Foto: Mārtiņš Plūme
Noīrējuši motorolleru un apbruņojušies tikai ar pašu nepieciešamāko, fotogrāfs Mārtiņš Plūme un viņa draudzene Diāna devušies mēnesi garā ceļojumā pa Šrilanku – baudot draudzīgo atmosfēru salā, kurai ir dvēsele, apskatot brīnumskaistas vietas un sajūtot īstu piedzīvojumu garu, piemēram, par mata tiesu aizbēgot no ziloņa.

"Šrilanka bieži tiek saukta par "Indijas okeāna pērli". Izmēros šī valsts ir tikpat liela kā Latvija, bet dabas dažādība te ir iespaidīga – no neskartām palmu pludmalēm līdz plašām tējas plantācijām kalnos. Braucot no salas viena gala līdz otram, iespējams redzēt savvaļas leopardus, ziloņus un krokodilus, dažādu izmēru putnus, ūdenskritumus, nogaršot augļus ar izcilu garšu, apmeklēt senas tējas ražošanas fabrikas, izbraukt ar vilcienu gleznainās ainavās un izjust ugunīgo čili asumu ēdienos, kas liek savilkties vaigiem. Tas, ko es vēlos teikt, – Šrilanka ir viens liels botāniskais un savvaļas zooloģiskais dārzs," skaidro Mārtiņš.

Šī nav pirmā Mārtiņa ciemošanās reize Šrilankā – viņš tur jau pabijis pirms astoņiem gadiem. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, Mārtiņš atzīst, ka daudz kas ir mainījies un eksotiskās mazās vietas apbūvētas ar viesnīcām, tomēr nemainīgi jauki vēl joprojām ir cilvēki – pretimnākoši, smaidīgi un izpalīdzīgi. "Varu teikt tikai to labāko," piebilst Mārtiņš.

Foto: Martins Plume

Var teikt, ka ceļotāji apbrauca apkārt Šrilankai – no Kolombo braucot uz ziemeļiem, bet pēc tam pulksteņrādītāja virzienā uz motorollera atgriežoties sākumpunktā. Kāpēc ar motorolleru? "Āzijā visi tā ceļo, šķita, ka mums arī vajag vietējo stilā," piebilst Mārtiņš, kurš skaidro, ka vienmēr šajā pusē izvēlas šo pārvietošanās līdzekli. "Iesaku visiem īrēt motorolleru un doties piedzīvojumā," ierosina Mārtiņš, kurš tā darījis gan Filipīnās, gan Indonēzijā, gan Vjetnamā.

Viens no pirmajiem lielajiem apskates objektiem bija Vilpatu nacionālais parks ("Willpattu National Park"), caur kuru bez maksas var izbraukt jebkurš cilvēks. Vienīgais noteikums, braucot pa šo grants ceļu, – nevar novirzīties ne pa labi, ne pa kreisi, kas ir labi videi, kā arī tā veidots drošības nolūkos. Tur iespējams iepazīt īstenu dzīvnieku dažādību – savvaļā sastopami gan krokodili, gan ziloņi, bet vērīgākie var ieraudzīt arī kādu leopardu. Tiesa gan, šādas sastapšanās var būt visai baisas. Mārtiņš stāsta, ka, braucot cauri dzīvnieku pilnajiem nacionālajiem parkiem, teju ikviens cenšas pabarot ziloņus. "Viss it kā ir forši, bet vienīgais mīnuss ir tāds, ka lielākā daļa, kas brauc, uz ceļa augļus met maisiņā. Un zilonis šos augļus apēd ar visu plastmasu. Tas man šķita bēdīgi," sašutumu pauda Mārtiņš.

Atmiņā spilgti palikusi arī Trinkomale (Trincomalee). "Iespējams, pilsēta – nekas īpašs, bet man patika, ka pa pilsētu brīvā dabā staigā "bembiji" jeb dambrieži. Gluži tāpat kā pie mums suņi! Viņiem droši var pieiet klāt – tie nebēg un ir mierīgi. Savukārt, ja vēlēsies paijāt, viņi pagriezīs pret tevi ragus."

Foto: Martins Plume

Ja gadās pabūt šajā pilsētā, turpat iespējams apskatīt arī krāsainos un interesantos tempļus ("Pathirakali Amman Temple"), kas nudien prot pārsteigt.

Foto: Martins Plume

Tālāk Mārtiņa un Diānas ceļi veda uz Šrilankas simbolu – Sigiriju jeb Lauvas klinti, uz kuras atrodas senas drupas. Ceļotāji gan izvēlējās nedaudz pamainīt ierasto lietu kārtību un rāpties nevis šajā klintī, bet uzkāpt pretī esošās Pidurangalas virsotnē, lai no tās varētu vērot skatu uz ikonisko klinti pašā Šrilankas sirdī. Kāpiens bija tā vērts, atzīst Mārtiņš. Tāpat jāpiemin, ka Lauvas klintī ir diezgan dārga uzkāpšana, tāpēc, lai ieekonomētu, šī būs lieliska alternatīva. Laikā, kad ceļotāji apmeklēja šo apskates objektu, maksa par uzkāpšanu Pidurangalā bija četri eiro, kas ir krietni mazāk nekā slavenajā Sigirijā.
Foto: Martins Plume

Pēc tam motorollers ceļotājus vedis uz Kandi (Kandy) un tējas plantācijām, kas arī esot bijušas visai iespaidīgas.

Foto: Martins Plume

Tālāko maršrutu ceļotāju pāris turpināja ar vilcienu. Viņi kāpuši vagonā Nuvara Elijā (Nuwara Eliya) un mērojuši ceļu līdz pilsētai vārdā Ella. Var braukt arī garāku ceļu, bet šis tiek uzskatīts par skaistāko posmu, stāsta Mārtiņš. "Tas ir viens no spilgtākajiem brīžiem, kas man ir palicis atmiņā." Tiem, kas arī nolēmuši mesties šajā piedzīvojumā un izbaudīt skaistos skatus pa vilciena logiem, Mārtiņš iesaka biļetes pirkt savlaicīgi – lai tiktu apsēsties pie loga, biļetes vajadzētu iegādāties trīs līdz pat sešas dienas ātrāk. Protams, nesezonā varot paveikties, ka kārotās sēdvietas var dabūt, pērkot biļetes arī divas stundas pirms brauciena, bet viņi gaidījuši aptuveni trīs dienas – maršruts ir visai populārs. Jāpiebilst, ka abi tik ļoti šo maršrutu vēlējušies mērot ar vilcienu, ka bija gatavi braukt distanci šurpu un turpu – turpceļā vērojot vienu pusi, bet atpakaļceļā baudot ainavu otrā pusē. Galvenokārt tas gan bijis loģistikas jautājums, jo motorollers tika atstāts maršruta sākumpunktā un bija nepieciešams tālākā ceļojumā.
Foto: Martins Plume

Lūk, arī kāds ūdenskritums – Udavalave. Lai gan cilvēki mēdz šo vietu neizvēlēties slikto ceļu dēļ, Mārtiņš teic, ka tas esot bijis tā vērts. Turklāt viņi atklājuši, ka, apbraucot apkārt ūdenskritumam, iespējams nokļūt arī tā virsotnē. "Tā ir patiesi iespaidīga vieta. Diezgan interesants gājiens, turklāt tūristu tur gandrīz nav, tikai vietējie," skaidro Mārtiņš, piebilstot, ka ainava no ūdenskrituma augšas esot bijusi patiesi gleznaina.
Foto: Martins Plume

"Pati ceļojuma kulminācija bija Lunungamveheras nacionālais parks ("Lunugamvehera National Park"), caur kuru ved šoseja, no kuras arī nevar novirzīties," stāsta fotogrāfs. Arī tur sastopama visa krāšņā dzīvnieku buķete, turklāt zvēri nebaidās nākt arī uz ceļa. "Mēs braucām ar motorolleru – un tad sapratām, ka mums priekšā stāv zilonis. Sākumā bija bail braukt garām, bet pēc kādas stundas mēs jau pieradām pie šiem apstākļiem. Sastapām arī vienu braucēju ar tuk-tuku. Arī viņam, šķiet, bija bail braukt garām, tāpēc viņš uz ceļa uzmeta tādu kā "bombačku", kas uzsprāgst. Zilonis sabijās un ieskrēja atpakaļ džungļos. Mēs piestājām malā, un tas bija tikai pāris sekunžu jautājums, kad zilonis ar snuķi uzmeta gaisā smiltis un ar lielu brēcienu metās mums virsū no 50 metru attāluma. Mēs knapi, knapi izbraucām ārā no džungļiem un paspējām aizbraukt," aizrautīgi stāsta ceļotājs, piebilstot, ka paši bijuši vainīgi, pārgalvīgi piestājot ceļmalā, tomēr šādu reakciju nav gaidījuši.

Ziloņi nav vienīgie dzīvnieki, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu, – īpašu vērību prasa arī leopardi. "Šrilankas dienvidos leopardi it kā uz ceļiem nenāk, bet gadās. Mums stāstīja, ka divas dienas pirms mūsu viesošanās viens leopards bija centies noķert motociklistu. Labi, ka viņam bijis jaudīgs mocītis un viņš paspējis aizlaisties. Dienas vidū var braukt droši, bet no rītiem un vakaros, kad viņi nāk baroties, labāk būt piesardzīgiem," piebilst Mārtiņš.

No viena nacionālā parka uz otru. Tālāk ceļotāji brauca uz Udavalaves nacionālo parku ("Udawalawe National Park"). "Tas it kā esot viens no pasaulē iespaidīgākajiem parkiem, apsteidzot daudzus Āfrikas parkus, kur ziloņi staigājot brīvā dabā, bet mums, iespējams, nepaveicās ar gidu. Mēs nebijām tik priecīgi, kā redzot ziloni vienkārši uz ceļa."

Foto: Mārtiņš Plūme

Tālākais ceļš abus veda gar piekrasti. Jāizceļ "Hikkaduwa", kur iespējama lieliska snorkelēšana kopā ar bruņurupučiem. "Īstais laiks snorkelēšanai ir tad, kad ūdens līmenis paceļas virs rifiem un bruņurupuči nāk baroties. Viena līdz trīs metru dziļumā kādi trīs četri bruņurupuči iepeld katru dienu. Jāzina vieta," piebilst Mārtiņš.

Foto: Mārtiņš Plūme

Protams, arī pēc tam ceļš ar brīnišķīgām pludmalēm un zvejniekciemiem abus ceļotājus ir priecējis.
Foto: Martins Plume

Šī mēneša laikā viņiem noteikti būtu izdevies daudz vairāk apskatīt, taču 11 dienas abi nodzīvojuši Veligamā (Weligama), kur Mārtiņš sērfojis. Tas, patiesību sakot, bija viens no iemesliem, kāpēc viņi vispār devušies uz šo galamērķi.

Foto: Martins Plume

Runājot par praktiskākām lietām, vērts likt aiz auss, ka satiksme uz ceļiem notiek pa kreiso pusi – mums neierasto braukšanas virzienu, kas labi trenē smadzenes uz ceļiem dažādās situācijās, kad ātri jāveic manevri. Tāpat Mārtiņš iesaka nepaijāt suņus – tie ir diezgan noplukuši un bēdīga paskata. Visai interesanti ir tas, ka nekādu brīdinājuma zīmju nav pie ezeriem un upēm, kur mēdz ložņāt krokodili. "Draudzene man saka, ka tur ir kaut kas dīvains un aizdomīgs. Nevarējām saprast, beigās piegājām tuvāk un sapratām – o, krokodils! Pludmalēs nav, bet iekšzemē – tuvāk dabas parkiem – gan jābūt uzmanīgiem. Tas bija pārsteigums!"
Foto: Martins Plume

Ja runājam par garšas kārpiņu palutināšanu, tad šī ceļojuma laikā noteikti vērts koncentrēties uz augļiem. "Šrilanka ir tā valsts, kur jābrauc garšot augļus. Cik nācies būt citās valstīs, reti kur ir tik dažāda un bagāta izvēle, varbūt tikai Indonēzijā," skaidro Mārtiņš.
Foto: Martins Plume

Kāds ir Mārtiņa padoms tiem, kas nolēmuši par savu galamērķi izvēlēties šo zemi? "Ja cilvēks ir piedzīvojumu meklētājs, noteikti nevajag izvēlēties tūrisma aģentūras. Pats var visur aizbraukt! Galvenais ir izpētīt, ko gribi redzēt un kā tur vari nokļūt. Visi piedzīvojumi sāksies tikai tad, ja pats tos meklēsi!"
Turpinājumā ieskats Mārtiņa un Diānas piedzīvojumos, savukārt vairāk foto atradīsi te.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!