Pirmās pāris dienas ar vīru attālināti strādājām, brīvajā laikā apskatot tuvākās vietas, otrajā nedēļā – tikai atpūtāmies. Manuprāt, šī ir piemērota vieta attālinātam darbam. Neminot pašsaprotamus iemeslus par siltumu un sauli, kādēļ vēl?
Pirmkārt, šobrīd ir divu stundu laika starpība. Ja darbs sākas pēc Latvijas laika pulksten 9, tad Grankanārijā ir pulksten 7 un tumsa, līdz ar to nav nekāda vilinājuma doties ārā, mierīgi vari strādāt. Pa dienu savukārt var pasēdēt saulainākā vietā pie datora, bet pulksten 17 pēc Latvijas laika (minu tipiskākās darba beigas) Grankanārijā vēl ir 15 un var vēl daudz ko pagūt. Tumšāks paliek ap sešiem septiņiem.
Otrkārt, lielākajās pilsētās nav problēmu ar internetu. Mobilais internets pievīla tikai salas vidienē, kalnos, taču apartamentos bija "Wi-Fi".
Treškārt, uz salas ir, ko apskatīt, taču Grankanārija nav liela un, teiksim, kaut kādu ļoti vēsturisku objektu un "astotā pasaules brīnuma" tur nav, tāpēc darbdienās var pievērsties darbam – diez vai es to varētu ļoti eksotiskā valstī, kur ir ārkārtīgi daudz vēl neredzētā. No otras puses – brīvajā laikā var skatīt dabas skatus, arī mazās pilsētiņas, dzīvniekus, alas... Mani uzrunā jebkurš kalns, lai vai cik es tos iepriekš būtu redzējusi.
Ceturtkārt, produktu un maltīšu cenas ārpus mājas ir līdzīgas kā Latvijā. Kafija, vīns pat lētāks. Ja dzīvo apartamentos un ēdienu lielākoties gatavo paši, izmaksas īsti neatšķiras no tēriņiem par uzturu Latvijā. Benzīna izdevumi bija nelieli, jo attālumi ir mazi.
