Ledāju gide Lelde par islandiešu melno humoru, tūristu īpatnībām un ainavisku darbu lietū

Gadu dzīvot un strādāt Islandē, katru dienu pavadot uz ledājiem, – šis piedāvājums, iespējams, uzrunātu daudzus, kuri šķietami nav radīti biroja darbam. Tieši šādu izaicinājumu pirms aptuveni pusotra gada pieņēma Lelde Švinka, kura 24 gadu vecumā devās uz daudziem tik iecienīto valsti, kļūstot par ledāju gidi. Sarunas laikā Lelde stāsta – lai gan ikdiena bijusi interesanta un skati – patiesi iespaidīgi, nācies sadzīvot gan ar spēcīgo, aukstai dušai līdzīgo lietu divarpus mēnešu garumā, gan ar reizēm vienmuļo, nemainīgo dienas ritmu. Tas savukārt palīdzējis Leldei ar laiku saprast un pieņemt arī nereti savdabīgo islandiešu humora izjūtu.

Kā daļa jauniešu, arī Lelde pēc vidusskolas nesteidzās stāties augstskolā, bet devās apskatīt pasauli aiz Latvijas robežām. "Aizbraucu uz Nepālu brīvprātīgo darbā. Biju tur aptuveni piecus mēnešus, bet pēc tam devos uz Norvēģiju strādāt apmaksātu darbu." Tā kā Lelde labi pārzina norvēģu valodu no apmaiņas gada, lielas problēmas atrast darbu apkalpojošajā sfērā nebija. Pusgadu viņa strādājusi par viesmīli kādā restorānā, paralēli pavadot arī laiku ar apmaiņas gadā iepazīto viesģimeni.

Pēc atgriešanās Latvijā kauliņi salikās tā, ka Lelde iestājās "fizmatos". "Fizika šķita sakarīgākā lieta, ko mācīties. Patika jau kopš vidusskolas, tāpēc izdomāju – nu ko tur daudz! Ekonomiku? Nu nē!" Pēc trim gadiem Latvijas Universitātes diploms arī beidzot bija kabatā, tomēr stāsts par pievēršanos kardināli citādam dzīvesveidam jeb laboratorijas nomaiņu pret ledājiem aizsākās pēdējā mācību gadā, kad bija jāķeras klāt bakalaura darbam.

No laboratorijas Rīgā uz ledājiem Islandē

Lai uzrakstītu gala darbu universitātē, Leldei bija jādodas praktiski darboties kādā laboratorijā. "Aizgāju, vairāk nekā pusgadu nosēdēju pagrabā, veicot mērījumus. Sapratu – nu, negribu sēdēt pagrabā. Pabeigt es visu pabeidzu līdz galam, bet ar domu, ka pēc tam meklēšu darbu kaut kur ārpus telpām."

Lelde stāsta, ka pēdējā universitātes gadā iestājusies "Kalnu grupā", kurā ir iespēja iziet deviņu mēnešu alpīnisma apmācību kursu. "Ir nodarbības Latvijā, kur tīri fiziski pakāp pa torni, iemācies, kā virves salikt, un tamlīdzīgi, bet ir arī izbraucieni, piemēram, vai nu uz Sardīniju pavasarī mācīties kāpt pa klintīm, vai uz Alpiem vasarā, kur ir riktīga kāpšana kalnos." Kad bakalaura darbs bija aizstāvēts un laiks gaidīt izlaidumu, Lelde devās piedāvātajā braucienā uz kalniem. "Man jau sen patika kalni, bet pēc šī brauciena skaidri sapratu, ka ofisā nesēdēšu. Taču, protams, Latvijā kalnu nav, kas arī bija galvenais iemesls, kāpēc negribēju te palikt."