"Ir pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākums. Es un mana kolēģe Laimdota jau 4 gadus strādājam slimnīcā par medmāsām. Jaunas, neprecētas, katrai savs raksturs: Laimdota vairāk intraverta, stabila, pirms ko uzsāks, padomās, vai un kā to realizēt. Es – ekstraverta, ātri domāju, ātri rīkojos, mīlu vairāk organizēt, mazāk – darīt. Abām kopējs hobijs – ceļotgriba," tā savu nu jau 50 gadus seno, bet atmiņā spilgti palikušo ceļojuma stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Velga Graumane.
Tieši šajā laikā parādās akcija – apceļojiet sev vēlamās vietas ne tikai pa Latviju, bet arī pa citām brālīgām republikām ar autostopu! Lai ieinteresētas būtu abas iesaistītās puses, gan ceļotāji, gan šoferi, tiek piedāvātas tā sauktās talonu grāmatiņas, kurās ir noplēšamas lapiņas . Tātad – mums nekas nav jāmaksā, izsniedzam šo talonu ar nobraukto kilometru skaitu mašīnas vadītājam, uzliekam datumu un viss. Šoferiem šie taloni jākrāj, akcijas beigās notiek izloze un var laimēt vērtīgas balvas.
Apspriede nav ilga, vienojamies, ka brauksim uz Jaltu, kas ir Melnās jūras krastā, Ukrainas PSR – būs gan kalni, gan saule , gan jūra! Iegādājamies mazu grāmatiņu par Krimu, Laimdotai ir uzticēts sameklēt karti, izstrādāt maršrutu, vārdu sakot, vest mūs tālēs nezināmajās!
Sakrāmējam mugursomas, kurās gan nekā diža nav iekšā, jo tajos gados nebija ne guļammaisu, ne telšu (varbūt bija, bet ne mūsu veikalos). Ceļš tāls, sasmērējam rupjmaizi ar speķi, jo tādu lietu kā roltoni, ātrās zupiņas un putriņas, arī jogurti, nebija.
Izbraucam agri no rīta, jānokļūst līdz Pleskavas šosejai, tālāk līdz Krievijas robežai. Mainot mašīnas, braucam, katram vadītājam laipni dāvājot šos talonus. Ko tādu neviens nav dzirdējis, mēs cenšamies stāstīt, ka tas ir izdevīgi, dažs paņem, dažs nē. Jo tālāk no Latvijas, jo bezcerīgāki ir šoferi, apšaubot mūsu teikto.
Visu ceļu paļaujos uz Laimdotu, jo esmu, kā pati sevi nodēvēju, topogrāfiskais analfabēts – karti nepazīstu, arī ceļos un ceļa zīmēs neorientējos. Tas gan man netraucē ik pa brīdim dot vērtīgus norādījumus un apšaubīt Laimdotas teikto. Tuvojas nakts – esam Baltkrievijā, mūs ved šoferis Pjotrs, kas stūrē tālbraucēju mašīnu, izrādās, viņš nakti gulēs mašīnā, no rīta apsola vest mūs tālāk, bet naktsmītnes jāmeklē pašām. Pjotrs noenkurojas sādžas malā, mēs dodamies meklēt kādu apdzīvotu vietu. Jā, redzam māju, pareizāk sakot, gaismas logā un virziens tiek nosprausts. Pieejam pie durvīm, klauvējam, bet atbildes nav. Durvis nav aizslēgtas, veram vaļā – visapkārt tumšs, atskan dīvainas skaņas – "uš, uš, ruk, ruk"... Saprotam, ka atrodamies cūku kūtī, bet dažus metrus tālāk spīd gaisma – lēnām virzāmies uz daudzsološās gaismas pusi, sataustām nākošās durvis, pieklauvējam un dodamies iekšā. Istabā atrodas padzīvojis pāris, kas, noklausoties mūsu bēdu stāstu, paziņo, ka nav vietas, kur mūs izguldināt, lai ejot ārā un skatoties – netālu esot lielākas mājas. Izejot ārā, konstatējam, ka kabatas bateriju mūsu mugursomās nav. Pa tumsu virzoties, nonākam līdz labības laukam, apkārt ne miņas no kādām mājām. Nu ko? Noliecam labības stiebrus, pagalvī noliekam mugursomu, apsedzamies ar jaku un tik tiešām aizmiegam. Uzmostos gan no tā, ka auksti, gan no tā, ka Laimdota enerģiski vingro, lai sasildītos. Izbraukšana paredzēta ne agrāk kā sešos, bet mēs jau piecos sēžam uzkalniņā pretī mašīnai un gaidām, kad Pjotrs modīsies. Ik pa brīdim mums garām uz darbu dodas vietējie, kas skatās uz mums kā uz astoto pasaules brīnumu.
Otrā ceļojuma diena norit bez lieliem starpgadījumiem. Nolemjam, ka šī nakts jāpavada civilizēti un, konsultējoties ar kārtējo šoferi, vakarā izkāpjam pie moteļa. Kāds pārsteigums – mūsu piederības dokumenti šeit nav svarīgi – svarīgi uzrādīt mašīnas dokumentus, jo šī neesot viesnīca, bet motelis. Laimdota, kā mūsu savienības apzinīgākā daļa, jau gatavojas doties projām, bet es nolemju, ka sēdēsim uz trepēm, kas ved uz otrā stāva numuriem, kamēr administratoram apniks. Pēc pusstundas mums paziņo, ka brīvu numuru nav un nebūs. Turpinām sēdēt. Garām ejot, mazu amizieri ar mums uzsāk divi gruzīni, pat dāvinot lauku puķes. Sēžam. Vēl pēc stundas administratoram esam apnikušas – piedāvā istabiņu, bet tā esot luksusa un maksājot vairāk.
Apmierinātas ar sevi un esošo situāciju, dodamies uz ierādīto numuru. Tā kā iepriekšējā nakts pavadīta labības laukā, gatavojamies iet gulēt, jo no rīta paredzēts agri celties. Diemžēl – cilvēks domā, Dievs dara: pie durvīm klauvē un ierodas jau minētie gruzīni ar vīna pudeli un skaistu runu, cik ļoti gruzīni ciena latviešus un otrādi. Miegs nāk, bet esam jaunas, labi audzinātas, pieklājīgi izdzeram pa visiem vīna pudeli, izrunājam gan mūsu, gan viņu valsts dzīvi, bet tad pēkšņi saprotam, ka viesiem nenāk ne prātā iet projām, jo abi sāk vienoties, kurš pie kuras gulēs. Tie vairs nav joki, pieklājīgi lūdzam atstāt mūsu istabu, bet nav nekādas reakcijas. Dodos pie administratora un lūdzu atbrīvot no nelūgtajiem viesiem. Gruzīniem izejot, saņemam solījumu, ka no rīta mēs šo soli rūgti nožēlošot.
Joki mazi, uzliekam modinātāja pulksteni uz četriem no rīta un ap puspieciem jau stāvam pie šosejas. Par laimi, ātri vien nobalsojam mašīnu un dodamies tālāk. Pēdējo posmu – 450 kilometrus – braucam vieglajā mašīnā, kurā trīs pasniedzēji no Maskavas brauc uz Simferopoli. Nogurušas, noputējušas vēlā pēcpusdienā sasniedzam Simferopoli, no tās ar kalnu trolejbusu braucam uz Jaltu. Abās pusēs ceļam kalni, nogurums pazūd, kā nebijis – skaisti, saprotam, ka esam Krimā! Ar naktsmītņu meklēšanu Jaltā problēmu nav – piedāvājumi birst kā no pārpilnības raga. Vienojamies par istabiņu, par diennakti katrai jāmaksā viens rublis, tualete pagalmā, duša ari pagalmā(liela cisterna, kurā pa dienu uzsilst ūdens). Istabā viena gulta, viena "raskladuška". Tik ļoti nāk miegs, ka nekāda liela runāšana un plānošana nesanāk, vienojamies, ka rītdien iepazīsimies ar Melno jūru.
Trrr-dzin-dzin! Kaut kas skaļi zvana! Atveru acis – pulkstenis ir seši no rīta, tātad stundas divas vēl varu pagulēt? Nekā tamlīdzīga, Laimdota jau saģērbusies, rosās pa istabu un mudina mani celties. Variantu nav. Pusnomodā aizeju līdz izlietnei, lai noskalotu miegu no acīm un iztīrītu zobus. Kas tas? Mute pilna ar ziepju putām – izrādās, ka esmu uz zobu birstes uzspiedusi šampūnu(tūbiņas gandrīz līdzīgas, uzrakstu nepētīju). Putas nav inde, izskaloju un saģērbjos, skaļi protestēdama par agro celšanos. Izrādās, ka mana ceļabiedre ir cīrulis, arī Latvijā viņa katru rītu ceļoties sešos. Es esmu pūce – neko darīt, jāsadzīvo.
Paņēmušas līdz visu, kas ņemams, pa mazu ieliņu dodamies uz jūras pusi. Taciņa ved gar dārziem, kur sētai pārliekušies zari, pilni ar plūmēm. Sašķinam katra pa kārtīgai saujai un pa ceļam ēdam. Klāt arī jūra! Pludmale akmeņaina, mēs vienīgās peldētājas (loģiski - kurš tad tik agri nāks?) Saule spīd, pludmalē saliktas koka gultiņas. Nopeldamies, ūdens silts, tikai lielāki un mazāki akmeņi liek skatīties, kur brienam. Lai būtu skaists iedegums, mums no mājām līdzi paņemta speciāla iedegumu veicinoša eļļa – pie parastās eļļas piepilināts jods. Kur tādu recepti dabūjām, neatceros, bet efekts kolosāls!
Lai nu būtu, kā būtu, izguļos jūras krastā, peldamies, sauļojamies. Kā jau dienvidos, krēsla iestājas ātri. Vakarā pastaigājamies pa promenādi, sapērkam ēdamo – maizi,kefīru un svaigus gurķus. Pusi kefīra gan izlietojam, ieziezdamas uz saules apskādētām ķermeņa daļām. Nolemjam nākamajā rītā doties uz Ņikitskas botānisko dārzu.
Ņikitskas botāniskais dārzs no mūsu pludmales atrodas apmēram septiņus kilometrus ar autobusu gar jūras krastu. Mans ieteikums – ejam kājām, tad esot tikai četri kilometri un nauda ietaupīsies. Sacīts, darīts! Kleitas tīkliņā, dodamies gar ūdens malu uz priekšu, bet pēc kāda laika mūsu priekšā parādās žogs ar uzrakstu "ZAPREŠČENO!" Rāpjamies uz ceļa, apejam slēgto zonu, dodamies lejup, apmēram pēc 700 metriem nākamā vasarnīca, tai seko nākamā un tā arī nekur tālāk netiekam – apģērbjamies un soļojam gar šosejas malu. Kā pēc tam teica vietējie, visas šīs vasarnīcas un atpūtas bāzes ir saceltas valdības vīriem no Maskavas un Kijevas. Ņikitskas botānisko dārzu izstaigājam krustām, šķērsām, bija daudz kā interesanta, palmas vismaz piecas šķirnes, utt. Atpakaļ braucam ar autobusu.
Vadoties pēc mājās izstrādātā plāna, kādu dienu agrā rītā ar tūrisma autobusu dodamies sagaidīt saullēktu Krimas kalnu augstākajā virsotnē Ai-Petri, 1200 metrus virs jūras līmeņa. Līdz pašai augšai autobuss neuzbrauc, kāds gabals jāiet kājām. Saullēktu gan neredzam, jo, kā par spīti, tieši šajā rītā laiks daļēji apmācies. Skats no virsotnes uz dienvidu piekrasti neatkārtojami skaists. Piesakāmies arī ekskursijā-brauciens pa Krimas pussalu. Apskatam "Bezdelīgas ligzdu" – uz 40 metru augstas klinšu radzes vārda tiešā nozīmē "uztupināta" sapņu pils, kas celta 20. gadsimta sākumā pēc miljonāra Šteindvica pasūtījuma. Pilnīgi neticami, kā kaut ko tādu varēja uzbūvēt. Kā mums teica gids, tagad šajā apbrīnojamā celtnē darbojas kafejnīca-restorāns. Daba priecē ar savu skaistumu, vislielākais prieks par palmām, kas aug visapkārt un kuras dzīvē redzam pirmo reizi. Fotoaparāta mums nav (tāda luksusa prece nav iekļauta mūsu finansiālo iespēju sarakstā un šeit redzamie attēli ir no dažus gadus vēlāka ceļojuma), viss ceļojums ir ierakstīts mūsu atmiņās.
Kādu dienu Laimdota paziņo, nost ar taupības režīmu! Jaltā uzstājas ievērojams ārzemju estrādes dziedātājs, un mums tas jāredz. Pirmo reizi par tādu dzirdu, bet saprotu, ka tam ir jābūt kaut kam vienreizējam. Neatceros, cik maksāja ieejas biļete, bet cena stāvvietā nav dārga, ja jau mēs varam atļauties. Koncertā vislielāko iespaidu atstāj gan dziesmas, gan žilbinoši skaistais dziedātājs baltā uzvalkā, kādā viņš uzstājas. Tas ir kaut kas neredzēts un nedzirdēts!
Ceļojums tuvojas finišam, saskaitām finansiālo atlikumu un konstatējam, ka mājup varam lidot ar lidmašīnu – tiešām, biļetes cena ir lēta. Pēc mūsu rēķina par atlikušo naudiņu vēl tiktu no Rīgas līdz mājām.
Izlidojam vēlā pēcpusdienā, tas mums abām pirmais lidojums. Lidmašīnai paceļoties, pasažieriem tiek piedāvātas ledenes, tās paņemam. Lidojuma laikā stjuarte visiem pasažieriem iznēsā ēdienu – viss salons smaržo pēc ceptām vistiņām, tik ļoti kārdinoši, bet mēs varonīgi atsakāmies, jo finanses saskaitītas, ierēķinot taksometra cenu līdz Rīgas centram.
Vēl šodien, atceroties braucienu, patiesākās dvēseles sāpes bija, vēlāk uzzinot, ka lidmašīnā ēdiens jau ierēķināts biļetes cenā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, ceļotprieks nav zudis, kopš dzelzs priekškara krišanas ir redzēts daudz! Daudz ir vietas, kas ar savu skaistumu un kultūru mani ir pārsteigušas, bet savu pirmo tālāko ceļojumu es atceros, it kā tas būtu bijis nesen.
Ja liktenis, planētu stāvoklis un tuvojošies Ziemassvētki tā lems, varbūt noslēgšu savas ceļojumu tūres ar kruīzu pa Vidusjūru! Persona, ko ņemtu līdzi, būtu Laimdota.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
