Pērn mēs bijām Hījumā. Tā mums tāda tradīcija – mazā draugu lokā katru rudeni doties mazā ekspedīcijā uz Igaunijas salām. Bet šogad... Šogad viss ir citādi. Paši zināt. Igaunija ir "melnajā sarakstā", un tur ir arī draugi. Negribas riskēt. Bet bez jūras nevar. Ceļojumu vajag. Pēc šī absurdā pusgada galva ir jāizvēdina. Kaut vai vienatnē. Iespējams, pat jo īpaši vienatnē.
Šogad gadījās vairākreiz doties uz Ventspili – palīdzēju taisīt tūrisma projektu –, tāpēc nolēmu, ka došos uz to pusi. Galu galā otrā pusē īsti nebūs ko darīt – Saulkrasti, Salacgrīva, un jau klāt ārzemes, kurās nedrīkst rādīties. Tāpēc devos uz pilsētu, kur nenormāli pūš vējš. Zinu, zinu, par vēja pilsētu uzskata citu, bet es arvien neesmu aizmirsis, kā mūs no kājām gāza, kad bijām uzkāpuši pie brieža statujas atpūtas kalna galā.
Uz Igauniju mēs parasti braucam četras dienas, jo garš ceļš tomēr. Tā kā šeit ceļš īsāks, ieplānoju trīs dienas. Rezervēju viesnīcu nedēļu iepriekš un ķēros pie maršruta izpētes. Protams, nav jau te baigo izvēles iespēju, bet Lielie Tūrisma Objekti mani tāpat neinteresē. Mans hobijs ir atvērt satelītkarti un lēnām pa to virzīties uz priekšu. Tiklīdz ieraugu kaut ko interesantu – atzīmēju kartē. Interesants var būt jebkas. Veca mola atliekas – protams, interesantas. Mazmazītiņš meža celiņš? Interesants! Bākas? Interesantas, protams, bet man nav plāna doties uz pašām bākām. Apstaigāt apkārt, aiziet līdz jūrai. Galu galā šis ceļojums ir par jūru.
