"How to fall in love with the Earth. Welcome to Peru" jeb "Kā iemīlēties pasaulē" – ir jauns, avantūrisks projekts, kura dalībnieki ir pieredzējušie ceļotāji un pasaules sajūtu izzinātāji – Ray (Raimonds) Gudrups, Ritvars Ozoliņš un Solveiga Ozola-Ozoliņa. Viņu pirmo piedzīvojumu stāstu lasi šeit. Šoreiz par braucienu uz slaveno Maču Pikču un sāls avotiem, kā arī neparastajām inku veidotajām terasēm-dārziem.
Kopš 1911. gada, kad amerikāņu pētnieks Hirams Bingams no jauna atklāja Maču Pikču, šī vieta ar pieaugošu intensitāti katru gadu vilina arvien vairāk tūristu no visas pasaules un kopš 2005. gada ir arī atzīmēta UNESCO pasaules brīnumu sarakstā.
Pagājušajā gadā to apmeklējis jau rekordliels skaits interesentu – pusotrs miljons cilvēku. Un maz ticams, ka ir kāds, kurš par to kaut reizi nebūtu dzirdējis, lasījis, vai redzējis "National Geographic" filmās.
Diez vai Hirams reiz bija iedomājies tādu par savas jaunatklātās vietas slavu nākotnē. Toreiz, mērojot vairāku dienu kāpienu, vietējo pamatiedzīvotāju pavadīts, amerikāņu zinātnieks bija pirmais rietumnieks, kas iemina pasaulē viszināmāko tūristu taku – Inku taku, kura nu ir viens no neskaitāmiem ceļiem, kas ved uz šo galamērķi.
Katrs ceļotājs var izvēlēties savu – pēc laika, grūtības pakāpes un finansēm: no vienas dienas līdz piecu dienu kalnu-džungļu gājienam. Vispopulārākā ir Inku taka. Un diemžēl jāatzīst, tā ir tikpat "nodrāzta" kā Čaka iela karstā vasaras dienā. Tūristu ordas, kas min uz papēžiem, pat neļaujot apstāties, neļauj sajust senās civilizācijas maģiju.
Lai kontrolētu cilvēku plūsmu, pagājušā gada nogalē Peru valdība ieviesa ievērojamas izmaiņas Maču apmeklējumam:
1. Divas apmeklējuma grupas – no pulksten 6 līdz 9 un no 9 līdz 12;
2. Inku takai limits ir 200 cilvēki/dienā;
3. No šī gada plānots ieviest arī obligāto pavadoni/gidu.
Protams, tūristu masas nodara milzu postījumu šai kalnu citadelei, un nu jau Peru valdība, kopā ar pasaules zinātnieku komandu meklē risinājumus, kā to pasargāt un saglabāt nākamajām paaudzēm. Viens no tiem paredz milzu platformas ap seno pilsētu, no kurām to apbrīnot pa gabalu.
Mēs gan vēl paspējam to izstaigāt un "apčamdīt".
Ātri vien sapratuši, ka tik ārkārtīgi bagātīgi tūristu mīta taka mūs neuzrunā un mūsu piedzīvojumā plānojas vēl krietni daudz pārgājienu un nometņu ar neskarto dabu, izvēlējāmies vilcienu un busiņu, lai nokļūtu kārotajā galamērķī.
Ātri un ērti. Pulksten 7 no rīta jau bijām drupās un sākām tās apzināt. Reizē ar mums gan pilsēta ietinās biezos, baltas miglas mākoņos. Un jau sākām kalt plānu par "atkalatgriešanos". Kāpjot Maču Pikču Montaña kalnā, migla nerimās ne uz mirkli. Pat pēc stundas, sasniedzot grūto galamērķi, gandarījuma balva slēpās kaut kur tālu lejā mākoņu jūrā.
Bet, kā dažs no uzrunātajiem vietējiem gidiem solīja – pēc brīža, kad jau esam lejā, atpakaļ Maču drupu zonā, mākoņi izklīst un paveras atpazīstams skats.
Upurēt agro rīta miegu ir patiešām vērtīgi, lai ierastos inku svētvietā laicīgi un nesteidzīgi pavadītu tur visu dienu. Teritorija ir liela. Arī gids šeit patiešām noderētu.
Pa ceļam no Kusko uz Maču Pikču un Svēto ieleju ir neskaitāmi daudz apskates vietu. Mēs piestājam pie Maras sāls raktuvēm un Morejas (Moray) lauksaimniecības "laboratorijas".
Gan Maču, gan Maras sāls raktuves un Morejas "terases" ir kas tāds, ko visiem zināmā inku civilizācija "atrada" un uzlaboja. Pirms šīs civilizācijas simtiem un tūkstošiem gadu ir bijušas lielākas un mazākas etniskās grupas un ciltis, kuras dzīvoja šajā reģionā, cēla pilsētas un lauksaimniecības terases.
Maras sāls raktuves jau darbojas un tiek izmantotas vairāk nekā 1000 gadus. Tātad – krietni pirms inkiem. Bet tieši kura bija pirmā cilts, kas atrada no kalna iztekošo sālsūdens upīti un iemācījās to izmantot savā labā, nav zināms.
Pašlaik šajā ielejā ir ap 6000 sāls baseiniņu, kur katrs saimniekam dod ap 100 kilogramiem sāls mēnesī.
Mjā. Mēs nenoturējāmies un arī pagaršojām. Nežēlīgi sāļš un koncentrēts sālsūdens kā strautiņš lavierē starp krāsainajiem māla baseiniņiem.
Moreijas terases
Lai gan inkiem (un vēl pirms inku kultūras) lauksaimniecība bija krietni augstā līmenī, līdz tam bija jānonāk. Moreija – kā arheologi un antropologi ir vienojušies, ir bijis eksperimentālais lauksaimniecības centrs. Tāda kā laboratorija.
Apļveida terasēs tika audzēta dažnedažādākā pārtika. Bieži tika eksperimentēts un selekcionēti dažādi augi, dārzeņi no citiem reģioniem, kas Andu kalnos neaug, bet šeit apļveida terases radīja lielu temperatūras atšķirību un tādu kā siltumnīcas efektu ar pat 15 grādu siltuma atšķirību.
Seko līdzi ceļotāju piedzīvojumiem arī "Facebook" profilā "How to fall in love with the Earth".
Nākamajā stāstā par kāpienu debesīs uz miljons zvaigžņu viesnīcu.
