Lemti nepadoties: kā latviešu ceļotāji, šķērsojot Eirāziju, piedzīvoja asiņainu uzbrukumu
Foto: Harijs Sils

Ceļojumu grāmatu sērijā "Aiz apvāršņa" klajā nākusi pieredzējušā ceļotāja Harija Sila grāmata "Lemti nepadoties" par braucienu ar tikpat pieredzējušām ugunsdzēsēju mašīnām uz Singapūru (sākotnēji ceļojums gan plānots līdz Austrālijai). Portālā "Tūrismagids" publicēsim grāmatas fragmentus ar aizraujošu piedzīvojumu aprakstiem. Šoreiz par kukuļņēmējiem un bandītiem Krievijā un citās padomju republikās.

Harijs Sils ar domubiedriem šķērsojis gan Āfriku, gan Krieviju un Dienvidameriku. Gada sākumā portālā "Tūrismagids" varējāt lasīt fragmentus no viņa grāmatas "Aukstās upes" par laivošanu mežonīgajās Ziemeļamerikas upēs.

Spītējot krīzei

Aizbraukt ar mašīnu no Rīgas līdz Melburnai? Kāpēc ne? Pa vidu ir ūdens? Gan jau tiksim pāri ar kādu prāmi vai konteinerkuģi! Tam nepieciešami vairāki mēneši laika? Nav pirmā reize, kad dosimies ilgstošā braucienā! Tas ir ļoti dārgi! Jā, naudas nav, daudzi sponsori bankrotējuši, ir ekonomiskā krīze, bet gan jau kaut kā izlāpīsimies... Mūsu vecās mašīnas muita nelaidīs iekšā Austrālijā? Gan jau ielaidīs, vienmēr taču visur esam iebraukuši!

2009. gada 17. februāris. Jau trīs mēnešus pamazām notiek autoekspedīcijas "Rīga–Melburna" sagatavošanas darbi, bet šķiet, ka tiem joprojām nav nekāda taustāma rezultāta. Laikam tas ir tāpēc, ka atšķirībā no iepriekšējām ekspedīcijām, kad, tuvojoties izbraukšanas datumam, dalībnieku aktivitāte arvien pieauga, šoreiz tā arvien vairāk samazinās. Ja apkārt plosās ekonomiskā krīze, ir grūti atrauties no savām lielajām un mazajām problēmām, lai piedalītos ekspedīcijas sagatavošanā un pēc tam dotos ilgstošā ceļojumā.

Jau tagad ir skaidrs, ka šai ekspedīcijai, labākajā gadījumā, dabūsim tikai simboliskus atbalstītājus, un arī pašu dalībnieku maksātspēja būs ļoti ierobežota. Šķiet, viss norāda uz to, ka ekspedīcija "Rīga–Melburna" būs jāatliek uz labākiem laikiem. Tā kā ekspedīcijas vadītājs Valdis Brants lēmumu par tās atcelšanu nevar pieņemt vienpersoniski, viņš aicina potenciālos dalībniekus uz sapulci. Dodoties uz kafejnīcu, kur sapulce notiks, man jau iepriekš skaidrs, par ko tur būs runa, un arī es uzskatu, ka tas, ko mēs mēģinām izdarīt, šobrīd atgādina dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām.

Atšķirībā no iepriekšējām ekspedīciju sagatavošanas sapulcēm, kur tiek apspriesti tuvākajā laikā veicamie darbi, šoreiz visi drūmi sēž pie galda un sūkstās par savām ekonomiskajām problēmām. Visbeidzot Valdis skaļi pasaka to, par ko visi klātesošie domā: "Mums jālemj par autoekspedīcijas "Rīga–Melburna" atlikšanu uz nenoteiktu laiku." Tātad atliek tikai nobalsot, ar draugiem iedzert kādu kausu alus un tad doties mājās. Padoties...

Nevar taču padoties vienkārši tāpat, bez cīņas, tāpēc, lai paši sev pierādītu, ka esam izdarījuši visu, ko varējām, un ka ekspedīcija lemta pilnīgai neveiksmei, tā vietā, lai vienkārši nobalsotu, sākam diskutēt. Un jau pēc brīža izrādās, ka visi vairāk vai mazāk svārstās pieņemt šo lēmumu. Man pat izdodas atrast ko pozitīvu apkārt valdošajos krīzes apstākļos — mēs visi esam daļēji palikuši bez darba vai arī mūsu uzņēmumi šobrīd piedzīvo panīkumu, tāpēc ir īstais laiks nevis strādāt, bet doties ilgstošā ceļojumā.

Diskusijas ieilgst, un pamazām sarunas pārslēdzas uz parastajām tēmām par mašīnu sagatavošanu, vīzām, maršrutu un citiem veicamajiem darbiem, līdz beidzot vēlu vakarā kafejnīcu atstāj bariņš donu Kihotu... Kad 2007. gada vasarā pēc autoekspedīcijas "Āfrikas josta" mūsu "ugunsdzēsēji" no Keiptaunas atgriezās Rīgā, tie bija tehniski un vizuāli ļoti bēdīgā stāvoklī. Āfrikas bezceļi jebkuru mašīnu agrāk vai vēlāk spēj pārvērst lūžņos. Mašīnu kabīnes un rāmji ir salauzti un salocīti, jumta telšu tenti džungļos saplēsti driskās. Ir jāveic daudzu mašīnas agregātu un ritošās daļas remonts un apkope. Tas pamazām tiek darīts, bet marta sākumā, kad līdz plānotajai izbraukšanai palikuši tikai četri mēneši, šķiet, ka nekas vēl īsti nav paveikts. Joprojām ir grūti saformēt ekspedīcijas komandu, jo pamazām atkrīt daži potenciālie dalībnieki. Par laimi, daži tomēr nāk vietā. Grūtāk paveicamais posms maršrutā ir Ķīnas, tostarp Tibetas, šķērsošana. Lai saskaņotu maršrutu un sakārtotu atļaujas braukšanai ar mašīnām cauri Ķīnai, mums paiet vairāk nekā četri mēneši. Ķīnieši atzīst, ka esam izvēlējušies ļoti specifisku maršrutu, tostarp pa strīdīgo teritoriju — Kašmiras provinces daļu, ko kontrolē Ķīna.

Mašīnu sagatavošana un remonts pārsvarā jāveic saviem spēkiem, jo ekspedīcijas mazā budžeta dēļ nevaram piesaistīt darbaspēku no malas. Jūnijā, pēdējā mēnesī pirms izbraukšanas, gandrīz katru vakaru un brīvdienas ekspedīcijas komanda darbojas pie mašīnām. Kaut arī cītīgi strādājam pie mašīnu sagatavošanas, galvenos darbus izdodas pabeigt tikai plānotajā starta dienā no Rīgas — 5. jūlijā. Tāpēc izbraukšanu no Rīgas tomēr par dienu jāatliek. Līdz vēlai naktij ievelkas pēdējie mašīnu sagatavošanas darbi, kā arī ekspedīcijas ekipējuma un pārtikas iekraušana mašīnās. Pāris dienu pirms izbraukšanas Valdis man paziņo, ka ekspedīcijā nevarēs piedalīties, jo viņam ir nopietnas finansiālas problēmas un tādā brīdī viņš Latviju uz ilgāku laiku pamest nevar. Tas faktiski pārvilktu strīpu visam mūsu vairāku mēnešu darbam, un ekspedīcija būtu jāatliek, jo mums nebūtu vadītāju abām mašīnām tālajā ceļā līdz Almati, kas jāveic ļoti ātrā tempā.

Tikai pēc ilgām pārrunām man izdodas Valdi pierunāt doties līdzi, vismaz līdz Kazahstānai. Viņš tam piekrīt tikai ar noteikumu, ka es pārņemu ekspedīcijas vadību... Kaut arī tā ir tikai formalitāte, sajūtu, ka šoreiz tieši es būšu atbildīgs par ekspedīcijas izdošanos. Ja kaut kas noies greizi, tad tieši man par to vajadzēs atbildēt. Tieši man būs jāpieņem lēmumi un jāatrisina problēmas, kas radīsies ekspedīcijas laikā. Tieši no maniem lēmumiem būs atkarīgs ekspedīcijas mašīnu un iespējams pat tās dalībnieku liktenis. Visu to apdomājot, es arvien vairāk saprotu, ka esmu uzņēmies lielu atbildību, bet atpakaļceļa vairs nav...

Tags

Ārlietu ministrija Nursultana Āzija Eiropa Kazahstāna Krievija

Comment Form