Vasara ir lielo piedzīvojumu un skaisto ceļojumu laiks. Teju ikviens no mums izplāno kādu amizantu pikniku vai laivošanas sesiju, dodas pārgalvīgā pārgājienā vai arī vienkārši izbauda gleznainus skatus pie jūras, kalnos, mežā. "Delfi Aculiecinieks" izsludinājis stāstu konkursu, kurā dalīties šīs vasaras piedzīvojumos, un daudzi lasītāji atsaukušies, atsūtot patiešām interesantus ceļojumu stāstus. Dažus no tiem publicēsim arī "Tūrismagids". Iesūti arī savu stāstu vēl līdz 7. septembrim!
"Ceļojot mēs vadāmies pēc noteikuma – izvairīties no pūļa. Ja ir iespēja apiet standarta maršrutu, tad tas ir tieši mums!" par savu ceļojumu Indonēzijā raksta Sandra Koka.
"Izvairāmies no pārpildītā un uzcenotā ceļa uz Bondevoso, kur, džipā sildot sānus ar citiem nejaušiem tūristiem, būtu vairāku stundu brauciens kalnos līdz Ijen vulkānu kompleksa ieejas sākumam, kam sekotu kāpiens augšup gida kompānijā. Izvairāmies no vietām, kur viesu nami ir tūristu pārpildīti, cenas transportam un šoferu īrei ir neizsakāmi augstākas, attieksme aukstāka un tu paliec samalts tūristiskajā mehānismā kā tāds smilšu graudiņš.
Ņemot vērā, ka tālāk mūsu ceļojums plānots virzienā uz Bali salu, vilciens no Probolingo (Probolinggo) uz Karavasi ir tieši pa ceļam. Izkāpuši no vilciena stacijā, mēs nonākam tieši piecu māju ielokā, kur ģimenes augšējos stāvos izīrē istabas, pirmajā stāvā pārdod galvenās nepieciešamības preces izsalkušajiem un garāžā glabā izīrējamos motorollerus. Šeit ir dabūjams viss, arī trīsreiz lētākas tik nepieciešamās gāzmaskas. Un tas viss bez milzu tūristu pūļa, par niecīgu summu.
Istabu, kurā paši neaizvērsim ne aci, mēs noīrējam par tieši pieciem eiro. Pirms pusnakts augšā ir visa māja. Vietējie tūristi sasēžas iepriekš izīrētā džipa salonā un aizsteidzas priekšā, kamēr mēs, savilkuši visas drēbes mugurā, uzliekam galvā ķiveres un tiekam aicināti sekot vietējam draugu pārim. Vairāk nekā stundu ilgā brauciena attālumā esošais ceļš sākumā ved cauri apgaismotām ciemata ielām, līdz pārvēršas piķa melnā tumsā, kur spirālveidīgo pagriezienu ielokos virzienu var redzēt tikai no priekšā braucošā motorollera sarkanās gaismas. Gaiss augšup kalnā kļūst arvien saltāks, un uzlijušais lietus mitrās drēbes piesaldē pie miesas. Viss, par ko šajā naktī spēj domāt prāts, ir karsta tēja.
Uz šaurā ceļa mēs neesam vieni. Ik pa laikam mūs apdzen neskaitāmi braucamie, un ir skaidri jūtams, ka mūsu galamērķis tuvojas. Samaksājuši ieejas maksu, kopā ar ceļabiedriem ieslēdzam savu vienīgo pieres lampu un esam gatavi uzsākt kāpienu, lai paraudzītos acīs krāterim.
Pulkstenis ir pāri vieniem naktī, bet nacionālajā parkā ir biezāks nekā sastrēgumstunda Rīgas ielās. Neticami daudz cilvēku, bruņojušies ar gaismām, gāzmaskām, šallēm un gidiem, sāk kāpienu augšup līdz vulkānam. Kāpiens pa labi norullētu zemes ceļu ved neticami stāvi augšup, ik pa laikam sagriežoties spirālveidā augšup. Pusotrs kilometrs tikai 45 grādu leņķī naktī, retinātā gaisā un ar vienu gaismas avotu rada sajūta, ka atrodos uz Mēness, kur kājas nesaprot, kur beidzas un sākas izrievotā zeme. Nogurums no iepriekšējo dienu Bromo garajām pastaigām liek sevi manīt. Pēc dažām minūtēm mūsu ceļabiedri atpaliek, jo nespēj panākt mūsu uzņemto ritmu. Pēc stundas mūsu gājiens ieņem lēnu, bet vienotu ritmu, kas ved tikai augšup.
Līdz krātera malai ir tieši trīs kilometri augšup, pa ceļam atstājot sēra akmeņu kontrolsvēršanas vietu. Esam vieni no pirmajiem, kas dodas augšup, kopš atvērta šīsnakts ieeja, un, paveroties lejup, acis rāda sirreālu skatu, kurp zigzagotos ceļos simtiem gaismiņu no lukturiem lauž nakts tumsu. Milzu akmeņi un lauskas, kas nomaina zemes ceļu liecina, ka esam nonākuši tieši pie vulkāna krātera.
Mērot šo grūto ceļu naktī nebūtu vērts, ja mūsu galvenais mērķis nebūtu doties iekšā krāterī. Zilās liesmas. Tas, kā dēļ neskaitāmie ceļotāji mēro šo grūto un bīstamo ceļu mazu gaismas avotu pavadībā.
Stratovulkāns Ijen, kas atrodas Ijen kalderā (40 kilometrus plata), ir aktīvs. Tas savā rīklē glabā sēra krājumus, ko vairāki simti raktuvju strādnieku skalda milzu akmeņos, tālāk savītos grozos nes augšup pa krāteri. Darbs ir neticami grūts. Naktī, ejot pa milzu akmeņiem, viņiem pa stāvu, līkumotu ceļu jānes 70 līdz 100 kilogramus smagi sēra grozi. Man šķiet, esmu aci pret aci ar pasaulē smagāko darbu. Lai saņemtu niecīgo samaksu, sēra grozi pa to pašu ceļu, ko mērojām augšup, vēl jānogādā lejā uz svēršanas kontrolpunktu. Dienā jānes divi vai pat trīs šādi pārcilvēcīga smaguma nesamie. Tas viss, lai saņemtu piecus līdz desmit dolārus! Neraugoties uz netaisnīgo samaksu, darba trūkuma dēļ šo darbu steidzas veikt vairāki simti cilvēku. Un darbs tiek uzskatīts par prestižu vietējo iedzīvotāju acīs. Bez aizsargtērpiem, pienācīga apgaismojuma un kārtīgām gāzmaskām maza auguma vīrieši indīgās gāzes regulāras ieelpošanas dēļ priekšlaicīgi novecojuši.
Daļa no tiem steidzas iemācīties kādu vārdu angliski, lai komunicētu ar tūristu masām. Par cigaretēm, saldumiem un naudu viņi laipni atļausies nofotografēties ar smagajiem groziem vai pat piedāvās izmēģināt roku to pacelšanā pašam. Tumsā lēnām virzoties lejup, strādnieki mēģinās notirgot sērā izgrebtās figūriņas kā suvenīrus. Kļūst nepārvarami žēl, un mēs nopērkam spilgti dzelteno figūriņu arī sev.
Raktuvju strādnieku darbu vēl sarežģītāku padara simtiem tūristu, kas dodas krātera mutē, jau tā šaurās akmeņu takas padarot par bīstami sarežģītām, jo garām jāpalaiž milzīgos grozus nesošie darbinieki. Neskatoties uz piecas mārciņas lielo ieejas maksu, ko ikdienā atdod simtiem tūristu, sēra raktuvju strādnieku darba drošība vai apstākļi uzlaboti netiek.
Lēnām sekojot zigzagainajam ceļam, gāzes radītie dūmi elpošanu padara arvien grūtāku. Gāzmaska pilda savu darbu, bet elpot retinātu gaisu nav viegli un kodīgie dūmi nepasargā acis no kairināšanas. Lai gāze nekairinātu kaklu, mēs paņemam pa sūkājamajai kakla tabletei.
Un te jau viņa ir. Zilā uguns. Novērojama tikai naktī. Augstajā temperatūrā sērs rada zilas liesmas, kas sasniedz pat piecu metru augstumu. Tas viss izskatās kā gruzdošas spilgti zilas ogles ar spilgti zilām liesmām vairāku metru augstumā. Ieskautas milzu gāzu mutuļos, tās atkarībā no vēja maina virzienu, ik pa laikam iepūšot gāzes virteni tieši acīs.
Lai nokļūtu līdz saullēkta punktam, jāmēro ceļš atpakaļ pa krātera akmeņiem un tālāk virzienā pa krātera malu. Mēs kopā ar raktuvju strādniekiem lēnā gaitā dodamies augšup, ik pa laikam piekļaujoties akmens sienām, lai apmainītos ar pretī nākošajiem ceļotājiem. Lai arī gaiss augšup pildīts ar gāzi, elpot paliek arvien vieglāk, mēs turpinām virzīties gar vulkāna mutes malu, lai kopā ar dažiem citiem saullēkta kārotājiem apēstu līdzpaņemtos kārumus. Ir stindzinošs aukstums, bet saule šajā rītā ir kā no citas galaktikas, sniedzot neticamu skaistumu. Ieelpoju to visu sevī kā uzsūcot emocijas, līdz gaismas stari atsedz visu mūsu nakts ceļu, paverot fantastiskāko skatu, ko manas acis piedzīvojušas.
Nāvīgi indīgais sērskābes ezers savā tirkīzzilajā ietērpā kontrastē ar tālumā esošajiem zilganajiem kalniem un krāsainām klintīm krātera segumā. Tālumā dūmo kairinošās gāzes un pašā vulkāna dibenā spīd dzeltenais sērs. Nodeguši koki mijas ar zaļgani sarkanajiem krūmiem, oranži brūnā zeme ieslīd starp rīta miglu. Blakus esošie zaļie kalnu masīvi atstarojas ar izteikti zilām debesīm. Un pats krāteris kā vecas večiņas rievotā piere iesūc sevī simtiem tūristu skatienu.
Neskatoties uz tūristu masām, iespaidi pārņem prātu un liekas, ka te ir vieta, kur jābūt. Rīts piepilda gaisu ar aktīvāk mutuļojošām gāzēm, un, kad gandrīz stunda paiet, mērojot ceļu lejup pa stāvajām nogāzēm, mēs smaidām pretī nākošajām masām. Visskaistākais šorīt jau ir bijis. Zilās liesmas un saullēkts iegulst atmiņu kaudzītē, ierindojoties pašā augšgalā."
Krāšņāko foto un stāstu autorus apbalvosim ar dāvanu kartēm 30 eiro vērtībā iepirkumiem lielākajos tirdzniecības centros Rīgā – "Alfa", "Origo", "Galerija "Centrs"", "Mols" un "Dole".
Konkurss turpināsies līdz 7. septembra pusnaktij.
