Īstu veču ceļojums jeb Kā mēs 'jājām' iekarot Eiropas ziemeļus  (5)

Sardīnija ar turp vedošajiem skaistajiem Vācijas un Austrijas ceļiem šķita par tālu, bet skaistā daba un geizeri Islandē par dārgu. Tāpēc nolēmām doties tur, kur ziemeļos sākas (vai beidzas) Eiropa. Vai esi redzējis amerikāņu filmu "Wild Hogs"? Tā ir lieliska 2007. gada komēdija ar Džonu Travoltu galvenajā lomā par četriem pusmūža kungiem, kuriem patīk brīvdienās pavizināties ar saviem spīdīgajiem motocikliem līdz tuvākajam mazpilsētas rokerkrodziņam un skaļi pafantazēt par "īstu veču – rokeru – dzīvi", līdz viņi nolemj atsaukties Travoltas varoņa aicinājumam izrauties no savas ikdienas (kāda nu kuram tā bija) un doties pārbraucienā ar saviem močiem tur, kur ceļš ved. Un ceļš jau allaž parāda daudz... – arī tad, ja domā, ka esi tam gatavs...

Mēs vēl neesam kungi pusmūžā, lai gan sirmums matos šur tur sāk iekrāsoties. Tāpat gribas ticēt, ka mūsu Travoltas varoņa prototips – ceļojuma iniciators lieliskā motocikla "BMW F800GS" un vairāk nekā divus metrus garā auguma īpašnieks Oskars – nepiedzīvo tik dziļu personisko krīzi kā filmā, lai tas būtu par pamatu doties avantūriskā ceļojumā. Jā, tieši Oskars no mums trijiem ceļotājiem bija ar vislielāko kāri doties tālākā izbraukumā. Pareizāk laikam būtu sacīt – kāre bija arī mums ar Remu, bet iniciatīva bija Oskaram. Par to arī esam viņam pateicīgi.

Daudzi laikam dzirdējuši par motociklistu iecienīto galamērķi Nordkapu. Tas ir oficiāli tālākais Eiropas punkts ziemeļos. Atrodas Norvēģijā uz salas, bet aizbraukt tur var pa ļoti skaistu un vējainā laikā arī samērā bīstamu ceļu, ūdens šķēršļus pārvarot pa tiltiem un tuneļiem. Citiem vārdiem – šis galamērķis mūsu acīs zīmējās pārāk viegls medījums, jo tur "pensionāri brauc štābeļiem ar autobusiem"... Mēs nolēmām meklēt lielāku piedzīvojumu – doties turp, kur visiem nav pa spēkam.

Kāds mūsu kopīgs draugs, motociklistu un draugu aprindās dēvēts vienkārši par Pēci, kuram arī patīk braukt ar motociklu tālas distances, reiz devās uz tālāko Eiropas punktu, kas nav uz salas, bet ir vēl uz kontinenta – dēvēts par "Cape Nordkinn" vai norvēģu valodā par "Kinnarodden". Bija tikai viens neliels "bet", kas sākumā nešķita liela problēma, vairāk gan interesants piedzīvojums – uz turieni nevar aizbraukt. Uz turieni jādodas kājām, jo ceļa tur nav. Un kājām jāiet 25 kilometri vienā virzienā. Mūsu kopīgajam draugam pirms sešiem gadiem neizdevās aiziet līdz galamērķim, bet izdevās apmaldīties kā ezītim miglā tur izsēto milzīgo akmens pauguru plašumos, lai pārgurušam un īgnam nāktos kāpt uz sava motocikla un doties mājup. Bet par to nedaudz vēlāk...

Mūsu 12 dienu garais ceļš sākās Ventspilī, ar prāmi dodoties uz Zviedrijas Nīneshamnu, lai, nobraucot no prāmja, jau pirmajā dienā pievarētu apmēram 750 kilometrus cauri Zviedrijai un dotos uz Norvēģiju. Uzreiz jāatzīst – mūsu ceļš cauri Zviedrijai, lai arī bija komfortabls, tomēr samērā garlaicīgs. Mūsu trīs BMW GS motocikli (Remam "F800GS 2013", man "F1200GS 2009") īsti nav domāti garlaicīgai braukšanai pa līdzenajiem un taisnajiem Zviedrijas autobāņiem, uz kuriem atļauto ātrumu 120 kilometrus stundā negribējās pārsniegt, jo stāsti par Zviedrijas policijas nepiekāpību un lielajiem sodiem neiedvesmo diskusijām ar kārtības sargiem.

Laikam nostrādāja arī mūsu pašu Latvijas principiālo ceļu policijas uzliktais sods pa ceļam uz Ventspili, kur nemanīju nepārtraukto līniju un aiz Jūrmalas apvedceļa apdzinu lēni braucošas automašīnas. Ja jau man kā runīgam vīram neizdevās pārliecināt mūsu pašu kārtības sargu nesodīt mani kā motobraucēju tik skarbi par līnijas pārbraukšanu, neradot bīstamību, tad ar Zviedrijas likumsargiem diskutēt par pieļaujamām ātruma kļūdām būtu vēl grūtāk. Vai pat neiespējami. Jāatzīst, ka arī mūsu braucamie nav nekādas "šosejas žiletes" – līdzībās ar auto runājot, vairāk līdzinās SUV kategorijai nekā ātrajām kupejām vai sedaniem. Tāpēc braucām ilgi. Kad saule jau sāka taisīties uz rietu, bet ziemeļos tā riet ilgi, un no neierasti ilgā brauciena bijām saguruši, mēs atcerējāmies par ziemeļvalstīs izplatīto likumu – ceļotāji drīkst uzsliet telti pat privātīpašumā (ne tuvāk par 200 m no mājām), pat neprasot atļauju zemes īpašniekam. Protams, centāmies atrast kādu vietu, kas neizskatītos pēc privātīpašuma, bet būtu ūdens tuvumā, kā arī, lai būtu iespēja sakurt ugunskuru.

Pēc īsa laika tādu atradām. Sakūrām ugunskuru, iekūrām prīmusu. Uzvārījām makaronus un apēdām pa konservam no medījumu gaļas, kurus bērnībā (tādi paši tikai no liellopa) saucām par "tušonkām". Atrisinājām pirmās sasāpējušās diskusijas par kvantu teorijām un paralēlajām realitātēm, bet, lai kā arī sarunās gribējās pavadīt visu nakti, ātri vajadzēja iet gulēt, jo rīt atkal tāls ceļš un asfalts zem riepām, tāpēc jāatpūšas.

Dusējām saldi. Lai gan ārā bija ap 8 grādiem, teltī, guļammaisā bija labi. Jāatzīst, ka ceļotāju ekipējuma ražošana nav stāvējusi uz vietas – teltis vairs nav no brezenta, ir vieglas un ļoti ātri saliekamas. Piepūšamais plānais matracis ir ne tikai mīksts, bet arī ļoti labi pasargā no aukstās zemes. Tāpēc uz to taupīt nav ieteicams.

Jau brauciena sākumā vienojāmies, ka šis mums būs "skarbo veču brauciens", tāpēc nakšņosim pēc iespējas vairāk teltī, gatavosim paši un priecāsimies par to, kā esam bijuši gudrāki par alkatīgajiem skandināviem, ietaupījuši naudu, ko ieliet bākā un par ko nopirkt kafiju. Kafija (kā arī viss pārējais) Zviedrijā un Norvēģijā pat benzīntankā ir patiešām dārga. Cik labi, ka man kafija negaršo. Bet man garšo viss pārējais, un tas arī tur ir dārgs.

Arī alus. Bet alu pat īsti nevar nopirkt. Zviedrijā benzīntankos pieejams tikai mazgrādīgais alus (ap 3% alc.), kas nebūtu problēma, bet pirkt Zelta alus ekvivalentu, turklāt vēl gandrīz bez grādiem, par 5 eiro kaut kā roka neceļas. Nu labi, atzīšos – pacēlās roka arī tam. Nu kā tad īsti veči nepadzers alu ceļojuma laikā, turklāt, ja tas mums visiem tik ļoti garšo. Nākamajā rītā nolēmu, ka jānomazgājas blakusesošajā ezerā, jo īsti nebija zināms, kad un kur mazgāsimies nākamreiz. Mēs nebijām rezervējuši nevienu naktsmītni iepriekš, jo pa minūtei nebijām saplānojuši savu braucienu. Un labi, ka tā, jo nācās ieviest daudz korekciju – gan mūsu pašsajūtas, saguruma, gan laikapstākļu dēļ. Pelde bija lieliska – tas taču ir tik skaisti vēsā, saulainā rītā piecelties no telts un uzreiz aiziet nopeldēties/nomazgāties aukstajā ziemeļu ezerā. Pamošanās garantēta. Uzreiz rodas apetīte – gribas apēst vēl vienu "tušonku", sapakot moča maisus un kasti un doties tālāk.

Nākamajā dienā mūsu ceļš veda uz Bodo, lai tālāk ar prāmi (ap 60 eiro) dotos uz Lofotu salām, jo tur esot skaisti un īpaši interesanti braukt ar motociklu. Bija arī. Ja ne ekstrēmie piedzīvojumu Eiropas ziemeļos, tieši Lofotu salas laikam būtu tās, kas no šī brauciena visbiežāk uzpeldētu atmiņās.

Apmēram četras stundas garais pārbrauciens ar prāmi pa Norvēģu jūru bija aizraujošs lielo viļņu dēļ. Jau nedaudz attālinoties no krasta, prāmja apkalpe pasažieriem piedāvāja maisiņus kuņģa satura uzglabāšanai tiem, kuriem šķiet, ka viļņi viņus šūpo par skarbu. Man par lielu izbrīnu no mūsu kompānijas biju vienīgais, kuru trīs metrus lielie viļņi tomēr nesašūpoja pat līdz sliktai dūšai, bet nepārprotiet – arī mani ceļa biedri maisiņus neizmantoja, viss bija labi. Starp klinšainajām un kalnainajām salām nelielos jūras līcīšos iespiestie zvejnieku ciematiņi Lofotu salās, kuros vietējais "Sjorkl Kei" vai "Circle k" benzīntanks ir gan kafejnīca, gan galvenā produktu bode; skaistie, šaurie un augstie salas savienojošie tilti ar smalkajām augstajām arkām, un, protams, daba – kad no klintīm ik pa 50 metriem šaujas ārā ūdenskritumi, pie kuriem piestājot vienmēr var piepildīt iztukšoto dzeramā ūdens pudeli; mīlīgās koka kastītes-mājas, ap kurām iekopti dārziņi – pat neskatoties uz to, ka sniegs šeit nav tikai dažus mēnešus gadā. Jā, un perfektie, laikam pa naftas eksporta naudu būvētie ceļi – lai gan šauri, tomēr perfektā stāvokli pat visattālākajā nekurienē.

Kamēr braucām, priecājāmies un apbrīnojām, sāka krēsloties un mēs nolēmām meklēt naktsvietu teltīm. Vairs nelija tik bieži kā iepriekš, starp krāšņajiem un dinamiski dramatiskajiem mākoņiem ik pa brīdim paspraucās vakara gaisma, kura šajos platuma grādos tā īsti vairs nepazuda visu nakti. Starp milzu klinšainajiem kalniem brīžiem atspīdēja rietošā saule kā milzu ugunsgrēks. Apzināti izvairījāmies no kempingiem un viņu piedāvātajām telts vietām. Ja runa ir par telti, tad tomēr gribas to uzsliet kādā neapdzīvotākā vietā. Tas arī izdevās. Atradām skaisti ieliektu kalna nogāzi viegli pieejamu no ceļa un ar burvīgu kalnu strautu, kurš vietām tecēja pa gludu klints virsmu, bet vietām veidoja burbuļojošas krāces un dabīgus džakuzi baseiniņus.

Remam iešāvās prātā ideja kāpt kalnā un sliet teltis "augstāk par zemi". Noguruši no tālā pārbrauciena ar Oskaru bijām skeptiski, tomēr viņa acis tik ļoti mirdzēja par iespēju gulēt augstāk par citiem, ka nespējām atrast argumentus šīs romantikas apvītās idejas iznīcināšanai, un burkšķēdami stiepām savus maisus un teltis kādus trīssimt metrus augstāk pa slapjajām, dziļajām sūnām, lai atrastu kaut nelielu līdzenu pleķīti telšu uzsliešanai uz kalna nogāzes.

Krēslai pastiprinoties, ievēlāmies teltīs ar nedaudz bažīgām domām par to, vai virs mums uzslietā dobjā akmens siena izliektā spoguļa formā nesāks brukt vai ripināt akmens bluķus uz mūsu naktsmierā snaudošajām teltīm. Miegs uzvarēja, sapņi bija saldi un bažīgās domas pārgāja. Nākamajā rītā visi iepriekšējā vakara burkšķi par grūto kāpienu augšup izgaisa kā nebijuši.

Uzlecot saulei un atverot telts slēdzi, mums pavērās neaizmirstams skats. Iespējams, līdzīgi varētu justies pārbagātie ļaudis, no rīta iznākot uz sava kalnu namiņa terases kādā īpaši dārgu kalnu rajonā. Mēs baudījām ainavu, kas paliks atmiņā ilgi – virs tālajā dūmakā apslēptiem, tikko atmodinātajiem kalniem cēlās zeltainā saule, zem mūsu kalna nogāzē pēc nakts kā žāvājoties žuva vijīgais, tomēr lēzenais ceļš. Aiz ceļa spīguļoja plašais līcis, kurš vietām vizuļoja vēja sapūstajos vilnīšos, vietām gluds kā spogulis atstaroja gaišās debesis. Virs mums esošā klints vairs nedraudēja kā baisais dzīves karmas spogulis, bet kā smaidošs, sauli sveicinošs milzis.

Esmu pateicīgs Remam par šo ideju pakāpties nedaudz augstāk, lai izbaudītu šo lielisko skatu. Varbūt reizēm nav vērts uzreiz pukoties par papildu grūtībām, jo tās spēj sniegt daudzkārt lielāku gandarījumu nekā ikdienišķs un šķietami loģiskāks risinājums. Šis pasakainais skats atgādināja, ka pamošanās rituāls paredz arī rīta peldi. Tāpēc man bija iespēja izbaudīt jau pieminēto dabīgo džakuzi baseinu ar kristāldzidro kalnu strauta ūdeni. Diemžēl kristāldzidrais ūdens šajā gadījumā paredz arī gandrīz ledusaukstu peldēšanās temperatūru, tāpēc visas burbuļvannas priekšrocības kalnu ūdenskritumā izbaudīt nepaspēju. Pēc ātras nomazgāšanās nācās strauji lēkt ārā, lai sildītos lecošās saules staros un apkārt esošo kalnu radītajā aizvējā. Vispār labi laika apstākļi Norvēģijā ir zelta vērtē – absolūti lielāko mūsu ceļojuma daļu pavadīja spēcīgas vēja brāzmas un lietus, kas biežāk bija kā "rēns smidzenis" (šo vārdu savienojumu izlasīju kādā aizrautīgā valodnieka rakstā – ļoti iepatikās).

Pēc nesteidzīgas mantu sapakošanas, turpinot ceļu pa skaistajām Lofotu salām, līdz Eiropas Ziemeļiem mums bija jānobrauc vēl ap 1000 kilometru, kurus pa līkumotajiem un tāpēc samērā bīstamajiem ceļiem apzinājāmies, ka nenobrauksim vienā dienā.

Ceļu bīstamību nedaudz pastiprināja arī fakts, ka tie bija kalnu ceļi – proti, visbiežāk izcirsti klintīs. Tas nozīmēja, ka, tuvojoties līkumam, redzi tikai ieeju tajā, bet kāda būs izeja vari vien tikai fantazēt – vai būs garš līkums ar rādiusa maiņu un kāpumu, vai kritumu, kā arī to, vai līkumā būs kāds pretimbraucējs vai ceļa trajektorijai varēsi izvēlēties visu ceļa platumu. Citiem vārdiem, bija skaidrs, ka pēc apmēram 600 kilometriem būs jāmeklē naktsvieta. Naktsvietu atradām skaista Norvēģu jūras līča krastā, kur visu nakti varēja dzirdēt tuvumā esošo daudzo, ap 150 metru augsto ūdenskritumu dārdoņu. Šīs skaņas arī nozīmēja to, ka tuvākajā benzīntankā nebūs jāpērk 1,5 litru ūdens pudele, par to samaksājot ap 3 eiro. Sasmeļot ūdeni no skaistajiem kalnu strautiem kārtējo vakaru uzvārījām makaronus un apēdām pa "tušonkas" kārbai, kura, lai gan joprojām šķita tīri garšīga, tomēr agrāko sajūsmu vairs neizraisīja.

Nākamajā rītā vienojāmies, ka, lai gan neesam pensionāri, tomēr pirms "īsto veču" galamērķa Nordkina apmeklēsim arī Nordkapu. Piekritīsi – kā tas būtu, ka, stāstot par ceļojumu kādam ne tik ļoti "īstam vecim", nāktos skaidrot, ka biji kaut kādā tikai haikinga entuziastiem zināmajā Nordkinā, nevis ikvienam svētdienas motobraucējam un viņu sievām/draudzenēm zināmajā Nordkapā. Turklāt – nebija garantijas, ka tiksim līdz Nordkina klintij, jo neesam haikinga eksperti (nu tādi puiši, kas nekautrējas vilkt apspīlētās skriešanas/nūjošanas bikses, ņemt nūjas rokā un soļot ar pretlietus neilona apvilktu somu "pareizajos" apavos un īstajās pretvējaūdensnecaurlaidīgajāselpojošāsmembrānassiltumsaglabājošajās jakās). Mēs taču esam "īstie veči" uz močiem, bet pilnīgi amatieri (lasi: rookie) haikingā, kā vēlāk izrādījās.

Ceļš uz Nordkapam bija skaists. Skaists, aizraujošs un bīstams. Nobraucot apmēram 500 kilometrus no mūsu apmešanās vietas līdz Olderfjordai, no kurienes līdz Nordkappam bija ap 130 kmilometri, ceļabiedri piedāvāja man braukt pirmajam. Tas bija lieliski. Iepriekš turējos otrajā pozīcijā vai beigās, jo man nebija uz stūres piestiprināta verķīša, kur iestiprināt navigatoru – attiecīgi elektroniskās kartes acu priekšā. Bet, tā kā šajos kilometros apmaldīties bija neiespējami, jo bija tikai viens ceļš, man bija tas prieks un gods izbaudīt ceļa izaicinājumus un prieku.

Bija interesanti. Lai arī iepriekš ceļojuma laikā mainījāmies ar braucēju secību. Šis brauciens paliks atmiņā vēl ilgi. Ceļš līkumots (kā jau Norvēģijā), pašaurs, ļoti, ļoti, tiešām ĻOTI vējains un debešķīgi skaists. Iepriekš benzīntankā sastaptā mototūriste no Vācijas (kundzīte ap 50 gadu vecumā uz tāda paša motocikla kā man, kas ceļoja vienatnē no Vācijas līdz Nordkapam un atpakaļ), stāstīja, ka gaidāms ļoti spēcīgs un brāzmains sānu vējš, kas vietām var būt pat ļoti bīstams. Teicām, ka jau izbaudījām spēcīgās brāzmas uz augstajiem un šaurajiem Norvēģijas tiltiem. Kundze teica, ka pa ceļam uz Nordkapp vējš būs daudz stiprāks un apvienojumā ar pretim braucošajiem auto (īpaši smagajiem) var sanākt dikti bīstamas situācijas – aprodot ar spēcīgo sānu vēju, pretim braucošās automašīnas radītā gaisa bedre var ļoti sašūpot motociklu, kuru pēc tam būs grūti savaldīt. Padomu uzklausījām, bet katra iekšējā bravūra padomāja: "ko gan mums sevi salīdzināt ar šo sievieti, mēs taču esam 'īstie veči'". Nu ko lai tagad saka – labi, ka Dieviņš mūs pasargāja. Pirmo reizi mūžā braucot par kalnu serpentīnu, sajutu tādu apdraudējumu, jo fiziski motociklu pūta nost no ceļa.

Sākot braukt pa ceļa vidu, uznākot brāzmai, pēc mirkļa jau attapos, ka līdz stāvai nogāzei, kas tiešā veidā ved uz klinti, kura strauji beidzas jūrā, atlikuši vien apmēram 20 centimetri. Pazaudējot saķeri ar asfaltu, ripošana lejup šķita gandrīz neizbēgama. Nācās liekties uz stūres, lai samazinātu sānu vēju uz ķermeni un līdz ar to arī uz moci.

Pieminēt izbraukšanu pa tuneli zem jūras īsti laikam nav vērts – nu brauc kādu gabalu lejā pa mitru alu, tad brauc pa šo pašu alu augšup. Izbrauc ārā un nav pat sajūtas, ka esi pabraucis zem jūras. Tunelis, kā tunelis – tāds pats kā citi caur klintīm.

Tā mēs braucām kādu laiku, līdz parādījās priekšā braucošs motociklists ar nedaudz vecāka gadagājuma (ap 1970.gada) mana motocikla modeli, kurš līdzīgi cīnījās ar vēju. Padomāju latvieša cienīgu domu – cik labi, ka kādam vēl iet tikpat grūti kā man. Phuuuu.. Visi cīnās, ne tikai mēs. Ik pa laikam ieskatījos arī spogulī, vai maniem biedriem viss ir labi. Galvā iezibēja doma – varbūt braucu par lēnu, un šie nevar sagaidīt, kad tas Māris beidzot brauks normālā ātrumā. Distance bija pieklājīga – tātad, arī viņiem neklājas viegli. To gan vēlāk noliegs Oskars, kurš stāstīs, ka viņam jau nu nemaz nebija bail – brauciens kā brauciens. Nu ko, labi, ka Remam arī bija bail, tāpat kā man. Bet varbūt, mēs ar Remu šajā gadījumā vienkārši bijām godīgāki...

Un tad nāca pēdējais serpentīns... Ziniet, Ziemeļos ceļus būvē uz uzbēruma – tā, lai ceļš ir vismaz metru augstāk par nomali. Uznākot vējam, ziemā šādi būvēts ceļš ar vēju dabīgi tiek atbrīvots no sniega. Arī buldozeram, tīrot ceļu ziemā, sniegu ir vieglāk nobērt malā. Tomēr braucējam uz šāda ceļa nedaudz jūk līdzsvara sajūta – jo ceļš ir augstāk par visu pārējo līdzeno nogāzi, vēl papildus vēja iedarbība uz tā ir spēcīgāka. Braucot pa šo serpentīnu, debesīs starp drūmi pelēkajiem mākoņiem sāka parādīties spoži saules stari, kuri tur ir retums. Kad tuvojāmies serpentīna galam, saule apspīdēja tā augšu, uz uzbēruma esošais ceļš šķita vedam tieši debesīs, jo aiz straujā kāpuma nebija redzams nedz pagrieziena virziens, nedz tālākais reljefs. Šķita, ka aiz šī kāpuma mēs patiešām uzbrauksim ziemeļu debesīs. Skaisti! Aizraujoši. Pēc šī kāpuma neliela nogāze ar pēdējo biedējošo iespēju noripot Barenca jūrā un jā! Tur jau redzams galapunkts – akmeņainās Norvēģijas apskauta ziemeļnieku celtne tūristu autobusu, automašīnu, treileru un motociklu apskautā muzej-kafejnīc-kino-tūrismakioskceltne. Izrādījās, ka iebraukšana šajā stāvvietā maksā nieka 25 eiro, kurus, protams, mēs negribējām maksāt par iespēju šajā kioskā vēl iztērēt tikpat suvenīru iegādei.

Atradām klinšainu placīti metrus 300 līdz stāvvietai un, pārvarot grāvi, novietojām močus tur. Jāatzīst, ka pirmajam ļāvām braukt Remam, kuram ir vislielākā pieredze ar GS motociklu lietošanu. Viņam ar ir vislielākā dūša iet līkumos un braukt tur, kur mēs nedaudz bremzējām. Oskars, izliekoties, ka atstās motociklu vēja apgāšanai ceļa malā (viņš gan vēlāk apgalvos, ka domāja, ka varēs tiešām to tur atstāt, bet tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas), ļāva man braukt otrajam. Kad man tas sekmīgi izdevās, arī viņš "pārdomāja" un nolika moci pie mums. Padomāju – cik labi, ka ir Rems, kurš uzdrīkstas eksperimentēt, un tas nav jādara man, tāpēc varu braukt jau pa pārbaudītu maršrutu. Vēja izpūsti iegājām interesantajā celtnē. Tur izrādījās jauki – kā jau visās Norvēģijā būvētajās dzelzs/koka celtnēs – omulīgi, silti, un šķita, ka ārā vēja nemaz nav. Jo vēja skaņas nebija dzirdamas. To viņi prot – vēju, ārējo apkārtējo vidi nemaz nedzird. Tikai pa lielajiem stikliem varēja redzēt rietošo sauli, tūristu barus, kuri cīnījās ar ārprātīgi brāzmaino vēju un klintī uzstādīto stilistisko metāla globusu, kuram vējš nespēja neko nodarīt.

Izdzerot pa dārgajam norvēģu alum (kā gan te var neiedzert) un man apēdot pirmo reizi mūžā sastapto Toblerone kūku, kas tur šķita īpaši garšīga, devāmies ārā atzīmēties selfijkultūrai piedienīgā veidā. Tas no iekšpuses šķita vieglāk, nekā izrādījās. Pat noslēpjot ķiveres aiz betona kāpnēm, Oskara melnā ķivere ar nule iegādāto aptumšoto nesaskrāpēto stikliņu tika izrauta no kāpņu apskāvieniem un aptrakušā vēja rauta jau sāka ripot klints malas virzienā. Paspēju to noķert, tomēr no skrāpējumiem paglābt neizdevās. Vējš bija patiesi traks – nostāvēt un nobildēties selfijam bija grūti. Tomēr tas izdevās.

Skats ir iedvesmojošs – stāvēt uz 200 metrus augstas klints malas un vērties apkārt esošajā bangojošajā aukstajā Barenca jūrā, kuras milzīgie plīstošie viļņi līdz pat horizontam šķiet kā sīkas vēja appūstas rudzu vārpiņas, ir neparasti baisi. Saule šķiet, šeit spīd citādi – tā, it kā pagodinot šo varenību, nedaudz pieliec savus starus un ļauj jūrai bangot viņas pašas skarbajā ritmā.

Pabeidzot selfīju procedūru, gribējās ātrāk atkal ienākt siltajā un omulīgajā celtnē, lai saģērbtos un dotos atpakaļ. Jāatzīst, ka vējš pieņēmās spēkā, tāpēc atpakaļ braukt bija nedaudz bailīgi. Saule rietēja, tāpēc gribējās tomēr ātrāk doties. Ienākot suvenīru bodē, vajadzēja atbildēt pašam sev uz Rema uzdoto jautājumu – vai esmu paņēmis līdzi cepuri gaidāmajam pārgājienam uz Nordkinu. Atbilde bija – nē. Izbraucot no mājām, kad Rīgā bija 28 grādi, kaut kā neiedomājos, ka vajadzēs cepuri... Cik labi, ka Rems norādīja uz smieklīgu makšķernieku cepuri, kādu, šķiet, spēj radīt tikai Norvēģijā. Nu līdzībās runājot – auto būvniecībā kaut ko līdzīgu ražoja SAAB. Nu jūs sapratāt... Izskatās tizli, bet ir reāli praktiski un ērti. Arī Rems sev tādu paņēma – tikai ne zilu kā man, bet indigo-rozā. Nevar teikt, ka viņam piestāvēja (arī man laikam ne), bet izskatījās ziemeļnieciski stilīgi.

Iepirku tuvākajiem dārgos suvenīrus, un mēs devāmies atpakaļ uz močiem. Atbraucot līdz ar pustumsiņu (tā ap plkst. 23.00 naktī) sazvanījām moteļa administratori, kura laipni mums sagādāja izdevīgu piedāvājumu ar brokastīm invalīdu numurā. Padomāju – re kā, neviens necepas kā Latvijā, ka kāds atstājis auto kādā no 258 invalīdu stāvvietām, bet izīrē numuru, kad cita nav ko piedāvāt un neviens invalīds nav pieteicies. No rīta atklājās, ka tas laikam tomēr nebija invalīdu numurs, vienkārši viņiem tur ir daudz ceļojošu pensionāru, kuriem vajadzīgas īpaši aprīkotas telpas. Kopā ar Norvēģijas un Zviedrijas pensionāriem, kuriem ceļš uz Nordkapu bija paredzēts tikai nākamajā rītā, paēdām "Continental breakfast", bagātīgi izmantojot zviedru galda sniegtās kuņģa pieštopēšanās iespējas, šoreiz negausību attaisnojot ar to, ka jāiestiprinās pirms grūtā pārgājiena ar ko vairāk nekā ierasto tušonku.

Paēduši kāpām savos rumakos un devāmies iekarot Nordkinu. Bija jānobrauc ap 350 km pirms tālā pārgājiena. Laika apstākļi mūs nesaudzēja. Vējš atkal rāva no ceļa. Bet mēs jau bijām pieraduši. Arī pretim braucošā fūre ar vēja izliekto kravu vairs tā nebiedēja. Ja jau vējš iepriekšējā dienā nebija pacēlis un nopūtis no ceļa velotūristus, kurus drīzāk varētu apzīmēt kā trakos riteņbraucējus, tad ap 350 kg smagos mūs (braucējs plus mocis) diez vai tomēr pacels un iemetīs jūrā. Lai gan mēģināja.

Kad iebraucām Mehamnā – vieta, kur sākas ceļš uz Kinarodenu (Nordkinn), laika apstākļi jau bija kļuvuši draņķīgi. Vējš, aukstums, līņājošs lietus. Iepirkām vietējā, šķiet, vienīgajā rimiveidīgajā bodē pa enerģijas batoniņam, dārgajam norvēģu aliņam, ūdenim un kādam našķim. Devāmies tālāk uz patiesi nelielo lidostu, kas ir nedaudz mazāka nekā Rīgas Spilvas lidosta, kurā sākas Kinarodena taka uz tālāko kontinentālo Eiropas punktu. Lidostas darbinieki bija tik laipni, ka ļāva mums tajā pārģērbties. Ilgais ceļš akmeņu plašumos...

Nedaudz sabijušies nolēmām vispirms pārģērbties. Bet īsti nezinājām, ko ģērbt mugurā. Jāsaka godīgi – nebijām iepirkuši nedz apspīlētās hiking-sexy-bikses, manā gadījumā nebiju pat nopircis "hiking boots". Labi, ka man pietika prāta nopirkt ASV armijas zābakus – vieglus, elpojošus, ūdens necaurlaidīgus un ar necaurduramu zoli. Nolēmām, ka dosimies savos moto apģērbos. Lai arī nav baigi vieglie un elastīgie, tomēr pasargā no vēja, lietus un kritiena gadījumā arī no lielākām traumām (vismaz nedaudz elkoņus, ceļus un muguru). Arī uzliekot apmēram 12 kilogramus smago mugursomu plecos, uz muguru nespiež tik ļoti, kā bez šāda apģērba. Kļūdas pēc uzģērbām apakšā arī termoveļu. Šo kļūdu laboju jau pēc pirmajiem 500 noietajiem metriem. Kā izrādījās, Oskars nolēma, ka termobikses viņam vajag. "Respect" viņa priekšā. Varbūt tā bija viņa kāda notievēšanas programma, bet man bija traki karsti, svīdu. Kad apstājos atpūsties, pēc piecām minūtēm jau bija auksti. Sākot ceļu, bijām tik ļoti apdulluši no lielā piedzīvojuma, ka aizmirsām, ka jāskatās, kur iet taka. Jāatzīst, ka bažas un pat bailes par visa šī pasākuma izdošanos mani nepameta līdz pat galapunkta sasniegšanai. Un arī pēc tā. Godīgi sakot, nekad nebiju gājis no vietas 25 kilometrus vienā virzienā – nu vismaz neatceros. Bet šeit bija jāiet pa kalnainu un klinšainu apvidu ar smagu mugursomu. Draudīguma sajūtu nemazināja arī tas, ka, ceļu uzsākot, tika sazvanīts jau šo ceļu baudījušais Pēcis, un viņam tika pieteikts, lai sauc helikopteru, ja ar viņu trīs dienu laikā nesazināmies.

Bažas radīja arī pirms gada piedzīvotā mugurkaula trūce, kas izslēdza mani no normāli staigājošo un pat gulošo aprindām uz vismaz divām nedēļām. Mierināja doma, ka Oskars šādas trūces problēmas jau piedzīvojis vairākas reizes vairākus gadus no vietas, tomēr ir apņēmības pilns šo ceļu iet. Arī Remam ar veselību nebija klājies viegli šī gada laikā, tāpēc padomāju, ka esam plus/mīnus nedaudz traumēti un pārgalvības nedarīsim. Tomēr Oskara nedaudz maniakāli mirdzošās acis tomēr nelika mieru – prātā atsaucās filmas "Wild Hogs" galvenais Travoltas attēlotais varonis, kurš visus sakūdīja braukt pārbraucienā, jo pašam pa dzīvi dikti neveicās un brauciens bija viņa šķietami vienīgais izdzīvošanas veids.

Tā, manipulējot ar pārējiem, Travoltas varonis visiem sagādāja bīstamu, tomēr ļoti aizraujošu ceļojumu. Gribējās cerēt, ka tas nav mūsu stāsts un Oskars ir pie pilna prāta, aprēķinot savus spēkus šajā ceļojumā, un viņa "vēlme sajusties dzīvam un īstam" nav nomākusi viņa vēlmi patiesi ilgi dzīvot uz šīs zemes... Tādas domas nāca man prātā. Nezinu, kādas domas nāca prātā Remam, kurš pirms došanās šajā pārgājienā, nolēma nopirkt nevis ūdeni ceļam, bet divas 1,5l kolas pudeles. Pat nezināju, ko domāt – vai man būs jādalās ar savu ūdeni ar šo trako, kad viņam atnāks sausums no kolas. Bet pēc apmēram pieciem pa mitrām sūnām un klinšainiem akmeņiem noietiem pauguriem kilometriem Rems pateica, ka tālāk tomēr neies. Kaut kur iekšēji ar Oskaru sajutām nelielu atvieglojumu, jo man bija skaidrs, ka nebūs jādalās ar savu ūdeni, bet Oskars, iespējams, sajuta atvieglojumu savas atbildības priekšā, ka ievilinājis draugu pārgrūtā piedzīvojumā. Rems no mums atvadījās, uzslēja savu telti un, kā pats atzina, pavadīja labi laiku, skatoties video un lasot elektroniskās grāmatas teltī.

Turpretī mums sākās neparastākais pārgājiens mūžā. Jau bijām izlasījuši aprakstu, ka apmēram pēc sešiem kilometriem būs jāšķērso upe, ko ar bažām gaidījām. Izrādījās, ka bažas bija veltas – turpmāk bija daudz vairāk par ko bažīties nekā vienas aukstas kalnu upītes šķērsošana. Apģērbjot zeķes un apavus pēc upes, devāmies tālāk, un jau pēc nepilna kilometra sākās tas, ko aprakstā bijām gaidījuši atnākam nedaudz vēlāk un beidzamies nedaudz ātrāk – proti, milzīgu un ne tik milzīgu akmeņu jūra, kas bija pārbaudījums ne tikai mūsu fiziskai kondīcijai, bet arī potītēm un mugurkauliem.

Kāpām stāvos akmens krāvumos, kāpām lejā, gājām tālāk līdz nākamai virsotnei, pēc kuras gaidījām atkal, kad parādīsies taka tās normālā izpratnē – nu kā taka, pa kuru var ērti pārvietoties ejot vienam aiz otra. Bet – nekā. Tikai akmeņi ar asām šķautnēm uz kuriem ik pa 50 metriem uzrakstīts burts "T", ar ko tiek apzīmēts "Trail". Nu piedodiet – kāds vēl "trail"?!?!? Nav tur nekāda "trail". Tur ir tikai akmens krāvumi kilometriem, vēja brāzmas un bailes nokrist vai satraumēt potīti, jo ir skaidrs, ka neviens tevi no šejienes neiznesīs. Te esam tikai mēs divi vien jau vairāk nekā desmit kilometrus no puslīdz apdzīvotas vietas. Tā kā nav normālas takas – neviens tevi no šejienes neaiznesīs. Vienīgā izeja, ja paliek pavisam slikti, ir mēģināt otram uzkāpt kalnā un pasaukt pa telefonu (jo visur zonas nav) glābēj-helikopteri. Uj! Tas varētu būt padārgi Norvēģijā. Nu galīgi negribējās, lai "īstu veču ceļojums" beigtos tik tizli.

A, ja saraus muguru, ka nevarēs paiet? Tad jau pat apdrošināšana nepalīdzēs? Tip – sasāpējās muguriņa un helikopteri tev vajag, ja? Maksā, čali! Dalījos pārdomās ar Osi – kā ir, vai viņam viss OK? Viņš, kā parasti, pārliecinoši (a varbūt bravūrīgi – traki, ka nevar saprast) – "man viss labi, tu skaties, kā tev..." Padomāju – nu labi, mēģināsim turpināt.

Mugura sāka vilkt, potītes un ceļi īdēt. Saprotu, ka tikko esam nogājuši pusceļu, bet milzīga akmeņaina ieplaka ar kustīgiem nestabiliem akmeņiem šķiet, ka nebeigsies... Potītes, ceļi nežēlīgi smeldz, Saules atblāzma kļūst vārga, pat spītējot polārās dienas ietekmei... dodamies uz apsolīto pludmali, kurai vajadzētu būt oāzei pirms pēdējā rāviena (jau nākamajā dienā) pirms pēdējiem pieciem km uz galapunktu – klinti, kuras pakājē novietota slavenā bāka.

Labi, ka ir GPS un Oskara sagatavotais maršruts – ceļš, ko iepriekš gājis kāds īsts haikinga profesionālis. Saprotam, ka švaki ir. Pat apstājoties ik pa diviem kilometriem, vairs neizdodas atgūties. Vējš ir nenormāli spēcīgs – pūš pa visām jakas šķirbām. Sviedri kļūst auksti jau pēc 10 minūšu atpūtas mirkļa. Satiekot kārtējo upi ieplakā, kurā uz mirkli beidzas klinšainie akmeņi, pamanām telti.

Sāpošām un stīvām kājām, pienākot tuvāk satiekam krievu ģimeni – kungu, dāmu un viņu apmēram 25 gadus veco dēlu, kuri šurp atkļuvuši no tālās Jekaterinburgas. Viņi pastāstīja, ka no šejienes līdz galamērķim un atpakaļ ir apmēram trīs stundu gājiens. Saprotam, ka spēka iet tālāk vairāk nav, un ir jau samērā patumšs, bet pludmalē varētu būt pārāk spēcīgs vējš, lai varētu uzsliet telti un mierīgi pārnakšņot. Uzslienam telti turpat blakus viņu teltij, nostiprinot sānu striķus ar pasmagiem blakus atrastiem akmeņiem. Un – ātri aizmiegam. Trakais vējš aiz telts sienām nemaz netraucēja. Baidījos, ka nosalšu, bet bija dikti forši. Sarunājām – ja rīt jutīsimies tikpat draņķīgi, tad neiesim. Ja jutīsimies labāk, tad domāsim, vai iet līdz galam. Laikam abi pie sevis domājām, ka darīsim visu iespējamo, lai aizietu līdz galam, jo bija skaidrs, ka, ja neaiziesim tagad, tad diez vai vēlreiz šeit atgriezīsimies, lai šo maršrutu izietu līdz galam.

No rīta pamodāmies, kad saule jau bija augstu, mūsu krievu kaimiņi jau bija novākuši telti un prom. Jutāmies ievērojami labāk. Nolēmām atstāt šeit savas somas, lai viegls ceļš. Ūdens pudeles bija jau labi patukšotas, tāpēc nolēmām uz prīmusa izvārīt upē savākto ūdeni. Prīmusa pietika tikai vienai pudelei... Tā kā man kuņģis pierādīja sevi kā vārīgāku, nolēmām, ka man tiks vārītais ūdens, bet Oskars sasmels sev no upes, kura izskatījās pietiekami tīra. Hm... drošais variants ne vienmēr ir labākais – karstais vārītais ūdens, ko lējām pudelē, nedaudz pakausēja pudeli un bija dikti smirdīgs pēc plastmasas. Osis riskēja un dzēra tīru. Gājām līdz galamērķim – šķita, ka galamērķis jau ir redzams kā skaista kalna virsotne. Noejot 1,5 stundu, atklājās, ka tas noteikti nav galamērķis. Oskars, azarta pārņemts, devās tālu uz priekšu. Tik tālu, ka pazaudēju viņu no redzamības. Skatam atkal atklājās tāls nepārredzams akmeņu lauks. Jūru nevarēja redzēt. Jau bijām nogājuši trīs stundas un galamērķa nebija. Šī diena bija dikti silta – vēja nebija, saule karsēja akmeņus, gribējās izģērbties, bet bija jāiet motodrebēs, kuras bija mugurā. Gāju un domāju – vakar bija auksti un vējaini, bija auksti, nebija labi. Šodien ir saulaina diena, karsti, daudz gribas dzert, atkal nav labi. Ko diez dieviņš domā par mani – nekad nav labi: ta karsti, tad auksti. Gāju, gāju – skat, Oskars priekšā, o, arī jūru var redzēt! Pienākot klāt, Oskars mani iepriecināja, ka šis vēl nepavisam nav ceļa gals. Viņš norādīja uz stāvu akmeņainu nogāzi, kas izskatījās samērā bīstama ar saviem lielajiem akmeņiem, kuru vajadzēs šķērsot kā pa kalnu serpentīnu.

Ņemot vērā saguruma pakāpi, kura pēc miega, protams, ir mazinājusies, tomēr ir vēl ļoti vērā ņemama, šķita, ka ceļš būs grūts un arī nedaudz draudīgs. Jo, pēc kāpšanas lejup, paredzams arī kāpums augšup. Nokāpām, uzkāpām. Bija nedaudz bail sagurumā kāpt lejup pa stāvo akmens grēdu, tomēr šķita – ja esam tik tālu, kā lai tagad "nolec" no galamērķa. Vienīgi galīgi negribējām kāpt atpakaļ tajā stāvumā, tāpēc nolēmām, ka atpakaļ mēģināsim iet pa citu ceļu – kāpt lejā pa vēl vienu stāvumu, kas ir ārpus oficiālās takas un ved caur jau iepriekš pieminēto pludmali, kuru vakar nesasniedzām. Tas nozīmēja izmest nelielu loku pa skaistāku vietu, bet arī "lēcienu nezināmajā". Sasniedzām mērķi – Kinarodenu. Apsēdāmies milzīgas klints malā, kuru šoreiz, atšķirībā no Nordkapa, no jūras neatdalīja droša metāla režģa sētiņa. Protams, selfijs. Protams, iekšējais lepnums, ka mēs to paveicām. Liekuļošu, ja teikšu, ka negribējās palielīties soctīklos ar savu veikumu. Protams, prieks, ka esmu tur ar savu labāko bērnības draugu – Oskaru. Forši. Forši arī pēdējā takas akmens krāvumā ieraudzīt lentīti ar Lielvārdes jostas rakstiem – tātad, latvieši jau šeit ir pabijuši. Sēžot klints malā un izbaudot galamērķa sajūtas, Oskars pateica vienu frāzi, kas iespiedās atmiņā ar to, ka ļoti būtiski atšķīra šo ceļojumu no citiem: "Iedomājies, kad mēs tagad piecelsimies, viss mūsu ceļš vedīs mājup." Nezinu, kas šajā frāzē tā novibrēja – varbūt kaut kāda mūžības atblāzma, ka, sasniedzot vienu punktu, tu sāc doties atpakaļ un nekas būtiski to mainīt vairs nevar. Laikam nevienā citā ceļojumā man nav bijis tik izteiktas šīs sajūtas. Varbūt sajūtu pastiprināja apziņa, ka sēžu šeit, uz augstas klints pasaules malā, ar savu bērnības draugu kopā veroties bangojošajā jūrā, un sajūtu, cik mazs esmu salīdzinājumā ar šo seno, milzīgo un skaisto pasauli. Pasauli, kura mani pieņem kā savu daļu un ir skaista tieši tāda kāda tā ir – nedaudz skarba, brīva, tomēr pārsvarā saulaina un tuva. Varbūt tieši šādos brīžos mūsos rodas sajūtas, kas mūs viļņo, dara laimīgus, bet tajā brīdi nespējam vēl šīs sajūtas aptvert. Tāpēc ierakstām tās savās atmiņās, lai vēlāk atcerētos, aprakstītu atmiņu apcirkņos un tikai pēc tam mēģinātu saprast.

Ir neparasti skaisti un nedaudz smeldzīgi pieķert sevi punktā, pēc kura sasniegšanas ceļš atpakaļ. Tajā slēpjas mūsu dzīves ceļa burvība – spēt saprast un izbaudīt ceļu lejup un mājup, tāpat kā iepriekš iedvesmoti devāmies augšup. Mēs piecēlāmies un devāmies mājup. Pat nenojaušot, ka grūtākais ceļš vēl tikai priekšā. Kā jau parasti, grūtākais ceļš sākas tur, kur tu aizej no iemītās takas. Mēs nolēmām doties pa pludmali, jo šķita, ka pludmale būs skaista un viegla maršruta sinonīms.

Nokāpām pa stāvu akmeņainu kalnu. Nonācām skaistā ieplakā, kurā vēja nebija nemaz. Skats uz milzīgajiem Barenca jūras viļņiem, kuri sitās pret krastā esošajiem klints bluķiem ļoti iedvesmoja... kādu laiku.... Apaļie oļi neļāva nolikt stabili kāju. Ik pa laikam esošie zāles puduri nebija cieti un stabili – tajos kājas bruka iekšā. Bija ļoti karsti. Ūdens bija beidzies – nebija ko dzert. Novilku jaku, nesu to, bet tad sapratu, ka tā ir grūtāk. Uzvilku atpakaļ un turpināju svīst. Pateicu Oskaram, ka pludmalē noteikti nopeldēšos un padzeršos no upītes, kura kaut kur tajā vietā ietek jūrā. Visu šo laiku Oskara kuņģis nebija radījis bažas par to, ka no upes sasmeltais ūdens būtu bīstams kuņģa zarnu traktam. Tātad arī es varu riskēt un dzert upes ūdeni, kurš jau apmēram vienu kilometru zemāk diez vai ir kļuvis sliktāks. Pa ceļam, pamanījām, ka kāpjam uz adatainiem "plastmasas" bumbuļiem. Oskars zināja teikt, ka tie ir izskalotie jūras eži, kurus satikt ūdenī noteikti negribētos, tāpēc Oskars piekodina nepeldēties, jo, ja tāds iedzels, tad skaidrs, ka iekaisums garantēts un ceļojums ir beidzies. Vienīgā izeja – helikopters... Traki, bet man gribas ierakstīt personīgajā sasniegumu datubāzē, ka esmu nopeldējies Barenca jūrā...

Esam nenormāli saguruši, Saule karsē, spēka nav, kājas sāp, ceļos, muskuļos, potītēs un citās locītavās. Jau ar baudu domāju, kā es kājas dzesēšu ledainajā Barenca jūras ūdenī vai ietekošajā upītē. Pa ceļam satiekam nomaldījušos briedi, kuru te ir daudz. Nedaudz bažīgu dara vairākas domas – pirmkārt, ka ragi šiem dzīvniekiem nav domāti skaistumam, ar tiem var arī vilku nobadīt. Otrkārt, ka, ja jau ir brieži, tad gan jau, ka ir arī vilki un lāči. Bet šīs domas dzinām prom.

Atklimperējot līdz pludmalei, ātri vilku nost visas savas drēbes – izklāju uz klintīm slapjo termoveļu, bikses, zeķes, zābakus, jaku. Un metos jūrā iekšā. Ūdens bija tik ledains, viļņi tik milzīgi, jūras eži tik biedējoši, ka peldēšanās aprobežojās ar noskalošanos un iešanu sildīties ietekošajā kalnu strautā. Tas šķita siltāks, un padzerties no tā varēja. Strautam bija viena ļoti būtiska burvība – es tā ledainajā ūdenī varēju lieliski atpūtināt kājas, kuras man pēc kārtējo kilometru pārvarēšanas neganti sāpēja. Iepriekš mājās jau vairākus mēnešus no rītiem skrēju rīta krosiņus – tiesa nepārsniedzot 6,5 kilometru atzīmi. Tāpēc domāju, ka tulznas uz kājām jau izveidojušās un ceļojumā būs vieglāk. Tomēr tulznas veidojās no jauna, kājas pampa no karstuma un slodzes, locītavas sāpēja. Strauti un upes bija glābiņš, lai kājas nedaudz atdzesētu un šādi apārstētu.

Izdzerot ievērojamu ūdens daudzumu un noskalojoties upītes ūdenī, atsēdos Ādama tērpā uz klints bluķīša nedaudz nožūt. Paveroties attālajā pludmales migliņā pirmais, ko pamanīju bija ragi – lieli ragi. Pa pludmali man tuvojās kādi 25 skaisti, stalti ziemeļbrieži. Barā. Sēžot kailam uz klints bluķīša sajutos dikti nelāgi. Oskars bija nolēmis pagulēt pludmales kāpās. Paspēju viņam izkliegt, ka tuvojas brieži. Paskatījos apkārt un pamanīju, ka starp klintīm ir briežu pēdas. Jau izdomāju plānu, kā puskails slēpšos aiz klints bluķiem, kur viņi noteikti nevarēs mani sabadīt – nu vismaz ieskrieties nevarēs... Sameklēju ar acīm savu nesen atrasto atbalsta rungu – jūras izskalotu plastmasas sniega līmeņa zīmi. Ar tādām Zviedrijā un Norvēģijā atzīmē sniega līmeni ceļa malā, lai sniega tīrāmās mašīnas zinātu, kur ir ceļš, kad piesnidzis vairāk par vienu metru. Tās ir līdzīgas tām, kuras izmanto giganta slaloma sacensībās, lai atzīmētu trasi. Kamēr gāju tai pakaļ, brieži laikam nobijās vairāk nekā es un visā savā lielajā barā devās atpakaļ. Traki ar to savvaļas dabu – nekad nezini, ko no viņas gaidīt. Nu nevari taču tu tam briedim galvā ielīst un saprast, vai viņam ir dullais riesta periods, vai viņš pats baidās un necīnīsies par savu teritoriju. Ātri saģērbos, un devāmies atpakaļ uz vietu, kur atstājām savas somas. Šis ceļš nebija viegls. Pateicoties savam maršruta "uzlabojumam" pa pludmali, ievērojami nogurām. Par iepriekš satikto krievu ģimeni gan padomājām – visdrīzāk viņi neaizgāja līdz galam, jo trīs stundu vietā abos virzienos, mums sanāca 13,5 stundas. Vai nu viņi prot lidot virs akmeņiem un kraujām kā ķīniešu kung-fu filmās, vai nu viņi ... nerunā patiesību... Bet nu labi, lai viņiem jauka dzīve, visi jau saprotam, ka patīk palielīties ar saviem sasniegumiem, pat ja tie ir izdomāti. Paši jau neesam labāki, lietas laika griezumā kļūst miglainas un atmiņa un pašlepnums visā vieš korekcijas. Šie cilvēki gan varēja vismaz neviest maldinošas cerības, jo tas varēja arī beigties slikti… Ja nebūtu, kur papildināt ūdens krājumus, ko bijām tiešām ieplānojuši tikai trīs stundu garai, ne pārāk grūtai pastaigai, tad gan būtu gauži... Bet tas tā – ceļu uz somām atradām.

Brieži, vilki vai lāči nebija somas aiztikuši. Un tas jau bija labi. Nolēmām aiziet vēl kādus divus kilometrus, līdz tuvākajam akmens laukam – vietai, kur vēl pirms akmens krāvumiem var uzsliet telti, lai beidzamo maršruta daļu varētu saīsināt un veikt nākamajā dienā. Vajadzēja informēt Remu, ka būsim atpakaļ nākamās dienas rītā, nevis šīs dienas vakarā. Es uzslēju telti, bet Oskars kāpa kalnā, lai piezvanītu Remam. Nemaz nezināju, ka ir tik grūti uzsliet telti saulainā vakarā – kājas, rokas un viss pārējais bija tik ļoti stīvs, ka pat iekāpšana teltī šķita varoņdarbs. Vēja nebija, tāpēc man uzmācās negants odu mākonis, kas mēģināja dzelt ikvienā nedaudz atkailinātā ķermeņa daļā – ausīs, degunā, plaukstās. Bet odi nešķita šķērslis gaidāmajam miegam. Pārģērbties šķita grūtāk nekā jebkad, tomēr tas izdevās. Domas vēl šaudījās par rīt gaidāmo 16 kilometru gājienu cauri mežonīgi nebeidzamiem akmeņu laukiem, kuri atmiņās šķita veselu mūžību lieli. Domas par iespējamām saguruma izraisītajām traumām dzinām prom un cerējām, ka kaut kā jau līdz mājām tiksim. Aizmigām ātri, jo sagurums bija neizturams.

Nākamajā rītā bija jāmostas agri, jo cerējām spēt sasniegt galapunktu pietiekami laicīgi, lai varētu uzreiz kāpt uz motocikliem un doties 400 kilometrus Somijas virzienā, lai paliktu tur kādā no kempingiem. Dikti negribējās maksāt Mehamnas kempingā 300 eiro par nakšņošanu. Jā, jā, tieši tik prasīja sazvanītais kempinga pārstāvis! Nu piedodiet, "Ritz Carlton" numurs kādā no pasaules lielpilsētām maksā mazāk!

Pamostoties ar nožēlu bija jākonstatē, ka telts ārpusē atgriezušies Norvēģijas ziemeļu laikapstākļi – smidzinošais lietus un vējš. Nolēmām iestiprināties. Jāsaka, ka šajā pārgājienā pārtikām no vakaros apēstām tušonkām un pa dienu ēstajiem "Snickers" un proteīnu batoniņiem. Vēl katram bija palikusi viena tušonkas bundža. Oskars savējo pievarēja varonīgi. Bet es nespēju – kaut kā brīnumainā kārtā tā vairs nešķita garšīga. Gluži pretēji, apēdot pusi, sapratu, ka, apēdot otru pusi, iespējams, vemšu to atpakaļ, tāpēc bundžas saturu atstāju savvaļai uz klints gabala, bet pašu bundžu (tāpat kā citus netīrumus), protams, savācu somā. Ceļš mājup izrādījās ievērojami ātrāks, nekā gaidījām. Pēc mūsu smagajiem piedzīvojumiem pludmalē iepriekšējā dienā šis posms gāja pārsteidzoši raiti. Pat ejot pa lietus aplietajiem un nu jau ievērojami slidenākajiem akmeņiem, dungojot iedvesmojošas dziesmas (man nez kāpēc pielipa 80.gadu Belindas Kārlailas "Leave The Light On For Me" – patiešām nezinu, kāpēc šī dziesma. Varbūt domās valdzināja tā laika dziedātājas maigā sievišķība pretstatā skarbajam pārgājienam) ceļš pagāja ātri. Oskars pat teica, ka es beigās jau gandrīz skrēju. Pats jutu enerģijas pieplūdumu, kas pārmāca sāpes un sagurumu ķermenī. Vējš un lietus jau tik ļoti pastiprinājās, ka bijām viscaur slapji. Zābaki kurkstēja, jo bija pilni ar ūdeni. Tāpēc arī upītes šķērsošanai vairs apavus nenovilkām. Atlikuši nu vairs tikai kādi seši kilometri. Starp pauguriem jau ar acīm meklējām Rema telti. Kājas īsti vairs neklausīja, tāpēc centos pierunāt Oskaru nestāties atpūtai, jo tad kājas kļūst dikti stīvas un ir grūti atsākt soļot.

Telti neatradām, bet jau manījām lidostas aprises, kas nozīmēja, ka atlicis pēdējais kilometrs. Nu jau bija atlikuši kādi 200 metri, kad nolēmām atskatīties, vai kaut kur uz kalna nogāzes nav redzams Rems, kurš visu šo laiku bija pavadījis teltī. Starp pelēkā lietus un tumši zaļajiem pakalniem pamanīju viņa sārto cepuri. Laikam Rems jau saprata, ka esam pagājuši viņam garām, bija sapakojis savas mantas un devās uz takas finišu. Atstutējies ar vienu roku pret savu improvizēto ceļojuma nūju, bet ar otru roku pret lidostas nožogojumu vēros Rema virzienā un nevarēju sagaidīt, kad viņš beidzot pienāks pie mums. Oskars stutēdamies pret žogu laikam domāja to pašu. Mums dikti gribējās pabeigt ceļojumu tā, kā to bijām sākuši – trijatā. Izrādās šādi sentimentāli brīži liekas būtiski ne tikai tādiem "dzejniekiem" kā man, bet arī fizmatiem-datoriķiem, kurus pārstāv mani ceļa biedri. Sagaidījām Remu un finišējām. Protams, selfijs + feisbuks, instagrams, whatsap un viss pārējais. Selfija brīdī biju lepns.

Godīgi. Saprotu, ka pasaulei diez vai ir kāds labums no tā, ka es, sevi mocīdams, tur devos, jo racionāli diez vai esmu devis pienesumu tam, lai padarītu šo pasauli labāku. Tomēr lepnums bija. Lepnums, ka sajutos vairāk vecis. Arī domās par savu sievieti – šķita, ka tagad viņa var lepoties ar vīru, kurš ir nedaudz pārgalvīgāks, izturīgāks un visādi citādi varenāks nekā viņam pašam iepriekš šķita. Muļķīgas domas? Iespējams, tā ir. Bet, atnākot līdz finišam, sapratu, ka man šo piedzīvojumu ļoti vajadzēja. Vajadzēja, lai tīri fiziski sajustu tās neaprakstāmās "vīru lietas", kuras var saukt arī par "puiku spēlēm". Tas nenozīmē, ka šādos pārgājienos nevar un nevajag doties meitenēm. Meitenes, iespējams, spēj pat pārvarēt vairāk. Nē, šeit runa bija par mūsu piedzīvojumu – kā bērnībā, kurā bija kaut kas tikai "priekš puikām".

Nonācām Mehamnas lidostā, kuras darbinieki jau nepievērsa mums ne mazāko uzmanību pat neskatoties uz milzīgo peļķi, kas izveidojās zem mūsu aizņemtā beņķīša un uz grīdas izmētātajām slapjo drēbju kaudzēm. Tā laikam bija lēnākā pārģērbšanās manā mūžā – bija tik grūti un sāpīgi ģērbties. Tomēr zem slapjā mototērpa apvilktās sausās drēbes radīja patīkamu miera sajūtu. Sapakojām slapjās mantas un lēniem soļiem devāmies pie motocikliem. Kā jau skarbie un taupīgie latvieši nolēmām doties uz Somiju. Ceļojumu bijām pabeiguši laicīgi, tāpēc bijām gatavi lēnā garā doties tālāk pretim lētākam kempingam. Lēnā garā nesanāca – uz kalnu ceļiem sastaptās vēja brāzmas atkal mēģināja ar mums spēlēties un gāzelēt mūs no ceļa.

Lai gan pieredze ar sānu vēju mums tagad jau bija gana liela, tomēr vispārējais nogurums, kas īpaši jūtams bija kājās braukšanu ievērojami apgrūtināja. Bija ļoti grūti ar kāju pārslēgt ātrumus, tāpēc es izvēlējos slēgt starp trešo un ceturto – motocikla jauda ļāva iztikt ar šiem pārnesumiem. Iepriekš, lai nedaudz atpūtinātu kājas pēc ilgstoša pārbrauciena, mēs mēdzām piecelties un nedaudz pabraukt stāvus. Tagad braucot jutu, ka pēcpuse jau ievērojami sāk tirpt, tāpēc nolēmu, ka jāceļas stāvus. Pamēģināju – nesanāca. Kājās bija neizsakāms vājums. Bet kā reiz tuvumā bija nogāze – ceļš veda lejup. Ha! Es taču varu lejup braucot piebremzēt, tad inerce mani piecels – vēl tikai nedaudz jāpiepalīdz ar rokām. Jā, tiešām nospiežot bremzi, pacēlos kājās, kurās varēju nostāvēt tikai kādas sekundes desmit, līdz atkal atkritu atpakaļ sēdeklī. Šādā veidā man izdevās atpūtināt kājas kādas trīs līdz četras reizes. Pēc apmēram divu stundu brauciena un nobrauktiem 200 kilometriem vārgums pēkšņi pārgāja. Arī Oskars teica to pašu. Jā, protams, stīvums kājās saglabājās, tomēr lielais vārgums bija prom. Nu jau jutāmies frišāki un vēl pēc 200 km sasniegtajā Somijas kempingā jau varējām doties uz ceļmalas krodziņu apēst pa picai un iedzert pašķidro somu alu.

Nākamajā dienā nolēmām pa ceļam mājup iebraukt lielākajā Somijas motobraucēju pasākumā, kurš notika kādā no kalnu kūrortiem vairākas dienas. Bijām vīlušies. Jā, motocikli dažiem bija dikti glīti – nu īpaši tie, kuri saucas "custom made chopper". Bet arī Rīgā tādu ir daudz. Varbūt pat vairāk. Varbūt vajadzēja gaidīt vakaru, kad "sāktos īstās kaislības". Varbūt pie vainas bija salīdzinoši nelielā telts ar vientuļiem karaoke dziedātājiem, bet no malas šķita, ka Latvijā motobraucēju ir vairāk, un arī kopīgie pasākumi Latvijā viņiem notiek ar lielāku vērienu.

Nolēmām doties mājup virzienā. Iebraucot benzīntankā konstatējām divas nepatīkamas lietas – Remam bija nokritusi jau iepriekš vairākas reizes pievilktā ķēde, kas pēc daudzajiem kalnaino kilometru tūkstošiem bija vēl vairāk izstaipījusies. Rems ķēdi uzlika un varēja turpināt braukt. Bet Oskaram aizmugurējā riepa, kura jau ceļojuma sākumā bija dikti nolietota, šoreiz skatam pavēra metāla kordes. Nolēmām meklēt iespēju nomainīt riepu, jo braukt ar tādu vairāk nekā 1000 kilometrus noteikti bija bīstami. Vispār viņi tur Somijā ir izlaidušies. Negrib strādāt. Sestdienā nevarējām atrast veikalu, kurā nopirkt un nomainīt riepu. Ar interneta starpniecību atradām vienu lielu lielveikalu Oulu pilsētā, kurā var nopirkt riepu un, iespējams, arī nomainīt. Bet tas atrodas pārsimt kilometrus tālāk. Atcerējos iepriekš pieminētā motobraucēja Pēča aprakstu, kurā viņš bija ar armēto skoču aizlīmējis riepā caurumu, un rīkojos līdzīgi – notinām Oskara rumaka riepas vidu ar skoču un devāmies meklēt moto lielveikalu.

Oskars tika pie jaunas riepas, bet radās nākamais izaicinājums – kur atrast servisu, kas šo riepu varētu uzlikt. Šis bija patiesi liels izaicinājums, tomēr izdevās atrast vienu riepu meistaru, kas 30 km attālumā no Oulu savā privātmājas garāžā (ciematā, kas līdzinās Berģiem) maina riepas automašīnām un arī motocikliem. Par salīdzinoši nelielu naudu – 20 eiro – riepa tika nomainīta un mēs nu jau tumsā un lietū varējām doties un kārtējo kempingu, žāvēties un gulēt.

Nākamajā rītā vajadzēja mosties agri, lai paspētu uz Helsinkiem, no kurienes atiet prāmis uz Tallinu mums izdevīgā laikā. Kaut kā nočammājos 20 minūtes par ilgu, tāpēc braukt vajadzēja strauji. Ļoti strauji. Mani gandrīz stīvu darīja doma, ka Somijas policija tagad mani varētu arestēt par ātruma pārsniegšanu, un vēl, nedod dies', konfiscēt manu lielisko braucamo. Labi, ka ļoti ātri brauca arī automašīnas, kuru "astē" varēja nedaudz paslēpties. Jāatzīst, ka mans motocikls nav īsti piemērots lieliem ātrumiem – tas nav baiks. Protams, arī ar viņu var braukt ātri, bet tā pielietojums ir paredzēts nesteidzīgiem ātrumiem zem 130 km/h. Līkumojām pa šosejām, uz brīdi nedaudz viens otru pazaudējām, tomēr uz prāmi paspējām un, sēžot uz aizmugurējā klāja, baudījām Helsinku ostas attālināšanos kopā ar somu ražotu Latvijas "Labieša" alus ekvivalentu ar čipsiem. Lai gan no Tallinas vēl bija jānobrauc ceļš līdz Rīgai, šķita, ka šeit īstais ceļojums ir galā. Ceļš šķita neizturami garlaicīgs. Lai gan arī pēdējais Somijas posms, ja ne Oskara padilusī riepa un steigšanās uz prāmi, būtu dikti garlaicīgs. Pēdējā dienā nobraucām 760 kilkometrus – tās, protams, nav 1000 jūdzes, kas ļautu mums kvalificēties par "Iron Butt" īpašniekiem, tomēr cipars iespaidīgs tik un tā.

Pie Saulkrastu pagrieziena pēdējais ceļojuma selfijs, pēdējo tušonkas bundžu sadalīšana (šķita, ka tā tomēr atkal varētu būt garšīga), atvadas ar izteiktām cerībām par nākamajiem ceļojumiem un ceļš katram uz savām mājām, katram savā dzīvē.

Ziniet, vīrieši parasti nerunā par sajūtām. Vīriem parasti viss ir vai nu OK, vai dimbā. Mēs protam plātīties un mērīties ar savām zināšanām, sasniegumiem sportā, darbā, dažs labs arī ar iekaroto sieviešu skaitu, automašīnām, to vadīšanas prasmi utt. Bet mēs maz runājam par savām jūtām – kā mēs patiesībā jūtamies, iegūstot jaunu pieredzi, skrienot ar bumbu rokā vai izbaudot bērnišķīgu degsmi, braucot ar motociklu. Es ļoti izbaudīju šo vīru kompāniju. Un, lai gan man ikdienā dikti patīk runāties, šoreiz jutos labi tieši tāpēc, ka mēs maz runājām. Maz runājām par sajūtām. Tomēr katrs jutām un baudījām šos ceļojuma mirkļus. Mirkļus, kas tālu prom no ikdienas. Mirkļus, kas doti tikai mums pašiem.

Mēs bijām laimīgi par šo iespēju. Par iespēju, ka mūs atbalsta arī mūsu tuvākie – mūsu skaistās sievietes. Lai gan esam vairāk nekā viena bērna vecāki – maniem biedriem katram ir pa trim skaistām atvasēm – mūsu vēlme pabūt ar sevi bija saprasta un atbalstīta. Par to vien ir vērts priecāties. Ja vēl ir izdevies ceļojums, tad jau ir pavisam lieliski!