Pirmais kalns, kurā es uzkāpu, ir Spānijas augstākā virsotne un viens no lielākajiem vulkāniem pasaulē – Teide. Pirmais, jo Tatros šmaucos ar vagoniņa braucienu, un ar kaunu jāatzīst, ka arī Gaiziņā uzkāpusi neesmu.
Jāatzīst, ka viens no lūzuma punktiem, kad šķita, ka uzkāpt kalnā tiešām neizdosies, bija, kad pie pēdējo spēku savākšanas mani pasveicināja garām skrienošs sirms, smaidīgs onkulis mana vectēva gados.
Pēdējie 200 metri, kas fiziski bija grūtākie, tajā pašā laikā bija vieglākie. Vējš radīja izaicinājumu nostāvēt kājās, brīžiem gājām rāpus, un rokas tā sala, ka šķita – būs jāatvadās no dažiem pirkstiem. Skābekļa trūkuma iespaidā vai eiforijā, ko sniedza uzkāpšana, šīs problēmas šķita sekundāras. Ieteikums, braucot uz Kanāriju salām, kur oktobra beigās ir 30 grādu karstums, – paņemiet līdzi siltus cimdus un ziemas cepuri!
Tualešu nekur īsti nebija, un to diemžēl varēja redzēt uz takām, kas ir vēl viens iemesls neaizmirst paņemt līdzi lukturi.
