Pirms kāda laika latviešu ceļotāju pāris Alīna un Jēkabs apmeklēja vienu no populārākajiem tūrisma galamērķiem Amerikas Savienotajās Valstīs, braucot ar auto pa Rietumu krasta skaistākajiem dabas parkiem un pilsētām. Tieši šis brauciens kļuva par iemeslu Alīnas ceļojumu bloga www.sapnumedniece.lv tapšanai.

Seko Alīnas un Jēkaba piedzīvojumiem arī "Instagram" kontā www.instagram.com/lincalincalinca.

"Pirmais pieturas punkts lielajā ASV piedzīvojumā mums bija Losandželosa, kas paliks atmiņā, galvenokārt, sava plakanuma dēļ, jo teju visa apbūve ir vienu, lielākais, divu stāvu augstumā.

Tāpat neaizmirstamas sajūtas radās, braucot pa šoseju – sešas joslas katrā virzienā, visi traucas ar vairāk nekā 100 kilometriem stundā, taču attālums starp automašīnām ne lielāks kā pilsētā Latvijā. Tāpat arī, pretēji gaidītajam, amerikāņi nebūt neizrādījās tie laipnākie braucēji – pārkārtošanās haotiska, ātrumi milzīgi, skaņas signāli tiek lietoti bagātīgi un nekautrējoties.

"Hollywood Walk of Fame" uzreiz krīt acīs daudzie Dārti Veideri un kapteiņi Amerikas, kas par nelielu samaksu nofotografēsies ar tūristiem, kā arī jaunie mūzikas censoņi, kas mēģina iegrūst rokās savu ierakstu diskus. Nejauši iemaldījāmies nelabvēlīgā pilsētas daļā, kurā visiem automašīnās braucošajiem cilvēkiem galvā kapuces, bet ēdiena pasūtīšana kādā ātrās ēdināšanas restorānā notika cietuma cienīgā atmosfērā – aiz restēm.

Losandželosā apmeklējām arī piepilsētas, kas parādās tik daudzos seriālos – Beverlihilzu un Pasadenu (kurā var vērot netipiski eiropeisko arhitektūru un "The Big Bang Theory" cienītāji noteikti apēdīs kādu siera kūku). Ievērības cienīgs ir arī "California Science Center", kur kopš 2012. gada oktobra atrodas "Endeavour" kosmosa kuģis un pasaules ātrākā cilvēka pilotētā lidmašīna "Blackbird".

Losandželosas apskati noslēdzām ar "Griffith Observatory" skatu laukumu un Santamonikas piestātni, kur beidzas slavenā vēsturiskā šoseja "Route 66", "visu ceļu māte", kas kopš 1926. gada ved no Čikāgas uz Losandželosu un ir īpaši populāra ceļš motociklu entuziastu vidū.

Džošua koku nacionālais parks un Mohaves tuksnesis

Izbraucot no pilsētas, vispirms iegādājāmies uzkodas un dzērienus ceļam, un tad iegriezāmies nacionālo parku administrācijas birojā pēc parku ieejas kartes (samaksājot kartes maksu, turpmāk nacionālos parkus var apmeklēt bez papildu maksas). Jau pašā sākumā garākos ceļa gabalus veicām pa tumsu, kas patiesībā ir arī visprātīgāk, jo gaišs paliek ap sešiem, septiņiem no rīta, bet tumšs pulksten 17 vai 18 vakarā, attiecīgi dienasgaismā apskatījām apkārtni, pa tumsu braucām uz nākamo vietu. No pilsētas izbraucām vēl ar pēdējiem gaismas stariem un redzējām kalnus, bet jau tumsā iebraucām "Twentynine Palms", apdzīvotajā vietā, kas atrodas vistuvāk mūsu nolūkotajai ieejai Džošua koku (Joshua Tree) parkā.

No rīta pamodāmies – visapkārt tuksnesis. Kaktusi, nelieli krūmi, vēlāk arī paši "Yucca brevifolia" jeb Džošua koks, kura vārdā nosaukts nacionālais parks. Parkā redzējām akmeņu krāvumus, kuros vējš izgrebis dažādas formas, tuksešainu ainavu ar ziedošiem krūmiem un bitēm, milzīgo kaktusu dārzu un fantastiskus skatus no virsotnēm. Izslāpuši pēc nepazīstamā, apstājāmies teju visās iezīmētajās vietās un daudzās neiezīmētās. Pārsteidza asfalta kvalitāte, perfekti tīrās sausās tualetes ik pēc dažiem kilometriem un ārkārtīgi skaistais parks. Šajā parkā iepazinām, ko nozīmē parku reindžeri, ārkārtīgi viesmīlīgi un izpalīdzīgi parka darbinieki.

Sākotnējā plānā bijām domājuši iekļauties divās stundās, kas tagad šķiet pat smieklīgi. Braucot prom piecas stundas vēlāk, šķita, ka vajadzēja apskatīties vēl tik daudz! Bet priekšā vēl bija Mohaves rezervāts, ko bija jāpagūst apskatīt tajā pašā dienā. Nokļuvām tur tikai stundu pirms saulrieta, pa ceļam apskatot sālsezeru un uzbraucot uz "Route 66".

Mohaves rezervātā īpašas ievērības cienīga ir lielā Kelso smilšu kāpa. Pirms satumsa, navigācija mūs izveda pa zemes ceļiem gar nokaltušiem kokiem un pamestām kempinga vietām, kas pēc tumsas iestāšanās bija īstu šausmu filmu cienīga vieta. Zvaigžņotas debess izgaismoti, devāmies tālāk. Ceļā uz Lielo kanjonu bija paredzēti ap 500 kilometri.

Lielais Kanjons un 'Petrified Forest' nacionālais parks


Pēdējos trīsdesmit kilometrus braucām ar atvērtiem logiem, skaļu mūziku un, pat apstājoties ceļmalā, lai neaizmigtu pie stūres. Ievērojām, ka kļūst krietni aukstāks. Tieši cik auksti, mēs sapratām, iebraucot Tusayan, pēdējā apdzīvotajā vietā pirms parka, kur, noliekot mašīnu blakus kādai kaudzei, tā izrādījās sašķūrēts sniegs. Iekritām gultā, lai, pamostoties no rīta, secinātu, ka brokastis ir nogulētas par precīzi 55 minūtēm, jo, izrādās, tur bija cita laika josla. Ārā lija, kas ir netipiski, jo parasti februāra sākumā ir pat metrs sniega.

Pēc Kalifornijas +25°C nulles temperatūra šķita nepanesami auksta! Cimdus gan par "nieka" 30 dolāriem (28 eiro) varēja nopirkt viesnīcā vai parka suvenīru veikalā.

Pirmā vieta, ko ieraudzījām pie kanjona, ir sarkanīgais, mazliet apaugušais un apsnigušais "Mather Point". Pie kanjona vērojām saullēktus un saulrietus, mazajā pilsētiņā – "Superbowl"finālu un pēdējā dienā izbaudījām arī helikopteru tūri. Skanot "U2 – It's a Beautiful Day", paceļamies gaisā un klausāmies par kanjona vēsturi, turklāt, tā kā helikopterī pasažierus sēdina pēc to svara, man bija tā laime būt blakus pilotam un vērot viņa darbošanos, jo vieglākie pieaugušie sēž blakus.

Izbraucot no mežainā apvidus ap kanjonu, nākamajā dienā atkal pamodāmies tuksnesī. Šoreiz esam blakus "Painted Desert" jeb krāsotajam tuksnesim, kas apvienots ar "Petrified Forest" parku. Un patiesi tas šķiet krāsots – tajā redzamas visas krāsas gammā no ķieģeļu sarkana, maigi lillā līdz zaļganam, tumši brūnam, teju melnam un balto mālu pelēkam. Daži no pauguriem jau bija padevušies erozijai, jo tuksnesī pastāvīgi notiek izmaiņas.

Tur, kur tā bija noticis, pavērās kas īpašs – pārakmeņojušies koki, kas te auguši pirms 225 miljoniem gadu. Te tādu ir tūkstošiem. Lielāki, mazāki, veseli, bluķos, skaidās, lillā, zaļi (atkarībā no tā kādas vielas iesūkušās kokos, piemēram, hroms rada zilzaļu nokrāsu, dzelzs – sarkanbrūnu), tie saulē zaigo kā dārgakmeņi. Izrādās, pusdārgakmeņi, tādēļ parka reindžeriem īpaši jācīnās, lai novērstu suvenīru vācēju darbības. Kā viņi paši teica – parka apskates laikā pēkšņi daudzi kļūst par akmeņu kolekcionāriem. Neilgi pēc izbraukšanas no parka pamanījām zīmes, ka netālu ir meteora krāteris, ko arī apmeklējām un uzzinājām vairāk arī par kaimiņu igauņu Kāli krāteriem!

Peidžas pilsēta, Pakava loks, Antilopes kanjons, kā arī Brūsa kanjons un Cionas nacionālais parks

Pēc kārtējā nakts brauciena bijām Peidžas pilsētā. Antilopes kanjons no turienes bija apmeklējams tikai organizētā grupā huligānisma un plūdu draudu dēļ, tādēļ steidzīgi pieteicām ekskursiju nākamās dienas rītam. Tā kā ekskursija bija vien deviņos no rīta, saullēktu sagaidījām "Horseshoe" jeb Pakava upes lokā, kas tiešām veido pakavam līdzīgu formu.

Antilopes kanjons ir pilnīgs pretstats Lielā kanjona plašumiem, tas ir kā tādas mazas durtiņas, kur ieiet un, spiežoties garām sienām, iziet cauri. Izrādās, tas ir pasaulē visvairāk fotografētais kanjons, jo dienas vidū no marta līdz augustam tajā no augšas iespīd saules stari, radot sirreālu apgaismojumu.

Tā kā bija tikai februāris, nekādi saules stari diemžēl nespīdēja, un, apmeklējot to kopā ar vēl 10 cilvēkiem, liela uzkavēšanās skaistās vietās nesanāca.

Pēc kanjona apmeklējuma pa ceļam apskatījām gleznainās ainavas pie Povela ezera dambja, uz Jūtas štata robežas un vienkārši ceļmalās. Ainavas mainījās ik pa pusstundai, no plašumiem un zilganiem kalniem tālumā līdz koši sarkanām klintīm tepat blakus un Alpu ainavām ar apsnigušām pļavām, bieziem mežiem un līkumotiem ceļiem. Nokļuvām galā neilgi pirms saulrieta.

Jāsaka, ka Brūsa kanjons (Bryce Canyon) ir krasi citādāks, nekā iepriekš redzētie – amfiteātris! Lai arī spīdēja rietošā saule, 8000 pēdu augstumā bija drēgns, pēc saulrieta redzējām, kā sasala peļķes. Pirms došanās uz Lasvegasu, nākošajā rītā mums bija ieplānots arī apskatīt Cionas (Zion) nacionālo parku. Vēl citādākas klintis, šoreiz pastaigājāmies pa ieleju, apskatījām upi, izstaigājām vienu taku un pārliecinājāmies, ka dažu stundu attālumā ir iespējamas tik krasi dažādas vietas!

Lasvegasa un Nāves ieleja

Uz Lasvegasu atbraucām tikko pēc tumsas iestāšanās un gājām pastaigāties. Ja Losandželosā bija jāpapūlas, lai tiktu vaļā no daudzajiem filmu varoņiem, tad Lasvegasā piecreiz uzbāzīgāki ir lapiņu dalītāji, piedāvājot prostitūtu pakalpojumus pilnīgi visiem garāmgājējiem. Bez tiem uz ielas lielākoties bija stipri piedzērušies cilvēki, kas trulu skatienu slāja uz priekšu, grūžoties visiem virsū. Tā kā uz ielas bija vēsi un urdīja ziņkārība apskatīties, kā tad izskatās citas viesnīcas, nolēmām iet pa iekšpusi, kas izrādījās kļūda. Kazino visiem spēkiem centās noturēt katru iegājušo klientu, piemēram, visiem paklājiem atkārtojās zīmējums, tāpēc tā nevar saprast, kur esi, visas redzamās izejas ir tikai avārijas izejas, telpās bija kā labirintos, turklāt daži kazino zālēs palielināja skābekļa daudzumu, lai spēlētāji justos moži (bet mēs jūtamies uztraukušies).

Apskatījām arī slaveno Bellagio strūklaku, kurai katrs šovs ir atšķirīgs. Viens šovs tajā sākas ik pa 15 minūtēm, daži bija iespaidīgāki, citi – ne tik ļoti.

Ja reiz palikām kazino viesnīcā, nolēmām, ka paskatīsimies, kā tad tie aparāti īsti strādā. Ātri sapratām, ka ir tieši tā, kā dzirdēts. Spēļu automāti bija ieprogrammēti tā, lai noturētu cilvēku pēc iespējas ilgāk, ik pa brīdim "izmetot" nelielu laimestu. Tieši šis aspekts ir atkarību izraisošs. Te redzējām tādus cilvēkus, kas pie tā paša automāta turpināja sēdēt arī no rīta. Kopumā par Lasvegasu palika negatīvs iespaids, un šīs pilsēta īsti negāja pie sirds.

Nākamajā dienā apskatījām Neona muzeju, kurā arī bija obligāti jāizmanto gida pakalpojumi, jo tur redzamās izkārtnes ir ļoti trauslas. Ekskursijā uzzinājām daudz par izkārtņu vēsturi un kazino panākumiem dažādos laikos.

Turpat blakus Lasvegasai atrodas Hūvera dambis (Hoover Dam), 221,4 metrus augstais un 379 metrus platais dambis uz Kolorādo upes, Melnajā kanjonā. Skatoties uz staciju no augšas, šķita neticami, ka tā šobrīd ir tikai 47. lielākā hidroelektrostacija pasaulē. Hūvera dambijs ir arī nozīmīgs tūrisma objekts, gadā to apmeklē ap miljons cilvēku un, lai iebrauktu dambja teritorijā, nepieciešams iziet drošības pārbaudi.

Pēc Lasvegasas apmeklējuma devāmies uz Nāves ieleju. Tā ir vieta, kur reģistrēts Zemes karstuma rekords, 56.7°C, un vidēji 192 dienas gadā temperatūra ir virs 30°C, tāpat arī ielejā ir ārkārtīgi sauss. Tieši ar saulrietu sasniedzām pēc nostāstiem skaistāko Nāves ielejas apskates vietu – "Zabriskie point". Diemžēl tas atrodas vien pašā parka sākumā, un, kā ierasts, atkal bijām aizrāvušies, fotografējot visu skaisto arī pa ceļam, laika parka apskatei vairs nepalika.

Turpat netālu ir arī "Mount Whitney", kas ir augstākais punkts Savienotajās Valstīs. Tas atrodas Sierra Nevada kalnu grēdā, kuru nav iespējams šķērsot tieši pāri, un uz nākamo vietu mums bija jābrauc liels loks. Tā arī bija diena, kad pēc mūsu aprēķiniem sanāca nobraukt ap 900 kilometrus, kas tomēr vienai dienai bija par daudz. Pēdējiem spēkiem sasniedzām "Three Rivers" un devāmies gulēt.

Karaļa kanjons un Josemitu nacionālais parks

Pamodāmies no rīta un atkal bijām citā pasaulē – aiz loga pavasaris! Paēduši brokastis, devāmies apskatīt parku, kurā aug sekvojas. Tie ir pasaulē lielākie koki pēc tilpuma (lielākā pasaules koka "General Sherman" tilpums 1487 kubikmetri) un aug tikai vienā vietā – Sierra Nevada kalnos, vidēji sasniedzot 50-85 metru garumu (rekords – 94.8 m), 6-8 metru diametru (rekords – 17 m), un pēc zinātnieku aprēķiniem vecākais koks ir ap 3500 gadu vecs. Tiem ir nepieciešams degt, lai to čiekuri atvērtos un izdegušajās vietās zemē ieaugtu jaunie koki, jo nenogatavojušies čiekuri var karāties pat 20 gadus, bet lapās iekritušas sēklas nekad neieaugsies. Cita interesanta īpašība ir koku izturība – degot nodeg tikai apakšējie zari, koka mizai uguns būtiski nekaitē, jo tajā gandrīz nav sveķu. Šie koki pat nokrituši nepelē un nebojājas. Tiem nekaitē nekādi kaitēkļi vai slimības, bet tie, kas spēj izgrauzties cauri to čiekuriem, tikai palīdz sēklu izplatībai! Vienīgais, kas tiem kaitē, ir tie paši – kokam ir sekla sakņu sistēma un, pieaugot izmēros, tas nokrīt pats no sava svara. Tāpat arī šie koki ir ārkārtīgi izvēlīgi augšanas vietas ziņā. Tiem nepieciešama noteikta temperatūra, mitrums un augsne, tāpat tiem nepatīk augt citu koku klātbūtnē, tāpēc tie ir sastopami tikai šeit.

Nākošais parks, ko apmeklējām, ir Josemitu nacionālais parks, kur sapratām, ka labi vien ir, ka šis bija pēdējais parks ceļojumā, jo pēc garā ceļa jūtamies noguruši. Tādi iespaidi, kas, iespējams, varētu būt nozīmīgākie gada laikā, un te pēkšņi tādi bija katru dienu! Kad ieraudzījām "kārtējo" klinti ar mākoņu cepurīti, ar mežu pakājē un baltu ūdenskritumu turpat blakus, negribējās vairs kāpt laukā no mašīnas, un bija skaidrs, ka ir par daudz. Izbraukājuši kalnus un to pakājē esošās citrusaugļu plantācijas, devāmies tālāk uz pēdējo pieturas punktu mūsu ceļojumā.

Sanfrancisko

Braucot uz slavenā Zelta vārtu tilta (Golden Gate Bridge) pilsētu, galvā šaudījās domas. Vai būs tā, kā filmās redzēts? Migla, kas ritinājās pāri tiltam, šaurās, stāvās ieliņas, tramvajs? Dzīvojām ļoti tuvu piestātnes rajonam "Fisherman's Wharf", turpat blakus bija Sanfrancisko līkumotākā iela (Lombard/Crookedest street). Tā kā "Russian hill", kura slīpums šajā vietā ir 27%, nav piemērots auto kustībai, tāpēc to tika nolemts padarīt lēzenāku, izveidojot vairākus mazus pagriezienus.

Apskatījušies to, devāmies tālāk un pie piestātnes ieraudzījām jūras lauvu baru. Izrādījās, tie dzīvo līcī un pēc 1989. gada zemestrīces sākuši šajā vietā masveidā apmesties, sākumā 10, tad 50, bet pēc neilga laika jau 300! Konsultējoties ar zinātniekiem, nolemts, ka tiem jāļauj palikt. Mazliet tālāk līcī ir arī divi kara kuģi, SS Jeremiah O'Brien un USS Pampanito.

Pēc tam izbraucām ar slaveno trošu tramvaju, kas, izrādās, ir pasaulē pēdējā manuālā trošu vagoniņu sistēma. Lai ar to izbrauktu, brīdis bija jāpastāv rindā. Vagoniņa apgriešana braukšanai pretējā virzienā ir diezgan interesants skats, tāpat arī sēdināšana pa vietām. Mums paveicās, bijām pašā vagoniņa priekšā ar lielisku skatu.

Braucot ar mašīnu pa Sanfrancisko ielām, brīžiem bija bailīgi, jo tur bija ļoti daudz "Stop" zīmes. Redzot atpakaļskata spogulī, kā 18% slīpumā aiz muguras brauc lielā kravas automašīna, gribot negribot, palika neomulīgi. Tramvajiņā savukārt nebija durvju, tāpēc stingri jāturas ar rokām, turklāt konduktors vēl arī pastaigājas pa kustībā esošo vagonu. Tramvajiņš brauca cauri gleznainajām ieliņām, arī garām "China Town".

Nākamajā rītā pirmais pieturas punkts bija slavenais Alkatrazas (Alcatraz) cietums. Cietumā bija ļoti interesanta ekskursija, un Alkatrazas apmeklējums arī ļāva apskatīt Sanfrancisko un tiltu no cita skatu punkta, tāpēc noteikti ir ieteicams to apmeklēt. Tāpat arī apmeklējamo vietu sarakstā ieteiktu iekļaut Kalifornijas Zinātņu akadēmiju, kur pieejami dažādi eksponāti par zinātni un dabu, kā arī "dzīvais" jumts, kas regulē temperatūru telpās. Turpat blakus akadēmijai ir Botāniskais dārzs ar skaistām magnolijām.

Nolēmām, ka Zelta Vārtu tilts noteikti ir jānofotografē saulrietā un tumsā, tāpēc jau vairākas stundas iepriekš devāmies izpētīt skaistākās vietas, tāpat aizbraucām līdz pašai pludmalei. Pa tumsu satikām arī dažus jenotus, kuri uzmanīgi kaut ko makšķerēja laukā no atkritumu konteineriem, ieraugot cilvēkus, vien dziļāk paslēpās miskastē. Skaidrs, kāpēc dabas parkos bija speciālas, dzīvniekiem nepieejamas, miskastes!

Pēdējā dienā visā krāšņumā arī novērojām slaveno Sanfrancisko miglu. Sanfrancisko ir specifiski apstākļi, kur satiekas aukstās gaisa masas no okeāna un karstās gaisa masas no Kalifornijas centrālās ielejas, veidojot miglu. Bijām uzbraukuši "Twin Peaks" skatu laukumā, kad sākās spēcīgs vējš un miglas vāli vēlās pāri kalnam, dziļāk ielejā, ieskaujot pilsētu pilnīgā miglā.

Tā arī noslēdzas 16 dienas garais brauciens, kurā ar nomas auto nobraukti 4500 kilometri un nofotografēti 3700 kadri. Kādu dienu noteikti vēl atgriezīsimies Rietumu krastā, lai apskatītu daudzās vietas, kam šajā braucienā tomēr nepietika laika!"

Seko Alīnas un Jēkaba ceļojumiem un lasi praktiskus padomus blogā www.sapnumedniece.lv kā arī iedvesmojies nākamajiem braucieniem viņu "Instagram" kontā www.instagram.com/lincalincalinca.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!