Patiesībā jau neapēda vis – vismaz ne iezemiešu izpratnē. Kuks arī iezemiešu acīs bija ar ārkārtīgi augstu, gandrīz vai dieva statusu, tāpēc ar viņa ķermeni nācās rīkoties atbilstoši noteikumiem, un proti – atdalīt kaulus no gaļas, kaulus svinīgi apbedīt, bet gaļu atdot radiniekiem – tātad kuģu komandām.
Tikai tad, kad Kuka kolēģi ļoti sadusmojās, apslaktēja baru iezemiešu un nodedzināja viņu ciemu, tie saprata, ka kaut kas nav īsti kārtībā, izraka kaulus un atdeva eiropiešiem, kas šīs, vārda burtiskā nozīmē mirstīgās, atliekas pēc tam svinīgi apbērēja jūrā.
Toties salā, kurā esmu ieradies, cilvēku ēšana ilgus gadsimtus ir bijusi normāla parādība. Protams, cilvēka karbonāde nav bijusi ikdienas ēdienkartē, bet noteiktos apstākļos – ņam, ņam, un kā vēl. Nedaudz paradoksāli ir tas, ka šī sala ir lielākā un centrālā salu valstī, kurai dots tieši tā paša ne līdz galam apēstā slavenā pasaules apceļotāja un atklājēja vārds – Kuka salās.
Cilvēku ēšanai te ir senas tradīcijas. Viens no deviņpadsmitā gadsimta slavenākajiem Rarotongas iedzīvotājiem ir misionārs Maretu, kurš bija viens no pirmajiem kristietībai pievērstajiem iezemiešiem Takitumu ciltī un kura hronika Maretu's Narrative tiek uzskatīta par ļoti svarīgu Kuka salu vēstures avotu.
Ngatangiias baznīca, kur sludinājis Maretu, joprojām ir savā vietā – iepretim vēsturiskajai Avanas ostai – ir bieži un kupli apmeklēta. Kaut ne tik kupli kā kādreiz, kad šurp pielūgt Dievu nāca arī Mataveras un Titikavekas ciematu ļaudis, līdz beidzot viņu vadoņi nolēma uzbūvēt paši savas baznīcas. Desmit diakoni, sešdesmit pastāvīgie draudzes locekļi, trīsdesmit svētdienas skolas mācekļi, trīsdesmit draudzes locekļi – jaunieši, apmēram astoņdesmit citu regulāru un čaklu apmeklētāju.
Svētdienas rīta agrais dievkalpojums – sešos no rīta, galvenais dievkalpojums – desmitos, vakara dievkalpojums – piecos pēcpusdienā. Un tad vēl visādi papildu dievkalpojumi: Teretere Apii Sabati – maija un novembra trešā svētdiena, Teretere Mapu – februāra un augusta trešā svētdiena, nacionālā korāļu diena – 26. oktobris, Rarotongas korāļu diena – 25. jūlijs, baznīcas parāde – katra mēneša otrā svētdiena no februāra līdz novembrim.
Baznīcas ēka gan nav tā, kas bija Maretu laikos, kas šeit tika uzcelta jau aptuveni 1824. gadā, bet Dieviņam kaut kas tajā visā nepatika. Pirmo baznīcas ēku nopostīja viesuļvētra, otro – ugunsgrēks, tad tika uzbūvēta trešā ēka – lielāka par pašreizējo, bet 1911. gadā viesuļvētra nopostīja arī to. Kopš tā laika gan nekas traks nav gadījies – lai gan pēdējās ēkas būvniecības laikā tika nopostīta blakus esošā kapsēta, no kuras pieminekļiem, kapu plāksnēm u.tml. tika izbūvēti jaunās baznīcas pamati un grīda. Iespējams, tieši šī praktiskā iemesla dēļ arī nespēju atrast Maretu kapiņu.
Toties vietējā bibliotēkā diezgan viegli atrodu Maretu dokumentālos stāstiņus par vietējiem kanibāliem. Un tiem, šķiet, var droši ticēt, jo arī autors atzīst, ka ir gadījies nogaršot cilvēka gaļu: "Es pats esmu redzējis sava tēva cilvēku krāsni. Es pats esmu redzējis kanibālismu, jo daži no mūsu ģimenes deva mums ēst cilvēka gaļu no šīs krāsns un ieteica mums nekad neaizmirst, ka ir nepieciešams atriebties.
Daži cilvēki teic, ka kanibālisms Rarotongā ir, pateicoties aizgūtai kārei uz cilvēka miesu. Tas tā nav. Tas bija sakarā ar atriebības aktiem, ka tika ēsta cilvēka miesa. Ariki, augstajiem virsaišiem, nekad nebija krāšņu cilvēka gaļai; tādas bija tikai karotājiem un tiem, kas zemāki par virsaišiem. Ariki nenolaidās līdz cilvēka miesas ēšanai, viņi neatbalstīja šādas darbības.
Neviens neēda cilvēka miesu miera laikā; tikai, kad bija karš. Ēst cilvēka miesu miera laikā – tas bija nopietns pārkāpums pret virsaišiem, un ikviens cilvēks par šādu pārkāpumu tiktu sodīts. Gadījumā, ja kāds cilvēks miera laikos otru nogalināja, lai pamielotos, ariki sūtīja savu karere (ziņnesi), lai ziņotu, ka ķermenis ir jānodod dieva Tangaroas svētvietai par upuri šim dievam un tā vietā mielastam jānodod cūkas, jo ēst cilvēka miesu miera laikā ir ariki likuma pārkāpums.
Iemesls, kāpēc šie cilvēki tika nogalināti un apēsti, bija atriebība. Kad tika noslēgts miers, cilvēku ēšana beidzās, bet, kad karš atjaunojās, cilvēku miesa atkal tika ēsta. Pēc kaujas Takitumu cilts vienmēr sapulcējās Pu-kuru-vaa-nui. Pēc lūgšanas dieviem nogalināto ķermeņi tika nogādāti uz Vaerotu un Paetā ierakti zemē. Ķermeņi šajos caurumos zemē tika atstāti divas dienas, kamēr tie kļuva mīkstāki un kamēr karotāji ieradās galvenajā mielasta vietā, kad ķermeņi tika izvilkti no bedrēm un apēsti, jo tie bija to cilvēku ķermeņi, pret kuriem tika vērsta atriebība. Ja cilvēks bija nogalināts un neviens viņu neienīda, viņa ķermenis tika aprakts un netika apēsts..."
Tiesa, ir bijušas reizes, kad cilvēki te ir ēsti ne tikai augsti idejisku apsvērumu dēļ, bet arī vienkārši tāpēc, ka ir ļoti sagribējies – lūk, tepat bibliotēkā atrasts Hovarda Henrija stāstiņš no viņa Collection of Historical Stories from the Cook Islands par "gastronomiski izlēmīgo" rarotongieti Tupu, vīru, kurš apēda savu sievu nemaz ne tik sen – pirms nieka pārsimt gadiem:
"Šis pāris laikam dzīvoja Rarotongā, Takitumu, un Tupa paveica šo briesmu darbu starp 1800. un 1810. gadu. Deviņpadsmitā gadsimta vidū salā vēl bija daudz cilvēku, kuri atcerējās Tupu un Rao un varēja misionāriem un citiem parādīt, kur atrodas viņu mājas paliekas.
Dzīves laikā Tupa tika uzskatīts par labu zvejnieku un čaklu strādātāju, kamēr Rao bija labi zināma saistībā ar spēju sacerēt dziesmas un radīt mūziku. Viņu uzskatīja par ļoti artistisku un radošu personu.
Pāris dzīvojis labi un nebija strīdīgs. Šķitis, ka viņi dzīvo saticīgi, un tie, kas pāri pazina, stāstīja, ka viņi dzīvojuši saprātīgā harmonijā viens ar otru. Viņiem nebija savu bērnu, bet ar viņiem dzīvoja Tupas māsa, kas bija invalīde. Viņa strādājusi mājā un palīdzējusi ar ēst gatavošanu un citiem pienākumiem. Viņa nebija apgrūtinājums ne Tupam, ne Rao.
Iemesls, kāpēc Tupa nogalināja un pēc tam apēda savu sievu, bijis tas, ka pēc tam, kad viņš noskuva viņai matus, Tupu iespaidoja viņas galvas "baltums", un rezultātā... viņš iekāroja "apēst viņas galvu". Un tas ir tieši tas, ko viņš izdarīja.
Tupa pēc sievas matu noskūšanas to paziņoja pilnīgi nopietni, bet Rao uztvēra viņa vārdus kā joku un atbildēja: "Dari, kā tu vēlies, manu vīriņ."
Tupa sagatavoja zemes krāsni, atveda sievu apskatīties, un tikai tad viņa saprata, cik viss ir nopietni, bet bija jau par vēlu. Tupa piesēja sievu pie koka, pabeidza sagatavošanās darbus, viņai noskatoties un velti lūdzoties apžēlot, un tad Rao turpat, piesietu pie koka, māsas acu priekšā nožņaudza, sadalīja gabalos, uzcepa un apēda, cik vien līda vēderā.
Nākamajā dienā idille beidzās – par notikušo no Rao māsas uzzināja viņas brāļi, atrada Tupu, kurš nomaļā vietā ieturēja brokastis, un viņu uz vietas nogalināja. Un ne tikai nogalināja, viņi apraka savas māsas atliekas, tad uzcepa Tupu un savukārt apēda viņu!"
Pašlaik par šādām šausmu lietām, protams, neliecina pilnīgi nekas – Kuka salās galvenā ekonomikas nozare ir tūrisms, un atbraucēju labsajūtai šeit ir pakārtots absolūti viss. Nekādu briesmu, nekādu apdraudējumu, visa Rarotongas piekraste ir sētin nosēta ar mājvietām un ēstuvēm ikvienam maka biezumam, automašīnu un mopēdu – tie ir vispopulārākais pārvietošanās līdzekļi – nomas punkti ir uz katra soļa, netrūkst ne veikalu, ne izklaides vietu, viss ir ērti un tepat blakus.
Cilvēku gan te kļūst aizvien mazāk un mazāk - bet ne tāpēc, ka viņi viens otru cītīgi apēstu. Kuka salās dzīvo nepilni divdesmit tūkstoši cilvēku, no kuriem deviņdesmit procenti dzīvo salu dienvidu grupā, bet no tiem divas trešdaļas – Rarotongā, savukārt ziemeļu grupā dzīvojošo jau ir maz un kļūst tikai mazāk.
Tā kā Kuka salu iedzīvotājiem ir Jaunzēlandes pases, kas viņiem ļauj dzīvot un strādāt ne tikai Jaunzēlandē, bet arī Austrālijā, vismaz četrreiz vairāk salinieku – četrreiz vairāk nekā pašreizējais salinieku skaits!!! – ir devušies strādāt un dzīvot uz Jaunzēlandi, Austrāliju, Franču Polinēziju vai vēl tālāk.
Tā, lūk, paiet tā kanibālu godība.
Šis ir fragments no apgāda Dienas Grāmata nule klajā laistās Lato Lapsas grāmatas "Razbainieku salas", kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās - Kuka salās, Franču Polinēzijā un Pitkērnā.
