Jauns ceļojuma maršruts valsts simtgadei – 1836 kilometri gar Latvijas robežu (1. daļa)

Tuvojoties Latvijas simtgadei, fonds 1836 apņēmies realizēt projektu "Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!", kura mērķis ir gar Latvijas pierobežu izveidot 1836 kilometru garu tūrisma taku. Motobraucēju jeb baizeļu komanda šo ceļu mēro uz diviem riteņiem, un visos brauciena posmos komanda sastāv no trim vīriem – Andra Pikāna, Renāra Kārkliņa un Alfrēds Paulauska.

"Četros pēcpusdienā no Mangaļsalas dambja devāmies virzienā uz Salacgrīvu, kur vakarā sarunātas naktsmājas Salacas upes krastā pie Freda drauga, mākslinieka Vernera Lazdāna.

Mangaļsalas dambis jeb Austrumu mols būvēts laika posmā no 1850.-1861. gadam. Celtniecībai aktīvi sekojis līdzi arī toreizējais valsts galva – Krievijas cars Aleksandrs II. Uz dambja atrodami piemiņas akmeņi par godu imperatora vizītei 1856. gadā. Mangaļsalas piekrastes mežos atrodas Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju kompleksa daļas, kurām ir noteikta valsts aizsardzība. Šī ir pirmā Rīgas daļa, ko redz kuģi, iebraucot Rīgā.

Alfrēds jeb Fredis, kurš ir kaislīgs bezceļu braukšanas fanāts, pievienojies mums ar Renāru pirmajā ekspedīcijas posmā un smilšainajās meža stigās jūtas kā zivs ūdenī. Līdz Saulkrastiem divas reizes vilkām močus pār dzelzceļa sliedēm, jo takas, pa kurām būtu iespēja pārvietoties, bieži nonāca strupceļā. Gar jūras krastu nebraucām, jo tā ir josla, kas nav paredzēta moto un auto tehnikai. Mūsu "Husqvarna" motocikli omulīgi dūdoja, un visi kopā guvām patiesu prieku no brauciena, svaigā gaisa un ceriņu smaržas, kas bieži bija jūtama visapkārt. Pēc Saulkrastiem uz īsu brīdi uzbraucām uz šosejas, bet vēlāk pa lieliskām meža takām turpinājām ceļu gar Tūju Salacgrīvas virzienā.

20 kilometrus pirms Salacgriva mūs sagaidīja lielisks saulriets jūras krastā pie sarkanajām klintīm. Ežurgu sarkanās klintis, kā jau to norāda nosaukums, ir skaistā, sarkanā krāsā. Uz ziemeļiem no Ežurgas ietekas klintis ir ap 10 metrus platas un gludas. Uz dienvidiem no Ežurgas ietekas klintis kļūst ļoti reljefas, ar nišām un vairākām īpatnējām kolonnām.

Ap desmitiem vakarā, noguruši un laimīgi, ieripojām Vernera jaukā namiņa pagalmā, kur namatēvs mums bija pagatavojis īstu plovu. Dienas laikā bija nobraukti 146 kilometri.

Vernera namiņa otrajā stāvā mūs pamodināja kafijas aromāts un saules stari, kuri neatlaidīgi lauzās iekšā pa lielo logu ar skatu uz Salacas upi.

Brokastojām lielās, oranžās gobas tuvumā, kura daudzus gadus priecējusi laivotājus Salacā, bet nesen vētras laikā tikusi nogāzta. Koks ir viena no Alfrēda un Vernera veidotajām performancēm ar nosaukumu Ulmusglabra.

Sapakojāmies, laidām močus dziesmā un braucām uz Kuivižu ostu, kur iepazināmies ar vienu no pēdējiem mohikāņiem-zvejnieku Visvaldi, kurš jūrā zvejo ar stāvvadiem. Šis zvejniecības veids ir izmirstošs, un tam neesot nākotnes. Visvaldis uz to raudzījās filozofiski, prātojot, ka visam savs laiks.

Pie Ainažu vecā mola mūs sagaidīja Elīna ar Kalvi no Vidzemes televīzijas un izjautāja par 1836 projektu. Pēc tam izstaigājām un izpētījām veco molu. Tā garums krastā ir 361 m, bet tālāk līcī sasniedz 482 m garumu. Tā būve galvenokārt saistīta ar senā šaursliežu dzelzceļa atzarojuma ierīkošanu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai padarītu ērtāku kuģu kravu izkraušanu.

Pirmā pasaules kara laikā pagaidu piestātne tika izpostīta un pašā dambī izspridzināti divi lieli robi. Fredis mēģināja arī pārbaudīt savas iemaņas, uzbraucot ar moci uz akmeņainā mola seguma. Mēs ar Renāru sekojām. Diezgan ekstrēmi, jo šis posms vairāk būtu piemērots mototriālam. Rezultātā Renāra mocim tika norauts kartera aizsargs.

Pamājām ardievas Baltijas jūrai un braucām iekšzemē pa aizaugušām meža stigām, kas robežojas ar Igauniju. Pēc pāris kilometriem atradām Ūkaju dižozolu, kam apkārtmēru izmērījām, trijatā sadodoties izstieptās rokās ap to. Tas izrādījās tieši mūsu izmērā, jo spējām visi saķerties ar pirkstu locītavām!

Atklājām arī Baltic Maps kartē neiezīmētu, apmēram piecus kilometrus garu, sarežģītu, bet interesantu ceļu, kas izbraucams tikai ar enduro motocikliem.

Ap pieciem pēcpusdienā, ceļa malā, vakara saules gaismās ieraudzījām arī veco Līču skolu, kura dibināta 1856. gadā un darbojusies līdz 60. gadu beigām.

Ceļa otrā pusē, gleznainā vietā atrodas "Jaunlīču" mājas, kuru kolorītā saimniece Māra Ošeniece uzņēma mūs ar interesantiem stāstiem par šo vietu un cilvēkiem, kuru ceļi šeit krustojušies. Viens no tiem ir Imants Ziedonis, kurš kādā reizē ciemojoties Jaunlīčos un dāvājis Mārai šeit uzrakstītu dzejoli.

Ap septiņiem vakarā, pa putekļainajiem, rietošās saules izgaismotajiem lauku ceļiem braucām tālāk un meklējām vietu, kas būtu derīga nakšņošanai. Te ir daudz pamestu māju un saimniecību, kur to var mēģināt darīt, bet netālu no Ipiķiem, gleznaina dīķa malā pamanījām lielisku nometnes vietu ar lapeni un galdiņu pie tās. Aiz kokiem slējās spocīgais Ipiķu skolas vraks, bet netālu no tā, mājās, kur saimnieko divi laipni ukraiņi, Dusja un Mitja. Abi Latvijā dzīvo jau 30 gadus, runā latviešu valodā un ir īsti Latvijas patrioti. Viņi mūs silti uzņēma un apdāvināja gan ar malku, gan kartupeļiem un īstu ukraiņu speķi.

Vakarā sakūrām ugunskurs un pavadījām laiku sarunās pie tā. Viss, kas nogurušam, bet laimīgam mototūristam vajadzīgs!