Londonu atstājot citai reizei: ceļojums uz omulīgajām Anglijas pilsētiņām  (4)

Mūsu ģimenē ar Angliju ir saistīts 15 gadus vecs stāsts, kad vīrs studiju laikā vasaras sezonu strādāja kāda angļu fermera saimniecībā, lasot zemenes, šķirojot ābolus un veicot citus darbus. Atceroties šo laiku, vīrs ierosināja doties viņa iepazīto vietu apskates ceļojumā. Es devos uz Angliju pirmo reizi, tāpēc mani vilināja jebkurš ceļojuma maršruts. Šoreiz ieplānojām apskatīt Kembridžu, Kotsvoldu, Bātu un Čedāru. Galvaspilsētu Londonu atstājot citam – atsevišķam ceļojumam.

Mūsu unikālais Anglijas iepazīšanas gadalaiks ir maijs, kas, kā vēlāk izrādījās, bija siltākais un sausākais pēdējo 20 gadu laikā. Tas mums stiprināja pārliecību, ka patiešām esam laikapstākļu veiksminieki. Un veiksme, kā zināms, ir priekšnoteikums, lai ceļojums izdotos godam.

Uzsākot braucienu pa Angliju, paiet laiks, kamēr autovadītājs pierod braukt pa kreiso ceļa joslu. Autosatiksmes regulēšana galvenokārt ar rotācijas apļu palīdzību neatvieglo iekļaušanos konservatīvo angļu satiksmē, taču pēc kāda laika tas izdodas.

Kad esam nokļuvuši studentu pilsētā Kembridžā, dodamies pastaigā pa promenādi gar Kemas upi. Pa ceļam var apskatīt tradicionālās airēšanas treniņus, un, tuvojoties universitātes ēku kompleksam, redzam šai pilsētai raksturīgās laivu piestātnes. Šīs laivas stumj ar speciālu metāla kārti, laivā var sasēsties vairāki cilvēki un kopīgi doties izbraucienā pa upes kanālu (angliski "punting tour"). Tālāk mūsu acis ieplešas, apbrīnojot koledžas ēku arhitektūru. Dažas no tām iepazīstam no pagalma puses, bet dažas ir slēgtas apmeklētājiem. Esot klusais eksāmenu laiks. Pārsvarā apmeklētāju laiks ir līdz pulksten 17. Īpašu uzmanību pievēršam Svētā Jāņa koledžas ("St. John's College") ēkai, no tās tiekam uz "nopūtu" tiltu un tad uz "virtuves" tiltu. Vakara saule spēlējas klasicisma stilā veidotajos ēkas logos, vārtu ailēs, ziedošo koku zaros. Koledžas dārza mauriņā atlaidušies studenti. Klusā atmosfēra rosina aizdomāties par neskaitāmajiem atklājumiem, kas notikuši tieši šeit. Viens no tādiem esot noticis slavenajā bārā "The Eagle", kur Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks 1950. gadā, dzerot aliņu, esot sprieduši par DNS struktūrām, tāpēc šī vieta tiek uzskatīta par šī atklājuma rašanās vietu.

Nākamais mūsu mērķis ir pasakainais Kotsvoldas reģions, kas vēsturiski esot bijusi celtniecībā izmantojama kaļķakmens pamatieža ieguves vieta. Kotsvoldas augstieni veido kaļķakmens paugurgrēdas, kas sākas pie Bātas un stiepjas vairāk nekā 80 kilometru garumā ziemeļaustrumu virzienā. Augsnes virskārta ir plāna, un tas apgrūtina zemes aršanu, bet apvidus lauki ideāli piemēroti aitkopībai. No Kotsvoldas akmeņlauztuvēs iegūtā akmens tika uzbūvēta Londonas Sv. Pāvila katedrāle, lauku kotedžas, kā arī klētis un muižas, kas brīnišķīgi iekļaujas šejienes gleznainajā ainavā.

Tuvojoties šī reģiona mazajām ciematpilsētām, ainavā lieliski iekļaujas tikai šim reģionam raksturīgās mājas. Mūsdienās te savus senioru gadus pavada daudzi pārtikušie Londonas iedzīvotāji. To, ka pamatiedzīvotāji te ir cilvēki gados, novērojam arī, iebraucot ciematpilsētiņā "Stow on the Wold". Šoreiz pusdienojam "The Old Bakery Tea Room" – vietā ar stāstu. Kafejnīcas īpašnieki ir precēts pāris, kas pirms vairākiem gadiem pieredzējuši sava dēla pašnāvību. Viņi dalās ar savu traģisko pieredzi un pulcina tos, kas arī pārdzīvojuši zaudējumu. Namamāte gatavo vienkāršu angļu ēdienu – salātus un sviestmaizes, viņas vīrs Alans ar smaidu sagaida ikvienu kafejnīcas apmeklētāju. Arī šeit, tāpat kā viscaur Anglijas interjerā, dekorācijās izmantoti ierāmēti angļu humora citāti, kas izraisa smaidu. Šīs vietas apmeklējums paliek atmiņā ar pārdomām, cik dažādi ir dzīves līkloči un kādā veidā katrs cilvēks spēj tikt ar tiem galā.

Klusu šarmu pilsētiņai piešķir mazie dizaina un suvenīru veikaliņi, kas ieslēpušies centrālā laukuma ēku pagalmos. Tā kā par Kotsvoldas reģionu līdz šim daudz nebijām dzirdējuši, tad te ieskrienam smelties informāciju vietējā tūristu informācijas centrā. Ieklausoties darbinieces padomos, dodamies uz pavisam netālu esošo ciematpilsētiņu "Bourton on the Water", kas tiek saukta par Kotsvoldas Venēciju. Kāpēc? Jo rāmi plūstošā Vindrušas upīte (un četri tilti pār to), kā arī pilsētas romantiskā ainava atgādina Venēcijas skatus. Dienā, kad esam te iemaldījušies, notiek labdarības tirdziņš. Te par nieka mārciņām iegādājos meitām pa grāmatiņai. Upes krasta mauriņā un uz soliņiem cilvēki bauda maija siltumu, apēdot pa saldējumam, vai vienkārši vēro upītes plūstošo rāmumu un cilvēku mierpilno rosību.

Tālāk dodamies uz gleznaino vietu pie Brodvejas torņa ("Broadway Tower"). Tas atrodas Kotsvoldas otrajā augstākajā punktā. Ir zināms, ka no torņa virsotnes skaidrā laikā var saskatīt trīspadsmit Anglijas grāfistes. Uzkāpjam tornī un baudām skaisto koku ziedēšanu un spilgto pavasara zaļumu. Katrā no torņa stāviem var lasīt informāciju par torņa vēsturi. Gadu gaitā šo 17 metrus augsto torni iecienījuši mākslinieki kā pulcēšanās vietu, kā arī senāk te atradusies tipogrāfija. Torņa darbinieks mums iesaka apskatīt netālu esošo ciematpilsētiņu torņa pakājē – "Broadway village". Te izejam pastaigā pa galveno ielu, kur ir ļoti skaisti nami, veikalu skatlogi. 15 minūtes līdz aizvēršanai ieklīstam modernās mākslas galerijā. Brodvejas ciematiņa apmeklējums man saistīsies ar lieliskām vakariņām restorānā "Russels of Broadway". Tā kā pavasaris ir sparģeļu laiks, tad pārsvarā visās ēstuvēs izgaršoju labi gatavotus sparģeļu ēdienus. Nakšņojām "Airbnb" rezervētajā istabiņā pie kroga "Horse & Groom". Saimniece bija sarūpējusi groziņu, lai brokastīs varētu malkot angļu tēju ar cepumiem.

Nākamā mūsu pieturvieta ir pilsēta Bāta ("Bath"). Ceļa sākums ir ārkārtīgi skaists – izrotāts ar rožu ziedu apvītām kotedžām, tālāk jau traucamies ātrāk pa dzīvžogu ieskautiem ceļiem. Bāta mūs sagaida ar intensīvu satiksmi un ierobežotu automašīnu stāvvietu daudzumu, tādēļ atrodam maksas stāvvietu "Charlotte Street Car Park" un uz pilsētas centru dodamies kājām.

Pusdienās ļaujamies tradīcijām un nopērkam pa angļu pīrāgam, kas realitātē garšo pēc pliekani sagatavota sautējuma mīklā. Iespējams, ka no 20 veidu pīrāgiem bijām izvēlējušies visnegaršīgākos, bet vairs ceļojuma laikā to nepārbaudījām.

Bātas slavenās romiešu pirtis apskatījām, tikai ielūrot pa turpat esošā restorāna logu. Nākt iekšā tās mūs nevilināja. Mūsu galvas slējās augšup, ieraugot Bātas abatijas arhitektūru un grezni veidotos torņus. Tā ir viena no krāšņākajām baznīcām, ko esmu redzējusi – tik skaisti veidoti griesti, vitrāžas, mežģīnēs kaltas grīdas. Tas radīja krāšņu iespaidu. Vēl Bāta man asociēsies ar pusloka dzīvokļu namiem. Projekta nosaukums ir "The Circus" (latīņu val. "circus" – gredzens vai aplis). Šī iespaidīgā projekta autors ir arhitekts Džons Vuds. Ēku apļveida komplekss ar trim izejām tika pabeigts 1768. gadā. Vuds iedvesmojās no Stounhendžas veidola un vēlējās atjaunot pallādiānisma arhitektūras ainavu Bātas pilsētā. Ēku forma un izliekums patiešām rada maģisku telpas izjūtu. Ēku ieskautajā parka zālājā varēja vērot kā studenti atlaižas zālē, spēlē bumbu vai frisbiju. Un arī mums radās vēlme pagozēties saulītē, tādēļ gājām atpakaļ uz pilsētas centrā esošo Parādes dārza ("Parade Gardens") parku, kas ir pie paša Aivonas upes ūdenskrituma. Te varēja just, ka cilvēki ir patiešām izsalkuši pēc saules, jo nevilcinājās atklāt ne savus plecus, ne augšstilbus, ne vēderiņus siltajai maija saulītei.

Tālāk mūsu plāns ir apskatīt mazās pilsētas Velsu ("Wells") un Čedaru ("Cheddar"). Velsā apskates vērta ir tās katedrāle, kur mēs noķeram gides stāstīto par tās tapšanu, par arhitektūras elementiem un tās plašo teritoriju, kas papildināta ar ēkām, sākot no 13. līdz 16.gadsimtam. Tieši pastaigājoties katedrāles un tai piederošajā klostera teritorijā, var sajust senatnīgo noskaņu. Velsā ieklīdu "otrās elpas" tipa veikaliņos. Tur var atrast daudzas "pērlītes" – traukus, grāmatas, glezniņas un citus priekšmetus. Bet lietus smidzināšanu mēs pavadījām krogā "The Crown Hotel Pen's Bar". Te notiesājām vienu porciju uz diviem ar mīklā ceptu zivi un ceptiem kartupeļiem ("fish and chips").

Kad esam piebraukuši pie Čedaras apskates vietu stāvvietas biļešu automāta, pie mums pienāca kāds vietējais velosipēdists un laipni izstāstīja slepenu informāciju: "Šajā sezonā par autostāvvietu maksāt nav vērts, jo neviens nepārbauda. Kā arī tās alas skatīties nav vērts! Labāk paņemiet kalnu taku karti un izejiet kādu maršrutu pa klintsaugšu! Un "The Rock Cafe" esot ļoti laba kafija!" Mēs apzinīgi šim padomam klausām. Aizejam uz informācijas centru pēc kalnu maršrutu kartes, apsēžamies omulīgajā kafejnīcā un spriežam, vai smidzinošais lietus būs traucēklis kāpšanai kalnos. Izgājām nelielu aplīti pa siera, suvenīru un citiem veikaliņiem, bet visapkārt klusums – varbūt lietus dēļ, varbūt – nesezonas dēļ, bet ar nekādu sieru degustācija mums neveicās. Tikai vienā veikaliņā mums ļāva nogaršot pa gabaliņam Čedaras siera. Šī drūmā pastaiga mūs noskaņoja doties pārgājienā kalnos. Izgājām cauri mežam, augstāk kalnos satikām kalnu kazu ģimeni, apskatījām Samersetas apgabala ainavu no augšas, bet tikmēr lietus pieņēmās spēkā. Mierīgā solī nokāpām no kalna un pa apakšu, gar melnajām klintīm devāmies uz automašīnu.