Foto: Privātais arhīvs

Izlasot Roberta Dimanta CV, var šķist, ka tas ir kādas asa sižeta filmas varoņa apraksts – viņš 2006. gadā pabijis armijas misijā Irākā, tad strādājis divu Valsts prezidentu apsardzē, vēlāk arī ASV vēstniecībā, bet tad pieteicies un nokļuvis starptautiskā apsardzes firmā, kas sargā lielos kravas kuģus no pirātiem Āfrikas krastos. Tieši šis darbs viņa dzīvi trīs gadu garumā saistījis ar aizraujošiem ceļojumiem. Kolēģis ar ilgu pieredzi drošības jautājumos Edmunds Visendorfs viņu raksturo kā cilvēku ar unikālu pieredzi: "Latvijā otra tāda nav!"

No Irākas līdz pirātu uzbrukumiem

Foto: Privātais arhīvs

Roberts pats par sevi saka, ka ir čalis no Latvijas. Jaunībā iestājies Nacionālajos Bruņotajos spēkos (NBS) un ar dienesta biedriem devies misijā uz Irāku, bet, kad atgriezies, ātri vien sapratis, ka armija un bezierunu klausīšana pavēlēm tomēr nav viņa aicinājums. Tādēļ pieteicies darbā prezidenta apsardzē. "Dažus mēnešus biju pie Vairas Vīķes Freibergas, bet pēc tam pie Valda Zatlera," par saviem apsargājamajiem stāsta Roberts. Tomēr pienācis brīdis, kad arī šo darbu vairs nejutis kā savu. Aizgājis no armijas un vairākus gadus nostrādājis ASV vēstniecībā drošības sfērā, papildus augstskolā apgūstot arī psiholoģiju.

2013. gadā vīrietis izlēmis vēlreiz visu mainīt. "Ieraudzīju sludinājumu, ka starptautiska apsardzes firma "GoAGT" organizē darba pārrunas Igaunijā, Tallinā, un pieteicos. Viņiem bija vajadzīga vismaz piecu gadu militāra pieredze, kaujas pieredze, labas angļu valodas zināšanas, kā arī komandiera spējas un pieredze. Sapratu, ka man tas viss ir un deru šim amatam. Braucu uz pārrunām, ko vadīja britu instruktori. Bija atbraucis autobuss ar lietuviešiem, vesels bars ar igauņiem... Beigās no kādiem 60 cilvēkiem atlasīja 10," atceras Roberts. Atlase ilgusi vairākas dienas, kurās bijis jāparāda gan savas šaušanas iemaņas, gan citas kaujas un taktiskās prasmes. Pēc tam vēl kādu laiku nācies "sēdēt uz koferiem" un gaidīt izbraukšanas dienu. "Tad nodevos avantūrai doties pasaulē."

Foto: Privātais arhīvs

Līgums un uzaicinājums izlidot pienācis 1. martā, bet jau 3. martā bijis jāsēžas lidmašīnā un jālido caur Londonu uz Šrilanku. "Tur mani sagaidīja aģents, aizveda uz villu, kur sagaidīja pārējā komanda ar britu priekšniecību un sāka iepazīstināt ar darba pienākumiem un kārtību. Sākumā biju kā parastais kaujinieks. Mūsu tiešie pienākumi bija darīt visu iespējamo, lai nosargātu kuģi no pirātu uzbrukumiem. To var izdarīt, atvairot uzbrukumu ar tādām pašām metodēm, ar kādām viņi uzbrūk. Tas notiek tā – uzkāpjam uz kuģa ar pusautomātiskajiem ieročiem, sagatavojam kuģi, apstiepjam dzeloņstieples ap to, nostiprinām kaujas pozīcijas, lai kuģis ir gatavs doties cauri pirātisma zonai," stāsta Dimants. Jautāts, cik bieži nācies sastapties ar reāliem pirātisma draudiem, viņš stāsta, ka reizēm braucot pa okeānu, neredzot nevienu jūras bandītu laivu visa brauciena laikā – redzami vien pāris delfīni, tomēr citreiz pirātu laivu esot pat ļoti daudz. "Kad dodamies cauri pirātisma zonai, esam kaujas gatavībā. Tas ir aptuveni nedēļu ilgs brauciens. Pirāti parasti ir ar laivām – ir māteskuģis un vēl vairākas ātrlaivas ar bruņotiem vīriem. Kad viņi redz kravas kuģi, viņi ar mazajām laivām tam nāk klāt. Ir reizes, kad vienkārši taustās un izlūko, kas uz kuģa notiek, vai tur ir apsardze. Ir tādi, kas uzreiz šauj. Tad mēs viņus pabaidām un neļaujam nokļūt uz kuģa. Ir reizes, kad tikai dzirdi pa rāciju, ka vienam kuģim nāk klāt, otram nāk klāt. Komanda ar ieročiem visu laiku ir gatavībā. Bet, protams, biežāk ir tā, ka nekā nav un var braukt mierīgi."

Nereti dzirdēts par Somālijas pirātu nolaupītiem kuģiem, un izpirkuma maksa, ko par tiem pieprasa ir mērāma desmitos miljonu, tādēļ noziedznieki esot gatavi riskēt ar visu.

"Gājām no Apvienotajiem Arābu Emirātiem uz Ēģipti, kur sanāk šķērsot Adenas līci. Bābelmandeba šaurumā, kas ieiet Sarkanajā jūrā, ir vislielākā pirātu aktivitāte. Pirāti ir somālieši – viņu grupējumiem ir vairāki veidi. Ir vienkārši izbadējušies zvejnieki un zemnieki vai bezdarbnieki, kas haotiski mēģina iebaidīt apkalpi. Tad ir arī labi organizēti bandītiski grupējumi ar reālu kaujas pieredzi, kas uzbrūk ar konkrētu mērķi. Un ir arī speciālisti, algotņi, kuri uzbrūk konkrētam kuģim, ir labi informēti par to, un vēlas to ieņemt, lai pieprasītu atlīdzību. Tas ir globāls bizness, ko var salīdzināt ar reketu 90. gados, kur arī zināja, ko drīkst aiztikt, ko nedrīkst."

Roberts arī piebilst, ka, lai arī medijos ziņas par pirātiem pēdējos gados pieklusušas, šī problēma Indijas okeānā nekur nav pazudusi, bet to daudzi cenšoties notušēt un noklusēt.

Minētajā šaurumā Roberta Dimanta un viņa komandas sargātajam vairākus simtus metru garajam kravas kuģim bijuši arī reāli pirātu uzbrukumi. "Rutīna ir tāda, ka četras stundas katram ir dežūra, kad šis cilvēks vēro apkārtni binoklī. Ja kaut kas aizdomīgs parādās, tad uzreiz to izziņo pa rācijām. Toreiz bija mana maiņa. Priekšā gāja kuģis, aizmugurē – kuģis, viss šķita droši. Bet ieraudzīju, ka pirmais kuģis kursu mainīja, bet neko pa rāciju neziņoja. Redzēju, ka nāca [pirātu] mātes kuģis – tāds, kā tas parasti izskatās. Radarā bija redzams, ka tas mums strauji tuvojās, redzēju binoklī, ka no tā atdalās ātrlaivas. Mūsu kuģim visa apkalpe bija ķīnieši, kas nerunāja angliski, tikai kapteinis un viņa pirmais palīgs prata angļu valodu. Teicu kapteinim, ka mums ir situācija, visus uz klāja strādājošos vajag iesaukt iekšā un aizslēgt durvis. Izsaucu savus kaujiniekus, viņi uzvilka kaujas ekipējumu, paņēma ieročus un bija gatavi atvairīt uzbrukumu. Pirāti tuvojās, šāva pa mums, nez kāpēc meta granātas, bet viņi redzēja, ka kuģim ir apsardze.

Izdarījām brīdinājuma šāvienus. Viņi saprata, ka mūsu kuģim ir augsti borti, mums – labas pozīcijas, bet viņi mazās laiviņās, tāpēc viņiem nekādu iespēju nav. Tad viņi vēl pašaudījās, pamētāja granātas un aizbrauca," spraigos notikumus atceras Roberts Dimants. Pēc šī uzbrukuma brīdinājuši gan drošības spēkus, kas cīnās pret pirātismu, gan citus kuģus. Roberts stāsta, ka, lai arī pašam īstas saķeršanās ar pirātiem nav bijis, kolēģiem gadījies vairākas stundas sīvi atšaudīties no viņu uzbrukumiem.

Atpūta eksotiskās vietās – pludmales, ballītes un kautiņi ar vietējiem

Foto: Privātais arhīvs

Gandrīz tiku pie sievas no Kenijas

Foto: Privātais arhīvs

Ukraiņi gatavi riskēt ar dzīvību par 500 eiro

Foto: Privātais arhīvs
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!