Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Vēl neuzziedējusī, moskītu pildītā pasaules lielākā puķē – Raflēzija. Gunung Gading nacionālajā parkā. Foto: Madara Iesalniece

Tiem, kas jebkad ir domājuši par izraušanos no ikdienas steigas, darbiem, atbildības nastas un visa pārējā, kas jūsu vienīgo dzīvi padara par skriešanu ritenī, šis raksts būs tieši laikā. Manuprāt, tie, kuri tiešām vēlas izmainīt savu dzīvi, to var izdarīt visdažādākajos veidos. Lūk, kā es to izdarīju. Septiņus mēnešus pavadīju, dodoties cauri piecām valstīm – Indonēziju, Malaiziju, Filipīnām, Taivānu un Jaunzēlandi, sākotnēji bez īpaša ceļojuma plāna, bet ar vēlmi piedzīvot ko jaunu. Tik daudz satiktu ceļa biedru, tik daudz iespaidu un tik daudz piedzīvojumu!

Pēc Indonēzijā pavadīta mēneša (par to lasiet šeit) devos uz savu nākamo piedzīvojuma vietu – Malaiziju. Nedēļu pirms aizbraukšanas no Indonēzijas, biju sazinājusies ar cilvēku" YMCA" nometnē (aktivitāšu centrs) Saravakā, Borneo salā un sarunājusi izpalīdzēt centrā apmaiņā pret ēdienu un gultas vietu.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: YMCA atpūtas centra bezvadu interneta punkts. Ne vienmēr sazināties ar ģimeni bija viegli. Foto: Madara Iesalniece

Salīdzinot Malaiziju ar visām dzīves laikā apmeklētajām valstīm, jāatzīst, ka biju tajā nedaudz vīlusies. Ierodoties Sibu, ieraudzīju gan lielveikalu, gan tualetes (no kā biju jau atradinājusies), gan izbaudīju siltu dušu un sastapos ar salīdzinoši kūtrajiem vietējiem (malaji, ķīnieši un indieši).

Atkal (kā iepriekšējā rakstā par Indonēziju) biju izvēlējusies vietu tālāk no pilsētām – Malaizijas džungļu daļā, kur strādāju par sporta/ atpūtas centra darbinieku. Mans uzdevums bija drošības saišu nodrošināšana/uzlikšana cilvēkiem, kas bija atbraukuši uz centru izmēģināt aktivitātes, līdzīgas kā Latvijas "Mežakaķī". Brīnumainā kārtā vietējie man uzticēja savas trauslās dzīvības pat tad, kad īsti nebiju pārliecināta, vai drošības saites un troses ir nostiprinātas. Bet tāda ir Malaizija – nekas nav īpaši drošs. Pēc vairāku dienu darba pati rokai sarāvu saites un izlēmu, ka tā ir zīme atstāt šo centru un dodies tālāk, protams, pēc neliela ieskata šīs valsts kultūrā.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Devos uz vietējo pilsētu apmeklēt "Yu Lung San Tien En Si" (Jade Dragon Temple – latviskā tulkojumā "Nefrīta drakona tempi"). Tiek uzskatīts, ka tas ir lielākais tempļu komplekss visā Malaizijā, iekļaujot sevī gan budismu, gan konfūcismu un daoismu. Brīnišķīgas krāsas, atainoti stāsti un mīti no viena kompleksa gala līdz otram ar dažādiem dieviem priekšgalā. Jāatzīst, ka Malaizijas kultūra, it īpaši Saravakas daļā, ir ļoti cieši saistīta ar Ķīniešu kultūru – tā tikusi ļoti veiksmīgi integrēta. Nedaudz painteresējoties par cilvēku ticību kā tādu, noskaidroju, ka gan ķīnieši, gan paši malajieši uz tempļiem dodas tikai lai līgtu palīdzību – lūgtu veiksmi eksāmenā, darba pārrunās un citās indonēziešu uztverē "nenozīmīgās" lietās. Tieši tāpēc daudzi vietējie nepiedēvē sev nevienu no minētajām ticībām, jo, šķiet, paši nevar izlemt, kurš dievs būtu tas, pie kā pieturēties. Katru reizi atnākot uz templi, tie atstāj lapiņu vai pat bildi ar personu, par kuru aizlūdz, aizdedzinot speciālas lapiņas, kas savukārt ar dūmiem "piesaista kāda noteikta dieva uzmanību (tā kā dievu viņiem ir ļoti daudz, viņi uzticas faktam, ka dūmi piesauks pareizo jeb to, kurš būs atbildīgs par noteikto nozari).

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Devos apmeklēt arī ielas tirgu ar visdažādākajiem ēdieniem, kas bija nedaudz līdzīgi Indonēzijas virtuvei, bet ar lielāku asumiņu. Ļoti garšīgi un eksotiski (it īpaši augļi).

Biju samērā mierīga, jo man līdzi nebija nekas vairāk par telefonu, ko veiksmīgi ieliku starp zobiem, pārpeldēšanas laikā, taču vienīgais, kas manai sirdij lika sisties straujāk, bija krokodila izskata objekts aptuveni 30 metru attālumā no manis. Protams, tuvāk iet un pārbaudīt neuzdrošinājos, jo zināju, ka tas var beigties letāli. Madara Iesalniece

Tiku arī līdz septiņus stāvus lielajam, Sebu daļas vecākajam templim – "Tua Pek Kong" pagodai. Diemžēl arī šis templis atsaucās uz Ķīnas kultūru, tāpēc, lai gan skaists, krāšņs un vizītes vērts, kultūras jomā malajiem, manuprāt, tomēr trūka savas identitātes apstiprinājuma.

Labā ziņa ir tā, ka Malaizija, it īpaši Saravaka ir pazīstama ar savu mežonīgo dabu – džungļiem un dzīvniekiem, tāpēc nolēmu sakrāmēt mantas, pamest pilsētu un doties tieši uz vienu no Saravakas mežonīgajām daļām – Lundu pilsētas nomali (vietējais lidojums izmaksāja aptuveni 60 eiro, un jau nākamajā dienā biju tur). Jāatzīst, ka tieši šī ir vislabākā daļa, ceļojot vienatnē, jo nav ne laika limita, ne noteikta plāna – maini domas katru dienu, dari, ko vēlies, un esi daļa no pasaules, nevis tajā eksistējoša persona.

Biju pilnīgi un galīgi apstulbusi, ieraugot milzīgu čūsku, šķērsojam manu ceļu aptuvenu piecu metru attālumā. Vienīgais, kas iešāvās man prātā, bija jautājums – "kur ir beigas"? Madara Iesalniece

Mans priekšstats par Malaiziju mainījās, kad apaļīgs, neliela auguma malaju vīrietis man atbrauca pakaļ uz lidostu (kā parasti, nezināju ne, kas viņš ir, ne – no kurienes nācis. Zināju tikai to, ka viņš mani aizvedīs tur, kur man jānokļūst). Sēdos diezgan glītā, baltā pikapā un devāmies ceļā uz manu nākamo mājvietu, ko biju sarunājusi tikai dienu pirms lidojuma. Biju plānojusi palikt Lundu tikai nedēļu, bet beigās paliku gandrīz trīs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā daba, kalni, ielejas, plašumi un piena siltā Dienvidķīnas jūra mani apbūra. Es nonācu paradīzē.

Šajā projektā palīdzēju celt atpūtas centru – krāsoju, špaktelēju, dedzināju celtniecības darbu pārpalikumus, spēlējos ar "puspabeigtā" centra suņiem, meditēju, praktiski dzīvoju siltajā ūdenī un nodarbojos ar dažādiem rokdarbiem.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Šķiet, tagad varētu uzcelt māju no pašiem pamatiem. Neko vairāk par šo paradīzi nevarēju vēlēties, lai gan arī bez piedzīvojumiem neizpalika. Jau sen esmu sapratusi, ka esmu ļoti veiksmīgs cilvēks un tieku cauri sveikā pat vistrakākajās situācijās.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Tā kā dienas laikā jūra atkāpās par diezgan lielu gabalu (aptuveni 300–500 metriem), nolēmu izmantot šo laiku, lai izstaigātu krasta līniju un iepazītu "Pantai Pandan" pludmali, kā arī pavērotu pērtiķus metam lejā visu, sākot no kokosriekstiem līdz pat saviem mērkaķu draudziņiem.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Kā iepriekš minēju, šī salas daļa ir ļoti mežonīga un pazīstama arī ar krokodiliem, kas mājo upju krastos, tajā skaitā arī upē, kas ietecēja manā siltajā Dienvidķīnas jūrā.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Upe, kas ietecēja piena siltajā Dienvidķīnas jūrā un kurā sastapos ar vienu no Malaizijas bīstamākajiem dzīvniekiem. Foto: Madara Iesalniece

Pēc vairāku stundu staigāšanas, nolēmu doties atpakaļ, līdz pamanīju, ka krasta līnija nav tāda, kā iepriekš, un ūdens ir "atnācis" atpakaļ. Vienīgais veids, kā tikt mājās, bija atrast šauru vietu, kuru pārpeldēt, kas savukārt bija jūras un upes savienojuma punkts. Biju samērā mierīga, jo man līdzi nebija nekas vairāk par telefonu, ko veiksmīgi ieliku starp zobiem pārpeldēšanas laikā, taču vienīgais, kas manai sirdij lika sisties straujāk, bija krokodila izskata objekts aptuveni 30 metru attālumā no manis. Protams, tuvāk iet un pārbaudīt neuzdrošinājos, jo zināju, ka tas var beigties letāli, bet citu variantu nebija un uzskatīju, ka peldēt tad, kad objekts ir redzams, ir daudz drošāk, nekā tad, kad tā nav. Ņēmu telefonu zobos un peldēju ātrāk nekā jebkad. Par laimi, viss beidzās veiksmīgi, un uz jautājumu, vai tas tiešām bija krokodils – pēc atpūtas kompleksa darbinieku izpētes, atbilde ir jā.

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

Tā kā iepriekš minētais atgadījums man mācību nesniedza, devos uz "Gunung Gading" nacionālo parku, lai vēl vairāk iepazītu Malaizijas dabu. Izstaigāju dažādas meža takas, izmērcēju kājas piecos ūdenskritumos un aptaustīju pasaules lielāko puķi – raflēziju (kas diemžēl nebija atvērusies, bet tad, ja būtu – pieskarties tai noteikti nevarētu.) Interesanti, ka, uzliekot roku uz puķes, sajutu insektus sitamies pret tās iekšējām maliņām. Biedējoši, taču pilnīgi normāli. Pēc pāris stundu staigāšanas un meža insektu trokšņu klausīšanās, biju spiesta apstāties. Biju pilnīgi un galīgi apstulbusi, ieraugot milzīgu čūsku, šķērsojam manu ceļu aptuvenu piecu metru attālumā. Vienīgais, kas iešāvās man prātā, bija jautājums – "kur ir beigas"? Aptuveni 25 centimetru resnais un 1,5 metrus garais, pelēkās krāsas pitons nebija izvēlējies mani kā savu veiksminieci. Pēc aptuveni 10 minūšu stāvēšanas uz vietas un šoka stadijas iziešanas, turpināju savu ceļu pitona norādītajā virzienā. Laimīga kārtā, mūsu ceļi vairs nekrustojās.

Neaizraujaties ar ķermeņa daļu atkailināšanu (sievietes). Tā kā vietējās daiļā dzimuma pārstāves Saravakā vēl joprojām nēsā diezgan nosedzošas drēbes (kultūra ir ļoti dažāda – islams, kristietība, ķīniešu reliģijas), īstie malajiešu vīrieši to tik darīs, kā mielosies ar katru tūristes atsegto ķermeņa daļu, kas var kļūt diezgan neomulīgi. Madara Iesalniece

Un te vēl viens mazs stāstiņš no personīgajiem piedzīvojumiem, taču šoreiz nesaistīts ar dzīvniekiem. Pēc pavadītām divām ar pusi nedēļām Malaizijas paradīzē tiku lūgta palikt vēl divas dienas, kamēr galvenie strādnieki aizbrauca uz konferenci. Protams, piekritu – paliku objektā viena ar diviem suņiem, ko ļoti izbaudīju (vismaz dienas laikā).

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: “Lundu projekts”, manas mājas gandrīz trīs nedēļu garumā. Pantai Pandan pludmale. Foto: Madara Iesalniece

Pirmās dienas vakarā sēdēju nepabeigtajā verandā un veidoju gliemežvāku rokassprādzes līdz mirklim, kad viens no maniem suņiem sāka riet un skriet pretī kaut kam, ko īsti neredzēju (bija iestājusies tumsa). Tā kā suns bija pie ķēdes, devos skatīties, kas tad nu – ieraudzīju vīrieti gaišā, svītrainā kreklā stāvam pie koka un lūkojamies uz mani. Paņēmu suni un devos atpakaļ. Suns ne mirkli nenovērsa acis no vīrieša tumsā. Pēc aptuveni 10 minūtēm suns atkal sāka riet un skriet – izpildījām to pašu procedūru, tikai tumsā stāvošais vīrietis bija jau pavirzījies tuvāk. Mēgināju ar viņu runāt, jautājot vai varu viņam kā palīdzēt, uz ko neguvu itin nekādu atbildi. Uzdodot šo jautājumu vēl trīs reizes, dažādākajos toņos, atbildi tāpat nesaņēmu. Izdarīju lēmumu zvanīt "galvenajiem" un jautāt pēc padoma – protams, viņi bija gatavi braukt atpakaļ, taču Lundu projektā viņi būtu tikai pēc divām līdz trīs stundām, tāpēc atteicu un nospriedu, ka pati tikšu galā, izmantojot saņemto padomu. Ņēmu vienu suni uz savu istabu, otru atstāju pie kāpnēm, lai sargā, atradu vissmagāko uzgriežņu atslēgu un aizslēdzu visas iespējamās durvis, lai gan īpašu jēgu tam neredzēju, zinot, ka māja ir puspabeigta un trepes ir praktiski visās pusēs. Negulēta, biedējoša nakts uzgriežņa atslēgas un suņa kompānijā. Veiksmīgā kārtā vīrietis mani tomēr neapciemoja, un atkal bija laiks novērtēt, cik ļoti veiksmīga un sargāta esmu.

Lūgums nedomāt, ka mans laiks šajā valstī bija drausmīgs un biedējošs, jo tā nebūt nebija. Es izbaudīju katru mirkli un katru piedzīvojumu. Uzskatīju un vēl joprojām uzskatu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Mēs mācāmies un gūstam pieredzi no itin visa, ko dzīve mums sagatavo. Katra diena tiek dota, lai mēs izdzīvotu kādu jaunu, neaizmirstamu atmiņu, par ko kādreiz stāstīt saviem bērniem.

Atskatoties uz piedzīvoto Malaizijā, ieteiktu apsvērt sekojošas lietas, pirms doties uz Borneo salu, Saravaku:

Latviešu ceļotāja Malaizijas džungļos: tikšanās ar pitonu, kukaiņēdāju, krokodilu un dīvainu vīru
Foto: Madara Ieslniece

1. Pilsētas ir salīdzinoši attīstītas. Ļoti daudz un dažādu krāsu tempļi. Noteikti ieteiktu apskatīt vismaz dažus, to sīko tempļu detaļu – stāstu dēļ, kas attēloti uz sienām, grīdām. Saravakā lielākā daļa tempļu ir saistīti tieši ar Ķīnas kultūru, bet tā būtu lieliska atkāpe no budisma un hindu tempļiem, kas redzami pārējās Āzijas daļās.

2. Dodieties uz džungļiem! Dodieties uz mežonīgo Borneo daļu! Nekas nav labāks par apzināšanos, ka daba ir neiedomājami spēcīga un dažādie dzīvnieki tajā ir tie, kuriem pieder pasaule. Ieraudzīt milzīgos kokus, dažādos dzīvniekus un sadzirdēt skaņas, kuras pilsētās un regulāros mežos nesadzirdēsiet, pat vēloties no visas sirds.

3. Nonākot džungļos, var sanākt saskrieties ar lielām, sarkanām skudrām – tāpēc nodrošinieties ar garām biksēm/kreklu, jo mirklī, kad lielā skudra jums iekodīs (kas būs diezgan sāpīgi), tā atstās savu galvu jums zem ādas un nāksies to raut ārā līdzīgi kā ar Latvijas ērci. Tikai sāpīgāk.

4. Arī moskītu pūšamajam jāatvēl vieta mugursomā, it īpaši krēslas stundās, kad mazās "smilšu mušiņas" (it īpaši, ja apmetīsieties pie jūras) uzbruks jums kā gaļas gabaliem.

5. Neaizraujaties ar ķermeņa daļu atkailināšanu (sievietes). Tā kā vietējās daiļā dzimuma pārstāves Saravakā vēl joprojām nēsā diezgan nosedzošas drēbes (kultūra ir ļoti dažāda – islams, kristietība, ķīniešu reliģijas), īstie malajiešu vīrieši to tik darīs, kā mielosies ar katru tūristes atsegto ķermeņa daļu, kas var kļūt diezgan neomulīgi.

6. Malaijieši nav tik pieklājīgi, atvērti un jauki kā Indonēzijas cilvēki, tāpēc ieteiktu nepaļauties uz cilvēku labajām sirdīm. Atsaucoties uz iepriekšējo punktu, it īpaši sievietēm jābūt samērā uzmanīgām, tumsai iestājoties, lai gan arī dienas laikā nevajadzētu atslābt saistībā ar apģērba izvēli.

7. Sagatavojieties faktam, ka ļoti maz malaiziešu runās angliski. Tā kā ķīniešu tur ir diezgan daudz, noteikti atradīsiet kādu, kas runās kopīgā valodā, taču, lai komunicētu ar vietējiem, ieteiktu apgūt dažus pavisam vienkāršus vārdus, kā, piemēram, kur ir? – "Di mana...", paldies "Terima kasih", lūdzu "Sila", ēdiens "Makanan", jā "ya", nē "Tidak", palīgā "Tolong".

8. Gaiss ir daudz svaigāks un vēsāks, nekā pārējās Āzijas valstīs, līdz ar to arī vēlos vakaros var sanākt, ka jāuzvelk jaka. Izņēmums ir pati galvaspilsēta, kur, kā jau vairumā lielo pilsētu – piesārņojums darba savu.

9. Malaizija nav pati lētākā valsts, kur uzturēties. Ņemot vērā, ka vairāk nekā divas nedēļas ēdienu sev nodrošināju pati un dzīvoju, ēdot maizi, kartupeļus, brokastu pārslas, roltonus, augļus un, protams, kokosriekstus (tie bija bez maksas, jo auga itin visur) – ik nedēļu iztērēju aptuveni 60 eiro pārtikas iegādei. Vērts pieminēt, ka, ja apmestos tuvāk pilsētai, varētu ietaupīt aptuveni 10 līdz 15 eiro nedēļā uz ēdiena rēķina (jo ārpus mājas ēst ir lētāk nekā pašam gatavot), taču nebūtu tik relaksējoši, kā prom no cilvēku burzmas.

Uzskatu, ka katrai valstij ir sava veida pievilcība, un Malaizija viennozīmīgi uzliek punktu uz "i" saistībā ar cilvēku neskartajiem džungļiem un dabas eksotiku.

Drīz publicēsim stāstus arī par citām Madaras Ieslnieces apmeklētajām valstīm!

Comment Form