Iemaldīšanās malaiziešu kāzās un pārsteigumi uz Taizemes robežas: latviešu ceļotāju raibie piedzīvojumi
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Laine Pērse un Arturs Driņins ir divi latviešu ceļotāji, kas devās ievērojamā ceļojumā, 527 dienās paviesojoties 64 valstīs. Nupat ir iznākusi Laines un Artura ceturtā grāmata "Ar stopiem apkārt pasaulei. Āzijas brīnumi", kas atspoguļo ceļojuma noslēgumu Āzijā, dodoties no Kirgizstānas līdz Indijai, cauri divpadsmit Āzijas valstīm, lai beidzot atgrieztos mājās. Grāmata parāda izaicinājumus, kas kļūst par jauniešu iespējām, pārbaudījumus, kas māca, un pasaules iepazīšanas prieku! Ar kādiem piedzīvojumiem viņus sagaidīja Malaizija un Taizeme? Lūk, fragmenti no grāmatas.

Kāzas Malaizijā

Pabaudījuši skaistās kalnu ainavas un ievilkuši krūtīs svaigo gaisu, gatavojāmies atgriezties Malaizijas karstumā. Šī kūrorta vieta ir pasakaina, un nav šaubu, ka arī viena no burvīgākajām Malaizijas vietām ar tik daudz atpūtas iespējām! Bet, protams, te ir arī dārgāk un lietus laikā jādomā kāda alternatīva, tāpēc sākam soļot tos piecdesmit kilometrus lejā no kalna uz lielceļu. Mēģinām arī stopēt, kamēr garāmbraucošie priecīgi māj un mūs fotografē.

Iemaldīšanās malaiziešu kāzās un pārsteigumi uz Taizemes robežas: latviešu ceļotāju raibie piedzīvojumi
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Drīz apstājas kāds indiešu pārītis. Viņi brauc vien nelielu gabaliņu, bet nedaudz aprunāties sanāk. Nākamie braucienu piedāvā divi vācu jaunieši, kas te atbraukuši studēt. Puiši stāsta, ka nemaz nav tik viegli pierast pie "lēnās" sistēmas, kur ne viss ir laikā un ne viss tiek darīts kārtīgi. Kā mūsu jaunie draugi stāsta, malaizieši neesot īpaši čakli un visu atstājot uz pēdējo brīdi. Labāk esot strādāt ar ķīniešiem, kas gan arī nav aktīvi, bet tomēr kaut kāda laika izjūta viņiem piemītot. Taču ķīnieši neesot īpaši pieklājīgi. Pārsvarā visi satiktie esot kā no citas planētas, ar citiem likumiem.

Pateikušies puišiem par palīdzību un lielisko kompāniju, dodamies uz lielceļa. Sākumā neviens nestājas, bet, kā uzzīmējam zīmi, uzreiz tiekam aicināti mašīnā. Braucam un runājamies lauzītā angļu valodā, līdz beidzot malaiziešu vīri saka – brauksim pusdienās. Nu neko – malaiziešu ēdiens ir lielisks, tāpēc piekrītam.

Ilgi maldāmies pa maziem celiņiem, un šķiet, ka malaizieši paši īsti nezina, kur brauc pusdienot. Bet tad mūs sagaida īsts pārsteigums. Esam atbraukuši pusdienot kādās kāzās! Daudz mašīnu un vēl vairāk glauni tērptu viesu. Un tur esam mēs – nedaudz netīri un nedaudz noplukuši ar divām milzīgām somām. Tomēr puiši saka, lai neuztraucamies, un aicina mūs līdzi – "Baudiet!"

Tā nu esam malaiziešu kāzu vidū un pievienojamies līgavaiņa pūlim, kas ar bungām un saucieniem dodas uz līgavas māju. Visiem pārsteigtajiem acu skatiem atbildot ar smaidu, iejūkam cilvēkos. Priekšā gājienam spēlē muzikanti, mūsu jaunie draugi ik pa laiciņam skaļi iesaucas, lai visi apgrieztos un redzētu, kurš tad tos "baltos" atvedis. Tie mūs iedrošina fotografēt un filmēt, lai arī līgavainis vairs nebūt nav centrālā persona. Tie esam mēs. Esam pārāk gari – it sevišķi Arča, kas ir galvastiesu pārāks par visu pūli. Esam pārāk gaiši un pārlieku dīvainās drānās.

Vīrs sagaida savu nākamo sieviņu nākam ārā no mājas, un tad kāds cits malaizietis nolasa rindas no Korāna, apliecinot abu jauno savienību. Pāris turpina ceļu līdz kādai telpai, kur nozūd, savukārt viesi tiek sēdināti pie klātiem galdiem tepat āra terasē. Arī mēs. Jāpiemin, ka tiekam sēdināti pie viskrāšņāk rotātajiem galdiem.

Mūsu jaunie draugi mums skaidro, ka pāris fotografējas un pievienosies vēlāk – maltīte esot jāsāk bez viņiem. Katra apaļā galda vidū ir milzīgi šķīvji ar rīsiem un dažādiem gaļas veidiem. Pie tālākajiem galdiem, kas ir gareniski salikti kopā, citi viesi apkalpojas paši. Ēdam un sveicināmies ar visiem mūsu draugu draugiem, piekrītam nobildēties ar tiem, kas pabaksta plecā. Tad arī jaunā sieva ar vīru nāk sēdēt pie galvenā galda, skan mūzika, un ikviens var iet dziedāt. Karaoke ir tik populāra! Kāzas norit līdz pieciem vakarā un, pēc tradīcijas, ikviens, arī pārim nepazīstams, var nākt un ēst pie garajiem galdiem. Bet apaļie, pie kuriem sēžam mēs, ir uzaicinātajiem viesiem.

Visi ēd ar rokām, bet mēs tomēr izmantojam piedāvāto dakšiņu. Ir arī fotografēšanās, un jaunais pāris mūs lūdz sēsties tiem blakus. "Baltais" cilvēks kāzās nesot laimi. Mums tiek pasniegtas arī mazas pateicības dāvaniņas, kas sastāv no vannas sūklīša un lūgšanu krellēm. Šī pieredze ir vienreizēja un atkal jāatzīst – bez stopēšanas mēs taču neko tādu nepieredzētu!

Pārsteigumi uz Taizemes robežas

Zinām, ka no šīs Malaizijas salas prom var tikt ar prāmi, bet nebijām domājuši, ka līdz tam ceļš būs tik ilgs! Ejam jau trīs stundas, visu laiku liekas, ka tūliņ jau būsim klāt, bet karte ir tik neprecīza! Arčam no somas nokrīt dvielis, kas tur bija uzlikts žāvēties, un paliekam arī bez tā. Trešais zaudētais dvielis ceļojuma laikā!

Iemaldīšanās malaiziešu kāzās un pārsteigumi uz Taizemes robežas: latviešu ceļotāju raibie piedzīvojumi
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Pārmocījušies sasniedzam arī prāmi. Tas iet ik pēc septiņām minūtēm un turpina iepriecināt mūs ar zīmēm "baisikal" – vieta velosipēdiem, un "motosikal" močiem. Cik prāmis maksā? Nav ne jausmas, jo, pašiem īsti neizprotot, kā, esam tikuši uz tā bez maksas. Ārā līst, tāpēc stopēšana nav variants. Benzīns maksā četrdesmit centus litrā, tāpēc vietējo busiņi ir ļoti saprātīgās cenās. Bet nākamo pilsētu sasniedzam tad, kad jau ir tumšs. Līdz robežai šodien tikt vairs nevar. Arī teltsvietu nevaram atrast, nakts jāpavada uz soliņa. Žēl, ka te nav nevienas autoostas, tāpēc jāguļ zem klajas debess. Vietējie gan ir draudzīgi, nāk arī sasveicināties. Vīriem rokasspiediens ir tik vājš, ka bailes salauzt mazos pirkstiņus. Lietus mūs pasaudzē, bet odi ir neticami uzmācīgi un kož visur, kur vien iespējams. Bet ceram, ka drīz tiksim kādā lētā Taizemes viesnīciņā.

Esam augšā jau pussešos, autobusā uz robežu esam vienīgie. Pa priekšu šim šoferītim laikam brauc viņa kolēģis, kuram arī buss ir tukšs – tie abi muļķojas braucot "čūskiņā" – groza stūri no labās uz kreiso pusi un paši smej.

Pusaizmiguši sasniedzam robežu, saulīte lec vēlu. Tur robežsargi ārzemniekus vēl negaida, atvērta robeža ir tikai vietējiem. Mums esot jāgaida boss, kas vienīgais ir tiesīgs izsniegt vīzu. Tikmēr mums tiek sadotas visas iespējamās veidlapas aizpildīšanai – vajadzīgas un nevajadzīgas. Cik labi, ka jau laicīgi esam sagatavojuši gan foto, gan pases kopijas. Beidzot atnāk arī boss. Bet tas nāk ar sliktām ziņām. Viņš ņem lapiņu un sāk uz tās rakstīt ciparus, kas mums sagriež galvu. Esam šokā – vīza 300 eiro? Kas tas tāds?! Skaidrojam, ka internetā un ceļojumu grāmatā (2009. gada izdevuma gan) lasījām, ka vīza uz robežas maksā 30 dolārus, kas nodrošina 15 dienas valstī.

Tad vīrs sāk prasīt, cik naudas mums vispār ir. Sakām, ka taizemiešu naudas mums nav, bet līdz bankomātam taču netiekam, ja neesam ielaisti valstī. Nu neko – naudas iegūšanai taču risinājums vienmēr atradīsies! Tiek sameklēts kāds motociklists, kam Arča sēžas aizmugurē – par diviem eiro Arča tiek ievests Taizemē – līdz tuvākajam bankomātam un atpakaļ. Es palieku pie robežas, cerot, ka viņu patiešām arī atpakaļ atvedīs.

Laiks skrien, bet moča kā nav, tā nav. Pēc pusstundas beidzot abi ierodas. Kāpēc tik ilgi? Tuvākajos ciemos bankomātus nav viegli atrast. Bet nu nauda mums ir. Ne jau 300, bet 30 eiro no katra. Tomēr robežsargs neatkāpjas – nu tas pārliecinoši prasa 60 dolārus no katra. Nesaprotam, kā tās summas mainās?

Atliek vien pakratīt galvu, ieelpot, izelpot un saņemties. Mēģināsim runāt lēnāk. Nedusmosimies. Gan jau viss atrisināsies. Lai gan iekšā viss vārās un dažas nelabas frāzes sprauktin spraucas ārā robežsarga virzienā. Vīrs jautā, kāpēc netaisījām vīzu Malaizijā – tā būtu lētāk. Redz – jau piecus mēnešus spēkā esot jauns likums – uz robežas par vīzu nu jāmaksā 60 dolāri, kas sniedz atļauju 15 dienas uzturēties valstī. Ja vīza tiek taisīta Malaizijā, tā maksā 30 dolārus, un tad Taizemē atļauts uzturēties veselu mēnesi. Cik ilgi vīzu taisa? Robežsargam nav ne jausmas. Bet mums viss ir apnicis – lieki tēriņi un negulēta nakts, lai uzzinātu, ka Taizemē netiekam. Bet beidzot sākam saprasties ar robežsargu, kas lauzītā angļu valodā mēģina izskaidrot, ka vēstniecība atrodas uz Pinang salas – uz tās pašas, no kuras tikko atbraucām. Tā mums būšot izdevīgāk. Un taisnība vien ir – tikai žēl visa tā laika.

Tā nu dodamies atpakaļ uz Malaizijas robežu, lai pirmo reizi anulētu pasē iespiesto zīmogu. Arčam netīšām anulē Malaizijas ieejas zīmogu, ko arī tad nākas pārsvītrot. Protams, Malaizijas robežsargi mūs mēģina atrunāt no atgriešanās Malaizijā – tie saka, lai padomājam par visu to laiku un klapatām. Bet nē – laiks mums ir, līdzekļi ir tas, kas jātaupa.

Mēģinām stopēt, jo ārā beidzot nelīst. Stāvam ļoti ilgi, mainām vietas un ceļus. Pagājušas jau divas stundas, bet neviens nestājas! Vien divi garām braucoši motociklisti uzsauc, ka labāk gaidīt busu. Bet mēs nolemjam gaidīt veiksmi.

Piestāj kāda sieviete un jautā piecus eiro par ceļu līdz pirmajai lielajai pilsētai, kur palikām pa nakti. Nē – tas ir daudz par daudz. Uzreiz aizmugurē piestāj cita mašīnīte, kas beidzot mūs paņem bez maksas. Mašīna ir liela, tajā iekšā ir četras meitenes, vīrs un sieva – angliete, kas apprecējusi malaizieti. Viņi pastāsta, ka Malaizija nav tūrisma valsts, Taizeme mums patikšot vairāk. Te galvenais esot izbaudīt ēdienu.

Sieviete nu pieņēmusi vīra ticību un saka – ja pagātnē arābi nekautos, tad visa Latīņamerika būtu musulmaņi. Viņa ļoti lepojas ar reliģijas maiņu, bet tas arī šajā valstī daudz ko ierobežo. Taizeme esot kas pavisam cits. Sieviete iesaka mums Taizemē nepiedzerties un nesastrādāt muļķības. Malaiziešiem pat esot tāds teiciens: "Visu, ko nevar darīt mājās, var darīt Taizemē. "

Nonākam līdz Kangar pilsētai un steidzam atpakaļ uz salu. Šoreiz prāmī neizdodas izvairīties no biļetes maksāšanas, un uzzinām, ka cena ir 35 centi par braucienu. Uz salas autoostā noskaidrojam, ka uz Taizemes vēstniecību desmit kilometru attālumā mūs nogādās autobuss. Tas jāgaida 40 minūtes, bet tikmēr palādējam telefonu pie stabiem, kur brīnumainā kārtā atrodas rozetes. Autobuss mūs izlaiž "netālu" no vēstniecības, bet maldāmies ļoti ilgi, jo ieliņu labirintos nav nekādu norāžu. Vietējie arī nepārzina apkārtni, bet beidzot kāda sieviete mums norāda pareizo virzienu, un sešos vakarā sasniedzam Taizemes vēstniecību. Bet vīzas izsniedz tikai no pulksten 9 līdz 11.30 rītā! Nospļaujamies. Esam iesprūduši uz šīs salas. Varbūt tomēr vajadzēja doties uz Indonēziju?

Nu neko – lēnā garā ejam uz pludmali. Tur uzmeklējam jau iepriekš "lietoto" palmu un slienam telti. Viena traka dieniņa! Bet jācer tikai uz labāko!

Septiņos rītā esam augšā, gatavi iet uz vēstniecību, kurā ierodamies tieši deviņos. Pa ceļam paēdam arī brokastis – šoreiz gan ķīniešu ēstuvītē. Uz salas, šķiet, ķīniešu ir daudz vairāk nekā malaiziešu. Pie vēstniecības iestājamies nelielā rindā, kas spiežas zem maza jumtiņa, jo ārā līst. Un tūliņ arī atveras kases.

No sākuma rindas kārtībā katrs saņem nepieciešamās veidlapas aizpildīšanai, tad otrreiz jau ar visiem dokumentiem jāstāv rindā, lai dokumentus iesniegtu. Ik pa laiciņam skan izsaucieni: "Oho!" "Super!" Kas noticis? Aizpildījuši dokumentus un sagaidījuši savu kārtu, nokļūstam pie kases lodziņa. Un tur tikko piespraustā zīmīte vēsta – tieši šodien, 1. decembrī, vīzas samaksa ir atcelta! Nekas nav jāmaksā līdz pat februāra beigām! Un vīza tiek izsniegta uz veseliem trim mēnešiem! Tas ir kaut kas neticams! Skatāmies viens otra apstulbušajā sejā – nu kā tā var būt?!

Tātad visiem tiem morālajiem un fiziskajiem pārbaudījumiem bija savs iemesls. Viss taču notiek tieši tā, kā tam jānotiek! Un tieši šādam bija jābūt visa iznākumam! Tāpēc mēs aizbraucām uz robežu un tāpēc vakar nepaspējām uz vēstniecību. Lai dabūtu Taizemes vīzu uz trim mēnešiem – par brīvu! Esam sajūsmā!

Iemaldīšanās malaiziešu kāzās un pārsteigumi uz Taizemes robežas: latviešu ceļotāju raibie piedzīvojumi
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Jāpiemin, ka, jau nokļuvuši Taizemē, uzzinām ko pārsteidzošu. Indonēzijas salā Sumatrā tikko bijusi 6,4 magnitūdu spēcīga zemestrīce, kas iznīcināja vairāk nekā 200 mājsaimniecību un nogalināja vairāk nekā 90 cilvēku. Mēs pašlaik būtu tieši tur, ja būtu izvēlējušies savu ceļu uz Austrāliju, ja būtu atmetuši tai Taizemes robežai ar roku. Biedējoši, bet tajā pašā laikā apbrīnojami, ka ir kaut kas, kas mūs ved pa pareizajām takām. Tas, par ko ASV runāja satiktais polis Džegošs. Tas, ka ceļotājam vienmēr smaida laime. Un parādās tā iekšējā sajūta, intuīcija, kam vien jāseko. Tā, kas ilgi bija paslēpusies ikdienas raizēs un klusēja. Bet nu tā vienmēr mums ir līdzās! Viss notiek tā, kā tam jānotiek, un visam ir savs iemesls. Tāpēc esam Taizemē, un tāpēc mūsu ceļš turpinājās šajā virzienā.

Grāmatu iespējams iegādāties pie Laines un Artura, "Jāņa Rozes" grāmatnīcās un "Globuss" grāmatu veikalos.

Source

Tūrismagids

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Taizeme
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form