Madara un Emīls Senkani uz 193 dienām atstāja ierasto ikdienu aiz muguras, sakrājot līdzekļus, pārveidojot busiņu un dodoties savā dzīves lielajā ceļojumā – apkārt Eiropai. Tagad abi ir atgriezušies mājās un stāsta par to, kur nācies pabūt, ko piedzīvot un kāpēc atgriezušies savlaicīgāk, nevis kopā ar gājputniem.
Madara un Emīls iepazina 18 valstis, viltīgi ieskaitot pundurvalstis. "Laikposms, ko pavadījām katrā no valstīm, bija stingri atkarīgs ne vien no valsts izmēra (Itālija bez pusotra mēneša nekādi nebūtu izbaudīta), bet arī no tā, cik dikti valsts mums gāja pie sirds. Portugālē pavadījām mēnesi, bet Francijā vien 10 dienas, no kurām trīs ar sakostiem zobiem," stāsta Madara.
Kopumā busiņdzīvi pāris bija plānojis sešus līdz deviņus mēnešus ilgu, tomēr abi nolēmuši atgriezties mājās ātrāk, ceļā pavadot laiku no jūlija līdz februārim. Kāpēc? "Budžeta mums pietiktu deviņiem mēnešiem, tad arī atgrieztos reizē ar gājputniem, kad saulīte jau būtu paspējusi sasildīt Latviju. Taču pēc vairākām lietainām nedēļām sapratām, ka baudas no busiņdzīves kļūst arvien mazāk, tuvinieku pietrūkst arvien vairāk un esam gatavi nākamajam dzīves posmam. Jāatzīst, ka pieņemt lēmumu doties uz māju pusi bija krietni grūtāk, nekā doties ceļā. Apzinājāmies, ka, visticamāk, šis posms ir noslēgts, busiņdzīve izdzīvota un tāds piedzīvojums mūsu dzīvē vairāk neatkārtosies. Šī sajūta pamatīgi skumdināja un lika vilcināties ar lēmuma pieņemšanu, taču dzīvē kā jau dzīvē – viss sakārtojās. Madara tika uzaicināta uz darba interviju, un Latvijā bija jānokļūst septiņu dienu laikā. Sapratām, ka tā ir zīme un jādodas mājup," stāsta Emīls.
Dzīvot burtiski plecu pie pleca bija krietni vieglāk, nekā Madara un Emīls bija domājuši. Patiesībā šis visnotaļ nopietnais pārbaudījums viņus satuvināja kā vēl nekad. "Dalījām katru dienu un minūti teju 200 dienu garumā, vidējais attālums starp mums bija 40 centimetri – un tas bija tik skaisti! Pietika laika gan paklusēt, gan runāt par tēmām, kam ikdienas skrējienā nebija atlicis laika. Pēc busiņdzīves daudz vairāk jūtam sevi kā vienotu komandu, zinām, ka varam paļauties uz otru ikvienā situācijā un esam viens otram labākie biedri gan ceļā, gan dzīvē," stāsta Madara, piebilstot, ka grūtākā lieta, atgriežoties ierastākā ikdienā, ir tieši saglabāt busiņdzīves laikā iegūto tuvību.
Lai ceļā saglabātu mieru un saticību, katru dienu abi daudz lasījuši, kas ļāvis pavadīt kādu laiku bez mijiedarbes. Tāpat viņi bija sadalījuši darbus, kurus katrs darīja, kas savukārt ļāva ne tikai atvieglot ikdienu, bet arī pabūt vienatnē. "Busiņdzīvē jau nav variantu – kur iesi, ja sastrīdēsies pārāk nikni? Busiņš viens, "istaba" viena," smej Madara.
Pāris stāsta, ka visvairāk šajā lielajā ceļojumā iemīļojuši Slovēniju, Portugāli un Itāliju. Slovēnija priecējusi ar neskarto un skaisto dabu – tur viņi iemīļojuši kalnus, kas aizrauj elpu, brīnumaini zilganzaļus ezeriņus, pazemes alas pasaku filmu mērogā un citas vietas, kur skaistums bijis vārdos neaprakstāms. Savukārt Portugāle savaldzinājusi ar to, ka tur bijis tik viegli būt. Daba, cenas, cilvēki, skaistums, saule – viss sadevies rokās, lai liktu šo valsti iemīlēt, atceras Madara. Portugālē satiekas arī okeāna un abu iemīļoto kalnu gars, kas iemiesojies piekrastes klintīs. Turklāt, kā stāsta pāris, šī valsts tiešām lutina tos, kas dzīvo busiņā, – tam ir piemērots gan klimats un cenas, gan plašās stāvvietas pašā okeāna piekrastē.
Protams, arī Itālijai ir vieta šajā sarakstā, kas, kā smej ceļotāji, ir piecu valstu vērta, jo katrs reģions sniedz ko pavisam atšķirīgu, tāpēc ikviens tur var atrast sev piemērotāko. "Pasteļtoņu pilsētiņas, kas satupušas uz melnām klintīm? Ligūrija. Zeltaini vīnogu lauki un karstie avoti? Toskāna. Tam klāt vēlies viduslaiku pilsētiņas? Lacio. Un tā atliek vien turpināt un turpināt, katrā reģionā pabaudot vietējo vīnu," teic Madara. Tomēr kopumā – neatkarīgi no valsts – Madara un Emīls ir dabas mīļotāji. Kalni, jūra, pastaigas visas dienas garumā un takas ir viņu lieta. Pēc katra pilsētas apmeklējuma, lai cik skaista un iespaidīga tā būtu, trīs dienas viņi pavadījuši dabā. Tajā nonākot, abi uzreiz sajūt pamatīgu spēku un prieka pieplūdumu.
Vaicāti, vai, visu laiku dzīvojot tik intensīvās emocijās, nepārtraukti atklājot kaut ko jaunu, nav tā, ka vienubrīd viss sāk nedaudz apnikt un kļūt vienveidīgs, Madara atbild tā: "Mūsuprāt, busiņā jāpavada vismaz divi mēneši, lai teiktu, ka esi bijis busiņdzīvē, – līdz tam tas ir ceļojums. Un tad iestājas ikdiena, citāda, bet ikdiena. Ieviešas ritms, rutīna, kas gan atvieglo dzīvi, gan mazliet apbēdina. Ikdiena ir ikdiena, lai cik mainīga un aizraujoša. Redzi pasaules mēroga pilsētu, apzinies, cik tā ir skaista, bet tā tevi vairāk nepārsteidz. Katru dienu pavadīt, pie jūras cepinoties saulītē, sāk kļūt garlaicīgi. Cilvēka dabā ir nenovērtēt to, kas sniegts šajā brīdī, bet, par laimi, abi esam no tiem, kas var sajūsmināties par sīkumiem – iespaidīgiem viļņiem, īpaši gardiem cepumiem, ziediem, kas gan vairāk attiecas uz mani, kā arī precīzu teikumu grāmatā. Tas palīdz rast prieku ikvienā ikdienā – gan mājās, gan busiņā."
Tomēr šo ikdienu atsvaidzināja dažādi negaidīti pavērsieni. Viens no šādiem piedzīvojumiem sākās , kad Slovēnijā Madara un Emīls paķēruši kādu sievieti – stopotāju. "Vārds pa vārdam, viņa mūs uzaicina uz kafiju. Kādēļ gan ne! Izkāpjam ārā, nogriežamies mežā, ejam caur kapiem. Viņa saka, ka nopirkusi motorzāģi – redzēsiet, kāpēc. Ejam caur mežu, māju kā neredzam, tā neredzam, lai gan Irēna vairākas reizes saka, ka nu jau var redzēt. Beigu beigās arī ieraugām. Māju viņa cēlusi un turpina celt pati. Dēļi, koki, plēve, durvis, kas veras kā paceļamais tilts ar ķēdēm. Visu cieņu par spēku uzbūvēt un apņēmību tur dzīvot. Arī naktī, arī lietū, arī ziemā. Irēnas ģimene ir no Slovēnijas, bet viņa 20 gadus dzīvoja Holandē. Pagājušajā gadā atbrauca atvaļinājumā, uzlika būri ar kaķiem uz velosipēda, viņai sekoja putni un viņas lapsa, atbrauca, nostājās kalna galā un teica – es šeit palieku! Un palika. Dzīvo mežā ar saviem kaķiem, lapsu un mazu lāci. Baro caunas, stirnas, vāveres un putnus ar putukrējumu, tunci, riekstiņiem, cīsiņiem. Sargā mežu no sliktiem cilvēkiem. Emīlu pacienāja ar auksto kafiju, mani ar vitamīnu dzērienu no šķīstošām granulām. Šis dzēriens ir viņas vecmāmiņas, kura nodzīvoja līdz 100 gadiem, ilgmūžības noslēpums. Lai gan Irēna teica, ka esam tik jauki, ka negrib mūs laist prom, sarunājām, ka atgriezīsimies kaut kad uz klimpām. Apmainījāmies adresēm, lai var nosūtīt pastkartes, un sadraudzējāmies "Facebook"," atceras Madara.
Madara un Emīls ir vienisprātis, ka šis viņiem ir pats lieliskākais, aizraujošākais, ērtākais un piemērotākais ceļošanas veids. "Brīvība, gluži kā apceļojot valstis ar īrētu auto, bet daudz komfortablāk. Patiesībā brīvība ir vēl lielāka, jo nav pat jārēķinās ar naktsmāju atrašanu un atrašanās vietu. Kur vēlies, tur paliec. Bijām parūpējušies, lai busiņā justos ne tikai ērti, bet arī mājīgi, jo mājas mums ir ļoti svarīgas. Būtiska ir sajūta, ka pasaulē ir vieta, kas ir tava. Tāda, kādu vēlies, kur vari patverties no visa. Ceļošana busiņā ir krietni lētāka nekā ierasta došanās atvaļinājumā, lidojot ar lidmašīnu vai ceļojot ar auto un paliekot viesnīcā, taču dārgāka nekā ceļošana, stopojot un nakšņojot teltī. Mums tas šķiet zelta vidusceļš izmaksu, ērtības un brīvības ziņā."
Atbildot uz jautājumu, kas būtu svarīgākais, ko cilvēkiem ņemt vērā, ja viņi arī domā par ceļošanu ar busiņu, pāris teic, ka vispirms ir jāsaprot, vai tā patiešām ir patiesa vēlme vai tikai vēlēšanās papildināt "Instagram" bildīšu klāstu. "Ja ir – uz priekšu! Izproti savas vēlmes – cik daudz vietas tev nepieciešams, vai busiņā vēlies dušu, labierīcības, virtuvi – un iespējas, un meties šajā piedzīvojumā. Tas tiešām ir daudz, daudz vieglāk un sasniedzamāk, nekā šķiet," piebilst Emīls.
Pavadot nedaudz vairāk kā sešus mēnešus nemitīgā kustībā un jaunu vietu iepazīšanā, Madara un Emīls atzīst, ka tagad ceļošana šķiet visai pašsaprotama un viegli izdarāma, turklāt neceļot – tas tagad nešķiet prātīgi. "Ceļošana noteikti būs pamatīga daļa no mūsu dzīves, bet kādu laiciņu padzīvosimies bez tās, lai atgūtu spēju brīnīties un tvert pasauli svaigu skatu," paskaidro Madara.
Pāris vasarā plāno apceļot Latviju un tuvākās valstis, bet rudenī, ja būs izdevies iziet tehnisko apskati busiņam, abi plāno doties garākā braucienā, kas ļaus atkal sajust busiņdzīves garšu. Tiesa, plānotais ceļojums gan nebūs tik ilgs. Rezumējot Madara teic tā: "Šis bija nepārspējami aizraujošs un burvīgs piedzīvojums, ko nav iespējams atkārtot. Un nevēlamies arī, kas baudīts – izbaudīts."
Plašāk ar abu piedzīvojumiem sešu mēnešu garumā iespējams iepazīties Madaras un Emīla izveidotajā blogā, kā arī "Instagram" kontā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
