Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, šogad nolēma pamest labi apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko punktu no Rīgas - Pita salu. Viņi plāno pēc iespējas vairāk ceļot pa sauszemi un nakšņot pie vietējiem iedzīvotājiem vai arī teltīs. Par viņu piedzīvojumiem, novērojumiem, ieteikumiem un pieredzi turpmāk varēsiet lasīt Turismagids.lv un blogā hmroads.com vai Facebook profilā(angliski). Ekspedīciju "How many roads" plānots veikt līdz 2015. gada vidum, bet pēc tam par piedzīvojumiem tapšot dokumentāla filma.
Rīga-Minska. Veikti 655 kilometri. Attālums no mājām – 400 kilometri. Stāsta Ivars Brencis.
"16. septembra rītā vilciena pavadonis stūrē cauri vagonam un, apstājoties pie mūsu nodalījuma, pavēršas sievietei, kura arī tajā snauduļo, neskaidrā krievu valodā nomurmulējot teikumu, kas manām miegpilnajām ausīm izklausās pēc: "Jums būs jākāpj ārā, bet jūs (par mani, Daini un Lauru) brauciet tālāk. "Loģiski, ka tā, nodomāju, paskatoties Daiņa rokas pulkstenī, kurš rāda plkst.5.30. Pēc plāna Minskā jāierodas plkst.6.35. Ieslēdzot GPS, lai paskatītos, kādai pilsētai braucam cauri, saprotu, ka pareizais laiks jau ir 6:33, Daiņa pulkstenis ir no citas laika joslas un vilciens sāk pakāpeniski bremzēt. Vismaz bikses līdz apstāšanās brīdim paspējam uzvilkt, bet mūsu nesakrāmēto mantu kalnus uz perona izsviest laipni palīdz tas pats vilciena pavadonis, jo vagoni kuru katru brīdi draud uzsākt ceļu uz depo.
Attopoties lielā mantu čupā uz Мінск-Пасажырскі perona. Tad sākas nesteidzīga, taču haotiska lietu krāmēšana. Kad esam nofotografējuši apmēram 1800 bildes, kā pakojamies, pienāk arī kāda dzelzceļa darbiniece un sirsnīgi palūdz novākt kameru, jo filmēt un fotografēt šeit esot aizliegts.
Nevarētu teikt, ka pagājušo trīs stundu laikā esam kārtīgi sapakojušies, taču visas mantas ir sastūķētas somās, kuras var uzlikt uz divriteņiem - sešos velosomu pāros un divās stūres somās. Vēl atlikušie sīkumi – telts, guļammaisi, paklājiņi, nejauši līdzi paņemtās kedas un citas ceļotājiem vairāk vai nepavisam vajadzīgas lietas ir iebāztas trīs sausummaisos, kurus uzsienam attiecīgi uz katra velosipēda bagāžnieka virs aizmugurējām velosomām. Kā vēlāk sapratu, tas nav pagaidu, bet pastāvīgs risinājums un, vispār, censties kārtīgi savietot mantas somā nav lielas jēgas, jo katru otro vakaru viss tāpat tiek ņemts ārā un radoši izmētāts pa vietu vai telpu, kur nakšņojam, tikai, lai dodoties tālāk, atkal visu fiksi sabāztu atpakaļ. Varbūt vēlāk sapratīsim, ka jāievieš kaut kāda sistēma, lai retāk izmantojamās lietas liku apakšā vai diferencētu pa somām. Pagaidām neesam sapratuši.
Tātad - Minska
Pirmais apskates objekts, neskaitot staciju, ir T/C "GALILEO". Tas lauza vienu no dzirdētajiem stereotipiem par Baltkrieviju – baumo, ka šeit interneta tikpat kā nav un datoru izmantošana līdzinās manai pieredzei 'svētdienas skolā' vecajā informātikas kabinetā Mālpils vidusskolā ap 2000. gadu. Taču šeit ir pieejams фри Ви-Фи (bezmaksas bezvadu internets) un apkārt šaudās arī daudzi citi bezvadu signāli. Lattelecom līdzinieka Beltelecom piedāvātais maksas Wi-Fi uztverams teju visur Minskā. Turklāt, lieli mobilā operatora plakāti uz ielām vēsta: "Без интернета жизни нет!" (Bez interneta dzīves nav – kriev.val.)
Iepriecināti sēdāmies uz riteņiem, kuri, pēc mana acumēra, kopā ar somām katrs sver ap 40 kilogramiem un devāmies cauri Minskai. Baltkrievijas oficiālā mājaslapa apgalvo, ka valsts kļūst arvien draudzīgāka riteņbraucējiem un tas jau sen ir populārs pārvietošanās veids, taču realitātē Minskā 90% trotuāru apmaļu vietās, kur tos šķērso ielas vai iebraucamie ceļi, nav pazeminātas, kas, nenoliedzami, ir draudzīgi velotriāla attīstīšanai, bet triālistu skaits droši vien neveido 90% no pedāļu minējiem. Savukārt, braucot pa ielām, mašīnas nereti taurē, bet no pirmās joslas labās malas ar mums aktīvi sasveicināties grib milz;igas notekas ar restu starpām braukšanas virzienā un apmēram velo riepas platumā. Popularitātes ziņā, radās iespaids, ka velosipēdu skaits Baltkrievijā pēc mūsu iebraukšanas ir palielinājies vismaz uz pusi.
Dienvidū nonākam pie Andreja – datorzinātņu studenta, kurš nākamās trīs naktis izguldinās mūs uz sava dīvāna. Viņš dodas uz lekcijām, mēs – iepazīties ar vietējiem kodējiem. Sarunā ar diviem baltkrievu večiem pie veikala Рублёвский ātri uzzinām tādas noderīgas lietas kā divus Sergeja telefona numurus (ja ir kādas problēmas Minskā – varam droši zvanīt) un citas.
Tālākajā Minskas apgaitā atrodam kādu slēpni un ieklīstam lejamā alus bārā, kur testējot vietējo produkciju, sarunā ar diviem citiem tā apmeklētājiem, noskaidrojam, ka vidējam baltkrievam ir bail pat domāt par iebraukšanu Ukrainā, kur nu vēl tās šķērsošanu. Mēs gan to plānojam.
Vieta, kur mitis Kenedija slepkava
Neatkarības laukumā neatkarību tā arī neieraudzījām un, tikko pietuvojāmies pārāk tuvu Ļeņinam, tikām padzīti tālāk. Apskatām Asaru salu – jauka, bet sērīga vieta ar raudošu sievu un māšu tēliem, kas veltīta Padomju Savienības ārzemju misijās kritušajiem baltkrievu karavīriem. Ņemot vērā šo skumjo noskaņu, ironiski, ka uz šejieni dodas arī liela daļa no jaunlaulātajiem savā kāzu dienā.
Turpinot slēpņošanas priekus, uzzinām arī, ka netālu no Nacionālā operas un baleta teātra, Komunistiskajā ielā savulaik dzīvojis Lī Hārvijs Ostvalds (Lee Harvey Oswald). Jā, tas pats Dž.F.Kenedija slepkavībā notiesātais, kurš, pirms pievērsties killera karjerai, garlaicības mākts izdomāja ASV nomainīt pret PSRS un pastrādāt Minskas radiorūpnīcā. Pēc pāris gadiem gan viņam mietpilsoņa dzīve Padomju savienībā apnika, jo tur "nav naktsklubu un boulinga zāļu", un viņš devās atpakaļ uz ASV plānot atentātus.
Atceļā pie Andreja atrodam un iepazīstam arī trešdaļu no Minskas galvenā veloceliņa (kopā 27 kilometrus garš) un smaržas, kas sastopamas, braucot pa to – raugs no šņabīša rūpnīcas, šokolādes koncentrāts no šokofabrikas un degošas plastmasas aromāts vienkārši bonusā. It kā par velobraucējiem tomēr domā, un veloceliņš ir tiešām jauks, ar labu segumu, bet, tajā pašā laikā, tas tomēr nav īpaši praktisks. Priecīgi braucam Andreja virzienā, cerot, ka tas aizvedīs līdz pat dzīvojamam rajonam, taču pēkšņi attopamies nekurienes vidū. Vismaz beidzas celiņš ar elegantu cilpu, lai var ērti apgriezties atpakaļ braukšanai. Otra pazīme, kas liecina, ka celiņš domāts laiskai pabraukāšanai, nevis, lai praktiski pārvietotos – tas ir ļoti līkumots, un pa celiņu nobrauktie deviņi kilometri atbilst aptuveni sešiem kilometriem braukšanai pa tam paralēlām ielām.
Slēpņošana, panorāmas rats un Maķīša vietā - latviešu pārdevēja ar pankūkām
Lai svaru kausu pasvērtu nedaudz uz labo pusi, nākamajā dienā atklājam tādiem klaiņotājiem kā mēs ļoti noderīgu lietu, kas sastopama viscaur Baltkrievijā – ūdens pumpji ielu un ceļu malās.
Diemžēl Daiņa ritenim jau saplīsusi viena no vītnēm, kurā ieskrūvē bagāžnieka skrūvi, tāpēc paviesojamies pašpasludinātā "первая в Беларуси профессиональная веломастерская" – Baltkrievijas pirmajā profesionālajā velodarbnīcā "Dragon Bike". Tur atrisinājām minēto problēmu un pielikām Lauras un Daiņa braucamajiem kvalitatīvas un "lielu svaru noteikti izturošas kājiņas", no kurām viena nolūzīs tieši pēc nedēļas.
Viens no šīsdienas galvenajiem notikumiem bija arī manis pirmais organizētais geocaching event, uz kuru, bez mums pašiem nepieteicās neviens apmeklētājs. Lai viss nebūtu tik skumji, tieši tajā pašā laikā un vietā – Gorkija parkā plkst. 18.00 biju sarunājis tikties ar Glašu – meiteni, kura caur sociālo tīklu ВКонтакте (!) bija uzgājusi mūsu ekspedīcijas Facebook lapu un pati piedāvāja mūs izmitināt Minskā kādu laiciņu. Laura ar Daini pusotru stundu centās risināt aizmugurējā pārslēdzēja problēmas, bet es tikmēr Glašai apstāstīju, kas ir slēpņošana.
Gorkija parkā atrodas lielākais panorāmas rats Baltkrievijā. 54 metri varbūt neizklausās tik daudz, lai sāktu spiegt no sajūsmas, iedomājoties par šo konstrukciju vien, kā par šogad Vegasā uzcelto "High Roller" (167 metri), bet tas tomēr izskatās pietiekami iespaidīgi, lai gribētos izbraukt. Pieejami divu veidu braucieni – tradicionālais slēgta tipa kabīnē un 'ekstrēmais', kur sēdi piesprādzēts krēslā. Pirmajā variantā vari skatīties uz visām pusēm, taču organiskā stikla kabīnītes sienas ir tik nobružās un netīras, ka skats uz pilsētu ir kā caur biezu miglu, savukārt, ekstrēmajā variantā tavs skats ir fiksēts tikai uz vienu pusi – neinteresantāko.
Pēc panorāmas rata nolemjam izmēģināt Minskas Maķīti, bet tas šeit izrādās ļoti populārs, tāpēc, lai izvairītos no badošanās, rindā stāvot, nolemjam ātri sameklēt kādu alternatīvu. Pateicoties šim lēmumam, atradām aptuveni piecus kvadrātmetrus plašu vietu ar nosaukumu "KURIZA" Ļeņina ielas otrā pusē. Tā kā pārdevēja angliski nerunāja, mēģinājām izpausties krieviski, uz ko saņēmām interesantu jautājumu: "Jūs runājat latviski?" Izrādās, ka pārdevēja ir dzimusi latviete, kura pirms divdesmit gadiem ieprecējusies Baltkrievijā. Atsauksme par pašu vietu – hamburgerus te ņemt neiesakām, bet vistas filejas gabaliņi ir lieliski un draņiki ir labi. "Kas ir draņiki?" – tieši tāds bija arī mans jautājums. Izrādās, ka mēs šo ēdienu saucam par kartupeļu pankūkām, bet baltkrievi lepojas ar to kā savu nacionālo ēdienu, un daļa domā, ka citu valstu iedzīvotāji ko tādu nekad nav redzējuši. Protams, latviešus jau ar kartupeli nepārsteigsi.
Nevis 'Gaismas pils', bet 'Lielais Kartupelis' - Minskas bibliotēka
Turpinot nacionālo lietu iepazīšanu, vakarā no Andreja nejauši atklājam, ka ir tāds grādīgais dzēriens Крамбамбуля, ko arī šeit pozicionē kā nacionālās virtuves sastāvdaļu. Līdz šim man šķita, ka tas ir nesakarīgs zilbju savirknējums, ko izdomājuši latvieši, lai dziesmām būtu piedziedājums, bet, kā pastāstīja mūsu krambambuļeksperts, tas ir nesakarīgs zilbju savirknējums, ko izdomājuši vācieši, bet baltkrievi kādā brīdī izdomājuši, ka šis nu būs viņu nacionālā dzēriena nosaukums. Andreja īpašumā esošais garšo vienkārši pēc četrdesmit grādīga kāļa.
Minskas lielais aplis (МКАД), tāpat kā pārējā pilsēta, nav tā labākā vieta, kur atrasties ar velosipēdu. Nav vērts ieslīgt gaudulīgā aprakstīšanā kas un kāpēc ir slikti, bet pēc desmit nobrauktiem kilometriem izlēmām, ka turpmāk centīsimies no tā izvairīties. Bija pienākusi priekšpēdējā diena, ko pavadām šajā pilsētā un mūs gaidīja tikšanās ar Katju, kura strādā Baltkrievijas Nacionālajā bibliotēkā un piedāvāja sniegt mums nelielu ekskursiju. Bibliotēkas grāmatu krātuve veidota rombikuboktahedrona (rhombicuboctahedron) formā, kam vērotājos būtu jāizraisa asociācija ar baltkrievu spožo zināšanu dimantu, taču realitātē esot tā, ka šādi to saucot, iespējams, tikai abi arhitekti un misters Lukašeko. Tautā bibliotēku dēvē par 'lielo kartupeli', 'kosmosa kuģi', 'futbola bumbu' un citos piezemētākos epitetos. Mana asociācija – "Zvaigžņu Karu" Nāves zvaigzne. Tajā Dārts Veiders glabā lielāko baltkrievu valodā drukāto darbu kolekciju un trešo lielāko krievu valodā. Bez tiešajām bibliotēkas funkcijām, tā kalpo arī kā liels kultūras un tūrisma objekts – te ir gan pastāvīgās, gan mainīgās izstādes, konferenču zāles, kafejnīcas un šī ir pagaidām vienīgā celtne Baltkrievijā ar publiski pieejamu skatu platformu – no 72 metru augstuma uz visām pusēm paveras skats uz būvlaukumiem. Katja skaidro, ka šīs mājas netiek celtas baltkrieviem. Vietējie dzīvokļus tajās nevarēs atļauties. Šī ir kā Minskas 'Rubļovka' un šeit dzīvokļus un mājas pirks turīgie krievi.
Vienā no pastāvīgajām izstādēm iepazīstamies gan ar lielāko, gan mazāko grāmatu Baltkrievijā, bet, staigājot uz riņķi ap 'dimantu', Katja norāda uz tādām kā sliedēm, kas stiepjas ārā no tā un aizvijas dažādos virzienos. Tas esot 'grāmatu dzelzceļš', pa kuru no krātuvēm iespieddarbi tiekot nogādāti izsniegšanas vietā. Pašām krātuvēm jeb 'dimatam' pieeja esot tikai salīdzinoši nelielam cilvēku skaitam, kurā Katja neietilpstot.
Baltkrievu valodu nedzird, bet ir veikals "Rīga"
Pēc bibliotēkas apmeklējuma nemanāmi ir pienācis pirmspēdējais vakars Minskā, kurā mūs gaida aizraujošs notikums – pārvākšanās! Divas nākamās naktis pavadījām pie iepriekšminētās Glašas, tāpēc atvadījāmies no Andreja un krāmējam somas uz riteņiem, lai dotos otrajā braucienā ar pilnu ekipējumu – no Čižovkas uz otru Minskas galu – ap 14 kilometrus attālo Maļinovku. Pirmais izbrauciens pa tumsu tiek aizvadīts veiksmīgi, un atliek tikai riteņus un milzu somu kaudzi uzdabūt uz 7. stāvu, lai varētu doties pie miera.
Glaša un Maksims ir jauks pāris un jau pirmajā tikšanās reizē Maksims uzņemas mūsu krievu valodas skolotāja lomu. Lai arī ir pagājusi mazāk nekā nedēļa kopš izbraukšanas no Latvijas, mūsu krievu valodas zināšanas un it īpaši spēja kaut ko pateikt ir dramatiski uzlabojusies. Varam tikai prognozēt, ka, atrodoties Gruzijā jau spēsim tekoši ne tikai lamāties, bet arī sakarīgi runāt. Baltkrievu valodu gan Minskā nedzird vispār. Glaša prot labi runāt arī tajā, bet Maksims atzīst, ka visu saprot, bet ar runāšanu baltkrieviski viņam esot tāpat vai švakāk kā mums ar krievisko.
Pēdējā pilnajā dienā Minskā nolemju izbraukt solobraucienā pa slēpņiem, rezultātā dažādu iemeslu dēļ neatrodu nevienu no sešiem, kurus devos meklēt, bet toties paviesojos tirdzniecības centrā 'Рига' un nopērku dažāda veida 'saldā kartupeļa' biezpiena sieriņus. Arī tie Baltkrievijā ir lielā cieņā. Lielākoties mēdz būt tā, ka vienā galvaspilsētā ir kādas citas galvaspilsētas vārdā nosaukta iela, bet, lūk, Rīgā nav Minskas ielas, bet ir t/c "Minska" un Minskā arī nav Rīgas ielas, bet ir veikals "Rīga".
Šajā dienā izdaru arī secinājumu, ka 20. septembris, varbūt, ir kaut kāda baltkrievu nacionālā precību diena, jo kāzinieki ir visapkārt. Tiešām, visapkārt. Vienā no neveiksmīgajiem slēpņa meklējumiem ieklīstu skaistā saliņā, ko dēvē par Putnu salu – šeit pāri burtiski rindā stāv, lai nofotografētos uz tiltiņa un kokā pakārtās šūpolēs. Bet arī visās citās iespējamās vietās, kurām braucu garām, ir jaunlaulātie – parkos, pie strūklakā, pie Operas, Asaru salā un citur.
Izbraukšanas dienā, protams, nepieceļamies tik agri, kā gribētos – pēc sakravāšanās, startējam agrā pēcpusdienā. Sākotnējais plāns, nomīt ap 100 kilometru, protams, tā arī paliek tikai plāns, un saulrietā attopamies, slienot telti lauka malā pie maza ciematiņa Падбор'е. Esam pieveikuši nieka 40 kilometrus un no Minskas pārcēlušies uz laukiem.
Nobeigumā, Baltkrievijas lietas, kas piesaistīja uzmanību, likās interesantas, vai vienkārši palika atmiņā, jo ir citādākas, kā pie mums ierasts:
Augstās, riteņbraucējiem nedraudzīgās apmales.
Tualetes papīrs bez cilindriskā tukšuma ruļļa vidū.
Uzraksts "Мы открылись!!" (esam vaļā! – krievu.val.) pie lielas daļas no veikaliem. Nav svarīgi, ka veikals veiksmīgi strādā jau 5 gadus, uzraksts, kas priecīgi vēsta par atvēršanos, nost ņemts netiek. Bieži šo uzrakstu vēl var novērot arī pie iestādēm, kas ir jau "aizvērušās". Vislabākais – durvju veikala reklāma "Мы открылись! Двери."
Vēl viens bieži sastopams uzraksts pie veikaliem un pakalpojumu sniedzējiem – "Работаем без обеда и выходных!" (Strādājam bez pusdienām un brīvdienām! – krievu val.) Nabaga pārdevējiem pat pusdienas neļauj paēst!
Nauda. Iebraucot Baltkrievijā, visticamāk, kļūsi par miljonāru. Mazākā šobrīd apritē esošā naudas vienība ir 50 Baltkrievijas rubļu banknote. Vērta apmēram trešdaļu centa. Monētu nav vispār, šo maka nodalījumu var izmantot citām lietām. Pietiek ar 80 eiro kabatā, lai baltkrievu valūtā būtu miljonārs. Interesants skats ir arī bezpajumtnieki, kuri sēž pie veikala vai tuneļa ieejas ar čupu banknošu saujā.
Visās vietās, kur palikām pie cilvēkiem, gan Minskā, gan pēc tam, piekodināja, lai, ejot prom, un pa nakti "izštepselē" wi-fi rūteri. Elektrības vai interneta taupīšana?
Ūdens pumpji ielu un ceļu malās – lieliska lieta.
Milzīga majonēžu izvēle veikalos. АСТОРИЯ "Сырный" jebko padara brīnumgardu.
Nacionālais ēdiens kartupelis – gluži kā pie mums.
Dažādi dzirdēti stereotipi par Baltkrieviju, par kuriem tagad varam noformulēt personīgo viedokli, balstoties uz praktiskiem novērojumiem:
Internets ir reti pieejams pakalpojums – nav taisnība – visur ir pieejams Wi-Fi un interneta pieslēgums.
Baltkrievija ir pavisam citāda zeme kā Latvija – nav taisnība – pat otrādāk, ir ļoti daudz līdzību.
Viss daudz lētāks nekā pie mums – nav taisnība – vismaz, ēdiena cenas aptuveni tādā pašā līmenī, kā Latvijā. Cigaretes gan divas līdz trīs reizes lētākas. Degviela arī lētāka. Dzirdējām arī stāstu par to, kā pirms ES laikiem, gluži kā latvieši, baltkrievi arī devušies iepirkties uz Viļņas tirgiem.
Baltkrievijā runā baltkrievu valodā – nav taisnība – teorētiski, ir divas valsts valodas, bet praktiski dzird tikai krievu valodu.
Baltkrievija ir 'Eiropas Ziemeļkoreja' – visu nemitīgi novēro Lukašenko modrā acs. Cilvēki dzīvo kā jau visur citur, izklaidējas, atpūšas, personīgā dzīve netiek ierobežota, bet, protams, ir arī ierobežojumi, kas saistīti ar pastāvošo iekārtu un dažreiz no malas izklausās pārspīlēti vai muļķīgi. Piemēram, Glaša stāstīja, ka kaut kad esot aizlieguši uz ielas aplaudēt. Nav ielu muzikantu, tikpat kā nav grafiti. Arī paši pārliecinājāmies, ka milicija visu redz. Tātad – nav tik traki, kā cilvēki no malas iedomājas, bet nav arī no zila gaisa izdomāts stereotips.
Nākamajā rakstā pirmdien, 3. novembrī, lasiet Lauras pierakstus no brauciena cauri Baltkrievijai uz Ukrainu.
