"Manuprāt, viens no interesantākajiem ceļojumiem ir mēģinājums sekot pa pēdām cilvēkam, kurš ietekmējis mūsu uzskatus, domas un rīcību. Tas ir ceļojums telpā, laikā un reizē pašam sevī," saka autors.
Šī grāmata iepazīstinās ar rakstniekiem Polu Boulzu, Radjerdu Kiplingu un Lorensu Darelu, fiziķiem Nilsu Boru un Ļevu Landau, kinorežisori Lēniju Rīfenštāli, sapņotāju par tālām pasaulēm Konstantīnu Ciolkovski un Krievijas imperatoru Pēteri I. Tā aizvedīs uz Maroku, Indiju, Krieviju, Dāniju, Vāciju, Ēģipti un Sudānu. Uz vietām, kur šie cilvēki dzīvoja, radīja, mīlēja un meklēja.
Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti 29. martā pulksten 17 Jumavas grāmatnīcā Dzirnavu ielā 73.
Lūk, fragments no grāmatas, kas stāsta par Jura Lorenca piedzīvoto un izjusto, dodoties pa pēdām angļu izcelsmes rakstniekam Radjerdam Kiplingam.
Mauglim pa pēdām
Iespējams, savas ilgas pēc brīvības Kiplings realizēja gandrīz vai nepārtrauktajos ceļojumos. Tieši ceļojumi viņam deva iespēju izrauties no viktoriāniskās pašdisciplīnas, no mājā gaidošo pienākumu sloga.
Kiplinga Indija tagad
Pēc drauga ieteikuma arī Gandijs slepus mēģināja
norīt gaļas gabalu, bet viņam kļuva nelabi.
Radjeda Kiplinga dzīves līkloči – Indija, Anglija, ASV, Dienvidāfrika
Radjerds Kiplings piedzima 1865. gada 30. janvārī Bombejā mākslas skolas pasniedzēja Džona Kiplinga ģimenē. Viņa pirmie bērnības gadi aizritēja Indijā, kur "dzimis un audzis zēns ne pēc sava rakstura, ne paradumiem nav līdzīgs zēnam no kādas citas zemes... " (romāns "Kims"). Atmiņās "Kaut kas par mani pašu" Kiplings atceras: "Netālu no mūsu mājas Bombejas Esplanādē atradās Klusuma tornis, kur vietējie parsi izlika savus mirušos maitasputnu saplosīšanai. Es tā arī nespēju novērtēt mātes uztraukumu pēc tam, kad viņa atrada dārzā maza bērna rociņu. Bet kā man gribējās to redzēt!"
Pateicoties vietējai auklei, Radjeds pilnībā apguva hindi, pareizāk pat būtu teikt – tā bija mazā Radjeda pirmā valoda. 1871. gadā Radjedu un viņa jaunāko māsu Alisi aizveda uz Angliju "tālākai izglītošanai", kur ievietoja attāla radinieka, atvaļināta jūras virsnieka ģimenes uzturētā pansijā.
Vecāki paši atgriezās Indijā. Nākamie pieci gadi bija vieni no nelaimīgākajiem nākamā rakstnieka dzīvē. Vecais kapteinis nomira, mājā sāka valdīt atraitne, kura zēnu neieredzēja. Regulāri miesassodi, psiholoģisks terors – tāda bija ikdiena "izmisuma mājā", kā rakstnieks vēlāk nosauca pansiju. Kad 1877. gadā māte beidzot ieradās Anglijā apciemot bērnus un noliecās, lai noskūpstītu dēlu, viņš bailēs no iespējamā sitiena aizklāja seju. Radjedu steidzīgi izņēma no pansijas un ievietoja militārajā koledžā.
Vilcienā pasniegtais ēdiens, it īpaši jau Dienvidindijā, iespējams, bija vislabākais, kādu vispār jebkur varēja dabūt. Jūsu pasūtījums telegrafēja uz kādu no nākamajām stacijām, un tieši pusdienlaikā kupejā ieradās sniegbaltā vestē tērpies bramīnu džentlmenis – ar kastas zīmi pierē. Viņam līdzi bija banāna lapas un
papīra soma, kurā atradās trauciņi ar visaugstākās kvalitātes biezpienu, gī (īpaši apstrādāts sviests — J. L.) un pieci vai seši Dienvidindijas bramīnu gaumē pagatavoti veģetāri
ēdieni. Turklāt tas viss maksāja tikai trīs ceturtdaļas rūpijas un bija pietiekami diviem pieaugušajiem un diviem bērniem...
Piecpadsmit gadu vecumā zēns iemīlējās dažus gadus vecākā meitenē Florensā, kura gan zēna jūtas neuztvēra nopietni. Vēl vairākus gadus viņš savās fantāzijās iztēlojās Florensi kā nākamo dzīvesbiedri. Interesanti, ka visas sievietes Kiplinga mūžā bija vecākas par viņu. 1882. gadā Kiplings atgriezās Indijā, Lahorā, kur viņa tēvs bija mākslas skolas un pilsētas muzeja direktors. Septiņpadsmitgadīgais Radjeds no jauna atklāja dzimto zemi.
Autobiogrāfijā viņš rakstīja: "Līdz pat rītausmai es klejoju pa visādām aizdomīgām vietām, pa spēļu ūķiem, pa opija smēķētavām, kurās nav ne piliena noslēpumainības. Es apmeklēju ceļmalas izklaides vietas – tādas kā leļļu teātrus un vietējo dejas, vai vienkārši staigāju apkārt un skatījos..." Jauneklis atrada darbu vietējā laikrakstā "Civil & Millitary Gazette". Reportiera statuss sniedza privilēģijas daudz ceļot pa valsti, ierasties vicekaraļa pieņemšanās un pavadīt ārvalstu viesu delegācijas.
Vasaras mēnešus Kiplingu ģimene pavadīja Himalaju priekškalnēs, Simlā Indijas ziemeļos. Simlu pamatoti uzskata par britu Indijas "saviesīgo galvaspilsētu" ar nemitīgām viesībām, ballēm, sporta sacīkstēm un kūrorta romāniem. "Vairākums apmeklētāju stāvēja parkā blakus orķestrim... Pat no kluba verandas varēja dzirdēt, kā policistu – iezemiešu orķestris bungoja apnicīgu valsi..." ("Bads").
Stāsta "Džoila kundze" varonim policistam Striklendam ir "dīvaina aizraušanās" – viņš "interesējas par vietējo cilvēku dzīvi": "Ja cilvēks reiz saslimst ar šo lietu, tad uz mūžu. Tas ir pats interesantākais hobijs..." Iespējams, Kiplings šeit runā pats par sevi. Viņam patiesi piemita neparastas, ļoti smalkas novērotāja spējas, viņš burtiski iesūca sevī redzētās situācijas un dzirdētos stāstus. Turklāt koloniālajā Indijā cilvēki bija atklātāki un sabiedriskāki nekā Anglijā: "Viena no Indijas dzīves priekšrocībām ir iespēja iepazīt daudzus cilvēkus. Nokalpojot piecus gadus, jūs tieši vai netieši sastapsiet divus, pat trīs simtus savas provinces ierēdņu, desmitiem pulku virsnieku un vēl vismaz pusotru tūkstoti civilpersonu..." ("Rikša – rēgs")
1883. gadā Kalkutas laikraksts "The Englishman" publicēja pirmos Kiplinga dzejoļus, bet nākamajā gadā "Civil & Millitary Gazette" arī pirmo stāstu – "Simts skumju vārti".
Lasītājiem patīk Kiplinga romantiskie vēstījumi par angļu piedzīvojumiem tālās un svešās zemēs. Atšķirībā no laikabiedra Žila Verna, kas savus piedzīvojumu romānus izfantazēja kabinetā, Kiplings lieliski pazina Indiju un tās cilvēkus.
Rakstnieks pratis dažos teikumos uzburt Indijas panorāmu: "No loga var ieraudzīt uz dzirdināšanas vietu ejošus lopus, kriketu spēlējošus koledžas studentus, kokus upes krastā un smilšu sēkļus, aiz upes sen aizgājušu valdnieku kapus, bet pašā tālē — Himalaju sniegotās virsotnes." ("Pie pilsētas sienas")
Šķiet, viņam bija zināmas vissīkākās policistu, ierēdņu, kareivju, angļu mājsaimnieču dzīves nianses. Turklāt šīs zināšanas viņš prata lietot ļoti neuzbāzīgi — ne par daudz, ne par maz, ar savu īpatno stilu. Somersets Moems Kiplinga valodu raksturo kā "Bībeles un ielas valodu sajaukumu". Rakstnieks aizbrauca no Indijas 1889. gadā, gan paliekot par Allāhabādā izdotās avīzes "The Pioneer" ceļojošais korespondents. Pēc Tālo Austrumu un Ziemeļamerikas apmeklējuma viņš apmetās Anglijā, Liverpūlē. Sekoja jauni ceļojumi uz Dienvidāfriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. 1892. gada 18. janvārī Kiplings noslēdza laulību ar amerikānieti Karolīnu Belisteri, kas bija trīs gadus vecāka par vīru. Svinīgajā ceremonijā piedalījās tikai daži cilvēki. Jaunā ģimene apmetās Vermontas štatā Amerikā. Šeit piedzima Kiplingu meitas – Džozefīne un Elsija, kā arī izdotas abas "Džungļu grāmatas".
Pēc četriem Amerikā pavadītiem gadiem Kiplings atgriezās Anglijā, Saseksas grāfistē, kur nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Šajā laikā Kiplings jau bija viens no populārākajiem britu rakstniekiem. Visā angliski runājošajā pasaulē nebija neviena daudzmaz izglītota cilvēka, kurš nevarētu citēt kaut dažas Kiplinga dzejas rindas. 1887. gadā, kad impērijā svinēja karalienes Viktorijas valdīšanas zelta jubileju, Kiplings pievienojās slavinātāju korim, uzrakstot karalienei veltītu himnu. Viņš iedraudzējās ar Tomasu Hārdiju, ar kuru kopā apceļoja viņam vēl maz pazīstamo Angliju. Ģimenē piedzima trešais bērns – dēls Džons.
1898. gadā Kiplinga dzīvē sākās Dienvidāfrikas periods. Keiptaunā viņš iepazinās ar dimantu magnātu Sesilu Roudu, kas rakstniekam uzdāvināja greznu villu. Nākamais gads bija traģisks Amerikas apciemojuma laikā nomira Kiplinga jaunākā meita Džozefīne, bet Simlas salonu mīlule māsa Elsija sajuka prātā un uz visu atlikušo mūžu pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Kiplings atgriezās angļu–būru kara pārņemtajā Dienvidāfrikā un iesaistījās vietējās britu armijas avīzes izdošanā.
Indijas dzelzceļa stacijas rotā neskaitāmas plāksnītes: "Station Master", Sr. Section Enginee", "Station Manager", "Lobby Officer", "Station Superintendent", "No Admission" u. c. Visbiežāk šīs telpas ir tukšas, kas vēl vairāk pastiprina tajās sēdošo priekšnieku svarīgumu. Jo lielāks boss, jo ilgāk jums nāksies to gaidīt!
Turpmākos astoņus gadus Kiplings katru rudeni burāja uz Dienvidāfriku, kur savā Keiptaunas mājā pārlaida drēgno Anglijas ziemu.
1901. gadā iznāca viens no Kiplinga pazīstamākajiem un, iespējams, labākajiem darbiem – romāns "Kims". Viņam bija trīsdesmit seši gadi, kā izrādīsies vēlāk – tieši pusmūžs. Bet fotogrāfijās mēs redzam nogurušu, rūpju pārņemtu cilvēku, kas vairāk līdzinās nevis burātājam un pasaules apceļotājam, bet gan pensionētam ierēdnim. Pašā slavas apogejā rakstnieks sāka noslēgties savdabīgā iekšējā emigrācijā. Pamazām viņš norobežojās no sabiedriskās dzīves, pieņemot tikai tos uzaicinājumus un goda pierādījumus, kas pašam likās interesanti. Kiplings noraidīja Velsas prinča lūgumu pievienoties viņa vadītajai oficiālajai delegācijai valsts vizītē Indijā, atteicās no daudzajiem amatu piedāvājumiem, arī no uzaicinājuma kandidēt parlamenta vēlēšanās (Kiplings aktīvi atbalstīja konservatīvo toriju partiju).
Viņš joprojām daudz publicējās, tomēr neviens no darbiem nevarēja sacensties ne ar "Džungļu grāmatu", ne "Kimu", bija jūtams, ka Kiplings ir "izrakstījies". Šo garīgo stāvokli nespēja mainīt pat 1907. gadā saņemtā Nobela prēmija – kā pirmajam no angļu rakstniekiem.
Neilgi pēc Pirmā pasaules kara sākuma Kiplinga astoņpadsmit gadu veco dēlu Džonu mobilizēja un nosūtīja uz fronti Francijā. Jau pirmajā kaujā jauneklis pazuda bez vēsts. Meklējot iespējamo dēla atdusas vietu, bēdu sagrauztie vecāki pēc kara nesekmīgi pārmeklēja visas karavīru kapsētas Rietumeiropā.
Kiplings aktīvi iesaistījās Karavīru kapu komitejas (War Graves Commission) darbā, kur sacerēja arī kapakmeņu epitāfijas. Tieši Kiplingam pieder rinda: "Viņu vārdi dzīvos mūžīgi."
Viena no Kiplinga iecienītākajām tēmām ir militārisms. Viņa varoņi ir Indijā dienošie virsnieki, kuri "par visu vairāk pasaulē lepojas ar to, ka pēc izskata uzreiz var atpazīt virsnieku un džentlmeni." ("Leitnanta Goilatlija arests") Kiplingu uztrauc līdzpilsoņu attieksme pret vienkāršajiem zaldātiem: ""Varonīgie dzimtenes aizstāvji" jau rīt pārvēršas par "rupjiem un izlaistiem zaldātiem." ("Kāda ierindnieka lieta")"
Baltā cilvēka nasta
Angļi šeit dzen sevi kapā pārpūloties, zaudē veselību un ilūzijas. Un tikai tāpēc, lai pasargātu šo zemi no nāves, slimībām, bada un kariem, lai dotu tai iespēju kļūt pastāvīgai. Un, lai gan tā nekad tāda nekļūs, daudzi šīs cēlās idejas vārdā ir gatavi mirt...
'Izravēt no Austrumu cilvēka tādus barbariskus instinktus kā mīlestība no pirmā acu skatiena'
Labākais draugs - Anglijas karalis
Vai Indija to bija pelnījusi?
Man ir izdevies sastapt cilvēkus, kuri jau gadiem ilgi meklē jaunu "perfect beach". Runā, ka tādus vēl varot atrast Orisas un Andras štatos.
Starp citu, Rādža nav vienīgais, ar kuru es iepazinos grāmatu gadatirgū. Vienā no ēstuvēm pie manas galdiņa apsēdās divas apaļīgas, smaidīgas meitenes. Viņām varēja būt ap divdesmit, varbūt astoņpadsmit gadu. Abas bija tērpušās apspīlētās balta audekla biksēs, cieši pieguļošos teniskreklos un Nike sporta kurpēs.
"Hai! Mēs no Alabamas! Jūs esat kristietis? Tas labi! Mēs arī šeit sludinām Jēzu Kristu. Kurā baznīcā? Nu, ne jau baznīcā! Uz ielas! Te, pilsētas centrā, gan mums nav ko darīt – vieni musulmaņi un bagāti hinduisti, vēl pa kājām maisās katoļi un māte Terēze. Rītos ņemam taksi un braucam uz pilsētas nomali, vislabāk uz graustiem. Tur mēs meklējam cūkas. Kur ganās cūkas, tur dzīvo viszemākās kastas, varbūt pat neaizskaramie. Viņiem jau vairs nav ko zaudēt, un tieši šādās vietās ir mūsu darba lauks. Tad atlaižam taksometru un dodamies meklēt cūku saimniekus. Izliekamies, ka nezinām ceļu uz pilsētas centru. Runājam par dzīvi, par slimībām
– jo visi jau slimo, tas tāds labs temats, un tad par dziedināšanu Garā. Vārds pa vārdam, līdz nonākam pie Kristus.
Tad velkam ārā savas Bībeles un uzreiz šaujam kā no lielgabala – ar Jāņa 3:3: "Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." Labi noder arī Jāņa 14:26, tā vieta: "Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vietā, tas jums visu mācīs..." Tad kopā lūdzam Dievu, līdz Gars uzrunā cilvēku." Es knapi varu novaldīt smieklus. Iztēlojos, kā baltās biksēs iespīlētās resnules lavierē starp cūku rakumiem, atkritumu kaudzēm un kartona būdām, meklējot nākamos upurus. Vai tiešām nabaga Indija ir pelnījusi arī vēl šādu kolonizāciju!
"Bet graustos taču daudzi nesaprot angļu valodu!" "Tad uzreiz sākam ar lūgšanu. Un Gars strādā, cilvēki runā mēlēs, slimības atkāpjas! Paskat, šis cilvēks pirms divām dienām pieņēma Jēzu Kristu kā savu Kungu un personīgo Pestītāju. Saprotiet, viņi taču ir kā bērni, viņu sirdis ir atvērtas un nesamaitātas!" Un meitenes rāda digitālās fotokameras monitorā bildi, kurā abas apskauj mazu, sīciņu indusiņu – priecīgu, smaidošu un vismaz divreiz vieglāku nekā viņas. Neticami!
Jūtos pamatīgi noguris, tāpēc atsveicinos un atstāju meitenes pie viņu kolas pudelēm un no biežas lasīšanas pamatīgi apdriskātajām Bībelēm. Mazliet par daudz informācijas vienai dienai. Es izeju no gadatirgus un dodos pastaigā pa vakara saules pielieto Maidanu, kur tad arī ievēroju zem krūma tupošo Rādžu. Par spīti vārnu saceltajai kņadai, kriketa puišeļu klaigām un interesantajai grāmatai, viņš mani tomēr pamana un priecīgs sparīgi māj ar roku. Uz dažām sekundēm Rādža pat mazliet pieceļas, ar kreiso roku pieturot pusmastā nolaistās bikses. Arī es pamāju sveicienu un novēršos. Varbūt Kiplingam un amerikāņu meitenēm patiešām ir taisnība – indieši ir visādā ziņā jauki, nevainīgi, sirdsšķīsti, bet tomēr uzraugāmi lieli bērni.
Raksts pirmo reizi publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada jūnija numurā
Avoti
Radjeds Kiplings. Džungļu grāmata. Rīga: Liesma, 1982.
Rudyard Kipling. The Collected Works, Doubleday. N.Y.: Doran&Co.,1941.
Rudyard Kipling. Something of Myself. London: MacMillan and Company Limited, 1964.
M. K. Ghandi. An Autobiography or the Story of My Experiments with Truth. Ahmedabad: Navajivan Publishing House, 2005.
Rani Sircar. Dancing Round a Maypole. Growing out of British India. New Delhi: Rupa&Co, 2003.
Trevor Fishlock. India File. New Delhi: Rupa&Co, 1983.
Geoofrey Moorhouse.Calcutta. New Delhi: Penguin Books India, 1994.
