Foto: Sandris Krūmiņš

Kristus Pestītāja statuja atrodas Tijucas meža Nacionālajā parkā, 710 metrus virs jūras līmeņa, kur ikviens var novērtēt vienu no skaistākajiem skatiem uz Riodežaneiro. Šī statuja ir kļuvusi ne tikai par Riodežaneiro un Brazīlijas ikonu, bet arī kristietības simbolu visā pasaulē.

Kristus Pestītājs (portugāļu val.: Cristo Redentor) ir Jēzus Kristus Art Deco statuja Riodežaneiro, Brazīlijā. To izveidoja franču tēlnieks Pauls Landovskis (Paul Landowski) un uzbūvēja inženieris no Brazīlijas Eitors da Silva Kosta (Heitor da Silva Costa) kopā ar Francijas inženieri Albertu Kao (Albert Caquot). Rumānijas tēlnieks Georgs Leonida (Gheorghe Leonida) izveidoja statujas seju. Kristus statuju sāka plānot 1921. gadā, un tā tika uzbūvēta laikā no 1922. līdz 1931. gadam. Statuja ir 30 metrus augsta (neskaitot 8 metru augsto pjedestālu) – rokas stiepjas 28 metru platumā. Kristus Pestītāja statuja sver 635 tonnas un ir izgatavota no dzelzsbetona.

Tā vietā, lai attēlotu Kristu, kurš nes krustu, Da Silva Kosta izstrādāja figūru, kas līdzinās krustam ar izstieptām rokām. Tas simbolizē tiltu starp mūsdienu un tradicionālo Kristus attēlojumu, kas parasti atainoja Jēzu Kristu pienaglotu pie krusta vai to nesot. Mūsdienās šeit dzīvo reliģiski daudzveidīgāka nācija, un daudzi uzskata statujas žestu par viesmīlīgu un miermīlīgu. 1969. gadā Brazīlijas mākslinieks Gilberto Gils (Giberto Gil), iedvesmojoties no šī pieminekļa, uzrakstīja dziesmu "Tas apskāviens", kas ir viens no piemēriem par citādāku statujas un reliģijas redzējumu.

Kristus Pestītāja statuja ir viens no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Manā gadījumā tas ir trešais no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem, ko esmu apmeklējis klātienē.

Foto: Sandris Krūmiņš

Riodežaneiro kopumā viesojos piecas dienas. Ja pirmās divas dienas dzīvoju salīdzinoši tālāk no pilsētas centra (netālu no olimpiskā ciemata un parka), tad pēdējās trīs dienas mitinājos pie pašas Kopakabanas pludmales. Abos gadījumos biju atradis namatēvus, izmantojot CouchSurfing platformu jeb "dīvāna meklēšanu". Ierodoties pie otrā namatēva, kas dzīvoja turpat rokas stiepiena attālumā no Kopakabanas pludmales, viens no pirmajiem ieteikumiem bija par Kristus Pestītāja statujas apmeklējumu – pirms došanās turp, apskatīties no Kopakabanas pludmales, vai statuja ir viegli saskatāma, vai arī tā ir mākoņos tīta. Pirms doties apskatīt statuju, ir vērts novērtēt situāciju, lai nav klātienē jāredz tikai mākoņi un daļa no statujas, jo tādā gadījumā baudījums no apmeklējuma var būt daudz mazāks. Pirmajā dienā, kad vēlējos doties to apskatīt, nācās atlikt šo ideju, jo statuja bija paslēpusies mākoņos visu dienu.

Galu galā devos izbaudīt Kristus Pestītāja statuju dienā, kad vakarpusē uzsāku savus lidojumus uz Kolumbiju. Pēc rīta treniņa Kopakabanas pludmalē pārbaudīju un redzēju, ka statuju beidzot var skaidri un pilnībā redzēt. No rīta devos iegādāties ieejas un mikriņa, kas nogādā tūristus līdz un atpakaļ no ieejas, biļeti (aptuveni 19 eiro) birojā, kas atrodas trīs minūšu gājiena attālumā no mana namatēva dzīvokļa.

Foto: Sandris Krūmiņš

Cik sapratu, tad kompānijas darbinieki gaida, līdz tiek aizpildītas visas vietas mikriņā -- tiklīdz tas tiek izdarīts, brauciens var sākties. Tā nopratu, jo biju tas, kurš aizņēma pēdējo vietu mikriņā, un uzreiz pēc tam, kad apsēdos, mikriņš devās ceļā.

Pēc 30 minūšu brauciena bijām klāt pie pirmās ieejas, kur jāiziet cauri suvenīru veikalam, lai nokļūtu līdz rindai uz mikriņu, kas aizved tālāk līdz Kristus statujai. Šoreiz rinda nebija gara, un nācās pagaidīt 10 minūtes. Brauciens līdz Kristus Pestītājam aizņēma mazāk nekā 10 minūtes. Tur jāiziet cauri biļešu pārbaudei un atkal jāstāv rindā uz liftu. Ir iespēja arī doties augšup pa kāpnēm.

Kopumā augšā pavadīju stundu un 20 minūtes, baudot un iemūžinot skatus. Atpakaļceļā iegādājos divas pastkartes (cena ir aptuveni viens eiro par pastkarti, kas tādam objektam laba cena). Lejā brauciens ritēja ātrāk nekā augšup. Ar ātru apstāšanos skatu punktā pie restorāna devos stāvēt pēdējā rindā, lai dotos atpakaļ uz Kopakabanas pludmali. Brauciens atpakaļ aizņēma līdzīgu laiku kā turpceļš – apmēram 30 minūtes. Aizčāpošana dažu minūšu laikā līdz savām naktsmītnēm bija jau tīrais nieks.

Kopumā jāsaka, ka šis objekts, kurā pietiek ar apmēram vienas līdz divu stundu apmeklējumu, bija pietiekoši labs. Bija jauki redzēt šo statuju tuvumā un vienreizēji izbaudīt tos skatus, kurus vēroju televizora ekrānā 2016. gadā, sekojot līdz olimpiskajām spēlēm. Viennozīmīgi bija vērts ieguldīt konkrēto naudu un laiku.

Šis un citi jau gandrīz astoņu mēnešu ceļošanas un fitnesa piedzīvojumi atrodami Sandris Brawn sociālajos kontos - Facebook, Instagram un Youtube.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!