ar kondicionieri, es pavadu nakti istabā, kurā šādas ekstras nav. Interesanti, ka gruzīniem ir ļoti spēcīgas tikumības tradīcijas un vīrietis ar sievieti, kuri nav precēti, gulēt vienā istabā nedrīkst. Nemaz nerunājot par gulēšanu vienā gultā! Viss ir mazliet citādi, ja esat precēts pāris – gruzīnu acīs tas ir ļoti nozīmīgs faktors, un jāsaka, ka ceļojuma laikā šo jautājumu nācās dzirdēt vairākkārt.
Paēduši kārtīgas gruzīnu brokastis – pankūkas ar sieru, hinkaļi (lieli, ar gaļu pildīti pelmeņi), omleti, maizītes un gardu tēju, četru cilvēku kompānijā dodamies iekarot Tbilisi. Lai gan pēc Natijas ieteikuma pastaigā pa pilsētu dodamies rīta pusē, ārā, kā paredzams, valda tveice, un termometra stabiņš aizlēcis līdz kārtīgai +35 grādu svelmei, tomēr ir cilvēki, kuri pa ielām labprāt pārvietojas džinsos un džemperos. Natija, kura ir vietējā gruzīniete, apgalvo, ka tas esot absolūti normāli.

Jau pēc pirmajiem soļiem pilsētā ir sajūta, ka Tbilisi ir kontrastu pilsēta – mazliet aizdomīgs un pelēcīgs metro, kas saglabājies no PSRS laikiem, tuneļu dzīlēs paslēpti veikali, kuros var iegādāties visu, sākot no rotaļlietām, beidzot ar sadzīves tehniku, bet tam visam pa starpai burvīgas baznīcas un modernas būves. Tbilisi vecpilsēta mazliet atgādina Itāliju ar tās šaurajām ieliņām un oranžajiem, saulē nokaitētajiem jumtiem, bet pāris kilometrus tālāk slejas moderni tilti un pavīd arī pa kādai augstceltnei.

Pastaigājoties pa pilsētu, šķērsojam Gruzijas pēckara tiltu, kas būvēts 2008. gadā, un dodamies uz vienu no galvaspilsētas populārākajām vietām – trošu vilcieniņu, kas uzved tā pasažierus pašā kalna galā pie "vietējās Mildas" – Mātes Gruzijas. Māte Gruzija ir statuja, kurai vienā rokā ir trauks ar vīnu, bet otrā – zobens. Natija saka, ka Māte Gruzija savus draugus sagaida ar vīnu, bet ienaidniekiem rāda zobenu. Tieši tāpēc lielā statuja ir lieliski pamanāma no pilsētas centra, kur uz to ikdienas noraugās tūkstošiem Gruzijas viesu.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Pie trošu vilcieniņa nākas stāvēt nelielā rindā, kur čum un mudž no tūristiem. Daudz var dzirdēt krievu valodu, bet tieši tikpat daudz manāmi arī Ķīnas un Japānas tūristi, kas ar lielajiem fotoaparātiem ķer katru bildēšanas vērtu momentu. Lai gan Gruzija ir iecienīts galamērķis arī latviešiem, brīdī, kad pie trošu vilciena esam mēs, latviešus gan nemanām. Pats vilcieniņa brauciens ir īss, turklāt par trīs minūšu braucienu samaksājam vien nepilnus 2 eiro. Skats, kas paveras dodoties augšup, ir patiesi elpu aizraujošs, un tā vien gribas līdzināties veiklajiem Ķīnas fotogrāfiem un ar zibspuldzēm zibināt tiem līdzi. Mazliet tomēr rodas sajūta, ka Gruzija vēl nav apguvusi tūrisma mākslu, jo suvenīru bodītes kalna galā ir visai maz, un lielākais kārums, ko var iegādāties, ir gabaliņos sagrieztas arbūza šķēles par apmēram vienu eiro. Lieki teikt, ka par šo summu Gruzijas tirgū var iegādāties veselu arbūzu!

Patveroties no lielās svelmes, mēs izmantojam iespēju paviesoties Tbilisi Botāniskajā dārzā, kurā var priecāties par krāšņiem ziedu krūmiem un nelielu ūdenskritumu, pie kura salīduši vietējie pilsētas iedzīvotāji un viesi. Starp citu, ieejas maksa studentiem šajā botāniskajā dārzā ir vien 0,36 eiro, bet pieaugušajiem nestudentiem jārēķinās ar divreiz lielāku ieejas maksu.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Pēc tam dodamies iekarot arī vietējās suvenīru bodītes. Pats centrs gan ir visai dārgs un to var noprast pēc cenām vīna veikalos – vīns Gruzijā citviet ir lētāks par ūdeni. Pat ļoti labs vīns nemaksās vairāk par trim eiro, kas parastam gruzīnam ir jau ļoti liela summa. Natija zina stāstīt, ka nereti vietējie mēdz "uzskrūvēt" cenas arī ļoti nekvalitatīviem vīniem, un tad tūristi no Gruzijas dodas prom vīlušies.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Vislabākais fakts šajā dienā ir tas, ka mēs esam ar vietējo, kas nozīmē – valoda, un visai veikli nonākam arī kādā šaubīga paskata veikalā, kurā var iegādāties vīnus jebkurai gaumei. Kungs, kas mums tos pārdod, laipni piedāvā arī preci nodegustēt, lepojoties, ka konkrētais vīns ir viņa darīts. Pagaršojam arī virkni dažādu vietējo čaču (kaut kas līdzīgs Latvijas kandžai, šmakovkai) un jau pēc trešās glāzes esam pietiekami labā omā, lai ar lielu pirkumu daudzumu dotos prom. Vakars īstenā gruzīnu stilā – atpūšamies, ēdot melones un arbūzus, hinkaļus un kukurūzas plāceņus ar kazas sieru, kas, starp citu, Gruzijā ir viens no viņu nacionālajiem ēdieniem.

Batumi

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Pēc kārtīga nakts miega, no Tbilisi sākam ceļu uz Batumi. Vilciena biļetes iegādājāmies iepriekšējā vakarā. Samaksājuši nieka 9 eiro katrs, esam pārsteigti, ieraugot A+ klases vilcienu ar gaisa kondicionieri, Wi-Fi un plašu un ērtu salonu. Brauciens tajā pazib nemanot, un pēc piecām stundām nonākam Batumi pilsētā. Izkāpuši vilciena stacijā, nolemjam uzvilkt ko plānāku, jo vilciena vēsajos peronos nevarēja nemaz nojaust par svelmi ārpusē. Pie stacijas sākās pirmie piedzīvojumi – divi taksisti teju sakaujas par to, kurš mūs vedīs uz pilsētu. Pēc vienošanās savā starpā, taksisti katrs iet savu ceļu, no kuriem viens mūs aizved līdz adresei, kur dzīvo Georgi – vīrietis, kurš caur platformu "Couchsurfing" laipni piedāvāja mūs izmitināt savās mājās.

Ja Tbilisi man sākotnēji šķita kā pilsēta ar milzu kontrastiem, tad Batumi tas parādās krietni vairāk un nav īsti skaidrs – pilsēta šobrīd ir savā attīstības stadijā vai tieši otrādi – bankrotējusi un neviens vairs neko nedara. Ja vienā šķērsielā ir glauns asfalts, tad pāris metrus tālāk – izdangāts zemes ceļš. Ja vienā vārtrūmē pārdod stikla burkas un alumīnija katlus, tad jau pāris metrus tālāk var iegādāties zeltlietas, elektropreces un visu, kas nepieciešamas mājas remontam. Batumi ir pilna ar nepabeigtām mājām (kā jau minējām, ir visai grūti saprast, vai tās tiek atjaunotas vai celtas no jauna), turklāt uz katra soļa ir piedāvājums Batumi ieguldīt savus līdzekļus, iegādājoties privātīpašumu, kuri, starp citu, bija ļoti, ļoti lēti. Lai gan diena ir apmākusies, labprāt izbaudām to, ka mūsu ādas nededzina saule un dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Sākumā izejam cauri tirgum, un pavisam drīz nokļūstam Jomas ielas tipa vietā, kur čum un mudž no ārzemju tūristiem. Ņemot vērā, ka pavisam netālu no Batumi ir Turcijas robeža, tieši Turki šajā kūrortpilsētā ir visvairāk. Uz trim stundām nolemjam noīrēt velosipēdu, kas mums abiem kopā izmaksāja 30 larus, un tas bija absolūti labākais lēmums, lai nesteidzīgi dotos gar jūras krastu un baudītu steidzīgos tūristus.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Visapkārt ir virkne ar dažādiem nelieliem kioskiem, kur iegādāties ceptu kukurūzu, un jāsaka, ka šajā vietā iedzīvotāji gan sapratuši tūrisma iespējas – par stundas zvilnēšanu šūpuļtīklā jāmaksā vidēji 0,30 eiro. Kādā brīdī nolemjam arī nopeldēties, tomēr jūras ūdens tajā brīdī nav visai patīkams, turklāt sāļums mazliet dedzina iepriekšējā dienā apdedzinātos plecus. Lieta, kas mani Batumi pārsteidza jo īpaši, ir tas, ka tirgus strādā 24 stundas diennaktī – jā, daži no veikaliem ir aizvērti, tomēr vairums tirgotāji turpat savās būdiņās atpūšas un skatās televizoru, gaidot kādu klientu. Nakts tirgus opciju gan neizmantojām, tomēr labprāt iepirkāmies vietējā tirgū pa dienu, iegādājoties apmēram 6 kilogramus smagu arbūzu, kas maksāja ap 2 eiro, kā arī septiņus lielus, sulīgus persikus par 0,36 eiro. Jāsaka gan, ka mūsu neapdomīgā ātrā augļu ēšana rezultējās vēdergraizēs, tomēr kopumā vakars bija ļoti izdevies.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Ja man jāiesaka, tad Batumi aplūkošanai pilnīgi pietiek arī ar vienu dienu, jo lielākais cilvēku pieplūdums sākas ap saulrietu – līdz tam vai nu visi strādā vai atpūšas, par to skaidri netikām. Vakarpusē pie mūsu hosta Gerogija, kas ik pa laikam slavēja Latvijas meiteņu skaistumu, nodevāmies nelielai muzicēšanai, pieredzes apmaiņai un sarunām par mūsu nākamajām dienām, kuras plānojam pavadīt augstu, augstu kalnos – Svaneti, kur pēc draugu rekomendācijām, nolēmām tālāk doties baudīt neskartos dabas stūrīšus un ainavisko burvību.

Svaneti

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Ceļu sākām Batumi autoostā, kas bija pilna ar apšaubāmas kvalitātes mikroautobusiem un galvenā ēka vairāk atgādināja pagrīdes tirgu, ne autoostu. Uzrunājuši kādu malā stāvošu jaunieti, noskaidrojām, ka ir iespējams iegādāties biļeti lokāli populārākajā transporta līdzeklī – "maršrutkā". Vīrietis mums izsniedza divas ar roku parakstītas papīra lapeles biļešu vietā un norādīja kurā autobusā jākāpj iekšā. Interesanti bija tas, ka šīs "maršrutkas" nekursē pēc grafika, bet gan tad, kad braucēji aizpilda visas vietas. Papildus braukt gribētājiem ieliek koka beņķīšus, uz kuriem nosēdēt mikroautobusos bija gandrīz vai nereāli, jo šoferīši, vismaz pēc braukšanas manierēm, šķita kā izbijuši autokrosa dalībnieki.

Pēc četrām stundām karstā un piesmakušā "maršrutkā" mēs nonācām pilsētā Zugdidi, kur pārkāpām citā mikroautobusā. Te jau autobusi izskatījās vēl aizvēsturiskāki. Šoferis mūsu somas piesēja pie "maršrutkas" jumta, iespieda mūs aizmugurējajā sēdeklī un devās ceļā. Ceļā pāris reizes apstājāmies, lai piepildītu pudeles ar avota ūdeni vai izbaudītu skatus, ko šoferis atzīst par vieniem no skaistākajiem Gruzijā. Bijām izpētījuši karti un nolēmuši kāpt ārā 20 kilometrus pirms mikroautobusa galamērķa, mērodami pēdējos septiņus kilometrus kājām, jo pilsētu, uz kuru devāmies, nevar sasniegt ar nevienu sabiedrisko transporta līdzekli. Lieliska sakritība bija mirklī, ka ar mums ārā izkāpa arī jauks pāris no Vācijas, ar kuriem kopā pavadījām turpmākās divas dienas. Septiņus kilometrus līdz Mazeri pilsētai mērot kopā bija jautrāk, un laiks paskrēja nemanot.
Ierodoties pilsētā, viss apkārt izskatījās kā pasaku zemē – nelielas, kalnu ieskautas mājiņas, teju pie katras otrās piekārta pašdarināta zīmē ar uzrakstu "Guest House". Varējām palikt jebkurā no tām, taču pāris no Vācijas internetā bija izlasījuši par vienu konkrētu, kuru tad arī mēģinājām atrast.
Gandrīz jau tumsai iestājoties, izdevās atrast meklēto viesu māju. Tajā mūs sagaidīja ar fantastiski apklātu galdu teju sviestmaizes cenā, un pēc šķīvju iztukšošanas tos nemitīgi turpināja pildīt namamāte.


Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Kamēr vācu pāris nakti pavadīja istabā, mēs iekārām savus guļamtīklus jeb hammockus viesu mājas ābeļdārzā un visi četri devāmies pie miera. Cēlāmies laicīgi, lai pa gaismu paspētu aiziet līdz Ushba ledājam un atpakaļ. Brokastu galds nebija mazāks kā vakariņu galds. Ēdieni bija ļoti vilinoši, taču 35 grādu svelmē apetīte galīgi nav tā labākā. Nedaudz iestiprinājušies, devāmies Ushba kalna virzienā. Ārā laiks bija fantastisks, spīdēja saulīte un nevarēja redzēt nevienu mākonīti. Interesanti šķita, ka viesu mājas namamāte piedāvāja zirgu, kas varētu mēs un mūsu mantas uzvest augšā kalnā. Nodomājām: "Kurš kalnā kāpj ar zirgu?" Atteicāmies no piedāvājuma un raitā solī devāmies ceļā pašu spēkiem. Cerējām, ka rīkojamies prātīgi, uzziežot sauļošanās krēmu, taču tikai vakarā sapratām, ka krēms ar stiprumu "10" Gruzijas kalnos ir tāpat, kā ādu apsmērēt ar ūdeni. Saules briesmas nenojauzdami, daloties ceļojumu stāstos un citos piedzīvojumos, pat nemanām, cik ātri nonākam līdz Gruzijas lielākajam ūdenskritumam pavisam netālu no paša ledāja. Ceļā vērojam vienu no skaistākajām ainām, ko bijām redzējuši.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Visu ceļu mūs pavadīja arī upe, kuras krāces likās tik spēcīgas, ka aprītu jebkuru nejaušu iekritušu būtni. Pusceļā ieraugām arī robežsardzi ar ieročiem, tērptus uniformās. Taču tie vien pavaicā, kad dosimies atpakaļ, un uzzinājuši, ka vairāk par dienu kalnos nepavadīsim, papildjautājumus neuzdod.

Jāatzīst, ka kalnu upītes un avotiņi bija tie, kas ceļā mūs atbalstīja visvairāk – atveldzēšanās un ūdens krājumu papildināšana tik tiešām likās kā Dieva dāvana karstajā dienā. Tikuši līdz ūdenskritumiem, nolemjam tālāk neiet, lai paspētu pa dienasgaismu atpakaļ līdz viesu mājām. Pie ūdenskritumiem iekožam pāris našķus, ko bijām paņēmuši līdz, atpūtinām kājas un dodamies atpakaļ. Ceļš lejup krietni raitāks un patīkamāks. Pa ceļam redzam vairākas tūristu un skautas grupas, pat ceļotājus, kas ar zirgiem jāj augšā kalnā. Nonākuši atpakaļ kalna pakājē, atvadāmies no vācu draugiem, kas mazajā pilsētiņā nolēmuši palikt vēl vienu dienu, un sarunājam ar mājas īpašnieku, ka aizvedīs mūs līdz Zugdidi pilsētai, no kuras mēģināsim tikt atpakaļ uz Tbilisi, lai lidotu mājup.

Sākumā viņš mūs aizveda līdz netālajai Mestijai, kas bija iepriekšējo dienu "maršrutkas" galamērķis.

Mestija un mājupceļš

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Dzīvē jau nekas nenotiek tā, kā plānots, tāpēc arī nebijām pārāk pārsteigti, kad vīrietis, kas mūs laipni atveda no Mazeri uz Mestiju, un solīja aizvest uz Tbilisi, pēc apmēram stundu ilgas nesekmīgas pasažieru meklēšanas atmeta tam ar roku, no sirds atvainojās un devās prom atpakaļ uz Mazeri. Savukārt mēs, saprotot, ka no Mestijas ir tiešā maršrutka līdz Tbilisi par nepilniem 10 eiro no cilvēka, govju pavadībā devāmies meklēt naktsmājas Mestijā.

Mestija mazliet atgādina Šveici, jo tajā ir tik ļoti tipiskie kalnu namiņi, govis un daudz tūristu, kurus galīgi neredzējām Mazeri. Atrodam kādu vietu, kas ir kā mazliet pamiris hostelis, tomēr tur ar paliekam par nepilniem 4 eiro par mums abiem. Dāma, kas mazliet apjūk, redzot, ka negulēsim teltī, bet gan guļammaisos un guļamtīklā, norāda uz pāris kokiem, ko drīkstam izmantot, un tā nu iekārtojamies naktsmieram. Tiesa, naktī pagulēt ir gandrīz neiespējami, un īpaši sāpīgi tas ir Austrim – viņš neveiksmīgi apdedzinājis saulē muguru tik ļoti, ka uz pleciem redzamas mazas čūlas. Man izdodas aizmigt, tomēr karstums un tveice nepalīdz – ik pa laikam mostos, lai redzētu, ka Austris vēl ap pieciem no rīta neguļ.

Iespējams, tieši tādēļ mūsu nākamā diena bija tāda, kāda tā bija – piecēlāmies ļoti agri, lai varētu abi pagūt uz "maršrutku" uz Tbilisi, Austrim ir nodeguši pleci, neesam īsti izgulējušies, steigšus jānovāc mūsu guļamā vietiņa. Tomēr kādā brīdī nonākam līdz autobusiem. Austris drosmīgi ieņem vietu pirmajās rindās, jo tās ir tukšas, tomēr šoferis dusmīgi klaigā gruzīnu valodā un mēs apjūkam. Ko? Te nevar? Nu labi, pārsēdīsimies. Ā, te arī nevar? Nu... Labi. Šeit? Nevar, ja? Okay... Tajā brīdī saprotam, ka vienīgās vēl brīvās vietas atrodas pašā mikroautobusa aizmugurē, kas nozīmē, ka Austrim, kuram ir īpaši garas kājas pie viņa 1.97 metriem, jāsēž deviņos līkumos, lai vispār spētu kaut cik ērti nosēdēt. Turklāt – tas nav viss! Cerība, ka aizmugurē būs kāda brīva papildu vieta, izgaist brīdī, kad "mikriņš" ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, vienīgais gaisa apmaiņas avots ir atvērti logi, un ar šādu servisu mums jābrauc vairāk nekā 8 stundas... Lieki piebilst, ka pat neviena telefona spēlīte nespēja palīdzēt nesajukt prātā...

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Vietas "maršrutniekā" ir tieši tik maz, ka tavi ceļi visticamāk duras pirmās rindas cilvēkiem mugurā. Tomēr, neskatoties uz 8 stundu mocībām karstā, piesmakušā busiņā, tā noteikti bija unikāla pieredze, kuru, iespējams, tuvākos gadus gan negribēsies atkārtot.

Tbilisi, protams, nokļūstam, tomēr esam saguruši, nosvīduši, neizgulējušies, stīvi un tieši tik izmisuši, ka Austris kādā brīdī pat sāk dzert Borjomi (kas Latvijā, visticamāk, nekad nenotiktu).
Pēc tam jau viss kā ierasts – došanās uz lidostu, mājupceļš un mājas mīļās mājas! Ja man būtu jāuzraksta neliels rezumējums par to, kā mums veicās Gruzijā vai kā mums tur patika, būtu grūti, jo tas nāktos slavināt Gruzijas lieliskos ēdienus, draudzīgos cilvēkus un garšīgo vīnu, tomēr tas visticamāk neietilptu vienā lapā. Gruzija ir maģiska vieta, kas pievelk tūristus, un ne velti tie, kas tur jau bijuši, atzīst, ka tieši Gruzija ir vieta, kur tie vēlas atgriezties vēl un vēl.

Gruzijas burvība: viesmīlība, gardumi, 'maršrutkas' ar tabureti un kalnu krāšņums
Foto: Zane Skujiņa

Un šķiet, ka it kā jau nekas īpašs – nav ne Riodežaneiro, ne Koreja vai kāda cita eksotiskāka vieta, tomēr Gruzijā gribas atgriezties vairāk kā jebkur citur, kur reiz esam bijuši."

Tags

Ceļojums Ēdieni Gruzija Lasāmgabali Gruzija Āzija

Comment Form